Foto

Vienkārši sēdēt un skatīties

Paula Lūse

Intervija ar ilgtspējīga dizaina domāšanas pārstāvi Karinu Vissonovu

25/10/2018

Augusta beigās Siguldā norisinājās Starptautiskā dizaina vasaras skola MAD, kuras tēma bija “Biomīmikrija”. Desmit dienu laikā vasaras skolas dalībnieki lektoru uzraudzībā meklēja risinājumus cilvēka veselības un uztura problēmām. Dabaszinātnes apvienojot ar praktisku darbu piecās darbnīcās, tika veidota tradicionālās amatniecības un mūsdienu tehnoloģiju sintēze. 

Viena no Starptautiskās dizaina vasaras skolas MAD pasniedzējām bija dizaina pētniece, pasniedzēja un inovāciju stratēģe Karina Vissonova. 2016. gadā Karina ieguvusi doktora grādu dizainā Dānijas Karaliskajā mākslas akadēmijā, īpaši pievēršoties dizaina un ilgtspējas filozofijai. Viņa strādā pie dažādu zaļo inovācijas projektu un iniciatīvu attīstības, kā arī šogad dibinājusi Augstāko dizaina studiju institūtu (Institute of Advanced Design Studies) Budapeštā. 

Arterritory tikās ar Karinu septembrī viņas viesošanās laikā Rīgā, lai parunātu, kas ir ilgtspējīgs dizains un kas to veido, kā norisinājās darbs vasaras skolā, kā arī uzzinātu, ar ko Karina nodarbojas paralēli profesionālajai darbībai dizaina jomā. 


Karina Vissonova Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD

Šogad bijāt viena no lektorēm un pasniedzējām Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD. Vai esat apmierināta ar rezultātu?

Jā, pilnīgi noteikti! Šī bija viena no labākajām vasaras skolām, kādā esmu piedalījusies. Kopā bijām 50 cilvēki, no kuriem – 35 ļoti spējīgi un motivēti studenti no visas pasaules. Liela daļa vasaras skolas studentu mācās vienā no pasaulē labākajām dizaina augstskolām – Eindhovenas Dizaina akadēmijā. Šī dizaina augstskola pārstāv praktisko dizainu, taču tajā pašā laikā lielu uzsvaru liek arī uz konceptuālo dizainu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Ja pasniegtu tikai praktisko dizainu, tad iestātos stagnācija, jo tiktu runāts un mācīts tikai tas, ko mēs jau gadu simtiem esam apguvuši. Mācoties konceptuālo dizainu, tiek dota vieta jaunām idejām. 

Ko nozīmē konceptuālais dizains?

Tas nozīmē, ka tam nav tieša praktiska risinājuma. Konceptuālais dizains pārstāv ideju un rada platformu, kas spēj piedāvāt risinājumus vai uzdot jaunus jautājumus. 

Izklausās, ka konceptuālais dizains ir vairāk filozofija par dizainu. 

Jā. Visbiežāk mēs dizainu uztveram kā problēmu risinājumu, bet tas ir kaut kas vairāk – tā ir spēja apvienot vairākas disciplīnas. Ne viss dizains ir māksla, bet liela daļa ir. Starptautiskās dizaina vasaras skolas MAD tēma šogad bija “Biomīmikrija”. Iedvesmojoties no dabas, mēs kopā mēģinājām radīt objektus, risinājumus un sistēmas. Novērojām, kā lietas norisinās dabā, un pēc tam to izmantojām un par to reflektējām dizaina domāšanā un risinājumos. Tika radīta forma un funkcija, iedvesmojoties no dabā dotajām formām un funkcijām, dabas dotajām sistēmām. Bijām ļoti patīkami pārsteigti, ka tik īsā laikā izdevās radīt tik skaistu un radošu rezultātu. 



Darbs "Mi-Hive", kas tapa Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD. "Mi-Hive" is a reinterpretation of cultivation to promote biodiversity in urban landscapes, resulting in a man-made habitat for microorganisms. Foto: Toms Lucāns

Kādi bija vasaras skolas uzdevumi? 

