Visu dizainā vai neko
Daniela Treija
07/11/2017
Foto: Core Studio, Lucas Texiera, Kostas Lambridis, Design Academy, Iris Rijskamp, Femke Rijerman
Kā jau katru gadu oktobra pēdējā nedēļā vispasaules dizaina universā spilgti iemirdzas pilsēta, kura pārējo gada daļu rāmi klusē un pārāk necenšas pievērst sev īpašu uzmanību. Stāvot pie Nīderlandes briļļu dizaina zīmola Ace & Tate jaunatvērtā veikala Eindhovenā (jāpiezīmē, ka to brīnišķīgi iekārtojuši OS ∆ OOS. To aplūkot vari šeit), kur tobrīd notiek interjera autoru lekcija, sarunājos ar kādu meiteni, kas tik tikko sākusi mācīties Dizaina akadēmijas maģistros. Tiekot pāri pirmajiem virspusējiem tematiem, kā laikapstākļi un, cik ļoti Ace&Tate šaubījušies par veikala atvēršanu Eindhovenā, secīgi nonākam pie pašas Eindhovenas aprunāšanas: “O, jā, holandieši uzskata, ka Eindhovenā ir sakoncentrējušies visi nācijas īpatņi.” Abas smejoties secinām, ka, visticamāk, šo pieņēmumu neveido tādi piemēri kā vietējais sprediķotājs, kurš, rūcinot savu elektrisko ratiņkrēslu cauri pilsētai, izbļauj aicinājumus pievērsties Dievam (jo kopā ar Jēzu dzēris kolu), bet gan dizaina studenti un dizaineri, kuri šeit atrodami īpaši veselīgā īpatsvarā.
Gana daudz aprunāta un apjūsmota par godu savai paradoksālajai “nekādībai”, Eindhovena jau atkal cēli spīd un aicina aplūkot vairāk nekā 600 dažādu izstāžu 110 vietās, slavas gaismā ceļot ne mazāk kā 2600 dizaineru. Tikpat neaptverami, cik šie skaitļi šķiet uzrakstītā formā, tikpat neaptverams ir arī dažādo notikumu un izstāžu apjoms pašā Eindhovenā. Visapkārt vienas vienīgas dzīres – izstādes, koncerti, pasākumi, lekcijas -, apkārt staigā svarīgas dāmas un kungi, prese, neskaitāmu vizītkaršu satiksme, un pat speciāli Dizaina nedēļai atvēlēti Volvo bezmaksas taksometri ar uz to jumtiem uzstellētiem ikoniskiem dizaina objektiem, kas pārvadā apmeklētājus no izstādes uz izstādi. No 21. līdz 29. oktobrim Eindhovena ir vispārēja dizaina leiputrija – reizi gadā tā kļūst par pilsētu, kas liks Tavām skeptiskajām dizaina meridiānām krustoties, kur saskatīsi dizaina varavīksnes sākumu un beigas, kur paspēsi nonākt eksistenciālās pārdomās par to, kas vispār esi Tu pats kā dizaineris, kur apbrīnā turēsi paplēstu muti un piecas minūtes vēlāk novīpsnāsi par iztērēto laiku, lasot kādu konceptu, balstītu uz distopijā mērcētu cilvēces beigu scenāriju. Un pāri visam Tevi vēl pabaros, padzirdīs un nokaulēs ikvakara dejās.
Šodienas piedāvājumā – komptakts manu personīgo Dizaina nedēļas favorītu asorti no intelektuāli intensīvā 12 stundu garā dizaina maratona, apmeklējot pēc iespējas vairāk no dizaina leiputrijas piedāvātā izstāžu klāsta, kombinācijā ar dažām Instagram filtros iekrāsotām vizuālajām atmiņām.
Core Studio. HARDCORE
Core Studio savu kreatīvo eksistenci uzsāka, apvienojoties vairākiem 2015. gada Dizaina akadēmijas absolventiem, un sevi raksturo kā tendences prognozējošu (trend forecasting) studiju, kas piedāvā daudzpusīgas kreatīvās stratēģijas un dizaina risinājumus. Nepieciešamību veidot tieši šādas ievirzes studiju Core Studio saskatīja bieži vien novērojamajā “caurumā” starp dizaina tendenču pārzinātājiem un pašiem dizaineriem. Pagājušajā gadā jauno dizaineru apvienība debitēja ar izstādi Popcore, šogad tā secīgi turpinot ar Hardcore.
