Atradumu laiks?
06/03/2013
Noteikti būsiet pamanījuši, ka ir virkne veidu, kā uziet un atzīmēt savus atradumus. Tiem var uzdurties (StumbleUpon), tajos var iespraust kniepadatu (Pinterest), var apstiprinājumā vienkārši pacelt īkšķi (Like) kā stopētājs ātrgaitas šosejas malā. Atradumus var kolekcionēt bilžu blogā (Tumblr) vai regulāri pārskatīt citu blogos un tematiskos topos. Kļūdams citam par atradumu, tu vari pat atzīmēt, tieši kur šobrīd atrodies (Foursquare) – varbūt kādā feinā vietiņā, kuru esi nejauši atradis. Galu galā ar atradēja prieku gribas dāsni aplaimot citus (Forward, Share, Retweet).
Nesen Rīgā viesojās It’s Nice That vietnes redaktors Robs Aldersons, kura interviju drīzumā varēsiet lasīt Arterritory.com. Blogs dažu gadu laikā esot piedzīvojis milzu piekrišanu, pulcējot 400’000 unikālos apmeklētājus mēnesī. Pētīju lapu un domāju, kālab tā? Ekrānā rindojās virkne krāsainu un skaistu bilžu – gan zīmētu, gan fotografētu, tāda kā radošu ideju rinda bez īpašas piesaistes laikam un telpai. Ierakstus varētu samainīt vietām, nekas no tā neciestu. It’s Nice That ir kā vēl viens rīks, vēl viena vieta, kur kāds cits jau ir atlasījis spožākos atradumus. Aktīvā interese liecina, ka tieši to cilvēki meklē. Nejau vēsturiski hronoloģiskā ķēdītē savērptas zināšanas, ko savulaik muzeju iekārtotājiem netieši iepotēja Hēgelis, savās lekcijās par estētiku 19. gadsimta sākumā rakstot, ka “ja vien katru gleznu nepavadīs zināšanas par to, kurā valstī un laika periodā tās tapušas, kā arī par skolu un mākslinieku, tad lielākā daļa galeriju būs kā bezjēdzīgs juceklis, kurā var apmaldīties. Tālab vislabākais palīgs izziņai un intelektuālai baudai ir vēsturisks izkārtojums.”
No “Brīnumu kabineta” Tomasa Olbrihta me Collectors Room. Preses foto
Kuģojot pa internetu, nereti jūtos kā Kolumbs – mērķtiecīgi devos pēc garšvielām, bet nejauši atradu indiāņus. Tīklojums kā daudzgalvains pūķis šauda mēles uz visām debespusēm. Tas ir aizraujoši, lai arī maķenīt trauksmaini. Ir sajūta, ka informācijas pārbagātībā – un ne tikai virtuālajos ūdeņos – par ērtāko veidu, kā noturēt galvu virspusē, kļūst fragmentu kolāža, kurai kā teju vienīgo kopsaucēju pagaidām saskatu apzīmējumu – atradumi. Tomēr pirms spriest tiesu, pie kā tas mūs novedīs, paraudzīsimies pār plecu. Renesanses laikā tika iekārtoti “Brīnumu kabineti” (citviet tiek lietots “retumu”), kas patiesībā bija visdažādāko atradumu kabineti. Tajā laikā vēl nebija publisku muzeju, nebija tendences atdalīt mākslu no dabaszinātnēm, tālab šajās turīgo ļaužu kolekcijās cits citam līdzās sadzīvoja augi, akmeņi, zvēri un gleznas. Interesanti, ka praksi nesen aizlienēja vācu kolekcionārs Tomass Olbrihts savā Berlīnes mākslas telpā me Collectors Room. Viņa Wunderkammer mītiski narvaļa ilkņi un Nīlas krokodils pie griestiem lieliski sader ar vēsturiskiem anatomiskiem modeļiem un laikmetīgo mākslu. Izstādes apskate liek nemitīgi saliekt muguru, izslieties taisni, smieties un brīnīties. “Jauno paaudzi aizvien grūtāk un grūtāk būs ievilināt “normālos” muzejos. Ir jāmaina dekorācijas. Mūsdienu publikai nonākt kontaktā ar mākslu vairs nenozīmē vienkārši uz to skatīties. Neviens vairs nevēlas, lai tiktu pasacīts priekšā, ko tie redz. Cilvēki paši vēlas izdomāt, ko viņi saskata, un, ja viņus kas dziļāk ieinteresējis, tad uzdot jautājumu,” intervijā stāsta Olbrihts.
