Modes dizainere STEiNUNN

Modes dizaineres dienasgrāmata 0

Intervija ar islandiešu modes dizaineri STEiNUNN

Auguste Petre
28/02/2019

No 7. februāra līdz marta beigām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma ļoti īpaša izstāde – “Laika zīmju pieraksti”. Tas ir Islandes, Grenlandes un Fēru salu modei un dizainam veltīts projekts, ko izveidojis mākslinieču-kuratoru duets Cooper & Gorfer (Sāra Kūpere un Nina Gorfere).

Izstāde izraisa tīri loģisku interesi par ziemeļniekiem, viņu tradīcijām un veidiem, kā tās tiek uzturētas ar modes un apģērbu palīdzību. Mākslinieki šeit piedāvā stāstus par savu valstu vēsturi un atklāj savu personīgo dizaina pieredzi. Viens no visīpašākajiem mākslas darbiem, kas iekļauts “Laika zīmju pierakstos”, ir islandiešu mākslinieces Steinunas lielformāta instalācija The Space in Between (Starptelpa, 2013–14). Darbu pavadošajā tekstā māksliniece raksta: “Mans dēls ir invalīds no dzimšanas. Tas ir tā, it kā viņa domas pazustu viņa ķermenī. Trūkst vadu, pa kuriem pārvietoties komandām. Trūkst enzīma, kas saturētu kopā nervus. Tāpēc viņa ķermenī ir daudz vietas, kur noglabāt šos vēstījumus.”

Steinuna Sigurdardotira (Steinunn Sigurðardóttir) ir islandiešu modes dizainere un amatniecības entuziaste, kas par spīti mūsdienu vieglprātībai ir spējusi pieturēties pie tradīcijām un izvairījusies kļūt par modes ražotāju. “Drēbes nav mode,” viņa saka. Mode ir vairāk nekā drēbes, ko valkājam ikdienā. Tas, iespējams, skan iedomīgi (kā ar ielu modi? Kā ar visiem influenceriem, blogeriem un laikmetīgās modes ekspertiem?), bet man jāatzīst, ka Steinunai ir taisnība. Mode vienmēr ir bijis kas vairāk nekā tikai stils, jo tai ir patstāvīgas attiecības ar mākslu.

Gadu gaitā Steinuna ir attīstījusi neticamu karjeru – viņa ir strādājusi par dizaineri Ralph Lauren, Calvin Klein, Gucci un La Perla modes namos; viņa ir kūrējusi un piedalījusies daudzās izstādēs; viņa ir pasniegusi Islandes Mākslas akadēmijā, Modes tehnoloģiju institūtā Ņujorkā u.c. Galu galā – viņa ir islandiešu modes nama STEiNUNN dibinātāja, adīšanas entuziaste un lieliska māte.


Tava instalācija The Space in Between ir redzama izstādē “Laika zīmju pieraksti” kopā ar citiem ziemeļvalstu modes dizaineru darbiem. Kā sākās šis projekts un kā tajā iesaistījies?

Lai atbildētu uz tavu jautājumu, man sākotnēji jāpiemin Ziemeļvalstu Modes biennāle  tā tapa 2009. gadā, kad biju Islandes modes padomes direktore. Tas bija arī sākums DesignMarch, kurā piedalījos jau no paša sākuma. Lai vai kā, Nordic House organizēja Ziemeļvalstu Modes biennāli, kur autori no Somijas, Fēru salām un citām ziemeļrietumu salām prezentēja savus darbus. Tas bija sākums kam burvīgam. Kad tika organizēta otrā Ziemeļvalstu Modes biennāle, mēs izlēmām to nerīkot Reikjavīkā, bet kaut kur ārpusē – lai ar šiem darbiem iepazīstinātu arī citus cilvēkus. Tāpēc otrā biennāle 2011. gadā notika Sietlā.