Hardcore rezonē ap ideju par estētiku un materiāliem, kas ievieš materiālas uzticamības un izturības sajūtu. Hardcore ir galēji pretējs virziens šī brīža tik aktuālajai digitālajai kustībai. Core Studio slavina materiālu izturību un to vizuālo brutalitāti, aicinot atcerēties par tādām uzticamām vērtībām kā akmens un tērauds, kas vienmēr stāvējušas pāri laikam. Tāpat izstādes vēstījumā tiek akcentēta šāda tipa materiālu un objektu nepieciešamība mūsu redzes lokā un vidē, īpaši laikā, kad taustāmas vērtības mijiedarbojas ar digitālajām.
Īpaši aplausi un ovācijas Core Studio par izstādei izvēlēto kontekstu, to ievietojot nevis kādā spoži baltā, nedaudz industriālā izstāžu zālē, bet gan pazemes autostāvietā. Dažu autovadītāju sejās bija manāms mulsums, blakus saviem auto ieraugot stilīgo pūli, tērptu pufaikās un keponos, apstaigājot dažādus agresīva paskata objektus.
Fabian Briels. Bruno. “Starp visiem krēsliem, klubkrēsliem, beņķiem, šūpolēm, ratiņkrēsliem, dīvāniem un sofām Bruno nav izņēmums. Tas ir sēdeklis, kas radīts, lai uz tā sēdētu,” paskaidro Fabians.
Tijs Gilde. Gravel table / Grants galds. Iedvesmojoties no grīdas segumu industrijas, Gilde eksperimentējis ar dažādu komponentu sajaukumiem. Grants galds veidots, sajaucot akmens masu ar pigmentu un saistvielu. Objekts, kas par spīti materiālu izvēlei, piemērojams ne tikai ārtelpām, bet arī interjeriem.
Lucas Munoz. Tubular / Caurules. “Caurules” ir turpinājums darbu sērijai, kurā dizainers eksperimentē ar industriālo materiālu izcelšanu. Materiāli un savienojumi, kas tiek izmantoti inženiertehnoloģijās un paredzēti tikai un vienīgi konstrukcijās – aiz un starp sienām –, Munoza darbos iegūst naratīvu un kļūst par ikdienā pielietojama funkcionāla dizaina objektiem.
Iwan Pol. Sidewalk / Ietve. Šajā projektā Pols vēlas celt gaismā bruģa pielietojumu publiskajā telpā. “Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu, staigājot pa pelēku, vienmuļu trotuāru,” stāsta autors.
Nick Beens Reflective / Atspīdums. Dizaineris apspēlējis atspulga tematiku, radot objektus, kas saskaroties ar gaismu, to spēj reflektēt uz visām telpas pusēm, tādējādi to piepildot ar kontrolējamiem gaismas efektiem.
Bram Vanderbeke &Wendy Andreu Double Pyramid / Dubultā Piramīda. Dubult-piramīd-plaukts veidots izmantojot lāzerētas alumīnija loksnes un īpašu konstrukcijas sastiprināšanas sistēmu, kura nepieprasa it nekādus papildus savienojumus, metinājumus vai skrūves. Autori arī apgalvo, ka “DoublePyramid” ir pirmais objekts no potenciālās objektu un mēbeļu sērijas, izmantojot šo konstrukcijas tehniku. To iespējams pielietot jebkādos citos objektos, mēbelēs, vai materiālos.
Onno Adriaanse. Foamed / Saputots. Eksperiments ar cilvēku vizuālajiem priekšstatiem. Objekts veidots tā, lai pēc izskata veicinātu domas par stingru materiālu, metālu, taču, tam pieskaroties, tas izrādās veidots no apstrādāta porolona.
Dutch Invertuals. FUNDAMENTALS
Dutch Invertuals ir 45 rūpīgi izvēlētu dizaineru kolektīvs, kurš savu sadarbību uzsācis 2009. gadā. Tajā apvienojušies gan tādi globālajā dizaina mākonī atpazīstami vārdi kā RawColor, OS Δ OOS, Studio Sabine Marcelis, Bart Hess, Studio Truly Truly, gan tik tikko Nīderlandes dizaina gaisa malku iemalkojušie studenti vai diplomandi. Tieši šī dažādo dizaineru paaudžu simbioze, manā skatījumā, ir viena no svarīgākajām Dutch Invertuals īpašībām. Dutch Invertuals kopā sanāk divas reizes gadā,šajā laikā dzimst jaunas ieceres grupas izstādēm Eindhovenā (DDW) un Milānā (Salone del Mobile). Zīmīgi, ka gan izstādes konceptuālā pieeja, gan eksponētie darbi vienmēr tiek radīti no jauna, tādējādi katru grupas darbu skati padarot unikālu.
