Foto

Andris Kļaviņš

Agnese Čivle

Intervija ar uzņēmēju un mākslas kolekcionāru Andri Kļaviņu

14/05/2011 

Īsi raksturojiet savu kolekciju.

Kolekcijas pamatā ir Latvijas tēlotājmāksla. Lielāko kolekcijas daļu sastāda darbi no laika perioda līdz 1944. gadam, taču viena kolekcijā pārstīvētā perioda robežzīme ir mūsdienas, otra – cik vien agri ir bijuši latviešu mākslinieki. Kolekciju sastāda vairāki simti vienību.

Kad aizsākās darbs pie kolekcijas veidošanas un kuru mākslas darbu Jūs uzskatāt par savas kolekcijas aizsākumu?

Kolekcijas veidošana aizsākās 80. gadu beigās, kad kā dāvanu no mātes 30 gadu dzimšanas dienā saņēmu Henrija Klēbaha darbu “Vilnis”.

Kuru jūs uzskatāt par savas kolekcijas šedevru un kāpēc?

Atbilde var skanēt visai triviāli – visi bērni mīļi. Katram mākslas darbam līdzi nāk savs stāsts – gleznas otra puse – aprakstīta, apzīmēta, putekļaina... Kāpēc gleznotājs to ir radījis, kam tā ir piederējusi... Varbūt par to ir nācies pacīnīties... Tas viss manās acīs rada mākslas darba vērtību. Taču man ir savi tuvākie autori.

Kurus Jūs uzskatāt par saviem tuvākajiem autoriem?

Šķiet, tas būtu Jelgavā dzimušais baltvācu mākslinieks Johans Valters, Latvijā zināms kā Jānis Valters, kurš vēlāk lēma par labu emigrācijai uz Vāciju. “Neputns” paspārnē iznākusī mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles monogrāfija par Johanu Valteru tuvāk iepazīstina ar mākslinieku, viņa daiļradi un gaitām. Sava mūža otrajā pusē Johans Valters no klasiskās un jūgendstila glezniecības pārgāja uz ekspresionismu, un Vācijā izaudzināja veselu mākslinieku plejādi. Par spīti hitleriskā režīma noliegumam (viņa darbi 30. gadu vidū pat tika izlikti izstādē kā sliktie paraugi), Valters nostiprinājās cilvēku atmiņā ar divkāršu spēku.

Vai jūsu mājoklī notiek “ekspozīcijas maiņa” vai arī tur atrodami vieni un tie paši darbi?

Iespējams, par kolekcionāriem ir izveidojies priekšstats, ka visas viņu dzīvojamo platību sienas no augšas līdz apakšai klāj bildes, bildes, bildes... Jāsaka, ka mājās un birojā pie sienām man nav sevišķi daudz mākslas darbu. Uz mani savulaik atstāja iespaidu Ermitāžas muzejs Sanktpēterburgā, kas ir ēka, kura speciāli celta Katrīnas Lielās Eiropā iepirktās kolekcijas izstādīšanai. Muzeja zāles ir pilnas ar šedevriem, taču galu galā jūs neredziet neko.

Katrs darbs taču ir veidots kā viens. Un vienu to vajag skatīt un baudīt. Tādēļ dažkārt mājās uz molberta pamainu kādu gleznu no kolekcijas.

Es cenšos piedalīties Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja organizētājās ekspozīcijās, un darbi no manas kolekcijas pabijuši izstādēs Tallinā, Briselē, Helsinkos, Luksemburgā, Bordo un citur.

Pēc kādiem kritērijiem Jūs atlasāt darbus, kurus iekļaut kolekcijā?

Nodarbojoties ar mākslas kolekcionēšanu, notiek arī personiskā līdzattīstība un augšana. Interese vedina padziļināti izzināt - veikt literatūras izpēti (tostarp daiļliteratūras), apmeklēt citu valstu muzejus un galerijas, lai redzētu pasaules mākslinieku un latviešu trimdas mākslinieku darbus. Taču pamatā aizvien saglabājas subjektīvais faktors. Lai gan bieži vien ar prātu saproti, ka kādu darbu vajadzētu iegādāties, jo tas būtu nozīmīgs kolekcijas papildinājums, tomēr noteicošā ir sirds balss. Ir daudzi atzīti un pazīstami mākslinieki, kuru darbi nav manā kolekcijā, jo tie nav spējuši mani uzrunāt.

