Izmantojiet taču dizainu!
Saruna ar Latvijas Dizaina balvas 2018 radošo direktori un dizaina biroja H2E māksliniecisko direktori Ingūnu Eleri
Daiga Rudzāte
11/04/2018
12. aprīlī tiks pasniegta gadskārtējā Latvijas Dizaina balva, kuras organizēšanas process laikā no 2017. līdz 2019. gadam atrodas dizaina biroja H2E pārziņā. Šī komanda izstrādājusi arī balvas grafisko identitāti un konceptuālās vadlīnijas, kur būtisks jauninājums ir kategoriju neesamība, tādējādi akcentējot dizaina starpdisciplinaritāti. Kā Arterritory.com sarunas laikā saka H2E biroja mākslinieciskā direktore Ingūna Elere: “Kāpēc dažādās jomas var izvērtēt pēc vieniem kritērijiem? Tāpēc, ka kritēriji jau ir vieni un tie paši: inovācija, oriģinalitāte, funkcionalitāte – tie visi atrodami Dizaina balvas nolikumā. Neatkarīgi no tā, vai tā ir vizītkarte vai tas ir krēsls vai interjers.” Balvas 20 pretendentu darbu atlasi veic starptautiska žūrija, kurā šogad darbojas septiņi eksperti: ilggadējais G-Star RAW radošais direktors un dizaineris, stratēģiju dizaina un interjera dizaina eksperts Pīters Kūls (Pieter Kool), mākslas kurators un teorētiķis Kaspars Vanags, pasaulē vadošās muzeju ekspozīcijas dizaina aģentūras Ralph Appelbaum Associates (RAA) Berlīnes biroja direktors, izstāžu dizaina un muzeju plānošanas eksperts Timotijs V. Ventimilja (Timothy W. Ventimiglia), arhitekte, žurnāliste, grāmatu autore un izstāžu kuratore Ieva Zībārte, zīmola Madara Cosmetics līdzdibinātāja, Latvijā pazīstamu zīmolu identitātes autore, grafikas dizainere un pasniedzēja Liene Drāzniece, Accenture Latvia Digitālo pakalpojumu dizaina nodaļas vadītājs Kaspars Auzarējs–Auzers, kā arī starptautisku atzinību guvušais, Amsterdamā dzīvojošais produktudizaineris no Latvijas Germans Ermičs. Pretendentu darbu izstāde no 17. aprīļa līdz pat 20. maijam būs skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, un tās laikā skatītājiem būs iespēja balsot arī par savu favorītu.
Savukārt dizaina biroja H2E ikdiena solās būt gana spraiga arī pēc Dizaina balvas notikumiem. Līdzās publiskajā telpā jau labi pazīstamajiem Latvijas simtgades projektiem (visas Latvijas muzeju kopizstāde “Latvijas gadsimts”, kā arī Latvijas simtgades aleja), H2E realizē Alūksnes bānīša ekspozīciju (viss par šaursliežu mazbānīti būs izzināms kādreizējā Alūksnes stacijas noliktavas šķūnī), kā arī rada stāstu par Raini un Aspaziju Lugano. “Tur izaicinājumu netrūkst,” saka Ingūna Elere. “Un vislielākais no tiem ir – kā padarīt Raini un Aspaziju interesantus šveiciešiem.” Raiņa un Aspazijas telpa Lugano tiks atklāta 15. jūnijā.
Ingūna Elere. Publicitātes foto
Šogad Dizaina balva notiek jau otro reizi. Pastāstiet, lūdzu, par balvas procesa organizatoriskajiem principiem, par to, kādi ir šīs balvas definētie mērķi.
