BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Robert Johnson - King of the Delta Blues Singers, 1961

Klāss Vāvere
25/11/2018

Pirms pāris nedēļām noteiktas aprindas saviļņoja nekonkrēta, bet daudzu mediju pārpublicēta ziņa par Deivida Linča varbūtējo ieceri ekranizēt Roberta Džonsona dzīvesstāstu. Lai ko Linča gadījumā nozīmē “ekranizēt dzīvesstāstu”, ažiotāža ir saprotama, jo Džonsons tiešām ir pelnījis labu kino. Vēl vairāk tādēļ, ka šis dzīvesstāsts ir akurāt kā norakstīts no kādas - tas nekas, ka pagaidām neuzņemtas, - Linča filmas.

Tiek uzskatīts, ka Roberts Džonsons ir dzimis 1911. gadā un audzis desmit bērnu ģimenē. Dažus gadus gājis skolā, gūstot tā laika dienvidu štatu melnādainajiem itin pieklājīgu izglītību. Vācis kokvilnu, spēlējis mutes harmonikas, bijis vājš ģitārists. Tad kādu nakti Misisipi krustcelēs saticies ar nelabo, pārdevis dvēseli un nākamajā dienā spēlējis kā dievs.

Džonsonam vēl nebija 18, kad dzemdībās nomira viņa sešpadsmitgadīgā sieva - apkārtējie zināja, kas tas ir Dieva sods par sātana dziesmu dziedāšanu. Kad trīs gadus vēlāk dzemdībās nomira arī otrā sieva, viņš kļuva par ceļojošu muzikantu. Klīda no pilsētas uz pilsētu, no štata uz štatu un esot ticis līdz pat Kanādai. Nonācis jaunā vietā, apmetās pie kādas vientuļas sievietes un pelnīja iztiku, spēlējot uz ielas, dzertuvēs un dejās. Lai pētnieku vēlākos pūliņus sarežģītu vēl vairāk, viņš dēvējās dažādos vārdos, savukārt vairāki citi mūziķi sevi esot saukuši par Robertu Džonsonu… Taču zināms, ka viņš  nomira 1938. gadā, 27 gadu vecumā, pirms tam trīs dienas ciešot lielas mokas - pastāv versija, ka Džonsons saindējies ar greizsirdīga vīra sazāļotu viskiju. Pasaulē palika 29 viņa dziesmas, kas ieskaņotas divās sesijās 1936. un 37. gadā.

1961. gadā, kad tika izdota šī plate - Džonsona pirmais albums, - vāka noformējumam izdevēji izraudzījās gleznu, jo autora fotogrāfija nebija pieejama. Taču platei bija eksplozīvs efekts. Īpaši stipri tas skāra jaunus angļu muzikantus, kuru vēlmi pēc kaut kā tāla, nezināma, pamatīga un liktenīga piepildīja identifikācija ar iepriekšējo paaudžu afroamerikāņu blūzu. Kīts Ričardss, to klausoties pirmoreiz, esot domājis, ka dzird divus ģitāristus, un prasījis Braienam Džonsam - kas ir tas otrs džeks? Dilans memuāros raksta, ka iepazīšanās ar Džonsona dziesmām viņam aiztaupījusi vairākus mācekļa gadus, bet Kleptons Džonsonu sauc par “ievērojamāko blūza dziedoni, kāds jebkad dzīvojis” un visu mūžu ir spēlējis viņa sacerējumus - Ērika, iespējams, slavenākais solo ir dzirdams Džonsona dziesmas Crossroads koncertierakstā ar grupu Cream.

Roberts Plānts reiz teica: “Kaut kādā mērā mēs visi esam viņam [Džonsonam] parādā par savu eksistenci”. Šīs dziesmas tiešām ir izpildījuši viņi visi - no Džona Lī Hukera un Džonija Keša līdz Stones, Led Zep un White Stripes. Džonsons ir pamatu pamats. Un virsotne. Īstā Deivida Linča stilā - tiesa, bez Badalamenti mūzikas.