Tēma: Sievišķīgais kinosprādziens
Anželika Artjuha
16/09/2014
Ne tik sen rakstījām par režijā strādājošām sievietēm un viņu pieredzi Krievijā, taču tā, protams, nav vienīgā valsts, kur sievietes sevi ar panākumiem apliecina kinematogrāfijas laukā. Arī daudzās zemēs nesen piedzīvotais vai patlaban vērojamais patriarhāta sabrukums ļāvis kino jomā izvirzīties priekšplānā daudzām interesantām režisorēm. Pašās progresīvākajās valstīs, piemēram, Zviedrijā, dzimumu līdztiesības politika kino sfērā apzināti virzīta uz to, lai pavērtu sievietēm plašas iespējas: sieviešu kārtas producentu, režisoru un scenāristu procents tiecas uz absolūtu līdzsvaru – 50 pret 50.
Citās Rietumu valstīs, kur šādas apzināti plānotas kino politikas nav, sievietes vēl joprojām nespēj pārliecinoši ielauzties lielbudžeta kino pasaulē (teiksim, Holivudā tikai 9 procenti no kino industrijā strādājošajiem ir sievietes), taču neatkarīgā un mazbudžeta kino sektors piedāvā viņām iespēju pieteikt tiesības uz savu individuālo balsi. Kopumā attīstītajās Rietumu valstīs kinematogrāfijā nodarbināto sieviešu skaits tuvojas 30 procentiem. Teiksim, pēc jaunākajiem datiem Norvēģijā 26 procenti no režisoriem, 37 procenti no producentiem un 29 procenti no scenāristiem ir sievietes. Apmēram tādas pašas proporcijas vērojamas Izraēlā, kur galvenajās kino profesijās strādājošo sieviešu daudzums tuvojas 30 procentiem.
Sarežģītāka situācija ir Ķīnā. Šeit aktīvu sieviešu satricinātajā gadsimtiem senajā patriarhātā beidzot radušās pirmās plaisas, kas izpaužas arī fenomenā, ko apzīmē ar terminu šen nu jeb angliski – leftover woman, pārpalikusī sieviete. To attiecina uz pilsētā dzīvojošām, veiksmīgu karjeru veidojošām neprecētām sievietēm, kuras vecākas par 27 gadiem. Ķīnā sievietēm ielauzties kino industrijā ir daudz grūtāk, taču arī tur tas ir iespējams. Pietiek atcerēties kaut vai Džao Vejas neseno kases gabalu “Tik jauni”, kā arī panākumus, ko kinofestivālos guvušas Lina Jana (“Lietus gaidās”), Fana Sona (“Paskatieties uz mani, atmiņas”), Kvana Lina (“Aizmirst tevi”) un Emīlija Tana (“Visi atvainojas”). Interesanti, ka tieši tur, straujām pārmaiņām pakļautajā Pekinas pilsētvidē, šādas “pārpalikušās sievietes”, kuras vienkārši nevēlas kļūt par “bērnu dzemdēšanas verdzenēm”, gatavas savu protestu apliecināt, kolektīvi piedaloties dokumentālā teātra stila izrādēs, stāstot par līdzšinējo dzīves ceļu un apliecinot savu jauno dzīves stila programmu.
Kadrs no Džao Vejas filmas “Tik jauni”
Šāda Rietumu un arī ne-Rietumu sieviešu pievēršanās tā sauktajām “vīriešu profesijām” ir gluži likumsakarīga. Pēdējām desmitgadēm visā pasaulē īpaši raksturīgs ievērojams izglītotu sieviešu skaita pieaugums, un tas, savukārt, vistiešākajā veidā saistīts ar viņu tālākajām iespējām karjeras izvēlē. ASV, Dienvidkorejā un daudzās Eiropas valstīs sieviešu ar augstākās izglītības diplomiem šodien ir vairāk nekā vīriešu. Tas automātiski rada viņām iespēju ieņemt amatus jomās, kas senāk sievietēm bija gandrīz pilnīgi slēgtas – menedžmentā, tehnoloģijas industrijā, farmācijā, u.c., nemaz nerunājot par stingriem pamatiem pašām sava biznesa izveidošanai.