Mēs esam definējuši trīs gadu periodu. Respektīvi – uztveram to kā trīs gadus ilgu projektu un attiecīgi arī izvirzām mērķus, kuri būtu sasniedzami šai laikposmā. Patiesībā – mēs sākām no nekā: bija jāizveido zīmols un jāizstrādā tā darbības koncepcija. Sākotnējā Kultūras ministrijas vēlme bija organizēt balvas žūrēšanu divās kārtās – vispirms strādātu tikai Latvijas eksperti, pēc tam starptautiskā žūrija. Taču mums negribējās atkārtot šo Arhitektūras balvas principu, kur pirmās kārtas izvēli izdara tikai Latvijas žūrija. Bieži vien mēs atrodamies pārāk tuvu, lai paraudzītos no distances uz savu un arī kolēģu padarīto – pārāk daudz iekšējās informācijas, kas traucē. Tālab uzreiz piedāvājām šībrīža versiju: abās kārtās darbojas starptautiska žūrija, kur Latvijas pārstāvji strādā kopā ar ārzemniekiem. Lai izslēgtu lokālo subjektīvismu, kas, gribam vai negribam, mūsos gluži loģiski mīt. Tādējādi uzreiz ir divi skatījumi – gan lokālais, gan arī ārējais. Un pēc aizvadītā pirmā gada esam secinājuši, kas tieši šis aspekts arī ir vissaistošākais. Ieguvums ir daudz lielāks un paliekošāks. Jo tas, kas dzimst žūrijas diskusijās (patiesībā – riktīgos strīdos), ir nozīmīgi un būtiski Latvijas dizaina ainai. Jo pretējā gadījumā mēs jau iepriekš pieņemam: “tas” ir labs, jo es zinu, ka “viņš” ir labs, “viņš” netaisa sliktus darbus. Un šim subjektīvismam bieži vien ir būtiska loma, kādus lēmumus pieņemam. Tad ierodas kāds no ārpuses un saka: “Pie mums Nīderlandē tā dara jau desmit gadus. Nekā jauna, lai arī varbūt labs darbs.” Ja šo diskusiju laikā izdodas citam citu pārliecināt, ka “tas” tiešām ir “kaut kas” (un tam notic iesaistītie žūrijas locekļi), izšķiļas kopējais lēmums. Neapšaubāmi – subjektīvs. Bet tāds ir viss. Tomēr būtiski, ka šis starptautiskais svaigais skats dažkārt var izvilkt virspusē (tā dēvētajā divdesmitniekā) tādu varbūt kluso risinājumu/projektu, kas kautrīgi atrodas kaut kur pašā malā. Lielais mērķis jau nav pirmās, otrās vai trešās vietas piešķiršana. Tāpat kā jebkurā citā nozarē, arī dizainā aktuāla ir vēlme apliecināt sevi kā parādību. Gribētos izskaust tik stereotipiskos priekšstatus, ka dizains ir tikai iesaiņojums, ka dizains ir kaut kas dārgs, ko nevar atļauties. Tālab Dizaina balvas viens no centrālajiem mērķiem ir palielināt sabiedrības izpratni un vienlaikus kļūt par stimulu pašiem dizaineriem tiekties pēc augstākiem standartiem. Varam vaidēt savā vidē par to, ka nekas nenotiek, neviens mūs nesaprot un nekam nav jēgas. Šis kopums ir tā iekšējā motivācija, kas liek mums tiekties izveidot ideālo konkursu – tādu, kurā mēs paši gribētu piedalīties, ja varētu. Mūsu birojs H2E ir visai aktīvs dažādu konkursu dalībnieks. Pavisam nesen sākām iesniegt darbus arī ārzemju konkursos. Un sapratām, ka tas noteikti jādara. Jo mums ir ko teikt un patiesībā – mūs arī novērtē. Dažkārt ārpusē pat vairāk nekā šeit, uz vietas. Un svarīgākais nav tas, ka iegūsti vai neiegūsti vietu, bet gan tas, ka iegūsti atgriezenisko saiti, komentu. Jebkurš radošs cilvēks šaubās. Balansē uz robežas – starp ļoti labi un ļoti slikti. It īpaši, ja ir inovatīvi risinājumi. Zināmā mērā – ej pa asmeni, un tādos gadījumos nepietiek ar komplementāro “ir labi”. Biežāk gan vispār nedzirdi neko – jo iztrūkst dizaina kritika. Tā ir minimāla.