Mēs pētījām, kā tiek kultivēts un audzēts ēdiens. Vairākas grupas strādāja ar dažādām metodēm – tika pētīts, kā ēdiens tiek kultivēts, kā tiek novākta raža, kā ēdiens tiek uzglabāts, līdz pat tam, kā ēdiens tiek pasniegts. Jaunas dakšiņas un nazīšus netaisījām, bet domājām, piemēram, par to, kāpēc ir galds, kāpēc ēdiens, kāpēc esam mēs. Objekti, ko mūsu studenti radīja, bija ļoti iedvesmojoši, tika iesaistīti vietējie amatnieki. Šo sadarbību bija ļoti interesanti vērot – kā talantīgi dizaina studenti no visas pasaules komunicē ar vietējiem amatniekiem. 


Projekts Club of Helsinki. Foto: Karina Vissonova

Gatavojoties mūsu sarunai, ieskatījos jūsu mājaslapā. Jūs daudz esat rakstījusi par to, kas ir ilgtspējīgs dizains. Ņemot vērā, ka vārds “ilgtspējīgs” sevī ietver divus vārdus “ilgt” un “spēja”, vai varētu dažos teikumos pateikt, ko, jūsuprāt, tas nozīmē un cik ilgi “ilgst” ilgtspējīgs dizains? Vai tam ir kādas laika robežas? 

Mēs ilgtspējīgu dizainu vērtējam, skatoties uz blakus efektiem. Jo vairāk mēs pievēršam uzmanību dizaina blakus efektiem, pareizāk sakot, to novēršanai, jo lielāka ilgtspējības vērtība tam rodas. Mēs kā rietumnieciski domājoši cilvēki uzskatām, ka ilgtspējīgs dizains ir radīts, lai tas darbotos nākotnē – rīt, pēc vairākiem gadiem vai gadu desmitiem –, bet ilgtspējīgam dizainam nav plauktiņa, nav datuma vai laika robežas. Jo vairāk dizaina veidošanas laikā rodas blakus efektu, jo neilgtspējīgāks tas ir. 

Ņemot vērā, ka jums ir 20 gadu pieredze šajā jomā, kā ir izmainījies ilgtspējīgs dizains? 

Var manīt, ka cilvēki vairāk pievērš uzmanību ekoloģijai. Piemēram, aizvien vairāk cilvēku vairs neizmanto plastmasas iepirkumu maisiņus. Ir vērojami centieni pāriet uz tā saucamajām “zaļajām enerģijām”, bet tas arī nav tik viennozīmīgi. No vienas puses, mēs saudzējam zemi, naftas un ogļu vietā izmantojot citus zemes resursus, taču mēs no zemes raujam ārā minerālvielas un dārgmetālus. Mēs nezinām, cik to ir, kādas tam būs sekas, mēs par to pat nerunājam. Lasīju, ka sudraba resursi izbeigsies pēc 20 gadiem. 

Nesen redzēju ļoti dīvainu inovāciju – plastmasas pudeles aizvietot ar ēdamiem ūdens baloniem. Vai nav tā, ka, izmantojot citus materiālus, tiek radīts arī cita veida piesārņojums, kura sekas mums nav zināmas? Tiek radīts kaut kas cits, bet vai tas viennozīmīgi ir labāks mums, labāks zemeslodei? 

Jā, tieši tā. Es vienmēr esmu bijusi diezgan abstrakta domātāja, es uz cilvēku atklājumiem skatos kā uz mašinēriju. Mēs darbojamies, ejam uz priekšu, plastmasas pudelītes vairs neizmantojam, izdomājam citus risinājumus, bet tas vēl aizvien ir masīvs ražošanas process. Tiek radītas neiedomājami daudzas lietas un daudz kā lieka. Mēs esam cilvēki, mēs esam emocionālas būtnes – mēs ciešam un mīlam. Ir jāsaprot, ka tai emocionālajai būtnei nevajag lietas un objektus, lai tā būtu laimīga. Mums vajag vairāk mīlestības, vairāk pieskārienu, smaidu un, galvenais, būt siltumā, sausumā, paēdušiem un veseliem. Tad, protams, rodas jautājums, kādi resursi ir nepieciešami, lai cilvēks būtu vesels. Kas to visu kontrolēs? Vai cilvēkus drīkst ierobežot vai nedrīkst? Zinu aizvien vairāk cilvēku, kuri izmanto “ekskluzīvu iespēju” atvaļinājuma laikā doties pie dabas bez telefoniem, bez tehnoloģijām, tādā kā digitālā detoksikācijā. Ja aizvien vairāk cilvēku piekopj šādus paradumus, tas nozīmē, ka cilvēku uztvere tomēr mainās un viņi vēlas atgriezties pie sevis kā emocionālām būtnēm. 