Man ir neticami noveicies, ka varu piedalīties šajā organizācijā, kuras mērķis ir nodrošināt modes uztveri citā veidā – ka mode nenozīmē tikai nostaigāt pa mēli, bet tai ir arī mākslas elements. Uzskatu, ka mūsdienu pasaulē mēs zaudējam amata prasmes. Ļoti daudz no amata prasmēm ielu daļu. Biennālē ar fotogrāfijas palīdzību vēlējos uzsvērt šo aspektu. Es iepazinos ar Cooper & Gorfer, kad viņas Islandē bija pirmo reizi, un es aizvedu viņu darbus uz Nordic House un teicu, ka mums jāsaved kopā fotogrāfs un modes dizaineris, lai izveidotu izstādi. Manuprāt, Cooper & Gorfer darbi nav tikai fotogrāfija – tur ir kas dziļāks. Protams, sākumā Nordic House kuratori teica nē, bet, kad par to ieminējos otro reizi, viņi piekrita! (Smejas.) 

Tas bija sākums trešajai Ziemeļvalstu Modes Biennālei, un Cooper & Gorfer to nosauca par “Laika zīmju pierakstiem”. Viņas arī kūrēja projektu un izvēlējās dizainerus. Kad viņas man piezvanīja un teica, ka vēlas, lai es piedalos, biju neticami glaimota. Viņas teica, ka sagādās man izaicinājumu, un es par to priecājos – man patīk, ka mani izaicina. Man patīk, ka mani ieved jaunā dimensijā, ieved vietā, kur neesmu iepriekš bijusi.

Mani vienmēr uzrunājusi stīgu māksla un daļiņas. Man šķiet ļoti interesanti tas, ka pat, ja tur ir tikai viena daļiņa, šķiet, ka ir tūkstotis. Vēl būdama bērns, mīlēju sniegu, kas ir daļiņa. Manuprāt, tas ir kas ļoti skaists, jo sniegs visu padara pilnīgi baltu un tu tiešām redzi, kā tas notiek. Pasaule mainās, un tas ir maģiski. Izlēmu strādāt ar to.

Cik saprotu, tevi interesē šāda, alternatīva, pieeja modei. Tev mode nav tikai drēbes… 

Par šo tēmu Islandes Universitātē rakstu savu promocijas darbu. Kad sāc pētīt apģērba definīcijas, tad principā tas ir kaut kas, ko mēs valkājam katru dienu, daļa no mūsu ikdienas dzīves. Katru dienu mēs saģērbjamies “teātrim”, kurā piedalāmies. Un tad ir mode, kas var būt daudz kas, bet ne viss. Piemēram, mode var būt arhitektūra vai koncepts. Manuprāt, varam runāt par modi, kad šī patiesā modes sistēma ir vietā, kur kolekcijas un dizaineri, pircēji, cilvēki, reklāma, veikali un ā tālāk ir salikti vienā kastē. Saskaņā ar šo definīciju uz šīm mazajām salām mode neeksistē.

Kā tā?

Mums nav īstas modes sistēmas. Mums nav industrijas, mums ir tikai drēbes. Tāpēc tagad var runāt – un liela daļa cilvēku to dara – par šo tēmu, bet patiesība ir tā, ka mēs ražojam drēbes. Un drēbes nevar būt kaut kas īpašs.

Šeit sākas manas attiecības ar amatniecību – tas man ir apģērba pamatā. Es pieturos pie lietišķās mākslas, bet ne pie modes. Mani interesē skaists audums un kā tas ir ticis izveidots – tas ir ārpus laika. Ja visi tam pievērstu uzmanību, tad tiktu ražots mazāk drēbju un mēs visi varētu iepazīt amata prasmi. Tādējādi varētu runāt par modi.

Vai neuzskati, ka pavērst skatu pret amatniecību nozīmē atgriezties pie tradīcijām? 

Valters Benjamins runā par locīšanas metaforu. Precīzi locījuma vietā atrodama vēstures dialektika. Tas ir tas, kur mēs atrodam materiālu, tas viss pāriet no pagātnes nākotnē. Tāpēc, jā, drēbes ir kaut kas, ko esam studējuši simtiem gadu, un tas nešaubīgi ir mainījies. Bet mēs vienmēr kaut ko paturam. Es gribu skatīties uz drēbēm, ko radu šodien, kā uz kaut ko ar amatniecību saistītu. 