Dizaina balvas 2017 video
Bet pēc kādiem kritērijiem jūs izvēlaties žūriju?
Svarīgi, ka žūrija ir starpdisciplināra. Izvēloties tās dalībniekus, mēs raugāmies, lai tiktu pārstāvētas dažādas jomas. Ne tikai strādājoši dizaineri, bet arī domātāji (pagājušā gadā bija filozofs Stefans Viāls, šogad ir Kaspars Vanags). Mums ir svarīgi, lai žūrijas locekļi būtu viedokļu līderi, lai tie būtu cilvēki, kuru teiktajam ir spēks. Jo tad ir vēlēšanās iesniegt savu darbu, dzirdēt žūrijas viedokli. Ir jātic žūrijai – ka tā ir profesionāla un ir kaut ko paveikusi un spēj analizēt darbu un konkrēto situāciju. Spēcīgi savas jomas profesionāļi žūrijā noteikti ir mūsu viena no būtiskākajām prioritātēm. Un vienlaikus lai viņi būtu ļoti dažādi – lai būtu pārstāvēts gan grafikas dizains, gan produktu dizains, gan telpa, gan dizaina kritika, gan digitālais dizains.
Pagājušajā gadā neiztika bez asas polemikas. Uzmanība tika pievērsta arī tam, ka pretendenti netika dalīti kategorijās.
Sākotnēji bija īstena “šūmēšanās”, jo daudziem šķita, ka nevar paralēli vērtēt krēslu un grafikas dizainu. Bet – kā izrādījās – var. Un par to saņēmām arī žūrijas atzinību. Piemēram, Roberts Tīmans (Roberts Thiemann) uzsvēra, ka tas ir ļoti inovatīvs un šodienas situācijai dizainā atbilstošs vērtēšanas veids. Jo mūsdienās dizains ir izteikti starpdisciplināra telpa, kur izveidot apmēram divdesmit kategorijas un katrai no tām atrast kvalitatīvu žūrijas locekļu kopumu ir teju neiespējami. Process kļūst ļoti amatierisks. Kāpēc dažādās jomas var izvērtēt pēc vieniem kritērijiem? Tāpēc, ka kritēriji jau ir vieni un tie paši: inovācija, oriģinalitāte, funkcionalitāte; tie visi atrodami Dizaina balvas nolikumā. Neatkarīgi no tā, vai tā ir vizītkarte vai krēsls, vai interjers.
Vai var teikt, ka iesniegtie darbi atspoguļo šodienas dizaina situāciju lokālajā telpā?
Es domāju – noteikti. Piemēram, šogad bija iesniegti 127 darbi (pagājušajā gadā – 147). Izvēloties 20 kandidātus, žūrija pavēsta, kas viņiem šķiet labs un vērtīgs aizvadītā gada Latvijas dizaina ainā. Savukārt nosaucot trīs pirmo vietu ieguvējus, runājot jau pieminētā Roberta Tīmana vārdiem, viņi izplata “vēstījumu”, uz ko tiekties. Pagājušā gadā pirmās vietas tika piešķirtas trīs absolūti atšķirīgiem dizaina veidiem: pirmā – digitālam instrumentam, otrā – pakalpojumam (ekspozīcijas dizainam), trešā – produktam.
Izdevums "Dizaina balva 2017". Arhīva foto
Mūsu uzstādījumā būtisks ir arī tas aspekts, ka mēs nerādām visus iesniegtos darbus. Daudzi uzdeva jautājumu – kāpēc? Mūsu arguments ir, ka rādām labāko, izejot no konkrētās situācijas. Ja esi iesniedzis darbu, neesi ticis finālā (protams, ka žūrija IR subjektīva) un pats nevēlies, ka citi uzzina šo faktu, tad neviens to arī neuzzinās. Var teikt, ka tas ir... ētikas jautājums. Jebkurā pasaulē notiekošajā konkursā publiski zināmi ir tikai uzvarētāji. Un ne tas tūkstotis zaudētāju. Un iekļūšana finālā pat ir būtiskāka nekā uzvarēšana konkrētajā konkursā.