Dizaina nedēļa Budapeštā. Foto: Karina Vissonova

Skatījos vienu zinātnisku raidījumu par zemes rašanos, par lielo sprādzienu, par to, ka zeme radusies kļūdas dēļ. Vai jūs uzskatāt, ka arī ilgtspējīga dizaina risinājumi bieži vien rodas nejaušības vai kļūdas dēļ? 

Pateicos par jautājumu, pilnīgi kā naglai uz galvas. Mēs kādreiz domājām, ka dizains ir ļoti efektīvs process ar pilnīgi ultimatīviem risinājumiem. Dizaineris piesēdās, izdomāja, izgudroja un sāka ražot ko tādu, ko pārējie pieņēma, izmantoja un uzskatīja par vajadzīgu esam. Tagad mēs redzam blakus efektus un saprotam, ka varbūt tas tomēr nebija vajadzīgs. Mēs vispār esam tāds sociālais eksperiments. Mēs saņemam to, ko pat nezinām, kas tas ir. Runājot par haosu, cilvēks tieši tāpēc ir cilvēks – viņš ir gan labs, gan slikts, gan noguris, gan priecīgs. Mēs esam emocionālas būtnes, un tas, ko cilvēks rada, arī tiek radīts haosa apstākļos. Rodas iedvesma, tiek izgudroti jauni materiāli. Domāju, ka pilnīgi viss notiek kaut kādas kļūdas rezultātā. Es to tā radikāli pateicu, nepārprotiet, es neuzskatu, ka viss ir kļūda, bet domāju, ka ir jāatgādina, ka mēs esam cilvēciskas būtnes un ka pasaulē viss jārada ar tīru sirdsapziņu, katru dienu domājot par skaisto. 

Vienīgi tehnoloģiju rezultātā mēs visu mašinizējam. Nedēļu nelietot tehnoloģijas ir, kā jau jūs sacījāt, ekskluzīva iespēja, bet nez vai tā kļūs par normu. Pat virtuālā realitāte kļuvusi tik reāla, ka brīžiem grūti atšķirt reālo no mākslīgā. Tam, domāju, nevajadzētu būt “ilgtspējīgam dizainam”, jo aizved prom no cilvēcības.

Jā, tā ir, bet izstāstīšu jums par vienu interesantu projektu. Esat dzirdējusi par “Venēras projektu”? Amerikāņu pētnieku grupa Žaka Fresko vadībā ir izstrādājusi unikālu projektu nākotnes Zemes civilizācijai, kas piedāvā svaigu, alternatīvu nākotnes sabiedrības un vides vīziju, kur nav izmantoti nekādi iepriekšējo civilizācijas sociālo sistēmu elementi. Milzīga loma šajā projektā ir arī modernajām tehnoloģijām. Šis projekts paredz, ka mēs varam dzīvot pilnīgā laimē un pārticībā, paļaujoties uz to, ka tehnoloģijas un roboti visu izdarīs, mums tikai jārada mērķis. Protams, izklausās utopiski, ka cilvēkiem nevajadzēs strādāt un nebūs nekādas apmaiņas, jo, ja visiem viss ir, tad tas barteris nenotiks. Interesanta teorija. Nesaku, ka tas var darboties, gribētu to vairāk papētīt un saprast, vai tas vispār ir iespējams. Esmu uzsākusi rakstīt jaunu grāmatu, kur atsevišķa nodaļa būs veltīta tieši šai tēmai. 

Otra galējība ir biocentrisms, ko var nosaukt arī par eko fašismu, kas nozīmē, ka cilvēks tiek izslēgts no dabas. Dabai pašai par sevi ir vērtība, nevis cilvēkam kā resursam. Šajā sakarā vēlos pieminēt Patagonijas parku. Tompkins ģimene iegādājās milzīgu zemes īpašumu un izveidoja tur nacionālo parku – tas nav visiem pieejams, ceļošana tur ir ārkārtīgi ierobežota. Daba tiek atdota dabai. Čīles tautai tiek izveidots nacionālais parks, bet tauta tur nemaz netiek iekšā. Zināms paradokss. Arī par to es domāju – tā vajag vai nevajag? 


