Foto

Kartes potenciāls

Sergejs Timofejevs

Ivars Šteinbergs
22/09/2012

Šīgada septembrī notikošo kultūras festivālu viena no raksturiezīmēm, kā jau vairākas reizes minēts presē, bija dažādi “jaunā stila” pasākumi. Viens no tiem, ko vērts izcelt, notika tieši pirms nedēļas, 16. septembrī, – tekstu grupas “Orbīta” rīkotā vienas dienas izstāde un dzejas vakars “Dzejas kartogrāfija. Rīgas dzejas karte”, ko var uzskatīt par pilotprojektu un starta punktu plašai multimediju norišu kopai, kas turpināsies līdz 2014. gadam (un cerams arī pēc tam).


Sergejs Timofejevs “Maiznīcas rēgs”

Pasākums omulīgajā Bruņinieku ielas dzīvoklī iezīmēja sākumu, virzienu un pamatideju turpmākajiem centieniem atklāt Rīgu caur mākslinieciski poētisku prizmu. Ideja šķiet ārkārtīgi pievilcīga un svaiga. Iesaistīto mākslinieku uzdevums ir, individuāli un arī savstarpēji sadarbojoties, palēnām radīt kādai vietai veltītu/atbilstošu mākslas darbu, tādējādi veidojot jaunu pilsētas karti. Vakara gaitā norisinājās sarunas par ielu un apvidu poētisko dokumentāciju, par nepieciešamību attīstīt netradicionālu ģeogrāfijas uztveri, kas sniegtu iespēju aktualizēt arī šobrīd par marginālajiem uzskatītos rajonus. Vērojot projekta pirmās izpausmes, radās jautājums, vai urbānās vides apzināšanai izmantotā komplicētā metode (plaša spektra instrumenti un to simbioze – video, foto, skaņa, aromāts, teksts) rezultātu padara kvalitatīvu un/vai atbilstošu uzdevumam? Šķiet – kā kurā gadījumā.

Piemēram, Jeļenas Glazovas “Furniture karaoke” – interaktīvā instalācija, kuras ietvaros, izmantojot mikrofonu, ir iespēja darbu papildināt ar savu balsi – ir stāsts par Sarkandaugavu, kas, manuprāt, par konkrēto vietu pasaka tikpat daudz, kā par jebkuru citu Rīgas vietu. Taču, protams, daudz baudāmāks par parasto karaoke.


Aleksandra Zapoļa un Vladimira Svetlova fotogrāfiju sērija

Savukārt Aleksandra Zapoļa un Vladimira Svetlova fotogrāfiju sērija, kas ilustrē tendenci pilsētas nostūrus pārdēvēt par centriem, pievelk ar savu vienkāršību, neuzbāzību, un infrastruktūras izmaiņas liek uzlūkot ar smaidošu ironiju. Visspilgtāko noskaņu panāk Sergeja Timofejeva “Maiznīcas rēgs”, kas pārņem savā varā  burtiski un neizbēgami – instalācijas video un audio ierakstus papildina rauga aromāts, kas gluži vienkārši ir patīkams un nostrādā perfekti. Arī Artūra Puntes un Lindas Leimanes videodarbs “Tallinas iela” skatītāja priekšstatos rada spēcīgu tēlu. Tas ar savu nesteidzīgo tempu un intonāciju (līdzās Timofejeva darbam), manuprāt, visvairāk atbilst sākotnējai idejai par konkrētu Rīgas vietu transformēšanu mākslas dimensijā.

Šai vakarā notika arī vairākas informatīvās prezentācijas, kas iepazīstināja klātesošos ar Ērikas Bērziņas rīkotajām “dzejnieku pastaigām” un savulaik leģendārajiem Hārdija Lediņa gājieniem uz Bolderāju. Noslēgumā ierakstā varēja vērot Vladimira Jakušonoka  performanci “Ugunsgrēks bibliotēkā”. Jāatzīst, ka kopiespaids bija daudzsološs un iztēli rosinošs. Man tikai gribētos atgādināt, ka, radot šo jauno Rīgas karti, vēl ir tik daudz iespēju, kuras palikušas neizmantotas. Un nevajadzētu aizmirst, ka pastāv dzeja, kurā jau “ielieta” mūsu pilsētas smarža. Arī saistībā ar Lediņu, gribētos piebilst, ka izmantojot agrāk rakstītus darbus, taču paveras milzīgas intertekstualitātes iespējas – kas tāds, ko varētu lieliski izmantot veidojot jauna tipa karti. Var pieminēt tik daudz dzejoļu par konkrētām Rīgas vietām (it īpaši jau nomalēm). Rokpeļņa ostas poetizējumi, Vērdiņa vakars Pārdaugavā, Zirņa “čekas māja”, Alises Zariņas brīvības un miera stūris, Žebera mierīgā diena mierielas galā, Kunnosa Rūgtā (lasīt: gorkaja) iela, nemaz nerunājot par Elsberga Hospitāļu ielu. Tādēļ (iespējams, nekorekts, bet varbūt arī potenciāli auglīgs) ieteikums: neatmest līdzšinējo Rīgas urbānistu saražoto tekstu kopumu. Protams, Čaks šai projektā tika piesaukts, taču radās iespaids, ka no vēl nesenā pagātnē tapušiem darbiem, kuri joprojām spēj izteikt kaut ko īpašu par mūsdienu Rīgas punktiem, neviens netiks ņemts vērā. Tas nenoliedzami ir subjektīvs iespaids, varbūt es gauži maldos, un tas nemaz nav vajadzīgs.