Tomēr – vai “pašpieteikšanās” neierobežo laukumu un tādējādi liedz ieraudzīt aizvadītā perioda kopumu? Ne visi ir gatavi paši startēt konkursā. Vai nav tā, ka daļa paliek ārpusē?
Jā, mēs par to esam domājuši jau no paša sākuma. Taču sapratām, ka nespējam nodrošināt nepārtrauktu atlasi gada garumā starptautiskā līmenī. Tālab tomēr izšķīrāmies aicināt gan dizainerus, gan dažādos projektos iesaistītos cilvēkus, gan pasūtītājus būt aktīviem un iesniegt savus risinājumus balvas konkursam. Dažkārt uzrunājam pretendentus arī individuāli, ja pašiem šķiet, ka tam vai citam projektam būtu jāpiedalās Dizaina balvā. Būtiski arī, ka, atšķirībā no ļoti daudziem konkursiem pasaulē, pieteikšanās Dizaina balvai ir bez maksas. Mūsu tālejošais mērķis pēc trim gadiem ir balstīts vēlmē, lai šī balva būtu nostabilizēta un lai tai būtu izveidots spēcīgs pamats. Es pieņemu, ka pēc šiem trim gadiem tā vairs nebūs bezmaksas pieteikšanās. Ne tālab, lai pelnītu naudu, bet gan tāpēc, lai veicinātu domāšanu – arī par to, ko iesniedz. Jo ir daļa, kas savus darbus vērtē izteikti kritiski, savukārt tikpat daudzi ne tuvu nav tik prasīgi pret sevi. Caur savu darbu iesniegšanu zināmā mērā tiek demonstrēta arī attieksme pret Dizaina balvu.
H2E veidots bilingvāls melnbaltais kalendārs “Dramatika”. Publicitātes foto
Kāpēc dizaineriem vajadzētu piedalīties Dizaina balvā?
Jo mums pašiem, dizaineriem, jārūpējas par to situāciju, kurā mēs dzīvosim rīt un jau tuvākajā nākotnē. Par to, kas būs mūsu pasūtītājs un kādu dizainu “viņš” mums pieprasīs, kā viņš novērtēs paveikto. Un par šo nākotni mēs esam atbildīgi. Mēs varam katrs ieslēgties savā birojā, nevienam neko nerādīt, nekomunicēt un vienkārši it kā strādāt.
Caur Dizaina balvu vēlaties uzsākt dialogu ar sabiedrību?
Jā. Piemēram šogad atslēgas vārds ir “sadarbība” – ar to vēloties uzsvērt, ka dizains spēj vienot. Tas ietekmē ikvienu no mums, jo katrs iet pa ielu, skatās uz reklāmām, uz izkārtnēm, uz nejēdzīgu grafikas dizainu pilsētvidē. Taču dizains nav simbols kaut kam dārgam, bet gan tam, ka viss ir salikts savās vietās. Gribētos, ka pasūtītājs sāk saprast, ko viņš var prasīt no dizainera. Kaut ko vairāk par vienkāršu: “Izkrāso man sarkanu māju...” Viņš sāk apzināties, ka var prasīt atbildes uz daudziem jautājumiem – kā es nokļūšu līdz savai mājai, kā es pārvietošos pa to.. Mums, protams, gribas, lai dizainu izmanto, patērē vairāk. Lai publiskajā sektorā sienas krāsu izvēlas nevis, piemēram, grāmatvede, bet lai to izdara profesionālis. Jo pati krāsa neatkarīgi no toņa maksās to pašu cenu. Aktuāls ir jautājums, kā dizainu kā kopumu pielieto valsts, privātās struktūras, sabiedrība – tai telpā, kurā mēs dzīvojam. Ka pamatā mēs šo inovatīvo aspektu nevaram ieraudzīt dzīvē – kaut vai pilsētvidē. Tā paliek tāda pati, kā ir. Jo lēmumu par to, kādam būtu, piemēram, jāizskatās sabiedriskā transporta sarakstam, pieņem kāds, kurš nav iedomājies, ka varētu pieaicināt palīgā dizaineru. Un var teikt, ka šis ir viens no balvas ilgtermiņa mērķiem – padarīt dizainu par daļu no sadzīves. Izmantojiet taču dizainu! Jā, ir pasūtītāji, kas izmanto un pielieto grafikas dizainu, un ir otra puse, kas rada produktus, uz kuriem skatoties acis sāp.