Manās mājās adīšana bija ļoti svarīga nodarbe, un tā ir sena nodarbe. Lielākā daļa cilvēku, kad viņi domā par adīšanu, iztēlojas vecas omītes un kaut ko garlaicīgu, bet es iemācījos adīt, kad man bija deviņi gadi. Vēlāk sāku eksperimentēt un pacēlu to citā līmenī.


Kā iemācījies adīt?

Mana vecāmāte man iemācīja. Bet viņa nemācīja pēc grāmatas. Viņa man iemācīja dažādus valdziņus, parādīja man paraugus, un tādējādi es iemācījos visādas tehnikas. Un tad izveidot jaunu pasauli bija tikai manās rokās. Un es to izdarīju.

Es mācījos modes skolā Ņujorkā un biju pirmā islandiešu studente, kas to absolvēja. Es gāju diezgan atpazīstamā skolā – Parsons School of Design, un adīšana mani ļāva nonākt tur, kur vēlējos. Es varēju uzadīt teju jebko – adīju visus skolas gadus, pelnīju ar to naudu, un pēkšņi es strādāju un taisīju dažādus projektus. Tā vienkārši kļuva par pasauli, ko biju izveidojusi, pati pat neapzinoties. Vairākus gadus es pat kļuvu par lielāko kašmira ražotāju ASV. Tam, ko varēju panākt ar adīšanu, nebija robežu.

Vai domā, ka tas bija tāpēc, ka savu darbu balstīji tradīcijā?

Jā, viss balstījās tradīcijā, bet es arī to attīstīju tālāk. Vienmēr domāju par to, ko varu izdarīt, lai izmainītu rakstus. Tas ir tāpat kā ar Valteru Benjaminu un viņa locījuma metaforu – es paņēmu pagātni un ievedu to nākotnē. Ar katru sezonu ar vien tālāk un tālāk. Un, kad izveido vairākas kolekcijas vairākām sezonām, iespējams kustēties ātri. Tas kļuva par tādu kā testu tam, cik tālu vēlos doties.

Man neticami noveicās, ka varēju dabūt darbu lielos modes namos, un cilvēki, kas mani pieņēma darbā, man ticēja. Viņi ļāva man lidot un būt eksperimentālai. Kad pieņem kādu darbā, tas ir galvenais – jāļauj viņam spīdēt. Jāredz, kas viņā ir iekšā un cik tālu viņš var doties. Es aizdevos tālu, un ar savu mazo adīšanas prasmi izveidoju veselu pasauli. Kārtējo reizi man ir jāatgādina cilvēkiem, ka adīšana nav tikai vecmāmiņu hobijs. Mēs patiesībā savā garderobē izmantojam vairāk adītu audumu, nekā spējam iedomāties – t-krekli, jakas, zeķes, apakšveļa, cepures un vēl! Reiz kādā lekcijā es uzdevu jautājumu – kam mugurā ir adīts t-krekls? Izrādījās, ka visiem mugurā bija kaut kas adīts. Domāju, tas bija Kalvins Kleins, kurš izmainīja adīšanas nozīmi, kad viņš pievērsās adīšanai un bokseršortus nomainīja uz adītu audumu. Šodien veikalos vairs nevar atrast daudz bokseršortu, lielākoties tur ir adīti audumi.

Cilvēki pieprasa vairāk komforta, tāpēc modes pasaule mainās. Ja skatās pa gadu desmitiem, tas, kā mēs ģērbjamies un izmantojam materiālus, ir radikāli mainījies.

Modes industrijā esi strādājusi ar lieliem zīmoliem. Kā sākās jūsu sadarbība?