Šogad Dutch Invertuals nākuši klajā ar izstādi Fundamentals (Pamati), kas sniedz iespēju ielūkoties dizaina radīšanas procesa aizkulisēs. Izstādes koncepta pamatā ir izlase no dizaineru arhīvos tādu vai citādu iemeslu dēļ nonākušiem objektiem. Rezultātā tapusi plaša kolekcija ar vairāk nekā 800 iedvesmojošiem artefaktiem, atklājot ļoti personisku Dutch Invertuals dizaineru portretējumu. Taču tas vēl nav viss – izmantojot šīs personiskās kolekcijas kā sākumpunktu, dizaineri radījuši tvertnes (containers), kas reprezentē viņu “fundamentāļus” jeb pamatus, tādējādi ļaujot skatītājam izsekot katra individuālajai pieejai, darba stilam, tehnikai un domu gājienam.
ENVISIONS sadarbībā ar FINSA – kokapstrādes process
Līdzīgi kā Dutch Invertuals, arī Envisions ir dizaineru kolektīvs, taču tas savu eksistenci pieteica 2016. gadā, ar milzu sprādzienu iesperoties Nīderlandes dizaina dārziņā. Toreiz Milānas Salone del Mobile 2016 laikā Envisions neprāts pārņēma visu dizaina presi – Envisions eksponē visu, izņemot gala rezultātu!
Envisions pasludinājuši dizaina tapšanas procesu kā noteicošo, gala rezultātu definējošo faktoru. Procesa laikā radītie eksperimenti un risinājumi, lai arī nekļuvuši par pabeigtu objektu, bieži vien ir tikpat vitāli svarīga un neatņemama dizaina sastāvdaļa, bez kuras beigu rezultāts nebūtu beigu rezultāts. Diemžēl visbiežāk šie processa elementi tiek atstāti darbnīcu putekļos.
Envisions specifika ir eksponēt dizaina tapšanas un ražošanas laikā radušos eksperimentus, brāķus, modeļus, kļūdas, pirmās idejas, tādējādi veicinot dialogu starp dizaineri, klientu un ražotāju, kā arī ļaujot skatītājam pilnībā pārredzēt parasti slēptās dizaina tapšanas aizkulises.
Šogad Envisions uzrunājuši spāņu kokmateriālu ražotāju Finsa, piedāvājot eksperimentālu sadarbību starp dizaineri un ražotāju ar nolūku nevis radīt pabeigtu produktu, bet gan izpētīt visas potenciālās materiāla iespējas, īpašības un alternatīvas. Sadarbības rezultātā tapuši dažādi estētiski pievilcīgi risinājumi un izmēģinājumi, izmantojot tādus lokšņu materiālus kā skaidu plāksnes, MDF, finieris, melamīns un pat papīrs.
Dizaina akadēmijas absolventu izstāde MINED
Nonākot Dizaina akadēmijas diplomdarbu izstādē, vienmēr ir sajūta, ka ar šeit sajūtamo kreatīvās enerģijas spēku būtu iespējams pārspēt jebkuru atomsprādzienu vai raķetes pacelšanos kosmosā. Kā jau katru gadu, arī šogad akadēmijas beidzēju projekti ir maksimāli daudzveidīgi, unikāli un pievēršas visdažādākajām tēmām, kārtējo reizi pierādot, ka ar labu dizainu iespējams mainīt un uzlabot neskaitāmas sfēras, kultūras un sociālos stāvokļus.
Sākot no konceptuuāliem mākslīgā intelekta interpretētājiem, beidzot ar sausās tualetes modernizēšanu un pielāgošanu rietumu dzīvesveidam. Sākot no estētiski elegantām seksa rotaļlietām, izstrādātām no keramikas, beidzot ar digitāli ieskenētas Emīla Meldera skulptūru izstādes, kas pārnesta VR kontekstā un apveltīta ar katrai skulptūai attiecīgo vesturisko kontekstu. Iespējams ir viss!
