JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Paul & Linda McCartney - Ram, 1971

Klāss Vāvere
02/09/2018

Makartnijam bija 21 gads, kad The Times viņu un Lenonu pirmoreiz nosauca par labākajiem dziesmu autoriem kopš Šūberta. Tas bija nevajadzīgi pompozs, bet bītlomānijas karstumā saprotams pārspīlējums, kurš tomēr labi iezīmē viņa talanta mērogu. Arī statusu popkultūras kanonā. Galu galā sers Pols arī 76 gadu vecumā ir viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem autoriem, kurš sacerējis neskaitāmas dziesmas, ko dziedājuši Ella Ficdžeralde un Rejs Čārlzs, Rianna un Kanje Vests, Zigfrīds Račiņš un katrs no mums.

Tādēļ jo intriģējošāk vērot, ka sers joprojām visai sāpīgi pārdzīvo viņam pieāķēto uncool Beatle statusu. Pols var aizgūtnēm stāstīt, ka īstenībā viņš bijis avangardiskais bītls. Ka tieši viņš, nevis impulsīvais Džons, kurš vakarā vairs neatcerējās, ar ko aizrāvies no rīta, interesējies par Štokhauzenu un Keidžu, pašam Antonioni demonstrējis savus kino eksperimentus, pirmais iepazinies ar Hendriksu un pat Joko… Ka tieši viņam pieder vairums varenāko Beatles ideju no Sgt. Pepper līdz Abbey Road popūrijam… To neviens neapšauba, bet tik un tā populārajā mitoloģijā Polam un viņa mūzikai ir pielaulāta drusku mietpilsoniska aura. 

Šķiet, tas sākās tieši šajā laikā - tūlīt pēc Beatles faktiskā, bet vēl ne formālā gala. Lenons un Harisons strādāja ar Filu Spektoru, leģendārāko no producentiem, un izdeva mūža ambiciozākos darbus, bet Makartnijs… Viņa pirmais albums bija vienatnē, paša dzīvoklī ar sadzīves magnetofonu ieskaņotu sentimentālu un nepretenciozu dziesmu krājums, ko daudzi uztvēra kā joku. Pols saknieba lūpas, apskāva Lindu un nākamo plati taisīja Ņujorkas studijās ar pieaicinātiem mūziķiem. 

Ram sniedza komerciālu kompensāciju, taču guva iznīcinošas recenzijas un saasināja kašķi ar Džonu, kurš to tālāk izvērsa savā nākamajā platē Imagine. Ievērojami kritiķi Polam pārmeta priekšlaicīgu novecošanu, iedvesmas un svaiguma zudumu, pelēcību un garlaicību… Kas īpaši sāpīgi - apšaubīja viņa talanta dzīvotspēju bez Lenona. Protams, arī Lindas klātbūtne šajās dziesmās tika tulkota kā Džona un Joko savienības atdarinājuma mēģinājums.

Tas bija netaisni, virspusēji un tuvredzīgi. Un arī neizbēgami, jo roks un tā kritika, šis dīvainais komunikācijas žanrs, joprojām bija pārāk jauni, lai novērtētu ikdienišķa ģimeniskuma un sevis pārvarēšanas gandarījumu - pat ja tie apdziedāti ar tik neatvairāmu melodisku tiešumu un sirsnību kā šoreiz. Arī Ram skanējuma relatīvā piezemētība (īpaši uz aktuālās Led Zep, Purple, ELP u.c. dārdoņas fona) nebūt neliecina par iztēles trūkumu, bet gan par autora spēju sajust perfektu formas un satura balansu. Tas, ko kritiķi tolaik uztvēra kā trīs soļus atpakaļ, īstenībā bija tikpat drosmīgs solis uz priekšu kā Džona dvēseliskā atkailināšanās pirmajās pēcbītlu dziesmās. Drosme pieaugt un zināt, ka augšana var būt vai nebūt svarīgāka par mākslu, bet bez godīguma nav ne vienas, ne otras.

