JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
BLOGI  
Foto: Zenons Narbuts

Vakara (gada) albumi 0

Dzeltenie pastnieki - Nepieklājīgā meitene, 2018
Marianne Faithfull - Negative Capability, 2018

Klāss Vāvere
30/12/2018

Jā, es arī ļāvos melomānu sezonālajai slimībai un sastādīju gada albumu topu. Jack White diskutablais rokenrols, Andy Sheppard Quartet un Jakob Bro ambientais džezs, Eleanor Friederberger low-fi šūpuļdziesmas… vecmeistari Ry Cooder, Cowboy Junkies, Charles Lloyd + Lucinda Williams un Willie Nelson… arī Ryley Walker, Jānis Ruņģis un Amorālā psihoze, Thorsten Quaesching.... Marc Ribot pretošanās dziesmas, kas pirmajā mirklī likās gandrīz vai gada albums, otrajā piegājienā garlaikoja, trešajā sapratu, ka tā ir žanra specifika. Ātri ielās, pie ieročiem, šaut, pretoties un nedomāt. Tādā ziņā ģeniāli un aktuāli, bet… Jauno Jon Hassell pagaidām nesaprotu, aizdomas, ka vēl neesmu saklausījis visu, ko viņa trompete saka. Un tā tālāk.

Protams, arī visādi smalki un moderni gadījumi, kas figurē visādu smalku un modernu ļaužu un mediju topos. Par Kamasi Washington un viņa Heaven and Earth joprojām neesmu īsti pārliecināts (kaut Epic pirms dažiem gadiem aizrāva bez ierunām), kārtējā neosoula dīva Georgia Anne Muldrow ir forša, arī Kandace Springs un Nik Bartsch... Apdomāju Angélique Kidjo versiju par Talking Heads veco meistardarbu Remain in Light, bet neizdomāju… Father John Misty laikam tā arī nesajutīšu. John Grant, kurš savulaik šķita gandrīz gara radinieks, nu liekas aizklīdis tur, kur sekot man nav ne intereses, ne vēlēšanās… Rolling Blackouts Coastal Fever ir simpātiski, bet laikam jāatzīst, ka jaunu cilvēku atklāsmes par visu to pašu veco mani šobrīd vairāk fascinē kā noteiktas lietu kārtības apliecinājums, bet ne mūzika... Un tā tālāk.

Tāds ierasti naivs un mulsinošs mēģinājums kaut ko rezumēt, paļaujoties uz savām un citu izvēlēm, salipināt kaut kādu psiholoģisko, muzikālo un cilvēcīgo “es 2018”.  Kā jau parasti. Tikai… kādēļ? Pusi no “es 2017” saraksta šogad ne tikai neesmu klausījies, bet pat neatceros. Arī kā parasti. 

Līdz nejauši ieraudzīju sevi spogulī un sapratu… tā visa ir, iespējams, brīnišķīga mūzika, bet spogulī līdzās sev un zobu birstei es redzu divus albumus. Mariannes Feitfulas Negative Capability un Dzelteno pastnieku brīnišķīgo atgriešanos ar Nepieklājīgo meiteni. Diez vai tie ir “labāki” par pārējiem. Bet šobrīd tie man sniedz sajūtu, ka dzīve turpinās. Ka tai ir jēga, ja esi uzticīgs, ja bijušais ir nevis pabeigta nodaļa, bet ievads šodienai un rītdienai. Ja piedzīvotais ir nevis atbilde, bet iemesls jauniem jautājumiem. Jo Mariannes un Nepieklājīgās pieredzē un jautājumos, bet galvenais - to iedarbībā uz mani - ir tāds skaistums un prieks, kas nav iespējams bez skumjām un vientulības. Neuzskatu, ka skumjas un vientulību vajadzētu kā īpaši romantizēt. Bet esmu sapratis, ka bez tām nav īstā prieka. Tā, kurš palīdz nebaidīties no spoguļa, atpazīt tur redzamo un pieņemt atpazīto. Un sajust klusu pateicību par šo mirkli. Vai ir kāds labāks iemesls, lai klausītos mūziku? Un dzīvotu? Paldies par mūziku. Visiem.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.