Tāpat svarīgi piezīmēt, ka Dizaina Akadēmijas latviešu diplomandu jaunaudzes veikums šogad šķita izteikti sulīgs un saturīgs.
Ottonie Von Roeder. POST-LABOURATORY (Nodaļa: Social Design / MA)
Savā darbā Otonija spekulē ar nākotnes scenāriju, kur mūsu darbavietas un profesijas pārņēmuši roboti, tādējādi pievēršot uzmanību straujajai darbavietu automatizācijai un tās iespaidā piedzīvotajai kultūras krīzei. Otonijas konceptā, izveidojot robotus, cilvēkiem ir iespēja atteikties no savām profesijām, lai pievērstos savu patieso vēlmju īstenošanai. Lai pāreja noritētu sekmīgi, sākotnēji roboti strādā līdzās cilvēkiem kā mācekļi, bet pēcāk pilnībā pārņem cilvēku darbavietas. Attēlos: potenciālais robots-apkopējs, robots-dārznieks un robots-gleznotājs.
Florence Louisy. INERTIA (Nodaļa: Man & Well Being / BA)
Beļģijas ciemata Mazi karjeros atrodams pasaulē melnākais marmors. Tā sastāvu veido īpaši liels oglekļa daudzums, un tieši šī aspekta dēļ melnais akmens ir lielisks siltuma uzņemšanas un uzturēšanas elements. Iedvesmojoties no akmens dabiskajām īpašībām, Florence radījusi interjera objektu sēriju – gultas sildītāju, šķīvju sildītāju, solu/ķebli un sienas dekoru – kurus sasildot telpā iespējams uzturēt siltumu daudz estētiskākā veidā, nekā izmantojot mūsdienu apkures ekvivalentus.
Jānis Melderis. EMĪLS MELDERIS – THE VIRTUAL EXHIBITION (Nodaļa: Man & Communication / BA)
Savā diplomdarbā Jānis Melderis piedāvā iespēju ielūkoties sava vectēva tēlnieka Emīla Meldera skulptūru stāstos un to tapšanas kontekstā. Pateicoties 3D skenēšanas tehnikai, Jānis spējis pārnest sava vectēva darbus no to fiziskās atrašanās vietas – viņu lauku mājas vai Mākslas muzeja arhīva – uz digitālo vidi. Katra skulptūra ietērpta attiecīgajā vēsturiskajā kontekstā vai parādīta tapšanas situācijā, ļaujot skatītājam uztvert katra mākslas darba patieso esenci un radīšanas sākotni. Virtuālās izstādes video treileris.
Kostas Lambridis. ELEMENTAL CABINET (Nodaļa: Contextual Design / MA)
Savā darbā Kostas vēlējies atspoguļot dilemmu, ar ko dizaineru profesijas pārstāvjiem nācies saskarties īpaši bieži – atrast pareizo izvēli no tik neierobežota tehniku, materiālu un daudzu citu radīšanas elementu klāsta.
Atsaucoties uz pasaulslaveno, 20 miljonus vērto Badmintonas skapi (18. gs.), dizainers radījis savu variāciju par to – katrā iedaļā izmantojot pēc iespējas vairāk materiālu, lai uzsvērtu īpaši nesistemātisku pieeju dizainam. Horizontāli skapis sadalīts pēc principa – dabiski materiāli un cilvēka radīti materiāli. Skapja kreisā puse atspoguļo vēlmi pēc kārtības un skrupulozu vērību pret detaļām, savukārt labā puse veidota izmantojot neapstrādātus materiālus un raupjas, nedefinētas formas.
Marie Caye. THE LAST JOB ON EARTH (Nodaļa: Food Non Food)
The Last Job on Earth (Pēdējā profesija uz zemes) ir performance/instalācija, kas, ņemot vērā mākslīgā intelekta ārkārtīgi straujo attīstību, atklāj potenciālo nākotnes profesiju – mākslīgā intelekta tulku. Instalācijā skatītājs tiek aicināts apsēsties iepretim MI tulkam un, izmantojot klaviatūru, komunicēt ar datora programmu, savukārt tulks datorprogrammas ģenerētās atbildes izrunā cilvēku valodā.