Rīgas Motormuzejs. H2E dizaina koncepcija, ekspozīcijas dizains, grafikas dizains, multimediju koncepcija un dizains. Publicitātes foto
Rīgas Motormuzejs. H2E dizaina koncepcija, ekspozīcijas dizains, grafikas dizains, multimediju koncepcija un dizains. Publicitātes foto
Vai jūsu mērķu sarakstā ir arī Latvijas dizaina popularizēšana ārpus vietējās vides, virzīšana uz “ārpusi”?
Tas nav iekšējās balvas primārais mērķis. Bet, protams, ka tas ir klātesošs. Starptautiskajā žūrijā katru gadu ir viens cilvēks, kas saistīts ar žurnālistiku. Pagājušajā gadā tāds bija Roberts Tīmans, respektablā nīderlandiešu žurnāla Frame dibinātājs. Taču šis noteikti ir tālejošs mērķis, jo mēs saprotam, ka Roberta Tīmana pirmajam braucienam uz Latviju nesekos neskaitāmas publikācijas par Latvijas dizainu. Patiesībā tas secinājums, ko var izdarīt no viņa teiktā, ir visai dramatisks – viņš tikai tagad ir pamanījis, ka tāds Latvijas dizains vispār pastāv. Un viņš ir profesionālis, kas jau divdesmit gadus veido savu žurnālu par dizaina procesiem, kas vērojami Eiropā! Tas ir skaudri, jo uzrāda to, kas ir noticis pirms tam ar Latvijas dizaina starptautisko tēlu.
Ka tā vienkārši nav...
Ka tas vienkārši ir informācijas caurums.
Raiņa un Aspazijas māja Baznīcas ielā 30, Rīgā. H2E ekspozīcijas dizains. Publicitātes foto
Viens no Dizaina balvas kritērijiem ir inovācija. Cik lielā mērā Latvijas dizaina ainai ir raksturīga šāda īpašība?
Es domāju, ka Latvijas dizaina vide daudz neatšķiras no pasaules dizaina telpas. Mums ir tieši tādas pašas iespējas kā jebkurā citā vietā pasaulē. Mums nav iemesla vaidēt. Jo atbrauc Hringurs Hafsteinsons no Islandes un paziņo, ka mums ir daudz labāks dizains nekā Islandē. Un mums liekas – kā tad tā? Pie viņiem taču notiek labi zināmā dizaina nedēļa martā utt. Tomēr fakts, ka mūsu dizaineri saņem balvas ārpus Latvijas, norāda, ka mēs patiesībā neesam sliktāki vai mazāk inovatīvi kā visa pārējā pasaule. Visā pasaulē ir viduvējais slānis, kas taisa copy-paste, un tāpat arī biroji, kas meklē jaunus ceļus un saņem balvas. Tāpat mūsu studenti neatšķiras no studentiem citur pasaulē – strādājot darba grupās, viņi ir apliecinājuši, ka ir tikpat radoši un tikpat inovatīvi.
Raiņa un Aspazijas vasarnīca. Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala. H2E Dizaina koncepcija, ekspozīcijas dizains, grafikas dizains, multimediju koncepcija un dizains. Publicitātes foto
Jūs pasniedzat arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Latvijā ir visai tipiski gausties par šejienes izglītības apšaubāmo kvalitāti. Varbūt tomēr nav tik slikti...