Arī Ķīnā 40 procenti privāto uzņēmumu pieder sievietēm. Dienvidkorejā 55 procenti sieviešu veiksmīgi nokārto eksāmenu, kas ļauj strādāt citās valstīs. ASV vairāk nekā 50 procenti sieviešu aizstāv zinātniskus grādus, ieņem vadošus amatus, utt. Tātad būtībā sievietes iegūst piekļuvi finanšu resursiem, bet tas tiešā veidā saistīts ar kino, kas vairumā valstu ir privāta industrija. Dabiski, ka šādā situācijā sievietes pievēršas kino producenta darbam, kas dod iespēju organizēt naudas plūsmu. Bet kur ir producentes, tur atrodas arī režisores. Sarunas ar režisorēm Jeruzalemes starptautiskajā kino skolā Film Lab mani pārliecināja, ka Amerikā, Izraēlā, Francijā vai Zviedrijā sievietes veiksmīgi dibina kontaktus ar citām sievietēm, lai veidotu kopīgus kino projektus.
Šādas sievišķīgas producentu un režisoru radošās savienības samērā bieži sastopamas kinofestivālos. Piemēra pēc – kaut vai šīgada festivālu hits, Anjas Markvartes (Anja Marquardt) “Viņa zaudējusi kontroli” (She’s Lost Control), kas tapis sadarbībā ar producentēm Molliju Ašeri (Mollye Asher) un Kjaru Džonsu (Kiara Jones). Filma stāsta par sievieti, kura strādā riskantajā seksa terapeites profesijā. Varone ne tikai sarunājas ar vīriešiem, izdibinot viņu seksuālās vēlmes, bet arī piekopj ar viņiem seksuālas attiecības, vienlaikus sev neļaujot nevienam emocionāli pieķerties. Viņa dzīvo vientuļu dzīvi Ņujorkā, satiekoties ar vīriešiem tikai viesnīcu numuros – līdz pēdīgi sastop klientu, kuram pieķeras vairāk nekā tas atļauts. Terapijas seansi pamazām pārvēršas par intīmām tikšanās reizēm un beidzas ar vardarbības eksploziju, pār kuru varonei nav kontroles.
Amerikā uzņemtā Anjas Markvartes debijas filma ir kaut kādā mērā tipiska Rietumu mūsdienu neatkarīgā kino režisorēm. Tā pievēršas riskantai tēmai un riskantai varonei, uzsverot, ka ar intimitātes meklējumiem saistītais risks ir viena no mūsdienu Rietumu sievietes pamatiezīmēm. Lai kāda būtu šādas sievietes nodarbošanās, viņa neapzināti atrodas nepārtrauktos sevis cienīga partnera meklējumos, tomēr mūsdienu nepastāvīgās dzīves apstākļi, kas no sievietes prasa profesionālismu un ētiku, neļauj šos meklējumus pārvērst mīlestībā. Mīlestība un ģimene mūsdienu skarbajā pasaulē tiek uzskatītas par greznību, ko var atļauties vienīgi sabiedrības elite. Toties sievietei paliek pašas spēka un neatkarības apziņa un tiesības uz vientulību.
Vēl viens amerikāņu neatkarīgā kino hits, kas ar lieliem panākumiem piedalījās Sandēnsas festivālā, režisores Gilianas Robespjēras (Gillian Robespierre) un producentes Elizabetes Holmas (Elisabeth Holm) filma “Pašsaprotamais bērns” (Obvious Child, 2014) arī dod savu ieguldījumu postmīlas (постлюбовь – dzejnieka Dmitrija Golinko termins) tēmas izpētē. Filmas varone, komiķe, kura ar panākumiem uzstājas ar skečiem kādā nelielā klubiņā, izšķiras ar savu puisi, kurš ilgāk vairs nespēj paciest viņas aso mēli un aktierisko vēlēšanos izlikt abu intīmo dzīvi publiskai apskatei. Klubā viņa gluži nejauši iepazīstas ar citu vīrieti, ar kuru dzērumā pārguļ un pēc šīs vienas reizes paliek stāvoklī. Taču šī nav ne melodrāma, ne drāma, bet gan komēdija, kurā asprātīgi un drosmīgi parādīts, kā grūtniecība var kļūt par nepārvaramu šķērsli pilnīgi visam: aktrises karjerai, attiecībām ar jaunu draugu, sapņiem. Jaunā aktrise izlemj par labu abortam, un tieši tas kļūst par priekšnoteikumu pilnīgi jaunam romantisku attiecību pavērsienam.