Nenoliedzami, kolekcionējot un zinot, kāda ir mākslas darba vērtība, ja ir iespēja iegūt darbu salīdzinoši lēti, tad nostrādā arī biznesa domāšana.

Kas mākslā spēj Jūs uzrunāt?

Ir lietas, kas iepatīkas uzreiz – vai tā būtu lieta, mākslas darbs vai cilvēks. Ar laiku var izrādīties, ka patiesībā varbūt nav tik labi, kā pirmais iespaids vedinājis just un domāt.

Dažkārt darbs prasa sprīdi laika un piesaista tikai pēc atkārtotas tā apskatīšanas.

Taču pamatā ir domas un viedokļa sakritība – tas, vai liekas pieņemami, kā mākslinieks kaut ko ir attēlojis.

Cik lielā mērā kolekcionēšanu pavada azarts?

Kolekcionēšana laikam ir vairāk tāds vīriešu azarts. Nav nemaz tik daudz sievietes - kolekcionāres. Taču man personīgi nav bijis tā, ka par kuru katru cenu kaut kas būtu jāiegūst un jāiekaro.

Droši vien ir nācies palaist garām” kādu labu mākslas darbu. Kāda ir zaudējuma sajūta?

Kaut kādu iemeslu dēļ neesmu savā laikā neesmu iegādājies to, ko vēlējos, un zinu kolekcijas, kurās šie darbi tagad ir - varbūt ir kāda baltās skaudības drumstala. Tajā pašā laikā – ok!, nekad man nepiederēs viss!

Ir kolekcionāri, kuru mērķis ir no katra Latvijas mākslinieka iegūt viņa labāko gleznu. Jautājums tad ir – kas ir labākā glezna? Visai subjektīvi.

Vai Jums ir nepiepildītais kolekcionāra sapnis?

Vienmēr dzīvē jābūt tālākai zvaigznei, kuru grūtāk aizsniegt. Taču mākslas kolekcionēšanā viss lielā mērā atkarīgs no piedāvājuma.

Kura no parādībām mākslas vēsturē jums šķiet visiedvesmojošākā?

Tā būtu Rīgas Mākslinieku grupas laiks – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, u.c. Tā bija kā jauna dvesma latviešu mākslā, līdz tam laikam latviešu māksla bija stingri akadēmiska. Manuprāt, Latvijas mākslas vēsturē šis ir nozīmīgs lūzuma punkts.

Taču šīs lietas var novērtēt tikai no laika distances. Piemēram, 30. gadu Rīgas pilsētas mākslas muzeja izstāžu katalogi prezentē tādu mākslinieku vārdus, par kuriem šobrīd nekas vairs nav zināms.

Iespējams arī šobrīd ir mākslas parādības, kas liekas izcilas, taču pēc pieciem gadiem par tām neviens vairs nerunās, varbūt runās vēl pēc gadu desmitiem.

Raksturojiet spilgtāko pēdēja laika pārsteigumu, tikšanos ar laikmetīgo mākslu?

Biju uzaicināts Purvīša balvas 2011 žūrijas sastāvā. Tas bija patīkams mirklis.

Mākslā šodien atļauts ir daudz kas jeb atļauts ir viss. Iepazīšanās ar savulaik jaunajiem angļu māksliniekiem Saatchi galerijā Londonā 90 . gadu sākumā man bija šoks. Kopš tā laika mani ne ar ko mākslā nevar pārsteigt.

Un grūti arī ir izvērtēt. Šodien vienas ielas garumā ir trīs galerijas, mēneša laikā neskaitāmi mākslas notikumi. Informācijas gūzma ir milzīga – grūti atsijāt, grūti izvērtēt.

Padomju laikā bija Mākslas dienas un lielās izstādes Mākslas muzejā un Mākslinieku savienības namā krastmalā, kas bija notikums pats par sevi. Katra izstāde likās kā notikums. Tagad ir citādi.