Agnese Narņicka. Foto no personīgā arhīva

Modē notiek globāli pārmaiņu procesi 0

Saruna ar modes dizaineri Agnesi Narņicku

Agnese Čivle
14/06/2018

Nesen notikušajā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentu modes skatē tika demonstrētas spilgtākās jauno tērpu dizaineru kolekcijas, kas tapušas aizvadītajā mācību gadā. Šķita būtiski šajā kontekstā atsvaidzināt skatu uz tēmām, kas skar pašmāju modes vidi kopumā – gan kā mākslinieciskās izpausmes veidu, gan biznesa formu. Kādā virzienā doties tiem jaunajiem dizaineriem, kuru veikums 6. jūnija skatē tika nodots skatītāju vērtējumam, pēc tam, kad mācības akadēmijā būs noslēgtas?


Arterritory.com uzrunāja LMA Modes mākslas katedras pasniedzēju – docenti Agnesi Narņicku, modes zīmola One Wolf un koncepta veikala Paviljons dibinātāju, lai uzklausītu viņas viedokli par modes biznesa aizkulisēm un jauno dizaineru iespējām Latvijā. 

Modes un dzīves stila koncepta veikals Paviljons 2009. gadā izveidojās tieši pēc LMA modes skates ar nosaukumu “Paviljons”, kura notika Vidzemes tirgus gaļas paviljonā. Toreiz Modes nodaļas studentiem tika iedalīti dažādi organizatoriski pienākumi –Agneses Narņickas un Elīzas Ceskes-Feldmanes uzdevums bija izveidot pop-up šovrūmu tirdzniecības centrā Domina. Tas galarezultātā pārauga ilgtermiņa projektā un biznesā.Bija ekonomiskās krīzes laiks, tāpēc jo liels bija pārsteigums, ka cilvēkus vispār kas tāds interesēja – turklāt, salīdzinoši ar citiem veikaliem, cenas Paviljonā bija diezgan augstas. Tirdzniecības centrs tolaik atbalstīja mūsu iniciatīvu šo projektu attīstīt līdz pastāvīga veikala līmenim, un tā mēs tur palikām. Veikals Dominā ir joprojām.”


Paviljona atklāšana

Tie, kas sekojuši līdzi Paviljona darbībai, iespējams, pamanīja, ka laika gaitā veikals piedzīvojis pārmaiņu virkni – sākotnēji uz vietējo dizainu orientētā platforma ar laiku piesaistīja ārvalstu dizainerus, tika atvērts pop-up veikals Berlīnē, atvērta veikala filiāle Rīgas centrā, kas šogad tika aizvērta... Kas bija noteicošie faktori, kas likuši šim biznesam transformēties?

Jā, periodi ir bijuši ļoti dažādi – ir bijuši brīži, kad šķitis, ka esam uz stabila attīstības viļņa, tiem sekojuši periodi, kuros raizējāmies, ka konkurence mūs tūlīt aprīs. Kopš Paviljona dibināšanas Rīgā atvērās vairāki uz Latvijas dizainu orientēti veikali, taču nopietnāko konkurenci radīja tieši lielo, populāro ārvalstu zīmolu ienākšana – H&M, COS utt. Tie ir milži, ar kuriem ir visai bezcerīgi konkurēt. Iespējams, tas arī bija noteicošais faktors, kādēļ centra Paviljonam bija paredzēts noteikts laiks. Tas sevi izsmēla. Latvija nav bagāta valsts, un veikali, kuri orientējās uz zemāku cenu kategoriju, uzrunā lielāko iedzīvotāju skaitu, jo jebkurš vēlas sevi iepriecināt un palutināt ar ko jaunu, ne vienmēr iedziļinoties preces izcelsmē un kvalitātē. Diemžēl tā ir realitāte un, strādājot vietējā tirgū, ar to jārēķinās.


Paviljons tirdzniecības centrā Domina

Vai patiešām varam uzskatīt, ka Paviljona auditorija ir tā pati “ātrās modes” auditorija?

Šī auditorija ir miksēta. Bet tā sabiedrības daļa, kas meklē kaut ko unikālu un atšķirīgu, tomēr ir ļoti maza. Tūristi Latvijā ir ļoti sezonāla tendence, to arī ir jāņem vērā.