“Pašsaprotamais bērns” – tas ir vēl viens mēģinājums runāt par riskantu tēmu. Turklāt jo riskantāka tā šķiet tieši žanra akcenta dēļ. Aborta attaisnojums parādīts komiskā gaismā, tomēr ne jau tā, lai vienkārši izklaidētu publiku – nē, lai pārliecinoši parādītu, ka dzīve sastāv no neskaitāmām krāsām, vēlmēm un apstākļiem, kuros jaunai sievietei, kas tikko nostājusies uz radošās karjeras ceļa, ārkārtīgi grūti atrast īsto brīdi, kad tik tiešām būtu vērts kļūt par māti. Filmu gribot negribot nākas uztvert kā pļauku pa tradicionālās morāles seju; ne velti tā Sandēnsas festivālā sacēla īstu furoru un kļuva par visvairāk apspriesto notikumu.
Abu augstāk minēto filmu piemērs liecina, ka amerikāņu neatkarīgais kino, ko uzņem jaunās paaudzes režisores, precīzi atspoguļo jaunākās tendences dzimumu sociālajās attiecībās mūsdienu amerikāņu sabiedrībā. Jaunākās paaudzes sievietes šodien nesteidzas apprecēties, veidot ģimeni, laist pasaulē bērnu pulciņu. Mūsdienu jaunās amerikānietes savā vairākumā ir orientētas uz karjeras veidošanu. Viņas cenšas mācīties un pašapliecināties un saprot, ka ģimene kļuvusi par greznību, ko var atļauties vidusšķira, kas nodrošināta ar labiem ienākumiem – stabilu dzīves finansiālo bāzi.
Postmīlas apstākļos jaunām un vientuļām sievietēm partnera meklējumos raksturīgs modelis ir hook-up, ko aptuveni varētu tulkot kā “nogrābt čali uz vienu reizi”, un tas ir radikālā pretrunā ar agrāko romantisko randiņu un ilgspēlējošu attiecību tradīciju. Tas ievieš zināmas īpatnības arī dzimumu sociālajās attiecībās – padara sievietes aktīvākas un pat agresīvākas, taču arī grauj vīriešu mačo kultūru, izaicina viņus un piešķir jaunu kvalitāti dzimumu sociālajai konkurencei. Būtībā tā ir atgriešanās pie matriarhātam raksturīgās amazones idejas – kareivīgas, godkārīgas, stipras sievietes, kura negaida, kamēr viņu iekaros, bet dodas iekarot pati.
Šādu attiecību modeli jau sāk demonstrēt ne tikai amerikānietes, bet arī citu, mazāk attīstītu valstu sievietes. Un to parāda, piemēram, skandalozā filma “Mīli to, kuru tu mīli” (Love the One You Love, 2014), ko uzņēmusi 28 gadus vecā Dženna Basa (Jenna Bass) no Dienvidāfrikas. Par šo režisori amerikāņu žurnāls Variety rakstīja, ka viņa “uz lielo ekrānu atnesusi maģiju”. Filmas galvenā varone dzīvo Keiptaunā kopā ar draugu, kurš ir bezdarbnieks; pati viņa pelna iztiku, sniedzot telefonseksa pakalpojumus.
Reiz viņai piezvana kāds eiropietis, datoriķis, kurš dzīvo viens pats tajā pašā pilsētā un cieš, jo zaudējis savu mīļoto. Jaunā pazīšanās iesākumā šķiet tāds pats darījums kā visi citi, tiesa gan – tas vairāk atgādina psiholoģisku palīdzību vīrietim, kurš cieš no depresijas. Taču notikumu tālākā gaita parāda, ka tas ir jaunu piedzīvojumu sākums. Noraugoties, ar kādu entuziasmu draudzene nododas savam darbam, viņas puisis neiztur – apvaino partneri mīlestības trūkumā un galu galā nolemj viņu pamest. Jaunā sieviete, palikusi viena, izmēģina tikties ar citiem vīriešiem, piesakās darbā par angļu valodas pasniedzēju Dienvidkorejā, bet pēc tam piedāvā savam datoriķim satikties klātienē.
Dženna Basa parāda, kā Dienvidāfrikas sabiedrībā, kuras arhaisms balstīts uz nepieciešamību meklēt mīlestību un ģimeni (tas tiek uzsvērts ar visdažādākajām pastāvīgi gar acīm ņirbošām detaļām, kas “reklamē” un sola mīlestību – no dāvanām veikalu skatlogos līdz naktsklubu nosaukumiem), uz vispārējā fona izceļas neatkarīgas jaunas sievietes, kuras gatavas meklēt piedzīvojumus un mesties dzīves avantūrās, kas parasti asociējas ar tipiski vīriešiem raksturīgu uzvedības modeli. Šo avantūrismu daudzējā ziņā ietekmējis pēckrīzes perioda dzīves nepastāvīgums.
