Foto

Hiperkubiskās realitātes kontūrkartes

Aurora Rubinshtein
13/04/2012

Vai jūs mēdziet lasīt horoskopus uz nakti? Ceru, ka jums nav tāds kaitīgs ieradums un jūs neciešat no zvaigžņu kaitēm. Man gan gadījās, ka naktī uz ķīniešu Jauno gadu izlasīju vienā respektablā sieviešu žurnālā, ka šogad viss būs citādi, vismaz izskatīsies citādi. Brīžiem vairs nevarēšot saprast, kur sākas un kur beidzas pierastā pasaule, īstenība, un kur tā mijas ar idejisko virtualitāti. Vārdusakot, mainīšoties cilvēces audiovizuālais uztveres protokols un attieksme pret materiālo.


«Пианино» 40×30 х. темп. 2010    

Pēc šī astrofizikas ekspertu paziņojuma, un izpildot viņu ieteikto trejdeviņu rituālu iekšējo drakonismu harmonizācijai, sekoja vēl daži e-pasti ar saturu, ka Venēra ir ietriekusies kurā pēc skaita mājā, tā teikt, eļļa ir izlieta, tāpēc steigšus vajagot plānot pilnīgi jaunas struktūras. Iespējams, pasaules gals nebūšot vis brīvi pieejams, grandiozs šovs debesīs, bet gan tiks pārraidīts ceturtajā dimensijā. Pēc tādiem brīdinājumiem apguvu īso kursu par iespējamām divpadsmit dimensijām un tagad visai droši skatos nākotnē. Pat visdažādākos mākslas objektus vēroju bezbailīgi, mācos tajos saskatīt 4D.


«Зеркало заднего вида» 35×40 х. темп. 2010    

Tomēr kādu laiku man nebija skaidrs, kā jaunās struktūras izmantot sadzīvē. Un ko lai pasaules gala priekšvakarā dara ar muzejiem un izstādēm? 2012. gadā aiziet uz muzeju taču vairs nav tas pats, kas agrāk. Piemēram – kamēr mūsu pilsētas lielākie daiļo mākslu muzeji remontējas un tiek vareni laboti, saņēmos apmeklēt Māju Jocīgajā Krāsā. Jāredz tak vienreiz tas restaurācijas brīnums! Jā, Biržu. Tie, kas nav bijuši, ziniet, arī interjers ir ieturēts neparastos toņu salikumos. Nezinu, pēc kādām toņu skalām ir vadījušies tapsēšanas un marķīzošanas meistari, bet katrā ziņā krāsu gamma ekskursijā pa Rīgas Biržu kļuva par vislielāko pārdzīvojumu. Hronoloģiski/ģeogrāfiski izkārtotā māksla tikai traucēja uztvert interjera filozofiju. Neskaidra iekšēja disonanse manī pretojās pieņemt, ka atrodos īstā izstādē. Pieredze šķita pārāk saloniska, svaigi krāsota. Likās, ka esmu nevis izstāžu zālē, bet kādā mēbeļu salonā. Varbūt pat skaistuma salonā, vienīgi skaistums šajā gadījumā pieprasīja papildus paskaidrojumus. Arī pats Biržas vārds kopā ar izstādīto mākslu mazliet mulsināja. 

Vēl pēc kāda laika caur e-pastu orākuliem saņēmu šādu interesantu ziņu: Tēma: Māksla pirms un pēc pasaules gala. Ziņa“Prēmijas “Inovācija” fināliste (2007), Venēcijas biennāles dalībniece (2009), māksliniece Aņa Žolude izstādīs un atdos labās rokās savus glezniecības darbus, kuri sakrājušies viņas darbnīcā. Tie visi neiederas nekādās sērijās vai ciklos un nekur iepriekš nav izstādīti. Pēc Fainas Balahovskas vārdiem, šis nebijuša dāsnuma atrakcions “izskatās kā antitirgus žests, kas grauj ticību burvju formulai “prece-nauda-prece”.”


«Ноутбук» 80×100 х. м. 2009    


«Микроволновка» 100×120 х. м. 2009    

Iepazīšanās ar Aņas Žoludes mākslu (Аня Желудь, dzimusi 1981. gadā Ļeņingradā) kļuva par aizraujošu ceļojumu neredzamo struktūru pasaulē, kur es atradu arī vairākas atbildes uz savu jautājumu – ko gan mums iesākt ar muzejiem. No sirds iesaku pastudēt mākslinieces mājaslapu www.zholudhome.com.


«Вешалка» 120×100 х. м. 2005 


«Гардероб» 100×120 х. м. 2007    


«Колготки» 100×150 х. м. 2005    

Aņa Žolude jau vairāku gadu garumā pēta un nodarbojas ar redzamu un neredzamu struktūru konstruēšanu telpā, ar komunikāciju plāniem un satura izkārtojumu. Viņa veido telpiskas shēmas ar to lietošanas instrukcijām. Realitātes armatūras un metinājumi, dzīvesvadu un trubu savienojuma vietas. Viņa ir kā realitātes hakeris, kurš uzlauž kodus un labi saprot civilizētās pasaules nerakstītās valodas shēmas. Darbi top ciešā sadarbībā ar montāžistiem, metinātājiem, betona lējējiem, krāvējiem, elektriķiem, santehniķiem, stipriem un tehniskiem fiziskās pasaules būvētājiem un sadzīves labotājiem – trauslā māksliniece savos eksperimentos ir atkarīga no saviem palīgiem.