Neapšaubāmi, ka pretēji runām, ar kurām ikdienā saskaramies, tā nav taisnība, ka te nekā nav un pie mums ir sliktāk nekā citur. Varbūt nav tik daudz tehnisko iespēju. Jā, mums ir tikai viena 3D frēze. Mums nav tādu telpu, kādas ir citās skolās, un Dizaina nodaļa joprojām atrodas kādreizējā Komercskolas direktora dzīvoklī, kur lekcijas notiek bijušajās guļamistabās. Taču mūsu ikdiena ir starptautiskie vorkšopi – pie mums ir Erasmus programmas jaunieši, studenti brauc arī apmaiņas programmās. Un viņi visi ir vienādi. Mēs apzināmies savus vājos un arī savus stipros punktus. Patiesībā jau arī pasaulē līdz pat šim brīdim neviens tā īsti nezina, kā mācīt dizainu, un gadu no gada diskutē par to starpaugstskolu semināros. Tāpat arī mēs šeit uz vietas katru gadu kaut ko mainām un domājam – ko darīt citādāk, ko darīt labāk. Un ko nepazaudēt no tā, kas ir bijis. No tā, ko mācīja pirms divdesmit gadiem. Jo ir arī patiešām unikālas lietas – tā pati zīmēšana, bezgala ilgie uzdevumi, kas pirmajā mirklī studentiem šķiet absolūti bezjēdzīgi. Un pēc pieciem gadiem saproti, ka tiem tomēr bijusi jēga. Es to nesapratu toreiz, kad studēju, bet tikai tad, kad beidzu. Jo tas man ir noderējis. Protams, ir jāprot to izmantot savā profesionālajā dzīvē – kā tu to, ka tev piecas reizes nedēļā ir bijusi zīmēšana, vēlāk pielieto, integrē savā ideju radīšanā.
Rīgas Motormuzeja pedagoģiskā telpa. Publicitātes foto
Kas, jūsuprāt, varētu būt Latvijas dizaina ideju stiprā puse?
Patiesībā tas ir jautājums, par ko ir balva. Es ceru, ka pēc manis minētajiem trim gadiem mēs beidzot būsim to noformulējuši. Šodien interesantāki par lielajiem zīmoliem bieži vien ir mazi un pat nepazīstami vārdi. Un varbūt šī ir tā Latvijas iespēja un tas, kālab mēs varam būt kādam interesanti. Līdzīgi kā ar smaržām – šodien maz ir cilvēku, kas iegādājas lielo brendu ražojumus. To vietu aizņēmuši mazie nišas uzņēmumi. Šis ir nišu laiks, jo cilvēkiem gribas, lai viņus asociē nevis ar lielu un vispārzināmu, bet gan ar mazu un unikālu zīmolu. Reizēm es domāju, ka mūsu unikalitāte balstās šai lokālumā, taču lokālums, protams, ir globāls. Pareizāk sakot, tev ar savu lokālumu jāprot būt globālam. Drusku paradokss. Jo tu nedrīksti būt arī lokāli šaurs un nesaprotams.
Alkas pēc īpatnējā globalizētajā pasaulē?
Jā. Un tas īpatnējais jau mums te zināmā mērā ir – kaut vai mūsu skolā un izglītībā. Svarīgi ir to nepazaudēt. Jo... Amsterdamā ir forši muzeji, taču mums nevajag taisīt tā, kā Amsterdamā. Jo cilvēki no Eiropas nebrauks uz šejieni skatīties Amsterdamas muzeja kopiju. Cilvēki brauks uz šejieni redzēt kaut ko tādu, kas var tapt tikai un vienīgi šeit. Taču tas ir pats grūtākais. Un svarīga nav darbības sfēra. Paķert un izvilkt to, kas nekur citur nav radīts. Un pat nav vēl adaptēts. Tas nav pārbaudīts. Arī, strādājot Tadenavā, mēs pie sevis domājām – vai nu tas būs ļoti labi, vai arī tā būs pilnīga izgāšanās. Visu laiku ir tā balansēšana uz robežas, jo negribas darīt “droši”. Tas nav interesanti. Cilvēki nebrauks 200 kilometrus uz Tadenavu, lai ieraudzītu tādu muzeju, kādu viņi ir redzējuši jau iepriekš.
