BLOGI  
Kristaps Ģelzis. Kas notiek Latvijā. 2005. Foto, digitālā izdruka. LNMM kolekcija. Foto: Kristaps Ģelzis

Kas notiek Latvijā 0

Kaspars Groševs
06/12/2017

Izstādē “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts” es nonācu garāmejot, pa ceļam uz Reiņa Lismaņa izstādi augšstāvā. Ne uz ko daudz necerot, nolēmu izmest pāris lokus pa plašajām “Arsenāla” zālēm. Bezpersoniskais nosaukums labi sasaucas ar pelēkajām sienām, piešķirot izstādītajiem darbiem tādu kā svinīgumu un vecišķumu vai vismaz mēģinājumu pasvītrot to nozīmību, kas vairākos gadījumos drīzāk atgādina kāda mākslas salona interjeru, nevis dzīvu mākslinieku nemaz ne tik senus veikumus. Ienācējam acīs skatās Kristapa Ģelža 2005. gada lielformāta izdruka “Kas notiek Latvijā”, bet tai pretim izstiepta siena ar Māra Bišofa nelielajiem, perfekti nostrādātajiem zīmējumiem. Abu formālā nesaderība gan atplaukst ikdienišķu, tomēr metafizisku novērojumu dialogā, tomēr tūlīt aiz stūra to aprauj sarkana stirna ar melnu dildo. Vēlāk izlasu, ka pirmā izstādes zāle veltīta laikmeta vērojumam, tāpēc vēl jo vairāk mulsina sarkanās stirnas atrašanās vieta vai pat pastāvēšana kā tāda. Mākslīgais dzimumloceklis ir kaut kāda jauna 21. gadsimta parādība? Varbūt stirna iezīmē acumirklīgu iegrimšanu ilustrāciju pasaulē, kam pievēršas daudzi no kolekcijas jaunieguvumiem. Te nav runa par, piemēram, Bišofa “karikatūrām”, kurās aiz vienkāršajām līnijām un figūriņām parasti slēpjas visai plašs interpretāciju lauks un dziļums, bet drīzāk par darbiem, kas ir kā one-liners (vienrindes) – kādas idejas samērā tiešs atveidojums, aizņemoties reklāmas un teātra valodu, izslēdzot iespējas maldīties un kļūdīties, domāt un atcerēties. Tie ir darbi, kas acumirklī uzdod jautājumu: “Nu, saprati?”

Nesen ar draudzeni Bolderājā lasījām latviešu anekdotes no 19. gadsimta vai pat agrākiem laikiem. Lielākā daļa joku vispār nebija saprotami, bet daži labākajā gadījumā izraisīja skābu smīnu. Protams, ir lieliski, ka šie joki ir saglabājušies – tie ļauj mazliet vairāk spriest par laiku sen pirms mūsu dzimšanas, tomēr tās ir un paliek anekdotes – nelielas piezīmes bez autorības un svara. Latvijas ilustratīvās laikmetīgās mākslas lauciņā, šķiet, nereti ir runa par līdzīgu lokalitāti un temporalitāti – kas notiks, piemēram, ar Ivara Drulles darbu, kad “Brīvais mikrofons”, nedod Dievs, tiks slēgts un aizmirsts? Var jau būt, ka tā paliks kā laba piemiņa par šo laiku nebūšanām un “vienkāršo cilvēku” problēmām un tur arī slēpjas darba vērtība. Tomēr tā nav vienīgā ilustratīvās mākslas problēma – kur paliek pretrunas, noslēpumi, paradoksi un absurds?

Protams, mēģinot šo jaunieguvumu izstādi vispār jebkā analizēt, neizbēgami sanāk runāt par Latvijas fragmentēto mākslas ainu kopumā, un manā skatījumā tā lielākoties ir bijusi tēlojoša, nevis domājoša. “Kas notiek Latvijā”. Jaunieguvumi šķietami pārstāv plašu lauku, tomēr galu galā tas tāpat izskatās pēc nelieliem fragmentiem, kas izrauti no pēdējo 17 gadu Latvijas mākslas notikumiem bez kādām acīmredzamām vienojošām saitēm. Uz mirkli iedomājos, ka jaunieguvumus var skatīt kā Rīgas centra galeriju un izstāžu zāļu apmeklētāja epizodiskus novērojumus, lielā mērā paļaujoties uz ekspozīciju telpu prestižu, kas izskaidrotu dažu acīmredzami salonisku bildīšu (un ne tikai) nokļūšanu jaunieguvumu sarakstā, tomēr te parādās Raida Kalniņa brīnišķīgie darbi, kas, ja nemaldos, savu pirmizrādi piedzīvoja Liepājā un nebūt neatbilst “Rīgas centra mākslas” izplūdušajām vadlīnijām, vienlaikus piemiedzot ar aci Ērika Apaļā agrīnajiem darbiem.