Augstākā dizaina studiju institūta atklāšanā. Photo: Alexandra Heim

Kad jūs apzinājāties sevi kā domājošu cilvēku? 

Jau sen, bērnībā. Uzdevu visādus jautājumus, uz kuriem man netika dotas atbildes. Pirmajā klasē es gribēju nākotnē radīt tādu bumbu, kas uzspridzinātu visu materiālo un pāri paliktu tikai cilvēks. Tāda jocīga doma bērnam, vai ne? Jau no bērnības esmu liela biofīle. Pieaugot sapratu un apzinājos, ka manas domas noder citiem. 

Un tieši dizains bija tā platforma, caur kuru vēlējāties attīstīt savu domāšanu? 

Dizaina filozofija, jā. Kad mācījos biznesa skolā Kopenhāgenā, mums bija kurss inovācijā – tirgus socioloģija un tehnoloģijas filozofija. Ļoti aizrāvos ar šīm idejām, cik dažādi var aplūkot un domāt par produktu attīstību. Domājot par to, kāpēc man izveidojās tik veiksmīga karjera, sapratu, ka iemesls tam ir mana atšķirīgā domāšana. 

Kāpēc studējāt tieši Dānijā? 

Aizbraucu uz turieni mīlestības dēļ. 

Veiksmīgas? 

Nē, es uzreiz izšķīros, toties satiku tur savu tagadējo vīru. No tā skatpunkta jāsaka, ka viss atrisinājās veiksmīgi. (Smaida.)


Karina Vissonova ar vīru pie saviem vīna dārziem - PAP wines. Foto: Alexandra Heim 

Lasīju, ka jums ar vīru pieder arī vīna dārzi. 

Jā, Ungārijā, vulkānu rajonā, [Balatona] ziemeļrietumu krastā. Šajā reģionā tiek ražoti augstas kvalitātes vīni. Mēs iemīlējāmies svētā Georga kalnā, bet ne skaisto skatu dēļ, kaut arī tie ir fantastiski, bet tā ir neatkārtojama vieta. Ja man kāds teiktu, ka tur ir kādi īpaši enerģijas lauki vai kas ezotērisks, absolūti tam ticētu. Izdomājām, ka vēlamies dzīvē darīt vēl kaut ko, tad – kāpēc ne taisīt vīnu? (Smaida.) 


Bildes no restorāna Ungārijā. Foto: Alexandra Heim

Vai vīna dārzu uzturēšana ir saistīta ar ilgtspējīga dizaina klātbūtni?

Domāju, ka ir. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, kā strādāt ar lauksaimniecību. Nodarbojos arī ar dārzkopību. Saistībā gan ar dārzu, gan vīna dārziem ir jādomā vairāk nekā dažus gadus uz priekšu. Piemēram, vīnogulājiem mums ir 25–30 gadu plāns – kā viss attīstīsies, kā izskatīsies, kādas būs blakusparādības. Mums pieder arī savs restorāns, kuru vadot tāpat ir jādomā par šīm lietām. 


Ungārijā esat izveidojusi arī dizaina institūtu. Kas jūs atšķir no citiem ilgtspējīga dizaina domātājiem un skolām?

Ideja par dizaina institūtu man radās pirms deviņiem gadiem. Pamatideja bija radīt izglītības platformu, kur kopā darbotos vairākas disciplīnas. Gribēju radīt arī kursu, pēc kura pabeigšanas students – inženieris, filozofs, dizaineris, uzņēmējdarbības pārstāvis, jebkurš – strādātu ar indivīdiem, radot labāku situāciju citiem. Mēs esam bezpeļņas organizācija, visu, ko iegūstam, liekam atpakaļ izglītībā. Atšķiramies mēs ar to, ka nekoncentrējamies uz problēmu risinājumiem, bet vairāk fokusējamies uz tādas vides radīšanu, kas stimulētu domāšanas metodes.