Turklāt cilvēki vairs nav gatavi maksāt lielu naudu par apģērbu. Pat tie, kam naudas ir daudz, ļoti izvērtē pirkumu nepieciešamību un cenu. Drīzumā tā aizvien mazāk būs prioritāte. Cilvēki šodien labprātāk tērē naudu ceļojumiem, jaunai mašīnai vai citām lietām. Un tie ražotāji, kas virzās uz vidējo cenu kategoriju, būs ieguvēji. Luksuss un masu produkcijas zīmoli lēnām sāk iet viens otram pretī līdz vienā brīdī nonāks viduspunktā. Par to liecina arī pasaulē populāro dizaineru sadarbība ar tādiem zīmoliem kā, piemēram, H&M, Adidas u.c. Modē notiek globāli pārmaiņu procesi.


Kas veicinājis šīs pārmaiņas modes patērētāju paradumos?

Domāju, ka mode pati zināmā mērā šīs pārmaiņas ir veicinājusi. Aizvien lielāka cilvēku daļa nopietni pievērš uzmanību ražošanas radītajam piesārņojumam. Tas ir viens faktors, taču galvenokārt tā ir pārprodukcija – zīmolu un informācijas pārpilnība. Aizbraucot uz kādu lielāku metropoli, veikali nogurdina, tajos pat neieejot. Tāpēc cilvēki aizvien vairāk izvēlas iepirkties internetā, taču internetā pirkt kaut ko ļoti pārgalvīgu un dārgu… nav sevišķi gudri. 

Pat Parīzes modes nedēļa parāda, ka filozofiskā ziņā visa kā ir par daudz. Ir noticis kāds error. Valda haoss un acīs krīt globalizācijas ietekmes – apskatot teju jebkuru zīmolu, redzami dažādu rasu modeļi, dizainā jaušamas ietekmes no dažādām pasaules kultūrām… Tas viss it kā ir superradoši, taču krietni vien uzpūsti. Redzams, ka tam apakšā ir krietna deva komercijas, ka tiek izdabāts kultūrām, kas šobrīd ir pirktspējīgākās. Viss ir mazliet pretrunā ar sevi. Protams, vēl joprojām ir valstis, kur luksusa lietas aizvien tiek ļoti labi patērētas – Ķīna, AAE un Krievija, bet, manuprāt, laikam ejot, tas mainīsies. Tuvākajos divdesmit gados.

Pirms četriem gadiem intervijā Arterritory.com minēji, ka Paviljona klients ir Latvijas dizaina patriots. Vai šis fenomens pastāv vēl šodien?

Pastāv, taču vairs ne tik izteikti. Paviljons radās krīzes laikā, un cilvēki pirka atbalstot. Ja viņiem bija jāizvēlas, viņi to darīja zināma patriotisma vadīti. 

Lielā mērā Paviljona sākotnējā veiksme bija atkarīga arī no pašiem studentiem – Paviljonā iesaistītajiem dizaineriem un viņu degsmes uzbūvēt kaut ko pirms tam Latvijā vēl nebijušu. Toreiz tā bija spēcīga enerģijas apmaiņa. Visi bija ambiciozi, un kaut nezināja, kas ir pareizi un kas nepareizi, darbojās intuitīvi. Man šķiet, ka citkārt šāda vien entuziasmā bāzēta iniciatīva strādā spēcīgāk nekā rūpīgi plānots bizness. Jo sākumā Paviljonu par biznesu nosaukt nevarēja. Drīzāk tas bija kā modes dizaineru inkubators un attīstības platforma, lai iegūtu jaunu pieredzi un iespēju nopelnīt, strādājot modes dizainera profesijā. Tikai vēlāk, lai spētu apmaksāt īri, algas, mārketinga un saimniecības izmaksas, sākās domāšana biznesa kategorijās. 