Protams, vairums bītlomānu nekad nav apšaubījuši Ram lieliskumu. Tā ir plate ar īpašu vietu mūsu sirdī un plauktos. Tajā skan atvieglojums par to, ka nenovēršamā bītlu šķiršanās ir aiz muguras, un prieks par jauniegūtu brīvību, par to, ka Linda atkal ir stāvoklī. Jā, tajā ir arī drusku rūgtuma par jaunības draudzību noilgumu. Un teicamas dziesmas. Kā nekā, tās ir Makartnija dziesmas (Lindas līdzautorības pakāpe lai paliek viņu abu noslēpums). Arī kritiķi Ram kvalitāti vairs sen neapšauba. Vecie pārpratumi ir vien sīka skaidiņa cilvēces ikdienišķās nesaprašanās straumē. Bet ja nu par ko šai sakarā ir skumji, tad par to, ka Pols toreiz, šķiet, drusku nodrebēja un iemantoja nedrošību, kas viņu laiku pa laikam piemeklē atkal un atkal. Taču tikpat iespējams, ka iepriekšteiktajam ar viņu nav nekāda sakara, ka tas ir tikai mans gaidu un bažu pilnais satraukums pirms viņa jaunā albuma iznākšanas.

 
Skaņdarbs “Dialexica” kamerorķestrim
REDAKCIJAS IZVĒLE
Humānisma noriets
Ap 2048. gadu uz zemeslodes būs vairāk robotu nekā cilvēku
"Man patīk sajust bezgalību!"
Volfgangs Tillmans sarunā par savu jaunāko izstādi Honkongā
Visas manas Privātās izvēles
Briseles laikmetīgās mākslas kolekcijas vienuviet
Mans ķermenis - mana māksla
Māksliniece Adelaide Damoa izmanto ķermeni otu vietā
Ne tikai naudas dēļ
4 vērā ņemami iemesli iegādāties Donalda un Eras Farnsvortu "Dolāru gleznas"
“ARTERRITORY SARUNAS AR KOLEKCIONĀRIEM” NR. 5“ARTERRITORY SARUNAS AR KOLEKCIONĀRIEM” NR. 5
CEĻOJUMS UZ NEKURIENI. LNMM. 07/07/2018 - 30/09/2018 CEĻOJUMS UZ NEKURIENI. LNMM. 07/07/2018 - 30/09/2018
ARTERRITORY ENG / LAT / RUS
Foto: Uldis Lavrinovičs

Vakara albums0

Joni Mitchell - Mingus, 1979

Klāss Vāvere
26/08/2018

Plate sākas ar Mingusa viesu dziedātu Happy Birthday to You un jubilāra un viņa sievas strīdu par namatēva vecumu. Viņš: “54, motherfucker!”. Viņa: “53! He was born in 1922.” Šim 1975. gada mājas ballītes dokumentam seko ne mazāk sirsnīga Mičelas dziesma God Must Be a Boogie Man. Plates anotācijā Džonija raksta, ka laiks nekad neesot skrējis tik ātri kā šajās sesijās, jo viņa gribējusi, lai Minguss pagūst noklausīties gatavu albumu. 

Pirms A Chair in the Sky, jaunas Mingusa kompozīcijas ar Džonijas vārdiem, viņš tās pašas ballītes atmosfērā apspriež savu nāvi un bēres. Improvizācijas un kompozīcijas milzis saka, viņam neesot steigas: “Cik nodzīvoja Djūks [Elingtons]? 77? Es viņu pārdzīvošu... Un kad tas notiks, mani sadedzinās Indijā, Vedanta Society baznīcā.” 

Albums ir džezīgs, blūzīgs un elēģisks, ar Džonijas lielisko džeza sastāvu (Pastoriuss, Šorters, Henkoks u.c.), viņas pašas ģitāru un balsi. Un Mingusa fizisku un garīgu klātbūtni. Basa virtuozs jau bija invalīdu ratiņos un spēlēt vairs nevarēja, toties te ir trīs jaunas viņa melodijas, kam Džonija pierakstījusi tekstus. Ceturto - Goodbye Pork Pie Hat viņš jau 1959. gadā veltīja tikko mirušajam Lesteram Jangam; šoreiz arī tam ir Džonijas teksts. Albumā Goodbye Pork Pie Hat ir pēdējā dziesma un pirms tās Minguss saka: “Es biju laimīgs. Dievs mani ir svētījis. Esmu dieva svētīts.” 

Viņš nomira 56 gadu vecumā Meksikā. Plate bija gandrīz gatava, bet vēl neizdota. Minguss paguva dzirdēt to visu, atskaitot God Must Be a Boogie Man. Viņa attieksme pret dzirdēto bija neviennozīmīga. Džonija raksta, ka milža nāves dienā Meksikas krastā izmetušies 56 vaļi, bet viņa pelni tikuši izkaisīti Gangā. Savukārt šī mūzika ir gracioza un pamatīga. Kā Džonija un Minguss.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.