BLOGI  
Foto: Uldis Lavrinovičs

Vakara albums 0

Kate Bush - The Kick Inside, 1978

Klāss Vāvere
09/09/2018

Dienā, kad es ar draugiem, diskutējot par Ruso cildeno mežoni Kanta kategoriskā imperatīva gaismā, malkoju savas 14. dzimšanas dienas limonādi, britu singlu topa līderpozīcijā pirmoreiz nonāca dziesma, kuras izpildītāja bija arī tās autore - sieviešu konkurencē šāds precedents vēl nebija piedzīvots. Vēsturiskais ieraksts bija par mani piecus gadus vecākās Keitas Bušas debijas singls Wuthering Heights. Jutūbē bez problēmām ir atrodams divas dienas iepriekš filmēts Top of the Pops video - rudmataina spīgana ar teatrālu mīmiku un asiņainām lūpām augstā, nereāli dīvainā balsī apdzied 19. gs. romāna mīlas drāmu. Viens no desmitgades neparastākajiem hitiem, ko Keita sacerējusi bērnībā redzētā TV seriāla “Kalnu aukas” iespaidā.

Wuthering Heights gotiskais balādisms vēl šodien drusku izklausās kā no citas pasaules, tādēļ nav  pārsteidzoši, ka panku un disko laikmetā EMI Records to uzskatīja par jaunas mākslinieces debijai galēji nepiemērotu, un uzstāja uz kādu “saprotamāku” izvēli. Keita, kurai jau tolaik bija nepakļāvīgs raksturs un skaidrība par savām vēlmēm, nepadevās. Kad tā kļuva par vienu no gada populārākajām dziesmām, ierakstu kompānija kā samierināšanās zīmi viņai uzdāvināja flīģeli. 

Protams, toreiz, savā dzimšanas dienā es to nenojautu. Tāpat kā Keita, dziesmu sacerot, nenojauta, ka ir dzimusi vienā datumā ar “Kalnu auku” autori Emīliju Brontē. Par viņas esamību uzzināju no Sevas Novgordceva, kad caur manu ideoloģisko nevainību sargājošiem raidviļņu traucējumiem izdzirdēju kaut ko mulsinošu, tā kā elsas, tā kā vaimanas, tādu kā erotisku kaisli vai nelaimes vēsti... Nopietnāk ar Bušas mūziku saskāros brīdi vēlāk, kad dabūju viņas pirmā albuma The Kick Inside ierakstu. Tas tik ļoti atšķīrās no visa, ko biju dzirdējis agrāk, ka gandrīz pieņēmu dažus gadus vecāku draugu noteikto diagnozi “visa tā jaunā mūzika ir sūds”. Iespējams, arī šo, paaudžu paaudzēs kā tādu neizsmeļamas dzīvesziņas apliecinājumu nodoto saukli dzirdēju pirmoreiz, tomēr līdz galam tam nenoticēju. Un neapzināti ļāvu, lai šī neparastā balss kļūst par vienu no manas turpmākās dzīves fona balsīm. 

Dažas citas Keitas plates noteikti esmu klausījies vairāk. Teiksim, Never for Ever, kuras hitus Babooshka un Army Dreamers pirmoreiz tāpat dzirdēju Novgorodceva pārraidēs no naidīgās Londonas. Vai viņas brieduma elēģijas Aerial un 50 Words for Snow. Un jaunības triumfu Hounds of Love, šķiet, Bušas slavenāko darbu. Arī Sensual World un Red Shoes no nosacītā vidusperioda - kaut autore ar tām nebija īsti mierā un 20 gadus vēlāk daļu dziesmu pārrakstīja pa jaunam, es tajās saklausu ne tikai lielisku mūziku, bet arī 80. gadu beigu, 90. gadu sākuma Rīgas pacilājošo atmosfēru. Tomēr kā savējo visvairāk jūtu šo. To, ar kuru viss sākās. To, kura lika šaubīties un tomēr neļāva noticēt draugiem.

Jā, klausoties Keitu, priecājos arī par to, ka kādreiz biju gana gudrs, lai apšaubītu savas autoritātes. Cenšos to atcerēties arī tagad, kad mantru par “jauno mūziku” skandē ļaudis, kas pārdesmit gadus jaunāki par mani. Tieši tāpēc, ka - nemaz neliedzos - arī pats reizēm nodomāju ko līdzīgu.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.