Ineses Baranovskas blogs no Venēcijas. Kā vērtēt Kolhāsa padarīto?
Inese Baranovska
09/06/2014
Foto: Inese Baranovska
14. Arhitektūras biennāle pārliecina ar tās kuratora Rema Kolhāsa mērķtiecīgi precīzo konceptuālo uzstādījumu un realizāciju. Biennāle satāv no trīs galvenām daļām, kuras pamatoti apvieno nosaukums Fundamentals. “Absorbējot modernitāti 1914–2014” (Absorbing Modernity) ietvaros valstu ekspozīciju kuratori tika aicināti pievērsties analītiskam pētījumam par modernisma formu lokālajām īpatnībām, kopīgi veidojot visas pasaules pēdējās simtgades civilizācijas attīstības ainu, kurā neviens nav paglābies no kariem, teritoriju pārdales, okupācijas, destruktīviem postījumiem vai kādas citas traumatiskās pieredzes, bet tomēr visi ir izdzīvojuši. Rems Kolhāss, vērtējot iepriekšējo gadu arhitektūras biennāļu pieredzi, bija diezgan rezervēts par nacionālo paviljonu prezentācijām, bet šoreiz, dodot visiem vienotu uzdevumu, viņš ir patīkami pārsteigts par kuratoru atsaucību un rezultātiem. Kolhāss atzīts, ka tas ir ļoti produktīvs veids, kā vērtēt un pārvērtēt katras valsts pieredzi, individuālās vīzijas apvienojot kolektīvā skatījumā.
“Arhitektūras elementi” (Elements of Architecture) ir Rema Kolhāsa vadībā tapusī ekspozīcija, kas Dārzu centrālajā paviljonā pievērš uzmanību piecpadsmit nozīmīgākajiem elementiem, kurus neizbēgami savā praksē jālieto ikvienam arhitektam – griesti, logs, gaitenis, grīda, balkons, kamīns, fasāde, jumts, durvis, siena, rampa, trepes, eskalators, lifts un visbeidzot tualete. Kurators piedāvā pārskatīt un pārvērtē šo universālo un vispārzināmo elementu nozīmi būvniecībā, kopā ar arhitektūras studentiem veicot padziļinātu pētniecību kā vēsturē, tā laikmetīgo tehnoloģiju iespējās. Kā vienā no atklāšanas dienu sarunām atzīmē pats Rems, šis uzstādījums lika viņam pārvarēt dabisko slinkumu un iedziļināties katrā no elementiem ar zinātniski analītisku pieeju: “Elementi ir mēmi – tie nerunā un mēs pie tiem esam pieraduši, tagad mēs katru no viņiem atdzīvinājām.”
Pētniecība atklāj daudz līdz šim nezināmu vai nepamanītu vēsturisku faktu un analoģiju, liek vilkt paralēles no pagātnes uz tagadni un nākotni, kā arī neizpaliek ironisks skatījums. Piemēram, stāstā par balkonu, kas ir gan nelietderīga piedeva, gan mediators starp ārpasauli un iekštelpu un galu galā kalpo par teatrālu platformu, būdams viens no politskākajiem elementiem... Manuprāt, šī ekspozīcija būs interesanta ne tikai profesionāļiem, bet ikvienam, jo liks paskatīties uz pasauli sev apkārt no cita skatpunkta.
Monditalia ir Rema Kolhāsa izstāde, kurā teju skenēta Itālijas būtība – valsts, kas pēdējā simtgadē ir nozīmīgākā platforma laikmetīgās kultūras manifestācijām (biennāļu plašā pieredze), ekspozīcijā uzsverot to, ka arhitektūra ir ne tikai celtnes, bet daudz plašāks jēdziens. Visa centrālā Arsenāla ekspozīcijas ass ir izveidota kā viena milzīga skatuve, uz kuras mēs varam vērtēt Itālijas kultūras kvalitātes vēsturiskā, politiski kritiskā un mākslinieciskā griezumā caur kinomākslu, dokumentālām fotogrāfijām, video, instalācijām, skaņu un mūziku, teātri un dejas mākslu. Rems Kolhāss savam Itālijas “lasījumam” apzināti piesaistījis jaunākās paaudzes māksliniekus, kas uz vēsturiskajām patiesībām un faktiem spēj skatīties bez iepriekšējo paaudžu iesīkstējušām klišejām, balansējot starp aprobētām kultūras vērtībām un šībrīža politisko notikumu radīto haosu; starp tradīcijām un to noliegumam, norādot uz Itālijas šodienas realitātes komplekso dabu.
Vispārliecinošāk tas izskan speciāli atlasītajos astoņdesmit dažādu filmu fragmentos (Viskontī, Fellīni, Antonioni, Godārs u.c.), kas izkaisīti pa visu Arsenāla ekspozīcijas centrālo asi – kino kā pārliecinošs pēdējās simtgades liecinieks arī arhitektūrai. Neparastu dzīvo nervu sniedz dejas un teātra performances, kas vienlaikus notiek dažādos ekspozīcijas atskaites punktos.
Itālijas pētniecības konkrētais gadījums liek aizdomāties par pasauli globālākā mērogā. Arhitektūra ir neatņemama civilizācijas uzbūves sastāvdaļa, ko ietekmē viss apkārt notiekošais – vēsture, politika, ekonomika, ģeogrāfija, klimats, kultūra un māksla. Kad preses konferencē Remam Kolhāsam uzdeva jautājumu, kāpēc tieši Itālija, viņš uzvēra, ka nevis viņš izstādi veidojis, bet aicinājis itāļus konstruēt savas valsts pašportretu, tādējādi mēģinot saprast to, kas ar šo kultūrvēsturiski pieredzējušo valsti notiek patlaban: “Nav svarīgi, ko mēs zaudējam, bet ko mēs iegūstam. Te nav runa par pagātni, bet par to, kāda varētu būt nākotne.”
