BLOGI  

Vēstule no Bratislavas 0

Lote Vilma Vītiņa
04/12/2017

Pirmā lieta, kas mani pārsteidz, ierodoties Bratislavas rezidencē, ir palma galda labajā pusē. Palmas, acīmredzot, ir mani rezidenču labie pavadoņi. Es dzīvoju Cvernovkā – bijušajā ķīmijas skolā, kas tagad uz divdesmit pieciem gadiem nodota mākslinieku ziņā. Visā ēkā ir mākslinieku studijas un tiek organizēti dažādi pasākumi. Es dzīvoju kopmītņu daļā. Tā ir salīdzinoši tukšāka un ne tik atjaunota. Kopmītņu saimniekam ir suns, kas izskatās pēc desas ar izvalbītām acīm. Kad nesu mazgāt drēbes, viņš mēģina man iekampt kājās. Guļot gultā, dzirdu, kā garām brauc tramvaji un vilcieni. Rīta gaismā redzams silti zaļš pakalns. Manā istabā ir divas pilnīgi dažādas griestu lampas. 


Bratislavā ir fotomēnesis. Katrā stūrī ir kāda izstāde. Pils teritorijā redzu fotosēriju ar romu ļaudīm, vilka sakostu zirgu, bērēm, kaulainu zēnu. Tās ir vecas bildes, no deviņdesmitajiem vai astoņdesmitajiem. Tās ir aizraujošas un biedējošas. Vēl ir fotofestivāls “Dvēseles anatomija”. Tur kāda fotogrāfe uzved pati savus sapņus, ir diezgan izcila fotogrāfiju sērija par kristietības komerciālo pusi un siena, kur pats vari novērtēt, vai foto attēlotais ķermenis ir vai nav pievilcīgs. Iespaidīga likās izstāde Kunsthallē, kas veltīta diviem nozīmīgiem fotogrāfiem – Brūsam Gildenam un Nobujoši Araki. Pirmais 80. gados klīda pa Ņujorkas ielām, pārsteidzot garāmgājējus ar zibspuldzi no dažādiem negaidītiem rakursiem. Fotogrāfijas ir melnbaltas, dinamiskas, un tajās  sastopami cilvēki ar aizraujoši dīvainām sejām. Otrais savos attēlos cenšas panākt eroreālismu (Eroreal ir viņa izstādes nosaukums). Viņa fotogrāfijas atgādina senos japāņu kokgriezumus, konkrētāk to, ko japāņi dēvē par Shunga – erotisko mākslu, kas tiešā tulkojumā nozīmējot “pavasara attēls”.  Viņa fotogrāfijās ir kailas un apģērbtas sievietes dažādās iestudētās situācijās. Fotogrāfijas ir jutekliskas, piesātinātās krāsās. Ir arī klusās dabas ar lellēm un izbāztu jenotu kāzu kleitā. Viņš pats daudzās fotogrāfijās parādās kā mežonīgs un mazs plastmasas dinozaurs.

Man ir atsevišķs dzīvoklis, bet virtuve visiem ir kopīga. Tur var iepazīties ar citiem šajā namā dzīvojošajiem jauniešiem. Te ir Adams un Aleksa, viņi spēlē vienā grupā. Aleksa dzied un raksta vārdus. Stāvu zemāk dzīvo otrs rezidents no Polijas, Remi. Viņš glezno “gličus” no visādām filmām un porno. Bērnībā viņa vecākiem piederēja video kasešu veikals, un viņš skatījās visas filmas pēc kārtas. Netālu no manis dzīvo Katarīna jeb Katka. Uz manu jautājumu, vai viņa arī ir māksliniece, viņa atbild: “Es cenšos būt”. Skatos viņas smaidīgajās, zilajās acīs, melnajā, ķepīgajā skropstu tušā un domāju, ka tā ir tik cilvēciska atbilde. Katarīna, šeit dzīvojot, jūtas tik nelaimīga, ka reizēm vakaros raud. Dienas vidū virtuvē satieku Adamu, kurš smērē maizīti. “Šis ir mans pirmais ēdiens šodien, es nemāku par sevi parūpēties,” viņš saka ikdienišķi un atklāti. Vislabākā virtuves īpašība ir tāda, ka visi saka, kā viņi tiešām jūtas.


Otrajā vai trešajā dienā pēc manas ierašanās Paula mani aizved uz kāda ilustratora izstādi. Viņa darbi ir iegriezti kokā, līdzīgi kā Fišeram, tikai krāsaini. Ilustrators pēc atklāšanas bārā dzer alu un skaļi dauza pa galdu, kliedzot jokus viesmīlim. Viņš ir neliela auguma, ar gaišiem rugājiem un ļoti smaidīgs. Visi smejas par viņa jokiem, kuri esot labi, bet es nesaprotu, jo nemāku slovāku valodu. Kādā citā vakarā, neliela bāriņa grāmatu plauktā skatos visu pēc kārtas: slovāku-vācu valodas vārdnīcu, grāmatu par Japānu slovāku valodā, Bodlēru slovāku valodā un tā tālāk, bet tieši pirms došanās ārā pamanu grāmatu “Klusā daba”. Nespēju noticēt savām acīm! Sāku to šķirstīt un saku citiem: “Tā ir latviešu grāmata! Ar latviešu gleznotājiem!” Skatos uz latviešu burtiem un brūngano gleznu izlasi ar zivīm un ziediem ar tādu izteiksmi, it kā tikko pa durvīm būtu ienācis Raimonds Pauls. 


