AFIŠA


 
P 20.03.2017
 
(Fragments.) Aija Zariņa. "Drakons." Foto: Renārs Derrings

Izstāde “No laika gala”

Rīgas Mākslas telpa
Rīga, Latvija
3. februāris – 25. marts, 2017

No 3. februāra izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” aplūkojama mākslas kritiķa Viļņa Vēja veidota četru mākslinieku – Aijas Zariņas, Kaspara Teodora Bramberga, Gintera Krumholca un Artūra Virtmaņa – izstāde “No laika gala”.

Latviešu valodā sastopamais vārdu savienojums “no laika gala” (no laika sākuma, kopš neatminamiem laikiem) kā frazeoloģisms vai valodas vienība ar semantisku uzslāņojumu jeb kopnozīmi funkcionē tikai noteiktā valodas lietojumā. Atrauti no tā, piemēram, izstādes nosaukumā, “no laika gala” var saprast un tulkot arī – “sākot no laika beigām”, jo vārda “gals” biežāk sastopamais sinonīms ir “beigas”. Tas rada priekšstatu par laiku kā nogriezni, kurā abi vai vismaz viens – sākuma vai beigu  punkts, ir negrozāms. Šis punkts iezīmē robežšķirtni starp “līdz” un “pēc tam”.

Runājot par laiku kā periodu, laikmetu mākslā, šis iztēlotais punkts – vēl gaidāms vai jau noticis, ir izšķiroši svarīgs. Modernās mākslas, avangarda, laikmetīgās mākslas retorikā tas iezīmē robežu starp veco un jauno – noslēgušos laiku un pašreizējo, kam jāturpinās nākotnē. Savukārt teorijas, kuru apzīmējumus vieno prievārds “post” – no postmodernisma līdz aktuālajiem postmediju un postpatiesības jēdzieniem, atsaucas uz iepriekšējiem laika periodiem kā noslēgtām vienībām.
Latviešu mākslā specifiskās kultūras situācijas dēļ no laika gala izšķiramu strāvojumu veido apokaliptisks pasaules skatījums, kurā kā aizejošs atklājas esošais laiks.

Izstādē “No laika gala” pārstāvēti mākslinieki, kam robežšķirtnes starp dažādiem laika posmiem nav nepārvarami šķēršļi. Viņi izvēlas tēmas ar lielu vispārinājuma potenciālu un iedvesmojas no iepriekšējo gadsimtu formām, reizē piedāvājot nesajaucami oriģinālus un mūsdienīgus risinājumus.

Aija Zariņa savos jaunākajos darbu ciklos pievērsusies folkloras, romantiskās literatūras un paralēlās vēstures tēmām. Kaspars Brambergs darbu ciklā “Plūsma”, kas radīti kā liela izmēra reljefas monohromas plaknes, atsaucas uz XX gadsimta vidus idejām par laika plūduma iekļaušanu mākslas darba formā. Ginters Krumholcs izstādei veidojis dubultu apaļskulptūru, kas apspēlē atsevišķus antīkās mākslas principus, savienojot tos ar mūsdienīgu materialitāti. Artūrs Virtmanis ir scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, kas darbos izmanto seno ogles zīmējuma tehniku, bet visbiežāk pievēršas konceptuālām instalācijām. Tajās viņš iedvesmojas no romantisma perioda mākslas, seniem zinātnes pētījumiem un ceļojumu aprakstiem.

Kungu iela 3, Rīga
makslastelpa.lv