BLOGI  
Zigijam Zvaigžņputeklim 40 1

Klāss Vāvere
06/06/2012 

Vēsturisks fakts – tieši pirms 40 gadiem Zemi sasniedza vēsts no Marsa.1972. gada 6. jūnijā Lielbritānijā, ASV un vēl vairākās valstīs pirmizdevumu piedzīvoja Deivida Bovija albums The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars.


Deivids Bovijs Zigija Stārdasta periodā 1970. gadu sākumā

 1960. gados, kad vēl neviens nezināja, ka ar ģitāru iespējams nopelnīt miljonus un nemirstību, mūzikas galvenā motivācija un virzītājs bija mirkļa prieks. Bezrūpīga jaunības sajūsma par sevi un sev līdzīgajiem, savu drosmi sacelties pret veco kārtību un izglābt pasauli no pelēcības. Sākusies kā nevainīga jaunības svinēšana, dažu gadu laikā agrīnā roka strāva pārauga nopietnā radošā izvirdumā. Viena no tā kulminācijām 1967. gadā bija Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band – The Beatles konceptalbums, kurā vieni mūziķi (bītli) uzdodas par pavisam citiem (seržanta Pepera vientuļo siržu kluba orķestri). Huzārisku ūsu un mundieru kamuflāžas aizsegā paveikuši lielas un iepriekš nepiedzīvotas lietas, bītli nodemonstrēja, ka šī mūzika ir sasniegusi stadiju, kurā joprojām negaistošs optimisms sadzīvo ar jauna līmeņa dziļumu un intelektu. Citiem vārdiem, roks pamazām kļūst par mākslu.


Deivids Bovijs Zigija Stārdasta periodā 1970. gadu sākumā

Pagāja pieci gadi, kuros izjuka bītli, nomira, degradējās vai izauga pirmā viļņa hipiji, bet avīžu virsrakstos dominēja Vjetnamas un Prāgas krīzes, studentu protestu brutālā apspiešana un ekonomiskas lejupslīdes priekšnojautas. 60. gadu kolektīvo eiforiju nomainīja ilūziju apsīkums. Pasaule rādījās arvien neomulīgāka, tādējādi sagatavojot skatuvi Bovijam, kurš ar četriem iepriekšējiem albumiem nebija kļuvis slavens, toties bija apguvis mūzikas, mitoloģijas un drāmas kodus, ko nu integrēja savā jaunajā tēlā un albumā. Taču viņš gāja tālāk par Pepera orķestrantu nevainīgo karnevālu. Pārtapis androgīnā bezdzimuma radībā ar uzkrītošu grimu, koši rudiem matiem un groteskām platformenēm un satērpies riskanti (vai komiski) īsā kimono, apspīlētā satīna kombinezonā ar apmetni vai sirreālā trikotāžas bodijā, viņš sevi pasludināja par atnācēju no Marsa - Zigiju Zvaigžņputekli - un uz visiem laikiem roka kultūrai atņēma nevainības prieku.


Deivids Bovijs Zigija Stārdasta periodā 1970. gadu sākumā

Protams, jaunība nav šķirama no pieaugšanas un arī nevainības koncepts sevī ietver zaudējuma nenovēršamību. Un Zigijs bija likteņa gribas īstenotājs ar nepārprotamu vēsti – OK, roks joprojām ir pusaudžu un jauniešu mūzika (pat bītli, kas jau piederēja pagātnei, joprojām bija tikai drusku vecāki par 30), taču šodienas jaunieši vairs nav vakardienas jaunieši un šodienas pasaule nav tā, ko vakar neizglāba hipiji. Šodienas pasaule vairs nav glābjama. Un arī nav glābšanas vērta, jo tai atlikuši vairs tikai pieci eksistences gadi. Tādēļ uzklausiet vēsti no Marsa – gals ir tuvu… priecājieties, kamēr varat! Būdams mesija (with God given ass) un muzikants (he took it all too far but boy could he play guitar), viņš ar saviem Marsa zirnekļiem kļūst par apokaliptiskās cilvēkbērnu ballītes ceremonijorķestri, bauda rokzvaigznes izredzētību (making love with his ego) un sēj vispārēju histēriju. Apmierinājums ir svarīgāks nekā jebkad agrāk, taču fatālā nenovēršamība tā alkas dara nepiepildāmas un galu galā pašu Zigiju iedzen kosmiskā strupceļā, liekot izdarīt pašnāvību pielūgsmes pilno fanu priekšā.

Kaut arī vairākās dziesmās Bovijs izmanto jau kopš 50. gadiem zināmas rokenrola klišejas, Zigijs izklausās kā neviens un nekas pirms viņa. Kā albuma iedvesmotāji nereti minēti Lū Rīds un Igijs Pops - lai to iedomātos, pietiek Zigija vārdam nodzēst pirmo burtu, taču drīzāk šķiet, ka abu leģendāro dekadentu piemērs Boviju ir mudinājis iet tālāk par sava laika robežām un priekšstatiem, bet nav sniedzis tiešas muzikālas inspirācijas. Tiesa, Zigija radniecība ar dažiem minēto kungu ierakstiem nav noliedzama, taču enerģija tajos plūst atgriezeniski, jo šo albumu (Rīda Transformer, Popa Idiot un Lust for Life) producents pēc sava pirmā lielā triumfa bija neviens cits kā pats Bovijs.

Tomēr spilgtākais Bovija/Zigija pienesums bija attieksme. Distancēti atsvešināta, pat augstprātīgi aroganta, tā pauž – es neesmu kā jūs, es esmu no Marsa un zinu to, ko jūs nezināt. Tādēļ jums mani vajag un tādēļ jūs man sekosiet. Poza, kas turpmāk no rokenrola vides vairs nav šķirama – diemžēl visbiežāk gan paliekot bez Bovija/Zigija līmeņa satura, harizmas un fascinējuma.


Skaņuplate The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars

Jā, Zigijs rokam laupīja atmiņas par nevainību, vietā dodot intelektuāli rafinētu, sociāli cinisku un muzikāli novatorisku mākslas produktu un skanējuma sagatavi, no kuras vēlāk nebija grūti atvasināt gan nākotnes popa lipekļus un panku trīsakordu lozungus, gan gotiķu tumšās vīzijas vai jauno romantiķu bālās sejas un sterilo skaņu. Un fakts, ka tas viss var izklausīties pēc dezorientētu pusaudžu fantāzijām un dažbrīd arī primitīvas, sakāpinātu hormonu un metālisku ģitārakordu sadursmes, tikai apliecina Bovija/Zigija ģēniju. Jo tieši pusaudžu fantāzijas Boviju padarīja par vienu no nozīmīgākajiem un cienītākajiem māksliniekiem pasaulē. Tajā pašā, kura neaizgāja bojā Zigija prognozētajā piecu gadu termiņā. Varbūt tādēļ, ka sekoja viņa akordu maģijai. Vismaz savu paaudzi tā izglāba. Lai arī – un to ir vērts atcerēties – Zigijs neko tādu nesolīja. Viņš tikai spēlēja ģitāru...

David Bowie and the Spiders from Mars – Ziggy Stardust, koncertu Londonā 1973. gadā, no filmas Ziggy Stardust and the Spiders from Mars, skatīt šeit

Mārtiņš Wolfs - 06.06.2012 14:31
Jā, tas viss gan attiecas tikai uz tiem, kuri noticēja Zigijam. Es gribētu, bet nespēju. Bovija mūzika mani diemžēl nepārliecina. Tomēr zināms progress jau ir -- tieši uz nerviem arī vairs nekrīt. Labs nāk ar gaidīšanu.