Kā ir dzīvot, visu laiku domājot? 

(Smejas.) Labs jautājums. Ja es būtu viena pasaulē, būtu ļoti labi. Bet man ir vīrs, man ir atbildība. Reizēm aizdomājos par to, ka man galvā vairs nav vietas jaunām domām, bet, šķiet, tie ir neizsmeļami resursi. Galva pilna domām, jūtām un idejām. Bieži jūtos nogurusi no dzīves. Esmu ļoti laimīgs cilvēks, bet esmu nogurusi. (Smaida.)


Foto: Karina Vissonova

Kas jums palīdz “atslēgties” no domāšanas procesa? 

Labs vīns. (Smejas.)

Tas gan arī var izraisīt vēl vairāk domu.

Var. Bet man ļoti patīk pēc saspringtām dienām un nedēļām skatīties tālumā, skatīties zvaigznēs – ar laba vīna glāzi rokā, vienkārši būt. Pamazām to mācos. Nevis čubināties, nevis sevi nodarbināt ar kaut ko citu, bet vienkārši sēdēt un skatīties. 

Vai, jūsuprāt, ir kāda joma, kam dizains nepieskaras? 

Jā, mīlestība, ģimene, daba. Bet, protams, arī to var izstiept kā gumiju, jo visu, kam ir kāds praktisks rezultāts, var salīdzināt ar dizainu. Dizains ir gan process, gan rezultāts. Var būt arī process, kas nebeidzas ar konkrētu rezultātu vai priekšmetu, bet tas tik un tā būs dizains. 

Kas jums rada gandarījuma sajūtu? 

Mana stihija ir rakstīt. Es nesaku, ka esmu baigi laba rakstniece, bet ir gandarījums, ja spēju savas domas izteikt verbāli un pierakstīt.


Saruna "Ilgtspēja un priekšmeti: Dekodējot neredzamās struktūras ap mums dizaina labā" Rīgas Starptautiskās laikmetīgās biennāles (Riboca1) ietvaros. Foto: Pēteris Vīksna

Jūs darbojaties tik dažādās jomās – interjera dizains, vīnzinība, esat pasniedzēja un lektore, rakstāt pētījumus, vadāt restorānu… Kas būtu pirmā atbilde, ja jums jautātu, kas jūs esat? 

(Domā.) Ļoti smags jautājums. Domāju, ka jebkurš cilvēks var pateikt, ka viņš ir viss. Katrs atbild no tā brīža konteksta. Šodien esmu vienkārši sieviete, citreiz vienkārši dārzniece. Esmu sarežģītais zvirbulēns – tāda varētu būt šodienas atbilde. Varbūt uz to jautājumu arī nevajag atbildēt – pieņemt, ka dažādība un haoss ir norma. Viss pasaulē notiek, kā notiek. Es jau tikai pieslēdzos vienai vai otrai platformai. 

Kāds ir jūsu viedoklis par dizainu Latvijā? 

Es daudz ko nezinu, bet man ļoti patīk iegādāties latviešu modes dizainu, kas šeit ir augstā kvalitātē. Pilsētas dizains un tā estētika gan ir pilnīgi pazudusi. Man sāp sirds, ka pilsēta ir nevis noplukusi, bet estētiski nepieskatīta. Ir lietas, kas vienkārši ir jāciena. Protams, katram tā estētikas uztvere ir cita, bet nevar paļauties uz liberālisma tendencēm. Rīgai vairs nav identitātes. Ir teorija, ka, lai būtu tīrs un vesels prāts, katru dienu jāizpilda trīs lietas – pirmkārt, cilvēkam ir nepieciešamas fiziskas aktivitātes un kvalitatīvs ēdiens, otrkārt, jāspēlē prāta spēles, jākustina smadzenes un, treškārt, katru dienu ir jārada skaistums. Jebkas, ko tu dari – mājās, darbā, jebkur –, ir jādara ar mīlestību un lai rezultāts ir skaists. Ja tas tāds nav, tad tiešām labāk sēdi un neko nedari. Varbūt tas arī ir labs pēdējais teikums. 

Jā, paldies jums par sarunu. 

Jums paldies. Prieks parunāt, paldies par jautājumiem!


Foto: Alexandra Heim

vissonova.com