BLOGI  
Foto: Zenons Narbuts

Vakara albums 0

Bob Dylan - John Wesley Harding, 1967

Klāss Vāvere
23/09/2018

Tu esi bijis ‘paaudzes balss’ un ‘Jūda’. Tu esi pasaulei iemācījis, ka dziesmas var būt svarīgas. Un bītliem pīpēt zāli. Kādu laiku tev tas patika, nu ir līdz kaklam, bet ir saplānoti jauni ieraksti un pasaules tūre, kas nekad nebeigsies. Un publika nebeigs svilpt, tikko tu pieskarsies elektriskajai ģitārai. Stulbie pāķi.

Tad tu aizbrauc uz savu Vudstokas īpašumu un, ak, neraža, pilnīgi taisnā meža ceļa posmā nomaucies ar savu veco, mīļo Triumph T100. Liecinieku nav un neviens nekad nevarēs pateikt, cik nopietnas bijušas tavas traumas. Taču desmitgades slavenākā motocikla avārija ir pietiekams iemesls, lai atsauktu saistības.

Kad esi no visa atpūties, tu dodies uz Nešvilu un trīs dienās ieraksti plati, kam nav gandrīz nekā kopīga ar taviem iepriekšējiem albumiem. Mierīga un atslābināta mūziciņa, senatnīgas folkdziesmas par veco laiku kovbojiem un pistoļvīriem, uz nāvi notiesātiem klaidoņiem. Vecā derība un mežonīgie rietumi, tādā garā.

Tu atved lentes no Nešvilas uz Vudstoku, lai Robijs [Robertsons] ar puikām kaut ko uzspēlē pa virsu, pataisa to zupu biezāku un pamatīgāku. Bet Robijs saka, tur viss esot, kā vajag, nekā netrūkstot… Hmm… Tu esi neziņā. Kaut kā paplāna tā skaņa, tikai bass, bungas un tu pats... Labi vēl, ka pāris dziesmās paņēmāt stīlģitāru… Vienalga, tā nebija domāts. Kā nekā, ir 1967., ne 47. gads. Ja paklausās, ko tagad dara Lenons ar savējiem, Džegers ar savējiem, visi tie Sanfrancisko hipiji ar savu psihedēliju… OK, diez kas no tā Seržanta Pepera nav, taču tik un tā… uz viņu fona tu būsi pēc lauķa. Bet ja nu Robijam taisnība? Vispār neskan slikti, tik daudz gaisa un brīvības tajās dziesmās… Un tomēr. Iedomājies, kā viņi ņirgs - nevis Dylan goes electric, bet Dylan goes to barn… Sanāk, ka tu esi piekāpies, atteicies no rokenrola? Muļķības! Šīs vienkārši ir tādas dziesmas. Un neviens nenoteiks, kādas dziesmas tev jāraksta. Izlemts.

John Wesley Harding izrādās tava kārtējā klasiskā plate. Tu nevienam to nesaki, bet arī 50 gadus vēlāk, to dzirdot, jūties pārsteigts un laimīgs. Ja viņi zinātu, cik grūti ir būt laimīgam, iespējams, viņi to nemaz negribētu.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.