BLOGI  
Foto: Uldis Lavrinovičs

Vakara albums 0

Jeff Buckley – Grace, 1994

Klāss Vāvere
12/08/2018

Grace sakarā bieži pieminēts dzimtas likteņstāsts, ko nespēju neatcerēties arī šoreiz. Džefa tēvs Tims nodzīvoja 28 gadus un paguva izdot deviņus skaņā un noskaņā eklektiskus, bet vienmēr aizraujošus albumus, kas viņu ierindojuši starp visu laiku nezināmajiem ģēnijiem. Tima dēls Džefs nodzīvoja 31 gadu un paguva pabeigt vienu albumu, kas kļuva par desmitgades klasiku un viņu pašu ierakstīja starp visu laiku dižajiem vokālistiem.

Abi tikās vienu reizi, kad Džefam bija astoņi gadi. Toties pirmoreiz publikas priekšā Džefs dziedāja Tima piemiņas koncertā - tikai trīs gadus pirms šīs plates. Un kaut arī tēva un dēla mūzikā nav tiešas līdzības, abus vieno radoša bezbailība un spēja pārstrādāt šķietami nesavienojamas ietekmes, iegūstot oriģinālu mūziku, kas nelīdzinās nekam citam.

Grace neapšaubāmi ir roka albums, taču tā saknes sniedzas visdažādākajās teritorijās. No Led Zeppelin līdz Edītei Piafai, Džudija Gārlandei un Billijai Holidejai, no Boba Dilana līdz Nusratam Fateham Ali Kānam, no simtgadīgiem blūzmeņiem līdz obskūriem pankiem. Ne velti līdzās Džefa un viņa līdzbiedru sacerējumiem te ir Ninas Simones repertuāra pērle Lilac Wine, sens anglikāņu korālis Corpus Christi Carol un tobrīd ne pārāk plaši zināma Leonarda Koena dziesma Hallelujah. Protams, kopš tā laika Hallelujah ir aizēnojusi visu pārējo Baklija veikumu, viņa talantu reducējot līdz vienas vienīgas dziesmas interpretācijai. Par laimi, tā tiešām ir grandioza interpretācija, kurā personiskais nav nodalāms no vispārīgā, mirklīgais no mūžīgā un katram pazīstams nemiers un tieksme pēc neapjaustā saplūdusi ar mieru un piepildītību... It kā kāds nebūtu dzirdējis un pats sajutis…

Īstenībā Džefu nebiju klausījies gadiem ilgi. Pēc savulaik ļoti intensīvu attiecību perioda mana interese par Bakliju dzimtas muzikālo mantojumu nosvērās Tima pusē, kur palikusi joprojām. Taču šodien atkal uzliku Grace un jau pirmās dziesmas Mojo Pin laikā sajutos kā mājās, kā 94. gadā. Tikai nupat ir aizgājis Kurts Kobeins, bet te, lūk, cits 27 gadus vecs trubadūrs un mūzika, kas ir tikpat personiska, patiesa un saviļņojoša, taču balstīta nevis dusmās un niknumā, bet tieksmē uz skaistumu un pilnību kā neaizsniedzamu un tādēļ jo svarīgāku ideālu. Hallelujah.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.