Šķīstošā kafija
Jana Kukaine
21/02/2012
Teorija ir varena lieta – tā spēj reabilitēt pat šķietami visgarlaicīgāko mākslas darbu. Tu izlasi izstādes koncepciju un esi spiests piekrist, ka “jā, kaut kas tajā tomēr ir”, lai gan šaubas arvien vēl ir turpat. Varētu jautāt – vai tad uz izstāžu zāli es dodos tādēļ, lai lasītu kuratora sacerējumu? Par šo domas dalīsies, bet es neesmu kategoriska – ja teksts ir labi uzrakstīts, tad kāpēc ne? Turklāt nebūt ne visi mākslinieki vispār vēlas kādu tekstuālu pastarpinājumu (sk., piemēram, interviju ar Ginteru Krumholcu februāra “Studijas” numurā).
Man arī nav nekas pret atturīgu, neizskatīgu un lakonisku mākslu. Patiesībā, es apbrīnoju tos māksliniekus, kas spēj strādāt, izmantojot minimālus līdzekļus. Man patīk koka dēlīši, stikla kastītes un parketa gabaliņi. Es neuzskatu, ka mākslai katrā ziņā jābūt kaut kam grandiozam, iespaidīgam un transcendentam, lai gan tad, ja izdodas kaut ko tādu ieraudzīt, es par to, protams, priecājos. Mana attieksme pret formu ir liberāla, tomēr intelektuālu vai emocionālu belzienu, nu kaut vai vieglu mākslas darba raidītu signālu es gribētu uztvert gan.
Pēc Jirkas Fāla izstādes Fin des Siècles, kas apskatāma Laikmetīgās mākslas centra “Ofisa” galerijā, piezīmju grāmatiņā es sāku rakstīt šādu teikumu: “Lai šo izstādi izbaudītu, esmu pārāk veca”. Tad nodomāju, ka esmu tomēr pārāk jauna, lai tā rakstītu, un teikumu nobeidzu citādāk: “...esmu pārāk nogurusi”. Izstādi veido vairāki objekti, kas pārstāv “pieticīgās” mākslas žanru un izstādes anotācijā tie raksturoti kā “postkonceptuāli”. Izspiest kādu jēgas pilienu no izstādītajiem darbiem man nācās diezgan grūti, turklāt to nosaukumi, kā bieži šādos gadījumos, lielākoties ir Untitled vai arī neko daudz neizsakoši – tātad, nenieka nelīdz.
Nekas cita neatlika, kā sākt lasīt kuratora Kārļa Vērpes tekstu, un tas itin drīz mani ieinteresēja vairāk par pašu izstādi. Piedāvājot izstādīto darbu interpretācijas, Kārlis Vērpe aizraujas tik ļoti, ka galu galā sanāk pārdesmit skaidrojuma iespējas. Jā jau jā, “mākslas darbs ir atvērts un tā interpretācija ir bezgalīga”, kā, citējot Umberto Eko, raksta Kārlis, taču kaut kur jābūt kādai robežai, lai nesanāk, ka jebkas ir pasakāms par jebko. Un šajā gadījumā visnotaļ interesantie jautājumi, kurus Kārlis uzdod izstādes sakarā, šķiet tikai apliecinām, cik neitrāli ir paši darbi. Tie kā sausiņi uzsūc jebkuru šķidrumu, kur tos iegremdē.
Starp citu, es ļoti labi spēju iedomāties, cik valdzinoša var būt atskārta – un it īpaši filozofam –, ka darbu nozīme, iespējams, ir īslaicīga. Patiešām – tajā ir kaut kas atbrīvojošs, ja esi pieradis lasīt Kantu vai Hēgeli un ilgu laiku esi strādājis ar gadsimtiem senām tradīcijām. Taču man šķiet – ja kāds grib “kaitināt prāta ieradumus” (kā to vēlas mākslinieks), tad jāmeklē kāds cits veids, kā to darīt, jo mākslu sen vairs neviens neasociē tikai ar “svētnīcu baltajām sienām”. Starp citu, pēc ilgstošas uzturēšanās graustos, neremontētos dzīvokļos un bijušajos ofisos, iegriešanās svētnīcā var būt tīri patīkama. Izstādes aprakstā Kārlis Vērpe norāda arī, ka pats mākslinieks savus darbus raksturo kā “acumirklīgas un neatliekamas idejas jeb instant idea”. Domāju, ka ar instant idea varētu būt līdzīgi kā ar instant coffee jeb šķīstošo kafiju – rezultāts tiešām neprasa daudz pūļu, ir tūlītējs un tajā nav ne miņas no “dziļas patiesības atklāsmes”, bet kurš gan tādu grib dzert?
Šī bija pirmā reize, kad iegriezos “Ofisa” galerijā, un tiem, kas tur bijuši agrāk, tas jau ir zināms – galerijā uz grīdas ir redzami vairāki tumši laukumi. Tā kā kādreiz šī telpa tika izmantota biroja vajadzībām, tad te stāvējuši galdi, pie kuriem sēdējuši biroja darbinieki un diendienā pamazām deldējuši grīdas segumu. Tagad, kad galdi, krēsli un darbinieki ir prom, šie tumšie apļi izskatās nedaudz spocīgi. Un, iespējams, tie daudz izteiksmīgāk nekā mākslas darbi pauž “visu laiku beigu” noskaņojumu – ja par to domā tādā veidā, tad vismaz ir skaidrs, ko šīs “beigas” varētu nozīmēt.
Jirka Fāls. Untitled “House of the rising SNU”. 2010. Foto no autores personiskā arhīva
