JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
BLOGI  
Foto: Uģis Rode

Vakara albums 0

Portishead – Dummy, 1994

Klāss Vāvere
22/07/2018

Mēs jau bijām dzirdējuši Massive Attack debiju un Bjorkas Debut, šos intriģējošos triphopa nākotnes vēstnešus. Un tomēr Dummy mūs pārsteidza. Varbūt tāpēc, ka lika saprast – nākotne ir klāt. Šī vairs nav rītdienas prognoze, bet reāla šodienas mūzika. Joprojām jauna un pārsteidzoša, bet jau pietiekami iesakņojusies apkārtējā realitātē.

Hiphopa, daba, elektronikas un skrečotu plašu kokteilis kā jaunā laika zīme, un vecu spiegu filmu mūzikas un klasisku soula himnu sempli kā vecā/jaunā/pazīstamā/nepazīstamā robežas nojaucoši déjà vu recidīvi – galvenās pieturzīmes vilinoši elegantajā pasaulē, kurā mūs ieveda Dummy. Tā bija pasaule kā film noir kino, spokaina Marienbādes realitāte, kurā vienlaikus notiek pagātne un nākotne. Mūžvecs Leonardo Di Kaprio kā sirms izlūkdienesta patriarhs, smieklīgi jauns Šons Konerijs un Hamfrijs Bogarts Kasablankas mētelī - viņa aģenti. Vīrieši ir nopietni un nerunīgi, sievietes skaistas un ļoti skumjas kā Elita Kļaviņa un Lorēna Bekola, liktenīgas kā Besas Gibonsas balss. Visi nepārtraukti smēķē, viņu skatieni ir saspringti un glāzes atrodas nemitīgā kustībā. Spriedze ir milzīga, jo ļaunie spēki ir ieguvuši masu apstulbināšanas un iznīcības ieroci – elektrisko ģitāru.

Vērīgi klausoties, ģitāru kā drūmu priekšnojautu dažbrīd var sadzirdēt arī Dummy dziesmās – ticamībai un atmosfērai. Visādi citādi šī ir (atgādinu, rit 1994. gads) mūsu jaunās dzīves mūzika - bez pagātnes kļūdām un maldiem. Un filma, kuras varoņi neprātīgi mīl dzīvi un cits citu, bet atrodas ģitāras draudu ēnā. Līdz Di Kaprio krietnie vīri atrod glābēju. 

Glābējs izrādās Džimijs, afroamerikāņu jaunietis, kurš tiek teleportēts – nav skaidrs, no nākotnes vai pagātnes, tik viltīgs un izsmalcināts ir pasaules glābšanas plāns, tik virtuoza un asprātīga ir Dummy mūzika - uz 1967. gadu, kad, uzstājoties Monterejas popfestivālā, sātana rīku sadedzina. Publika gavilē. Vairs nekad pasauli un triphopa laimi neapdraudēs wah-wah pedālis un Stratokastera atriebība. Taču mēs nezinām, ko šī varonība un spriedze ir maksājusi mūsu varoņiem, viņu aknām un mīlestībai. Tādēļ, pār ekrānu ritot filmas beigu titriem, Besas balss uz Aizaka Heisa Ike’s Rap II sempla fona izmisīgi pieprasa give me a reason to love you, give me a reason to be a woman

Savā skeptiskajā, dzīves rūdītajā prātā mēs zinām, ka tas ir tikai kino. Tāpat kā toreiz skaidri jutām, ka šī mūzika ir mehāniska kolāža, ar zāli un prātu izpīpēta fikcija. Tik un tā mēs jutāmies saviļņoti – it kā paši pīpējuši. Un, sasodīts, ja es tā nejutos arī nupat, kad atkal to dzirdēju. 

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.