Kad Latvijā ienāca superpopulārie zīmoli, mums nācās pārdomāt, vai cilvēkiem vispār ir vajadzīgas unikālas lietas. Nāca atskārsme, ka, lai gan ne lielākajai patērētāju daļai, tomēr vienam otram šī unikalitāte ir nepieciešama. Taču par pieejamu cenu. Nācās pārorientēties un vairāk piedāvāt lietas ar mazāku pašizmaksa, lai tās gala klientam nemaksātu dārgi. Unikalitāte un pieejama cena – tādas divas grūti savienojamas lietas dizaineram ir vērā ņemams izaicinājums.

Mainījās auditorijas attieksme un paradumi. Kas tikmēr notika zīmolu un veikala biznesa aizkulisēs?

Ražošanas izmaksas pēdējo četru gadu laikā ir krietni augušas. Jaunajiem zīmoliem Latvijā ir ļoti grūti plānot kolekcijas. Tie nav tik finansiāli stabili, lai varētu investēt pietiekami lielu naudas summu, lai saražotu dažādus modeļus vairākos izmēros un piegādātu tos vairākiem veikaliem. Lai ko tādu paveiktu īsā laika posmā, ir jāizmanto fabriku ārpakalpojums. Fabrikām savukārt neinteresē mazas partijas, tās šos pasūtījumus ieliek ražošanas grafika tukšākajos caurumos, kas savukārt mēdz vēl arī iekavēties. 

Līdz ar to zīmols un attiecīgi arī veikals ir spiesti pakārtoties fabrikas termiņiem. Rodas robi un logi, pietrūkst prece un nav ko kārt uz kronšteiniem. Šīs ir ļoti vārīgas  lietas, kas ātri var iedragāt biznesu. Principā, lai veiksmīgi šo biznesu varētu attīstīt, ir nepieciešamas nopietnas investīcijas, kuru mums toreiz nebija vispār... mums bija 800 lati un pašu darbaspēks.


Triana Park koncerts Paviljona atklāšanā

Ko varam uzskatīt par labvēlīgiem un pozitīviem apstākļiem, lai modes biznesu attīstītu Latvijā?

Pirmkārt, pie mums ir ražošana – lielas un mazas fabrikas. Skandināvijā ražošana jau ir izsīkusi. Mums ir arī labi meistari. Otrkārt, mēs esam ļoti interesanti pasaulei. To var secināt arī pēc LMA studentu sasniegumiem lielu konkursu finālos. Pārsvarā viņi konkurē ar pasaules topa skolām. Mūsu krāsainā vēsture, spilgtā kultūras bagāža un viss, kas mūs ir veidojis, padara mūsu jaunos modes dizainerus interesantus pasaulei. Jāsecina, ka arī Latvijas modes zīmoli kopumā ir ļoti auguši, izgājuši cauri iepriekš nezināmam darbības posmam, ieguvuši jaunu pieredzi, kas saistās ar mārketingu, ražošanu un pārdošanu. Manuprāt, visi kopā un katrs atsevišķi šobrīd esam jaunā līmenī ar jaunām ambīcijām un daudz reālistiskāku redzējumu uz modes biznesu.

Par ko tu aicinātu domāt jaunos dizainerus, uzsākot biznesu, lai to iegrozītu veiksmīga attīstības scenārija sliedēs?

Mode ne velti ir viens no miljonu biznesiem. Tajā var nopelnīt, bet tai ir sava specifika. Lai no kuras puses mēs arī neskatītos, strauja biznesa attīstība prasa diezgan lielas investīcijas. Nepieļaujot darbībā nekādas kļūdas un rīkojoties ļoti pārdomāti, pieci gadi ir minimums, lai ieietu stabilās sliedēs.

Pastāv arī atšķirības dizaineru darbībā. Ja dizainers vairāk strādā ar savu vārdu, taisa modes skates, piedalās konkursos un ieguldītais darbs ir atpazīstamība, tad viņa attīstības mērķis drīzāk ir nevis viņa paša zīmols, bet piedāvātās sadarbības iespējas no lielākiem zīmoliem. Šobrīd sadarbības projekti kaut vai vienas kolekcijas ietvaros ir ļoti populāri. Vēl pastāv iespēja, ka kāds liels zīmols piedāvā darbu – kļūt par tā galveno dizaineru. Šodien pat ļoti pamatīgi zīmoli ar senām, noslīpētām tradīcijām pēkšņi pieaicina darbā kaut ko kardināli atšķirīgu ar mērķi straujāk iet līdzi laikam. 