Dita Pāne. MARQUETRY PRODUCTION (Nodaļa: Man & Well Being / BA)
Koka inkrustācija ir īpaši darbietilpīga kokmateriālu dekorēšanas tehnika, kas industriālās revolūcijas rezultātā ir gandrīz izzudusi un aizmirsta. Pēc rūpīgas šīs tehnikas izpētes Dita nākusi klajā ar modernizētu versiju, izmantojot CNC lāzergriešanu. Pretēji tradicionālajai šīs tehnikas pieejai, kurā lielākoties tikuši izmantoti dārgi materiāli un lakojumi, Dita radījusi mēbeļu, sienu un grīdas paneļu sēriju, izmantojot mākslīgi neapstrādātu bērza saplāksni. Pateicoties materialitātes tīrībai un ornamentu vienkāršībai, askētiskās dekorācijas ir īpaši gaumīga koka inkrustācijas mūsdienu versija.
Keisuke Fujita. VOLTAIC REALISM (Nodaļa: Man & Communication / BA)
Pasaulē ik gadu vidēji notiek 800 000 pašnāvību. Un ik sekundi Twitter kontos tiek publicētas to lietotāju vēlmes pēc nāves. Taču lielākoties tie ir tikai digitāli izteikumi – bez nozīmes un reakcijas. Lai piešķirtu šiem tvītiem fizisku realitāti, Keisuke Fudzita centies tos materializēt savā instalācijā.
Dizainers atklājis, ka jebkurš tvīts, lai nonāktu interneta vietnē, savā tapšanas procesā patērē aptuveni 0,0054 g oglekļa. Ņemot vērā šo faktu, Fudzitas reālā laika instalācijā ar katru reģistrēto pašnāvības tvītu tiek izskrāpēti 0,0054 grami no centrā novietotā cilvēka izmēra ogles gabala.
Kristofers Reidzāns. VICE VERSA (Nodaļa: Man & Activity / BA)
Apvienojot apģērba arhetipus ar interjera elementiem, latviešu autors radījis dubultas pielietojamības objektu sēriju, kuri kalpo gan kā interjera priekšmeti, gan apģērba gabali. Dekoratīva sienas sega, kas uzlabo telpas akustiku, spēj pārtapt mētelī, aizkari transformējas kreklā, bet aizslietnis pārtop apjomīgā vestē. Asprātīgs uzaicinājums, kā “neslēpt savas drēbes skapī” .
–––
Lai gan esmu jūsu pusdienu šķīvjos iebērusi tikai nelielu šķipsniņu no savā dizaina maratonā pieredzētā, domāju, ka šis kalpos kā labs ieskats tajā, kā dzīvo dizaina industrija Nīderlandē. Skaidrs ir viens – Nīderlandē ir ne tikai vārdos neaprakstāms siers, un globālais ziedu tirgus epicentrs, bet arī kulturāli ieaudzināta izpratne par dizainu un to, cik daudzpusīgs un visaptverošs tas spēj būt.
Šādi braucieni, protams, liek atskatīties uz notiekošo savā piemājas dārziņā un klusībā brīnīties par tā vārgo eksistenci mūsu mājās. Labu dizainu nav obligāti jāievieto salonveikala plauktā vai jāuzstutē uz turīgas sievietes auguma. Labs dizains spēj ne tikai atklāt katra dizainera izvēlēto stāstu, vai kalpot kā labs sausās tualetes pods šikā Rietumeiropas koncepta dzīvoklī. Labs dizains ir arī tāds dizains, kas provocē un skatītājam liek brīnīties, pat nesaprast. Labs dizains ir arī pats dizaina tapšanas process, tajā pieļautās kļūdas un novērojumi. Labs dizains aicina pārdomāt un pievērst uzmanību aspektiem, kuriem varbūt šķietami uzmanība pat nav jāpievērš. Labs dizains ir arī laba sadarbība – vecajiem meistariem strādājot kopā ar jaunajiem, slaveniem ar nevienam nezināmiem, pieredzējušām korporatīvām kompānijām ieklausoties jaunos, neprātīgos un eksperimentāli noskaņotos autoros. Labs dizains soli pa solim mūsu ikdienu padara ne tikai “ekskluzīvāku”, bet arī ilgtspējīgāku, veselīgāku, socializētāku vai tieši pretēji – invertētāku, praktiskāku un, tikai noslēdzoši, bet ne mazāk svarīgi – skaistāku.