Modes pasaule ir ļoti maza. Sākotnēji strādāju Ņujorkā, bet tad tas modes nams pārcēlās uz Itāliju. Kad man nebija darba, aizrakstīju savam iepriekšējam priekšniekam, sakot, ka meklēju darbu, un viņš mani uzaicināja doties uz Itāliju. Tur es sāku strādāt citā lielā modes namā, kas bija apņēmies atgūt savu vārdu. Tieši tik vienkārši. Man jau bija zināma reputācija, tāpēc tas nebija tā, ka es sāku darbu bez jebkādām zināšanām vai pieredzes. Nācu ar plašām zināšanām par to, kā jāstrādā ar rūpnīcām, zināju, kā darbojas sistēma un ko nepieciešams izdarīt. Tas kļuva aizraujoši, un mums izdevās iedvest firmai otro elpu.

Taču man jāsaka, ka, esot darbinieks, tu parasti esi visam kaut kur pa vidu un nemaz neredzi to, ko esi radījis. Jo tev nav bijusi vieta šai informācijai. Tajā laikā strādāju gan pie vīriešu, gan sieviešu apģērbiem, kas nozīmē četras kolekcijas gadā. Kad kolekcija, pie kā esi strādājis, beidzot ir pabeigta, uzreiz jāsāk jauna. Tikai vēlāk ir iespēja atskatīties un ieraudzīt labās lietas un kļūdas, ko nevajadzētu atkārtot. 

Pēc tam, kad biji strādājusi Ņujorkā un Itālijā, izlēmi atgriezties Islandē?

Nu, pēc diviem gadu desmitiem, strādājot industrijā… (smejas) lidojot uz Itāliju katru otro nedēļu astoņu gadu garumā, sāc domāt par to, vai tas ir tā vērts. Es mierīgi būtu varējusi dabūt darbu pie kāda cita, taču uzsākt pašai savu firmu bija lielāks pārbaudījums, un es to nenožēloju. Es domāju, ka tā ir labākā lieta, ko es jebkad esmu izdarījusi, un mana iepriekšējā pieredze man daudz palīdzēja. Es daudz zinu par ražošanu un augstas kvalitātes audumiem, bet to visu savest kopā bija izaicinājums. Godīgi sakot, tas bija vislielākais izaicinājums. Daudz lielāks nekā visi pārējie, kas man bijuši, un man tas tīri labi patīk. 

Vai daļēji tas ir arī tāpēc, ka, kā iepriekš minēji, Islandē nav modes industrijas?

Jā, es būvēju pati savu sistēmu. Esmu gan viena no Islandes Modes padomes, gan viena no Islandes Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātājām. Islandē var kaut ko izmainīt, un zinu, ka esmu to izdarījusi. Mēs vēl joprojām esam pārāk mazi, lai mums būtu sava modes industrijas sistēma – modes skašu nav, un modes dizaineri parasti padodas pēc pāris gadiem. Esmu viena no dažiem, kas nav padevusies, manai firmai ir 18 gadu, un es vēl joprojām turpinu ražot. Es savu firmu redzu kā ilgtermiņa projektu un no pieredzes varu teikt, ka firmu nav iespējams uzbūvēt vienas nakts laikā. Pēkšņi panākumi prasa vienpadsmit gadu, un ikviens, kas ir tikko absolvējis augstskolu un gūst pēkšņus panākumus… paskatieties, kas ar viņiem notiek pēc diviem gadiem. Es nejokoju. Balsti savu uzņēmumu savās stiprajās pusēs un dari to lēnām, un tad pēkšņie panākumi prasīs vienpadsmit gadu, un tad tas darbosies.

Vēl viens iemesls, kāpēc izlēmu palikt Islandē, ir mana dēla invaliditāte. Viņam tagad ir 23 gadu, un mana instalācija “Laika zīmju pierakstos” ir par viņu. Darbā patiesībā ietverts ļoti daudz. Fakts ir tāds, ka viņš ir skaistākais radījums uz pasaules – nekad nedusmojas un vienmēr dara tikai jaukas lietas. Viņš var būt bēdīgs, un tad es redzu to viņa sejā, varu to nolasīt viņa ķermenī, jo viņš nerunā… Bet viņš nav īstā problēma. Grūtākais ir par viņu rūpēties, kad pastāvīgi jātiek galā ar ratiņkrēsliem un tādām lietām. Ķermeņa sastiprinājums, ko izmantoju instalācijā, ir mana dēla. Darbs ir par viņa sāpēm.

