Instagrammable Venēcijas arhitektūras biennāle
Ivars Drulle
26/06/2018
Foto: Ivars Drulle
Maija beigās skatītāju saplosīšanai un slavas elsām tika nodota Venēcijas arhitektūras biennāle. Apmeklējot lielāko daļu paviljonu, mans racionālais plauktiņos kārtotāja prāts redzēto var savietot trīs plauktos, kur samērā līdzvērtīgās daļās ievietojas nacionālo ekspozīciju piedāvājums. Pirmajā plauktā ir nacionālie veiksmes stāsti. Tēma ir diezgan vienkārša: ievadā tiek izklāstīta problēma, iztirzājuma daļā parādās talantu brigāde ar risinājumiem, un beigās skatītājs piedzīvo veiksmīga risinājuma īstenošanu dzīvē.
Otrajā plauktā ir tīri un radikāli risinājumi gada vadošajai tēmai Freespace. Šī tipa paviljoniem ir raksturīgi vēstīt nevis par arhitektoniskiem jautājumiem, bet gan iedziļināties tajā, kā mēs uztveram telpu, mērogu, ideju un telpas savienojumu un publiskās telpas nozīmi. Divi no šī plauktiņa dalībniekiem – Šveice un Lielbritānija – ieguva žūrijas simpātijas.
Trešajā plauktā sasēdinātie dalībnieki ir iedziļinājušies kādā savam reģionam raksturīgā tēmā un piedāvā precīzu skatījumu uz kādu dīvainību vai pārspīlējumu, ar ko attiecīgās valsts pilsoņiem ir jāsadzīvo. Piemēram, Peru piedāvā plašu pētījumu par to, kā mūsdienu apbūves izplešanās žņaudz arheoloģiskos pieminekļus. Krievija izceļ savu unikālo dzelzceļa staciju konceptu, kur stacijas tiek uztvertas drīzāk kā pilis, nevis pasažieru tranzīta punkts. Šajā kategorijā skaisti ievietojas arī Latvijas ekspozīcija. Tiem, kas apmeklēs mūsu paviljonu, iesaku pavērot, cik izcili latvisks ir šis piedāvājums. Un nevis tāpēc, ka tiek izmantots latviski pelēkais kombinācijā ar sudrabotiem un smilšu toņiem, bet tāpēc, ka kopā ar smalku, pelēcīgu faktūru saspēli ir saliktas parastās, neglītās daudzdzīvokļu mājas, kādās dzīvo lielākā daļa no mums. Citiem vārdiem – es savos laukos vienlaikus varu televizorā skatīties Dziesmusvētkus, kur man ar pļavas ziedu pušķīšiem māj mirdzošas meitenes tautastērpos, bet aiz loga pie veikala redzēt večus ķīniešu krokšos un treniņbiksēs lādējam motorollera bagāžniekā stipros aliņus, lai dotos skatīties tos pašus Dziesmusvētkus.
LV paviljona kuratore Anda Skrējāne LV ekspozīcijas atklāšanā
LV paviljona kurators Matīss Groskaufmanis
Baltijas valstu kopīgā ballīte ar LV kuratoriem
LV paviljona kuratore Evelīna Ozola
Polijas paviljons. Tuvplānā attēlots saules staru kritums uz virsmas
Austrālijas paviljons. Zemes brūču dziedēšana ar augu palīdzību
Viena no aizraujošākajām ekspozīcijām ir Pētera Cumtora arhitektu biroja maketu izstāde Giardini (Dārzu) telpās. Ar arhitektūras maketiem ir tā: ir fast food, ko iemieso ar lāzeri izgriezti saplākšņa maketiņi ar melni nodedzinātām malām. Fast food tas ir tāpēc, ka biroja asistents sazīmē failus, nosūta griešanai, un, kamēr lāzers dedzina, var ātri paspēt nolocīt desmaizi. Nu, lūk, Cumtora maketi ir slow food – tie ir taisīti lēni, ar roku, tie ir šķībi, mazliet neprecīzi, daži taisīti no sveču parafīna vai oglēm, bet, goda vārds, šīs mājiņas un kalni ir dzīvi un elpo! Pēc šiem maketiem lāzerētajiem produktiem jāiet ātri garām, skatoties uz otru pusi.
Izstādēs ārpus Dārziem un Arsenāla nebiju iedziļinājies, taču, vakariņojot ar arhitektiem un malkojot vīnu, dzirdēju pieminam Vatikāna paviljonu un tur apskatāmās kapelas. Daudz nedomādams, nākamajā dienā uzreiz devos uz San Giorgio Maggiore saliņu, kuras parkā, iespēju robežās imitējot plašas ainavas situāciju, ir iedēstītas desmit izcilu arhitektu pārdomas par lūgšanu nama tēmu, kuras izejas punkts ir maza, simtgadīga kapela Zviedrijas mežā.
Pilnīgi noteikti šī ir labākā vieta, kur doties vieglā saguruma stāvoklī nākamajā rītā pēc ballītēm. Arī ja galvā nav vate, šajā vietā ir vērts uzturēties krietnu dienas daļu. Ar savu vērienu skatītājus parasti pārsteidz pārdabiska, gigantiska arhitektūra, taču šeit ne mazāku pārsteigumu sniedz istabas izmēra kastes. Iesaku pēc kapelu apskates vairs neko citu, izņemot “špricītes”, neplānot.
Austris Mailītis pie Vatikāna paviljona kapelām
Interesanti ir novērot, cik lielā mērā dzīvē pieredzētās ekspozīcijas atšķiras no priekšstata, kādu tās rad skaistās fotogrāfijās. Piemēram, netālu no galvenajiem izstāžu centriem atrodas Katalonijas paviljons, kas tiek reklamēts ar nesen Prickera balvu ieguvušā RCR Arquitectes dalību. Tā kā redzētās bildes izskatās satriecoši, pēdējā dienā esmu izbrīvējis prāvu laika sprīdi šī paviljona apmeklējumam. Dabā situācija ir pavisam savādāka: palielajā angārā visas sienas, griesti un grīdas ir biezā slānī noklātas ar plastikāta plēvi. Šī iemesla dēļ telpā nav ventilācijas, tur ir karsta bezgaisa telpa, kas spēcīgi smird pēc jaudīgiem sintētisko materiālu izgarojumiem. Uz apaļām virsmām ar pikseļainiem projektoriem tiek projicēti stāsti par arhitektu fantāzijām, bet sestajā biennāles apmeklējuma dienā apziņa runājošās galvas vairs nespēj ņemt pretī. Sajūta, ka mani vajā runājošas galvas baltos kreklos, parādījās jau otrajā dienā. Apmeklētāji ātri ieskrien, ar telefonu nobildē to, kas fotogrāfijās izskatīsies labi, un skrien ārā svaigā gaisā. Tieši šajā kontekstā es sapratu sev jaunatklātā vārda instagrammable nozīmi. Sāku domāt par to, ka pie sevis mākslas skolā varētu ieviest īpašu uzdevumu, kura galvenā vērtība būtu instagramējama kvalitāte. Tas dzīvē varētu noderēt.