«Холодильник» 40×30 х. темп. 2010    


«Книжный стол» 60×50 х. темп. 2010    

Aņa ir kā lietu sistēmas montāžiste, vadu komunikāciju speciāliste, telpu un priekšmetu rentgenologs: viņas eksperimentu iznākums ir metāliskas kontūras, melnbaltas ikdienas struktūras ar dzīves un sadzīves tehnisku lietošanas instrukciju. Ārpus aptaustāmās realitātes vienmēr pastāv idejas, piemēram, par to, kādai jābūt normālai dzīvei kā visiem, kā pie cilvēkiem. “Vajag normālu profesiju, lai būtu normāla alga, lai var nopirkt normālas mēbeles.” Arī apmeklējot specializētās telpas, piemēram, muzejus, var jautāt, kas gan ir tas īpašais, kas padara tās par publisku kultūras telpu?  Mēbeles vai idejas? Iespējamās atbildes karkasu meklējiet Aņas veidotajās telpu struktūrās: “Kultūras iestāde”, “Kabinets”, “Neelementāras laimes telpas shēma”.


«Пейзаж» 120×140 х. м. 2008    

Kādā citā viņas projektā, kurš saucas “Dzelzs kāzas”, tiek inventarizēts to atribūtu klāsts, kas leģitimizē kāzu procesu. Civilizētās sadzīves likumi un noteikumi nosaka noteiktu ķermeņu izkārtojumu un novietojumu telpā, kur bez dzīvās miesas atrodas arī visādi priekšmeti, kas nodrošina nominālo labklājību. Kas gan īsti satur mūsu dzīves konstrukciju un kas piešķir tai piepildījumu? Kas aizpilda režģus, kas veido masu, miesu un mīkstumu? Visādas preces? Sievišķīgi piezemētās sadzīves nodrošinājums jebšu pūrs? Tukšā tara, matrači, čajņiki, toveri, vannītes, veļas striķi, veļa, zeķes, vadi, rīves, miskastes – šie ikdienas priekšmeti ir nonākuši Aņas redzes lokā līdzās blokmāju masīviem, skārda garāžām, vasarnīcu būdām un siltumnīcām. Kur beidzas telpas un priekšmetu bezpersoniskums, bezdzimums un nepiederība? Mēs taču mēdzam apzīmēt priekšmetus ar dažādiem epitetiem un piedēvēt tiem tādas abstraktas īpašības kā vajadzīgs, bīstams, noderīgs, personīgs.

Tāda skarbi kantēta veidojas mākslinieces pasaule parastas pilsētas modulī. Tur tiek šķetinātas visikdienišķākās sadzīves iekšējās konstrukcijas. Varbūt nekādas idejas, jēgas un hiperkuba tur nemaz nav. Tāds taču ir mūsdienu pilsētās iespundēto meiteņu liktenis – vairs pat ne mīlēt un ciest, bet meklēt, kādu jēgu, kādu nozīmi, kādu vērtību laimīgas dzīves vārdā nes ar lietām piestūķētās telpas. Varbūt divguļamās gultas, dušas un gludekļi nav dzīvi, bet tomēr kaut kāda piederība un identitāte tiem noteikti piemīt.


«Плита» 80×100 х. м. 2009    

Arī mākslinieka radošo dzīvi piepilda modeļi, idejas un lietas. Mākslinieks lieto šīs idejas, izmanto pieejamos materiālu, tomēr tām, neatkarīgi no mākslinieka, ir sava dzīve un tikumi. Aņa raksta, piemēram, par ielaušanos telpā. Kad māksliniekam top izstāde, tad tā ir ielaušanās kādā telpā, process, kuru publiskā acs neredz. Katrā galerijā valda savi mākslinieciskie arhetipi, idejiska mikroflora. Autoram izstāde nozīmē pieredzi pašu par sevi, ideju sakārtošanu telpā pēc kādas iekšējas loģikas. Te piekārsim bildi ar eņģeļiem izcakinātās ziedu vītnēs, te – plazmas ekrānu, te būs būt uz putukartona uzlīmētam izstādes konceptam. Kādā no mākslinieces projektiem visas izstādes sastāvdaļas bija shematiski apzīmētas un tika eksponēts pats izstādes konceptuālais plāns. Visi izstādes rīkošanas noteikumi bija ievēroti. Aņa priecājās, ka, iespējams, pēc šādas izstādes skatītāji beidzot nebūs bēdīgi, ka kaut ko nav sapratuši, proti, to, kas uzzīmēts bildē, vai varbūt tās konceptuālo daļu.


«Гаражи» 100×150 х. м. 2004    


«Клизмы» 50×60 х. м. 2006    

Ilustrācijām izmantoti uz atdošanu izstādītie darbi.

www.zholudhome.com