Un ja reiz mēģināt pārstāvēt ainu tās visplašākajā nozīmē, kāpēc jaunieguvumu starpā nav redzami tie latviešu mākslinieki, kas savu profesionālo dzīvi saista ar citām valstīm un pie tam dara to visai veiksmīgi? Protams, izstādē ir iekļauti Jānis Avotiņš un Vija Celmiņa, tomēr, šķiet, abi zināmā mērā labi iekļaujas tajā, kāda māksla Latvijā skaitās pieņemama.

Neapšaubāmi izstādē ir darbi, par kuriem uzdrošinos teikt “skaisti”, vai tādi, kurus labprāt piekārtu mājās pie sienas kā lielus dārgumus, tomēr jebkādas nosacītas idejiskas saiknes izdodas saskatīt vien izstādes ezotēriski/metafiziski abstraktajā flangā (Vija Celmiņa, Atis Jākobsons, Ēriks Božis, Arturs Bērziņš). Šajā gadījumā gan nereti pietiek ar vienu pašu darbu tā vizuālo kvalitāšu dēļ. Šiem darbiem likumsakarīgi arī piestāv pelēkais sienu krāsojums.

Es pieļauju, ka katram no mums, kas pietiekami ilgu laiku klejojis pa Rīgā un Latvijā notikušajām neskaitāmajām izstādēm, ir izveidojusies kāda vismaz aptuvena ideja par to, ko gribētos redzēt LNMM nākotnē, tāpēc ir lieliski, ka, neskatoties uz naudas grūtībām, muzejs šajā gadsimtā paguvis tikt pie, ja nemaldos, 600 darbiem, starp kuriem noteikti ir daudzi labi, vēl vairāk – viduvēji un daži slikti mākslas darbi, skatoties no jebkuras puses. Tomēr, ja šī izstāde tiecas jaunieguvumu klāstu prezentēt, tad skats ir samērā miglains. Un vai tiešām 21. gadsimtā muzejs joprojām ir tumši stīvs un mākslas darbus godīgi sarindo “kā parasti”? Un kā tas viss sasaucas ar uz ieejas sienas uzskaitītajiem ģeopolitiskajiem notikumiem? Arī mākslas darbi kā vientuļi pieturpunkti izkārtojas “Arsenāla” zālēs – bez piederības un konteksta. Ja paveicas, vari atcerēties pirmo reizi, kad šo darbu kaut kur ieraudzīji, bet tas arī viss. Tomēr pēdējos 15 gados noticis tik daudz – lielas un mazas izstādes, performances, sarunas, lekcijas, klejojumi internetā, zvērīgas ballītes, kino seansi un tā tālāk. No tā visa šajā izstādē palikuši tikai kaili darbi – lielākoties gleznas, fotogrāfijas, skulptūras, kas kā lūramcaurums ļauj aptuveni paskatīties uz formālām atšķirībām – viens glezno spilgtāk, cits monohromi, bet šis, lūk! – pavisam gleznot nemāk. Bet jebkādas domāšanas pazīmes apstājas pie ilustratīvā vērtējuma “saprotu/nesaprotu”. Aptuveni zinot izstādīto mākslinieku iepriekšējo darbību, protams, var šo to piedomāt klāt, bet ko izstādē iesākt citplanētietim no svešas planētas (atminoties šo frāzi no kādas Jāņa Taurena lekcijas) vai vismaz rumāņu tūristam? Es pieļauju, ka veikt kādu kopskata analīzi vai konteksta veidošanu tik agri ir diezgan riskanti, tas neizbēgami draud ar kļūdām vai neprecizitātēm, tomēr no otras puses – kāpēc ne? Kāpēc nemēģināt kļūdīties, darot ne tā, kā ierasts? Rezultātā daži darbi, piemēram, Andra Brežes krēsls ar zābakiem vai Ivara Grāvleja “Nezināmā latviešu fotogrāfija” izskatās kā nokrituši no debesīm un turpat arī palikuši. Šo darbu gadījumā izstādes iekārtojums vienkārši nežēlīgi ignorē darbu kontekstu, padarot tos par stīviem muzeja eksponātiem.

Galu galā es dodos prom ar vairākiem jautājumiem galvā. Kas tad īsti ir pareizā Latvijas māksla? Kas ir muzejs 21. gadsimtā? Vai maz uz Latvijas mākslu vispār var skatīties tikai lokālā kontekstā? Utt. Prātā uzaust vēl šausminošāks jautājums – vai Latvijā kādu vispār interesē, kas mākslā notiek aiz tiem pāris pieturas punktiem Rīgas centrā? Vai kādam ir interese paskatīties aiz singulārām bildītēm, kas parādās un tikpat ātri pazūd no izstāžu zāļu sienām? Kur paliek grīdas un sienas, nereti caurumainas un netīras, kur paliek teksti domas un diskusijas? Kur paliek visi tie zemūdens procesi, kas norāda uz dzīvības pazīmēm Latvijas mākslā?