Foto

Spicākais notikums Latvijas pagrīdē

Rihards Bražinskis
04/06/2012 

Piektdien, 1. jūnijā, inteliģentajā krogā “Chomsky” notika “Ulve Agency” rīkots koncerts, kurā dalību ņēma vietējie skaņu darboņi Raitis Upens, Kaspars Groševs, Māriņš Roķis un spāņu čalis Rubenss Patinjo (Rubén Patiño), savā veidā nosvinot Roķa un Patinjo split izdevuma iznākšanu uz šogad aizsāktā Roķa leibla “Duh-Noh”.

Kā pirmais startēja mans Phonic Psychomimesis kolēģis Raitis Upens ar pamatā trokšņainiem, abstraktu konkrēto skaņu virknējumiem. Priekšnesums sastāvēja no vairākiem skaņu grupu etapiem, kuru reālos avotus atšifrēt nav ļauts, jo, autoraprāt, tam nav nekādas nozīmes. Sanāca gan atpazīt tādas skaņas kā PET pudeļu plēvju iepakojumu čīkstināšanu un izsēdēta dermantīna dīvāna murcīšanu. Vēl šajā darbā zinu par piepūšamā balona “mocīšanu”, gludekļa tvaikiem un dažādu virsmu manipulācijām, piemēram, izlietnes “spēlēšanu” ar pirkstu. Priekšnesuma sākums, kā pamatā bija dažādi krakšķi, bija visnesaprotamākais – galvenokārt skaudrā apskaņojuma dēļ. Savukārt vissmeķīgākā bija priekšnesuma otra puse ar konkrēto skaņu troksni, kā arī nobeigums ar visatpazīstamākajām, proti, dažādām ūdens skaņām. Pēc Raita domām šis materiāls gan būtu jāklausās uz pienācīgas aparatūras ieraksta veidā, ko novembra mēnesī publiskos lieliskā interneta izdevniecība “Impulsive Habitat”.

Tālāk sekoja Kaspars Groševs, patīkami iepriecinot ar padomju laika sintezatora skaņām, radot hipsterīgu synth-wave ambientu, saaudzējot to arī ļoti baudāmā, griezīgākā drone, to papildinot ar trokšņu izlēcieniem un divām spoken word kasešu lentu cilpām, no kurām viena bija dievkalpojuma fragments, ko Groševa māte savulaik pārrakstījusi pāri kādai Snoop Dogg kasetei. Kā punkts uz “i” bija pašas beigas jeb dažas sekundes no Dr. Dre dziesmas “Still D.R.E.”. Jāatzīst, ka Groševa uzstāšanās skanēja vislabāk no visiem vakara dalībniekiem – iespējams, siņķika specifikas dēļ.

Savukārt Mārtiņš Roķis kā jau Mārtiņš Roķis – ekstrēmās datormūzikas daudzveidība pilnā tās amplitūdā, iekļaujot arī ritmiskus un kvasi-melodiskus pavērsienus. Roķis jau kādu laiciņu ir uzņēmis savu pilnasinīgo kursu un to ļoti labi arī tur, būdams izturēts, estētiski tīrs un stabils un piedāvājot saistošu plosi un masīvu, labu skaņu. Vienīgi, apmeklējot viņa koncertus regulāri, ir pagrūti gūt ko jaunu.


Foto: Arnis Kalniņš

Bet vakara galvenais viesis – barselonietis Rubens Patinjo ieviesa pamatīgu neizpratni. Citējot rindas no pasākuma relīzes, “Rubenu Patinjo interesē robežtelpa starp koncertu, uzvedumu un noteiktai vietai radītu mākslas instalāciju, apvienojot algoritsmiko kompozīciju, psihiakustiku, tēlotājmākslu un citas disciplīnas, saglabājot sev raksturīgu humora izjūtu”. Apraksts jau jauks, taču dzīvajā – gan salīdzinājumā ar pārējiem vakara dalībniekiem, gan performances ziņā vispār – Rubens bija visnotaļ amizants.

Patinjo darbojās bez apgaismojuma, uz zemes, izmantodams laptopu un mikserpulti. Lai saredzētu pogas un klaviatūras taustiņus, viņš ik pa brīdim lietoja šķiltavas, lielākoties neuzšķildams tās ar pirmo reizi. Patinjo bija novietojies ar muguru pret skatītājiem tā, lai būtu iespējams redzēt notiekošo viņa datora monitorā. Datorā viņš peistoja kodus programmā, kas tos pārkodēja skaņās, kas izskanēja izteikti neveiklām pauzēm. Vēl arī mākslinieks skrečoja ar skaļumu jeb vienkārši raustīja skaļumu kā efektu.

Pēc kāda laika Patinjo ieslēdza gaismu un pāris reizes uz grīdas ar krītiņu uzvilka zig-zag līnijas, pēdējā reizē krītiņu aizsviezdams pa gaisu, kādam arī trāpot. Šīs krītiņlīnijas bija domātas kā ekrānā esošo divdimensionālo lietu pārnesums trīsdimensionālā paskatā. Uz uzstāšanās beigām datorā bez kodiem sāka mainīties dažādas bildītes, kas nekādā veidā neietekmēja skaņu. Uzstāšanās beidzās, strauji aiztaisot laptopu un pārtraucot skaņu.

Iespējams, ka humors šajā visā bija galvenais, taču tā nebija arī gluži trash-art performance – datorskaņas bija pietiekami nopietnas, lai disonētu ar visu pārējo. Tāpat arī ir kaut kādas intuitīvi skaidras normas, ko vispār ir vērts publiski stādīt priekšā, kas šajā gadījumā tika visai rupji pārkāptas. Diemžēl jāatzīst Patinjo fiasko un, nelietojot rupjus vārdus, teikšu, ka šis priekšnesums bija izsmiekls.

Protams, neizbēgami arī bārs kā vieta darīja savu. Pasākuma sākumā apmeklētāju uzmanība bija novērojama, taču vakara otrajā pusē visi vienkārši koda, un neaizmirstami bija tādi brīži, kad kādai taisnākai Roķa frekvencei “pa virsu” tika uzkliegts: “Vai varētu palūgt kafiju?”.

Bet, lai vai kā, vēlos uzteikt Mārtiņu Roķi par sava leibla uzsākšanu, kas darīts gluži vienkārši tāpēc, ka tas ir tik viegli, ka nav pamata to nedarīt. Leibla nosaukums “Duh-Noh” tulkojams kā frāze I don`t know, kas arī precīzi apzīmē Roķa mērķus leibla sakarā – vienkārši darīt. Līdz šim Roķis uz sava leibla bija izdevis tikai sevi un turklāt tikai digitāli, taču šis splits ar Patinjo ir “Duh-Noh” pirmā fiziskā relīze. Ļoti smuka, divkrāsu kasete vien divdesmit eksemplāros. Pagaidām spicākais un apņēmīgākais šīgada notikums Latvijas pagrīdē.