Man patīk skatīties, kā mājas sabūvētas kalnā. Studijas grīda ir pilna ar beigtām mušām. Es saslauku tās šaufelē un sēžos pie galda, bet paiet nedēļa, un grīda atkal pilna. Pretī mūsu mājai mākslinieki uzcēluši mazu saunu. Tikai Remi par to neko nezināja un gāja uz vecpilsētu meklēt saunu, bet tā izrādījās ware house kā teiktu Remi. Un “I said, no, no, no, thank you very much!!”. Arī Wi-Fi viņš izrunā “vaifī”, un es iztēlojos, ka “vaifī” varētu būt tāds mīlīgs veids, kā uzrunāt savu sievu. Vispār Remi ir šausmīgi smieklīgs un labsirdīgs. Trešais rezidents ir no Čehijas, gan viņš, gan Remi diezgan labi var runāt un saprasties ar slovākiem. Slovāki gan vienmēr uzjautrinās par poļu valodas īpatnībām. Tramvajs ir nevis “električki”, bet “električek”, nemaz nerunājot par to, ko poļu vārds “meklēt” nozīmē slovāku valodā (kaut ko diezgan nepieklājīgu). 

Trešais rezidents Lukašs fotografē un filmē video. Vienreiz viņš uztaisīja fotosēriju ar savas mātes apakšbiksēm. Viņai ir vairāk nekā 40 biksīšu, turklāt vēl no padomju laikiem. Kad Lukašs bija mazs, viņa mamma lika viņam karināt izmazgātās drēbes. Un viņš vienkārši nespēja izkarināt savas mātes apakšveļu. Es domāju, vai man arī ir kādas traumas, par kurām taisīt mākslu, bet nekas nenāk prātā. Visiem jau ir kaut kādas problēmas. Kādu vakaru sēžam neomulīgajā, flīžainajā virtuvē un runājam par radošajām krīzēm, antidepresantiem, mūziku un narkotikām. Bet tādā draudzīgā gaisotnē. Ir sajūta, ka visi runā godīgi un nesamāksloti. Uz galda iededzinu divas plakanās svecītes, lai būtu mājīgāk. Vēlāk noejam lejā uz mākslinieku studijām. Tur ir free food vakars. Visās malās ir dārzeņi no dampsterdaivinga, un pie dīdžeja aplī dejo jaunieši. No turienes, kur es sēžu, var redzēt tikai bariņu ar kustīgām ēnām. 


Danubiana ir  muzejs, uzbūvēts uz tāda kā mola, kas ieiet upē. Tur ir skulptūru dārzs, un vasarā tur var nokļūt ar kuģīti. Kādā drēgnā dienā mani uz turieni aizved autobuss. Pēdējā pieturā esmu vienīgais pasažieris. Pie muzeja ir dambis un baložu bars. Mākslas kolekcija ir interesanta, bet reizēm kičīga. Man patīk Karela Apela lielās gleznas. Tur ir kautrīga 20. gs. madonna un šķietami bezgalīga fotogrāfiju sērija ar Pablo Pikaso. Tās gan neietilpst pastāvīgajā ekspozīcijā. Kāda glezna tuvumā atgādina Kasparam Groševam raksturīgās līnijas. Tālāk ķīniešu-amerikāņu mākslinieka Tinga saldskābās gleznas un papagaiļu buča, kā arī laikam mana mīļākā daļa – viņa milzīgais rozā dzejolis. Caur muzeja stiklotajām sienām paveras skats uz pelēko Donavu, ūdens putniem, kas iznirst un atkal pazūd zem ūdens. Muzeja kafejnīca ir silti un vāji izgaismota, kā tāda Hopera glezna. Nav neviena apmeklētāja, tikai viena domīga viesmīle. Ārā pār skulptūru dārzu nolaižas krēsla. Es tam dodos cauri vienā džemperī, jo jaka palikusi garderobē. Drebinos un iztēlojos to visu vasaras laikā. Arī uz Tatriem tagad neesot jēgas braukt, jo ir slapjš un bīstams.


Nedbalka ir galerija, kas pēc formas atgādina Gugenheima muzeju Ņujorkā. Tur ir nelielas skulptūras un gleznas. Ir glezna, kas atgādina Pikaso, glezna, kas atgādina Matisu, un glezna, kas tiešām uzkrītoši atgādina Freidu. Bet vispār ir nedaudz padrūmi un neizteiksmīgi. Vai arī patiešām jocīgi. Arī izstāde pirmajā stāvā atstāj amatierisku iespaidu un sagādā vilšanos. Lai gan ir arī daži jauki un interesanti darbi – kāda abstraktāka glezna ar divām sievietēm, kuru ķermeņus veido krāsaini, ovāli laukumi, vai smalki gleznotais Ladislava Gudernas darbs, kurā redzams cilvēks–putns, zirgs ar knābi, taksis–zilonis un citi neparasti tēli. 

Iet uz studiju un mēģināt zīmēt ir kā spārdīt tukšu spaini. Bet smaidīgā, gaišmatainā meitene, kuras vārdu neatceros (viņa raksta lugas) mani mierina un saka, ka tas ir tikai normāli. Un vakarā, kad eju uz “Lidlu”, man pretī platiem soļiem nāk kopmītņu saimnieks ar desaino suni un uzsauc: “Hallo, Lotta!”.