Raiņa muzejs "Tadenava". Dunavas pagasts, Jēkabpils novads. H2E dizaina koncepcija, ekspozīcijas dizains, grafikas dizains. Publicitātes foto
Raiņa muzejs "Tadenava". Dunavas pagasts, Jēkabpils novads. H2E dizaina koncepcija, ekspozīcijas dizains, grafikas dizains. Publicitātes foto
Par Raiņa muzeja ekspozīciju Tadenavā H2E ieguva prestižo SEGD 2017 balvu, savukārt pagājušajā nedēļā, 7. aprīlī, jūs Kalifornijā saņēmāt arī The Themed Entertainment Association at DEAL 2018 starptautisko THEA balvu par izciliem sasniegumiem ekspozīcijas veidošanā. Holgers Elers un muzeja pārstāve Sanita Kosoviča par Tadenas muzeju stāstīja ietekmīgai izklaides industrijas pārstāvju auditorijai.
Ekspozīciju dizains, šķiet, ir tā joma, kur esam vispamanītākie. Mūs pašus izteikti interesē divas parādības – grafika un telpa. Un bieži vien tās abas sastopas ekspozīcijas telpā: divas dimensijas ar trim dimensijām; tā ir vieta, kur var izstāstīt trīsdimensionālu stāstu. Patiesībā iemesls, kālab mēs paši sākām iesniegt darbus “ārpuses” konkursos, bija tas, ka nesapratām, kurai kategorijai atbilst ekspozīcija – ne tā īsti ir interjers, nedz arhitektūra. SEGD balva tiek piešķirta tam, ko dēvē par experience design (pieredzes dizains), kas sevī apvieno gan grafiku, gan telpu. Jau ilgu laiku saviem studentiem šo balvu minēju kā piemēru, kur redzēt labus darbus – gan pilsētvides grafiku, gan ekspozīcijas grafiku. Un arī lielisku analīzi, jo šim konkursam raksturīgi ļoti labi žūrijas komentāri. Vairākus gadus piedaloties, sapratām, ka esam interesanti konkrētajā kontekstā. Tur startējam līdzās lielajiem pasaules muzejiem – tādiem kā Bordo vīna muzejs, Smitsona institūta ekspozīcija utt. Acīmredzot šie vairākkārtējie mūsu apbalvojumi liecina, ka mums ir kāda cita domāšana un cita pieredze. Uzreiz nemaz nevaru pateikt, kas tas ir. Taču veids, kādā izmantojam komunikācijas līdzekļus telpā, ir tik atšķirīgs no pārējiem. Tas “nostrādā”. Tadenavas gadījumā, viennozīmīgi, tas bija faktors, ka šai digitālajā laikmetā mēs nepielietojām nevienu digitālo līdzekli. Tas tika darīts ļoti apzināti, balstoties uz vietas kontekstu un ņemot vērā mērķauditoriju – bērni un jaunieši. Mūsu vecākā meita, kad viņai vaicājām, kā mums rīkoties, teica: “Tikai netaisiet tur neko digitālu.” Viņa, kas ne minūti nespēj iztikt bez sava telefona! Iespējams, jaunieši ir noguruši no digitālās aktivitātes.
Kāda ir šodienas ekspozīciju globālā iezīme, tendence?
Tiekšanās radīt to, ko sauc par imersīvo jeb iesaistošo pieredzi. Atteikšanās no plakani digitālajiem, plakani grafiskajiem risinājumiem. Mērķuzdevums ir iesaistīt, noķert, pārsteigt skatītāju – ar telpisko kompozīcijas risinājumu, ar skaņu.