Bet būt dizaineram un uzņēmējam, veidot  savu zīmolu, braukt uz šovrūmiem, domāt par eksportu, pārdot vietējā tirgū – tas viss ir iespējams, ja to dara regulāri un stiprā komandas darbā. Jāņem gan vērā, ka viena šovrūma kopējās dalības izmaksu robežas ir sākot no 4000 eiro. Veiksmes garanta nav. Parasti ar otro, trešo dalību šovrūmi var nest pirmos pasūtījumus. Arī tie ne vienmēr ir stabili. Nelielāki koncepta veikali jaunam zīmolam līdz galam neuzticas un nav gatavi maksāt 100% priekšapmaksu vai pat pusi. Tie ir gatavi pārdot uz realizāciju, kas zīmolam savukārt nozīmē pašam investēt, pašam domāt par loģistiku un tikai tad gaidīt rezultātu. Attīstības posms ir visādā ziņā sarežģīts. Paralēli ir jādomā, kā atšķirties, kā būt inovatīvam, radošam, kvalitatīvam. Jādomā, kā pārliecināt iepircēju. Iepircēju interesē, lai zīmols arī nākotnē būtu stabils. Lai gadījumā, ja viņa klientiem tas iepatīkas, sadarbība varētu veiksmīgi turpināties. Arī dizainers cer uz šo iepircēju. Taču ne vienmēr tā notiek. Veikals katru gadu var kaut ko pamainīt savā koncepcijā un izvēlēties pārstāvēt kādu citu zīmolu. 

Vēl viena svarīga lieta ir modes skates. Ja zīmols vairāk orientējas uz kādu noteiktu produktu grupu (bikses, krekli utt.) nevis uz pilnajām kolekcijām – modes skates kā mārketinga instruments līdz galam nestrādā. Taču veikaliem patīk, ja zīmols ir publiski redzams, jo tas nozīmē prestižu un attiecīgu cenu kategoriju. Svarīgi ir saprast, kurā nišā sevi pozicionēt. 


One Wolf studija

Vai vari atklāt kļūdas, kuras esi pieļāvusi sava zīmola One Wolf attīstības procesā?

Mana kļūda noteikti ir zināma mētāšanās. Esmu svārstījusies starp lēmumiem – par zīmola cenu kategoriju un pieejamību, vārda atpazīstamību, fokusēšanos uz inovācijām... Šāda mētāšanās var krietni kaitēt. Viena tāda pārdomāšana un pārmaiņa liek norakstīt vismaz pusgadu. Turklāt pēcāk nevar sevi tā vienoti prezentēt. Portfolio liek jautāt – ko īsti jūs darāt? Uzsākot zīmolu, vēlams jau stingri sevi noformulēt. 

Pie kādas konceptuālās formulas One Wolf šobrīd pieturas?

Pirmkārt, tas noteikti ir valkājams apģērbs, noteikti kvalitatīvs, un tajā dominē unisekss. Ar One Wolf es nepretendēju uz mākslu. Tas ir dizaina apģērbs ikdienai, kurš nav pakļauts tendenču untumiem. Sev esmu devusi svarīgu uzdevumu – iet līdzi laikam, bet domāt par ilgtspējību tieši dizaina ziņā. 

Otrkārt, esmu sapratusi, ka skrupulozi ir jānodala tirgus. Šis dalījums paredz Baltijas tirgu, kam seko pārējais eksports. Iesaku dizaineriem sākt pakāpeniski – vispirms ar vietējo tirgu, jo kļūdīties mājās vienmēr izmaksās lētāk. Sākotnēji mēs mēģinājām mērķēt uzreiz uz Japānu un ASV, izlaižot Lietuvu un Igauniju. Tagad mēs fokusējamies tieši uz Baltijas valstīm. 

