Fotoreportāža: pirmie iespaidi no 57. Venēcijas mākslas biennāles

13/05/2017

Foto: Agnija Grigule

Šodien oficiāli tika atklāta 57. Starptautiskā mākslas biennāle Venēcijā. Tā risināsies līdz 26. novembrim, bet jau visu šo nedēļu Venēcijas Arsenālu, Dārzus un daudzās mākslas ekspozīciju vietas pilsētā piepildīja mākslinieki, kuratori, kolekcionāri, muzeju pārstāvji – visi tie, kas lielā mērā arī nosaka mākslas pasaules tendences un aktualitātes.

Šī gada biennāles kuratore ir Kristīne Masela (Christine Macel), kura biennālei izvēlējusies tēmu Viva Arte Viva - kaismīgu izsaucienu franču garā, kas vēsta par to, ka šogad biennāles uzmanības centrā ir māksla un mākslinieki. Viņas pozīcija vēsta: “Mūsu konfliktu un satricinājumu pārpilnajā pasaulē, māksla ir apliecinājums tai visvērtīgākajai daļai mūsos, kas padara mūs par cilvēkiem. Māksla ir ultimatīvs domāšanas, individuālas izteiksmes, brīvības un fundamentālu jautājumu pamats. Māksla ir pēdējais cietoksnis, tā ir dārzs, kas jākopj, neņemot vērā tendences un personiskās intereses. Māksla ir skaidra alternatīva individuālismam un vienaldzībai.”

Svinīgā ceremonijā Venēcijas biennāles prezidents Paolo Barata šodien paziņoja, ka starp 85 nacionālajām prezentācijām Venēcijas biennāles balvu „Zelta lauva“ ir ieguvusi Vācijas paviljona ekspozīcija, kura māksliniece ir Anne Imhofa (Anne Imhof), savukārt Francs Erhards Valters (Franz Erhard Walther) ieguva „Zelta lauvu“ kā labākais biennāles mākslinieks. Biennāles īpašo atzinību saņēma Čārlzs Atlass (Charles Atlas) par darbu The Tyranny of Consciousness, bet biennāles īpašo atzinību nacionālajam paviljonam - Brazīlijas ekspozīcija. Karolī Šnēmane (Carolee Schneeman) ieguva "Zelta lauvu" par mūža ieguldījumu, bet Hasans Kāns (Hassan Kahn) - kā jaunais mākslinieks.

Nākamnedēļ portālā Arterritory atskatīsimies uz biennālē pieredzēto plašāk. Tikmēr savos pirmajos iespaidos par Venēcijas biennāli dalās mākslas kolekcionāre Noemi Givona no Izraēlas, kura regulāri brauc uz Venēcijas biennālēm jau trīsdesmit gadus: “Ir diezgan daudz svarīgu satelītprojektu, kas nedaudz novērš uzmanību no biennāles notikumiem. No tā, ko esmu redzējusi valstu paviljonos, man ir radies iespaids, ka māksla ir ļoti liela cīņa. Ka nav viegli radīt ko jaunu un mākslinieki cīnās. Viņi pieliek ļoti lielas pūles, lai radītu kādu jaunu vēstījumu, un šī cīņa ir redzama lielākajā vairumā paviljonu ekspozīciju.
Cita lieta, ko esmu novērojusi, – lielajām valstīm, tādām kā Vācija, Lielbritānija, Francija, ir lielākas iespējas kā mazajām, jo tām ir lielāks budžets.
Redzu arī, ka Lielbritānija, piemēram, izmanto to pašu taktiku, ko iepriekš, paviljonā izvietojot avangardiskākus darbus, bet ārpusē – to, ko var pārdot. Tā tas bija arī pagājušajā gadā, kad Lielbritāniju pārstāvēja Sāra Lukasa. Vācieši šogad ir spēruši lielu soli uz priekšu, skaists darbs ir arī Francijas paviljonā, bet tajā var just naudas spēku un neierobežoto budžetu. Kopumā mākslinieki cīnās un viņi to darīs vēl vairāk. Domāju, ka tas ir šīs biennāles galvenais vēstījums.”

Phyllida Barlow ekspozīcija Lielbritānijas paviljonā