Vēl viena atsauce instalācijā ir cepures forma, kas nāk no 1858. gada islandiešu tautas tērpa. Interesanti, ka, cilvēki skatoties uz šo darbu, domā, ka tas ir kaut kas vienkārši sapņains vai skaists, bet es to redzu kā procesu, kurā visu esmu salikusi kopā. Piemēram, kleita nav vienkārši paņemta no kastes un piekārta – tā tika adīta uz vietas, valdziņš pēc valdziņa, katru reizi.


Vai vienmēr piedalies instalācijas procesā?

Vienmēr. Tas ir tā, kā es rūpējos par savu dēlu – grūti, bet beigās redzi tikai skaistumu. Manam dēlam nav diagnozes, kas nozīmē, ka viņam nav slimības. Tāpēc viņš neietilpst nevienā medicīniskās sistēmas kategorijā. Es nevaru aiziet uz grāmatveikalu un atrast grāmatu par slimību, kas neeksistē. Mūsu nākotne ir bijusi tukšums, taču mēs izlēmām būt radoši! (Smaida.) Jo neviens tev nevar palīdzēt. 

Un lieta tāda, ka ar šo darbu esmu uzsākusi diskusiju par invaliditāti jau citā līmenī. Man nepatīk saukt slimību vārdā, lai definētu cilvēku; es to nedaru, jo 50% cilvēkiem ar invaliditāti nav diagnozes. Tā pieminēšana muzejā cilvēkus pārsteidz. Viņi iet prom, viņi nespēj ar to tikt galā. Dažus cilvēkus tas interesē, citi raud. Un tam nav sakar ar mani – tas ir iekšā viņos pašos.

Mana dēla draugi skolā atgādina divgadīgus bērnus, un kuram gan nepatīk divgadnieki? (Smejas.) Un gribi kaut ko zināt? Kad tev ir astoņpadsmit gadus vecs bērns ratiņkrēslā ar smagu invaliditāti, kurš tev atsmaida atpakaļ, kad esi viņam uzsmaidījusi… Tā, iespējams, ir visspēcīgākā emocija, ko ķermenis var piedzīvot. 

Kaut kādā ziņā es izmantoju šo izstādi, lai izplatītu vēsti. Tā man patīk darboties. Šobrīd mani visvairāk interesē parādīt šo vēsti – ja es spēju uzsākt sarunu par invaliditāti, tas nozīmē, ka esmu izdarījusi kaut ko sabiedrības labā. Vai cilvēkiem patīk mani apģērbi? Ne visiem. Un tas ir normāli, jo mums katram ir sava gaume. Man nav jābūt tāda pašai estētiskajai uztverei kā visiem citiem – ikdienā es valkāju melnus t-kreklus, maiciņas un džinsus. Mani neinteresē citas lietas.

Bet tev interesē mode.

Es intervēju ļoti slavenus modes dizainerus Ņujorkā, un viņi saka to pašu. Kad strādā ar apģērbu ikdienā, vēlies vienkārši tikt laukā no tā trokšņa… Runāju par vizuālo troksni, ko rada spilgtas krāsas. Es negribu uzrasties ar spilgti oranžu džemperi, jo tas rada vizuālu troksni. Tāpēc no tā jādistancējās. 

Tas man atgādina gleznotājus, kas arī ģērbjas melnā.

Tieši tā. Un kāpēc, tavuprāt, sievietes, kas strādā haute couture, valkā baltus tērpus? Viņas uzvelk kaut ko baltu, jo vēlas pasniegt sevi kā baltu audeklu krāsainā un trokšņainā darbnīcā. Es ļauju saviem darbiem runāt pašiem par sevi.

Vai dažkārt nogursti, runājot par to, ko esi darījusi pagātnē?

Man liekas, ka cilvēki tiecas vienmēr doties uz priekšu, un es arī negribu pārmērīgi iestrēgt pagātnē. Ja runājam par darbu, tad problēma ir tāda, ka es nevaru atcerēties katru lietu, ko jebkad esmu izdarījusi. Jo to ir daudz.