Šobrīd mēģinām saprast, kā strādāt tā, lai produkts ir kvalitatīvs, interesants, valkājams, taču izdevīgs visām pusēm – gala klientam, veikalam un mums. Ir kolekcija un tās paraugi, un pēc biznesa analīzes tiek pieņemts lēmums, ko ir vērts ražot, lai no tā būtu jēga. Izņemot to, ka ir skaisti. Skaistas, unikālas un kvalitatīvas lietas nekādi nevar maksāt maz, tāpēc esam palikuši pie tā, ka mūsu īpašos, ražošanai neizdevīgos apģērbu modeļus iespējams pasūtīt individuāli – internetā vai personiski.


One Wolf studijas veikals šobrīd

Tavs ieteikums tiem, kas izvēlas iet sava zīmola izveides ceļu?

Noteikti konsultēties ar tiem, kas šo ceļu jau gājuši. It kā jau šķiet, ka viss, ko dari, ir pareizi, taču gudrāk ir ieklausīties un veikt savus secinājumus. Tajā pašā laikā – pirmajam impulsam un degsmei kaut ko radīt noteikti ir jāklausa. 

Iesaku jau laicīgi domāt par komandu, ar kuru kopā strādāt, par sadarbībām. Tāpat aicinu sekot līdzi konkursiem un atbalsta programmām, nodoties pētniecībai. 

Akadēmija nodrošina prasmes novadīt visu kolekcijas tapšanas procesu, tāpēc atliek atrast savu komforta zonu – jo ne visi var strādāt ar individuāliem klientiem, ne visi var strādāt lielos kolektīvos. Jāatrod ceļš, kā sevi attīstīt. Iespējams, tas nemaz nav apģērba dizains, bet gan kostīmu māksla vai specializēšanās kādā šaurākā jomā, piemēram, konstruēšanā vai stilista darbā.

Vai studenti – jaunie dizaineri – labi orientējas reālajā tirgus situācijā un apzinās izaicinājumus, ar kuriem viņiem var nākties sastapties?

Interesanti, ka šobrīd lielākā daļa labāko nemaz nevēlas veidot savu zīmolu. Viņi uzskata, ka to jau ir tik daudz, ka varbūt labākā iespēja ir atrast savai estētikai tuvu zīmolu un strādāt tajā. Strādāt jau esošā vidē, kas viņus motivētu un ļautu radoši izpausties un attīstīties. Kad es 2014. gadā piedalījos Jēras Starptautiskajā modes un fotogrāfijas festivālā, kur bija cilvēki no visdažādākajām valstīm, Austrumeiropu bez manis pārstāvēju igauņu un ukraiņu dizaineres. Un tikai mēs trīs veidojām savus zīmolus. Pārējiem tas vispār nešķita reāli. Viņi šo konkursu izmantoja, lai atrastu darbu labā modes zīmolā. Prioritātes atšķiras. Taču ja dizainers grib palikt dzīvot Latvijā, nekas cits neatliek, kā veidot ko savu. Vismaz pirms vairākiem gadiem tā uzskatīja vairākums jauno dizaineru, arī es pati. Šobrīd situācija mainās, un arī Latvijā ir nostabilizējušies vairums zīmolu, kas var piedāvāt darbu modes dizaineriem vai dizaineru asistentiem. Taču, protams, var izmantot ERASMUS iespējas, starptautiskus modes konkursus un festivālus, lai veidotu kontaktus ārvalstīs, gūtu jaunu pieredzi. Laikam ejot, katrs, iegūstot ārvalstu pieredzi, pieņem lēmumu pats – veidot savu karjeru ārpus Latvijas vai Latvijā, kļūstot par daļu no šīs valsts modes veidošanas un attīstīšanas, tādējādi sniedzot darba vietas ne tikai jaunajiem modes dizaineriem, bet arī citiem šīs modes profesionāļiem – konstruktoriem, šuvējiem, apģērbu tehnologiem, tekstila ražošanas un apstrādes speciālistiem, stilistiem, grafiķiem, ilustratoriem, fotogrāfiem, pārdevējiem un mārketinga speciālistiem. Šī joma ir ļoti daudzslāņaina, tieši tādēļ saistoša, mainīga un nekādā ziņā nedod iespēju ieslīgt rutīnā, jo nepārtraukti liek apgūt ko jaunu un pielāgoties mainīgajiem modes apstākļiem.