H2E veidotā Kara muzeja ekspozīcija “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā”. Foto: Gvido Kajons
H2E veidotā Kara muzeja ekspozīcija
Jūsu nākamais ekspozīcijas projekts saistīts ar Latvijas simtgades svinībām – visas Latvijas muzeju kopīgā ekspozīcija “Latvijas gadsimts”, kas tiks atklāta 4. maijā un būs skatāma Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāžu telpās.
Šo ekspozīciju veidojam kā Latvijas simts gadu ceļu, ko skatītājiem būs iespēja izstaigāt no Latvijas valsts dibināšanas mirkļa līdz šodienai. Tā pieturas punktus veidojam no sešdesmit astoņu muzeju priekšmetiem – neprātīgs eksponātu skaits, milzīgs informācijas apjoms ļoti šaurās pagaidu telpās. Katrā ekspozīcijā tieši tālejošais mērķis prasa visvairāk piepūles. Svarīgi ir ne tikai izstāstīt stāstu, bet radīt arī to pēcsajūtu, kas paliek, izejot ārā. Un katrai vietai tā ir sava, pavisam atšķirīga. No Tadenavas apmeklētājs aiziet smaidīdams, un pilnīgi citādāks iznāk no Kara muzeja (par Kara muzeja ekspozīciju “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” dizaina birojs H2E saņēma German Design Award 2018 kategorijā “Labākais izstāžu dizains” – red.). Labākais kompliments, kuru saņēmām par ekspozīciju Kara muzejā, bija: “Pēc tā visa vēlies paklusēt. Kādu brīdi nerunāt.”
Holgers Elers. Vides objekts “Rīgai 800”. Foto: Ansis Starks
H2E uzvarēja arī konkursā par Latvijas simtgades aleju pie Nacionālā teātra. Šobrīd izraisījusies diskusija, vai šāds objekts vispār nepieciešams.
Manuprāt, mūsu viedokli pauž dalība konkursā. Pirms tam mēs visai daudz domājām par šo projektu. Tas nebija vieglprātīgs lēmums – piedalīties. Izvērtējām konkursa nolikumu, būtisks bija fakts, ka tas ir ilgtermiņa objekts. Jo es neatceros, kad pēdējo reizi Rīgā ir rīkots līdzīgs konkurss. Parasti tos izsludina par Ziemassvētku eglēm un rotājumiem – par kaut ko īslaicīgu. Manuprāt, pēdējais līdzīgais konkurss notika pirms daudziem gadiem – uz Rīgas 800 gadu svinībām. Holgera Elera “astoņsimtnieki” (Ulmaņa gatves un Kalnciema ielas krustojums – red.) vēl tagad stāv savā vietā, lai arī sākotnēji šī objekta dzīve bija paredzēta vien trīs mēnešu garumā. Mans jautājums visiem, kas tagad saka, ka šāds objekts nav nepieciešams, ir sekojošs – kur viņi bija pagājušajā gadā, kad konkurss tika izsludināts? Kāpēc klusēja? Ja esi proaktīvs, tad rīkojies īstajā brīdī. Saki, ka konkurss nav vajadzīgs vispār. Un argumentē – kāpēc. Tagad kārtējo reizi izveidojusies situācija, ka pēc kaujas visi ir gudri. Mums ir ideja, un, manuprāt, tā ir atbilstoša dotajam kontekstam – alejai. Un, protams, mums ir prieks, ka mēs uzvarējām. Tā ir iespēja radīt vēl vienu paliekošu darbu pilsētvidē. Bet tas noteikti nav mūsu pašmērķis. Ar savu dalību konkursā un idejas pieteikumu mēs ar kolēģiem vizuāli atbildējām uz izvirzīto uzdevumu konkrētai vietai. Pašreiz mūs “sit” par konkursa žūrijas lēmumu mūsu risinājumam piešķirt pirmo vietu no 26 pieteiktajiem. Mūsu risinājums viennozīmīgi ir par koku saglabāšanu.