No Museum of Everything. Preses foto
Diezgan oriģinālu pieeju muzejam pirms četriem gadiem īstenoja Džeimss Brets, dibinot Museum of Everything. Tā formāts ir ceļojošas izstādes, kurās apkopoti pēdējo trīs gadsimtu talantīgi mākslinieki, kas ir vai nu autodidakti vai vienkārši palikuši ārpus mākslas vēstures lappusēm. Pirmā no līdz šim piecām izstādēm tika sarīkota Londonā, un neatklātos māksliniekus meklēja un atlasīja Kristians Boltaņskis, Niks Keivs, Džons Baldesari, Eds Ruša un Greisons Perijs. Otrā izstāde notika turpat Londonā, bet jau Teita muzejā. Savukārt piektā izrakņāja Krievijas āres un atradumus tūdaļ aprīlī varēs skatīt Maskavas laikmetīgās mākslas centrā “Garāža”, kura pagaidu mītne šobrīd atrodas Gorkija parkā. Museum of Everything moto ir ietverts tēlainā teikumā: “Mazās mazītiņās plaisiņās, putekļainās pagultēs guļ sabiedrībai nezināms slepens radošais gars.”
No dOCUMENTA(13) “smadzenēm” Frederikāņu muzejā. Preses foto
Pieņemot, ka Kaseles lielizstāde documenta, kas notiek tikai reizi piecos gados, kalpo par sava veida katalizatoru mākslas pasaules nervam, paraudzīsimies, kas izstādē bija skatāms pērnvasar. Par dOCUMENTA(13) “smadzenēm”, kuras tā arī sauca, kalpoja neliela galerija Frederikāņu muzeja centrā. Tajā rindojās antīki un mūsdienu paraugi gan no mākslas, gan dabaszinātnēm. Visvisādi atradumi. Stenforda universitātes vēsturniece Paula Findelna raksta, ka “Brīnumu kabinetus” apbērēja modernā zinātne, kas iznīcināja tālaika pasaules redzējumu un vietā lika jaunu. Zvēru izbāzeņi nonāca dabas muzejā, gleznas un skulptūras – mākslas muzejā, kur tie tika sarindoti akurātā hronoloģiskā secībā. Šodien tās ir muzeju daļas, kuros cilvēki kāju sper visretāk. Viņi labprātāk dodas uz “brīnumu kabinetiem”, klikšķina atradumu blogus. Bet negribas to visu ar vieglu roku nokristīt par primitīvu kāri pēc jampadrača. Kaut vai fakts, ka šovasar gaidāmajā 55. Venēcijas mākslas biennālē galvenās Arsenāla izstādes kurators Masimiliano Džioni veidos kaut ko līdzīgu kultūras sasniegumu “bābeles tornim”, liek aizdomāties mazliet tālāk. Neba nu apmeklētāju izklaidēšana būtu viņa galvenā motivācija. Džioni, kā zināms, iedvesmojis kāds itālijā dzimuša amerikāņu autodidakta Marino Auriti arhitektūras makets – milzīgs debesskrāpis kā vispasaules sasniegumu un izgudrojumu muzejs. Tādi kā vispasakainākie atradumi. Džioni The New York Times ir norādījis, ka šis modelis iemiesojot neprātīgu sapni, kas balansē uz robežas starp zināšanām un aptumsumu, faktiem un iztēli. Kālab šāda koncepcija ir aktuāla tieši šobrīd? Tā vairs nav zinātnes iepīšana mākslā, sīcot robotiem un vijoties kabeļiem. Drīzāk krietni organiskāks veidojums, kura izskaidrojums būs mans atradums, varbūt soļojot pa Venēcijas Arsenāla akmens grīdu.
