BLOGI  
Foto: Uldis Lavrinovičs

Vakara albums 0

Air - Moon Safari, 1998

Klāss Vāvere
07/10/2018

To ievēroja jau Marija Stjuarte - kad runa ir par baudīšanu, nebaidoties no banalitātēm, sentimenta un trivialitātes, franči ir nepārspējami. Tieši tādēļ, ka viņi no tā visa nebaidās un nejauc mirkli ar mūžību, sanāk kaut kā jēdzīgi, gandrīz kā māksla. Kad sanāk. Un Air French band - tieši tik lepni viņi sevi pieteica uz Moon Safari vāka - šajā ziņā ir īsti virtuozi.

Nupat atkal pārbaudīju. Pietiek uzlikt Moon Safari un Kaimiņš pazūd nebūtībā. Turpat, kur Kariņš, Ušakovs un paši zināt, kas vēl. Uz brīdī viss kļūst kaut kā jēdzīgāk. Nav nekā cita kā vien šis mirklis… tam nav īstas substances, ne garīguma, ne liktenīguma, tikai atmosfēra ar eiforiskas gāzes efektu, labsajūta un visādas nojausmas par ko sen aizmirstu, bet patīkamu. Jā, jā, hedonisms, eskeipisms, nostalģija, pašapmāns… eh, sauciet, kā gribat. Tas viss ir pamatoti un tieši tā pret Moon Safari arī jāizturas - ja vajag kaut kā izturēties, ja nevar vienkārši priecāties. 

Es te atražoju banālas klišejas un stereotipus? Protams. Iešu vēl tālāk un atgādināšu veco dziesmu, ka katra klišeja ir daudz lietots patiesības mirklis, kas deldēts tikai tādēļ, ka bijis precīzs. Protams, arī tāpēc, ka cilvēki mēdz būt slinki. Īpaši, kad jūtas noguruši no paši zināt kā.

Un vispār - uzlieciet Moon Safari, un pasakiet, ka tas, ko jūs dzirdat, nav viens vienīgs klišeju katalogs. Maigi seksīgas french pop meiteņu balsis, vokodera robotiskie čuksti, 70. gadu kino atmosfēra (jā, Air mūziku savās filmās daudz izmanto Sofija Kopola, bet tā mierīgi iederētos arī vecmāmiņas Emanuēlas jaunības piedzīvojumos pirms vairākām desmitgadēm), liegi stīgu glāsti un rotaļīgi džezīgi Rhodes piano akcenti, klavieres kā no kādas Satī Ģimnopēdijas, basa gājieni no Gensbūra Melodie Nelson un dzirkstošs vieglums no Bollinger pudeles. 100kārt banāli un triviāli. Bet kāda tam nozīme, ja viss kopā arī pēc 20 gadiem izklausās tik labi un svaigi? Turklāt maksā daudz mazāk nekā kokaīns.

Protams, plate ir galā vēl ātrāk par Bollinger un nākamajā rītā Kaimiņš ar Kariņu (tikai metaforas) ir atpakaļ. Bet, sasodīts, cik jauks bija tas brīdis bez viņiem. Cik labi ir zināt durvis, aiz kurām no viņiem kaut uz mirkli var patverties. Durvis, uz kurām rakstīts Air French band.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.