Tomēr būtisks ir ne tikai šis apstāklis, bet arī tīri subjektīva vēlēšanās izglītoties un uzzināt daudz ko jaunu, tajā skaitā – caur seksuālām attiecībām. Mūsdienu jaunās neatkarīgās sievietes, lai kur viņas arī dzīvotu, meklē zināšanas par pasauli un pašas par sevi, tajā skaitā – arī seksā, kas tiek uzlūkots kā viens no izglītības avotiem. Rietumu neoliberālā sabiedrība šādām sievietēm piedāvā universitātes un “sociālus liftus”; mazāk attīstītas sabiedrības – darbu apkalpojošajā sfērā. Taču, izsmēlušas visus pieejamos pašmāju resursus, jaunās sievietes tiecas nokļūt ārzemēs – meklēt piedzīvojumus un jaunu sabiedrisko stāvokli. Filmas finālā, kas tā arī paliek atklāts, varone nonākusi izvēles priekšā: vai nu attiecības ar datoriķi no Eiropas, vai arī jauns darbs Dienvidkorejā. Kāda būs viņas izvēle – to mēs varam tikai minēt, taču gan viens, gan otrs variants būtu solis uz augšu pa sociālā stāvokļa kāpnēm.
Kadrs no 28 gadus vecās Džennas Basas filmas “Mīli to, kuru tu mīli”
Skatoties mūsdienu kinofestivālu filmas, ko uzņēmušas sievietes, gribot negribot jāpievērš uzmanība tam, ka tās orientētas uz “maziem” heteroseksuālu sieviešu stāstiņiem. No lieliem, universāliem vispārinājumiem režisores pārsvarā atturas, liekot akcentu uz jūtu sfēru. Sievietēm raksturīgs paaugstināts jūtīgums, un tas arī viņu filmas palaikam padara samērā līdzīgas – neatkarīgi no valsts, kurā tās uzņemtas. Taču tā nav tikai šo režisoru izvēle. Tas ir arī festivālu politikas rezultāts; tie spītīgi izvēlas savām programmām tikai heteroseksuālus dzimumu sociālo attiecību modeļus, bet ja arī tiek pieļauti kādi izņēmumi, tad tie gandrīz vienmēr saistīti tikai un vienīgi ar vīriešu filmām.
Citi, eksperimentālāki dzimumu attiecību modeļi festivālos nonāk vienīgi saistībā ar vīriešu režisūru – vai arī tiek nosūtīti uz īpašo LGBT festivālu geto. Un tomēr – reti, tomēr gadās arī izņēmumi. Piemēram, 2011. gadā plašas diskusijas sacēlusī zviedrietes Lisas Ashanas (Lisa Aschan) filma “Viņa mērkaķojas” (Apflickorna), kas saņēma Gēteborgas kinofestivāla galveno balvu, bet pēc tam apceļoja visu pasauli. Šī līdzšinējos tabu ignorējusī filma par divu pusaugu meiteņu attiecībām negaidīti drosmīgi stāsta, kā sekss var būt gan pavedināšanas, gan varas vai pašiznīcināšanās veids.
Priecē tas, ka režijā strādājošās sievietes tomēr mācās vispārināt un spriest arī par savas sabiedrības sociālo iekārtu. Un viņas to noteikti iemācīsies, jo šāds sieviešu pieplūdums svarīgākajās kino industrijas profesijās taču ir pavisam nesena parādība. Šādas vispārinātas izteikšanās piemērs ir izraēlieties Taljas Lavi (Talya Lavie) filma “Nulles motivācija” (Zero Motivation/ Efes beyahasei enosh, 2014), kas ne velti pašā Izraēlā kļuvusi par īstu hitu un kases gabalu. Sema Špīgela kinoskolas absolvente, bet tagad jau pasniedzēja Talja Lavi savā filmā stāsta par jaunām izraēliešu sekretārēm, kuras aizvada savas obligātā karadienesta dienas armijas nometnē, bet savā vairākumā sajūt visai niecīgu motivāciju nodoties šai militārajai rutīnai.
Armijā iesaukto vidū ir ne tikai Izraēlā dzimušas un augušas jaunas sievietes, bet arī izceļotāja no Krievijas, kura periodiski no ivrīta pāriet uz krievu “trīsstāvīgajiem” un iesaka savai draudzenei pēc iespējas ātrāk zaudēt jaunavību ar kādu no armijas nometnes puišiem, lai tiktu vaļā no tieksmes uz histēriju. Vēl starp viņām ir meitene no Telavivas, kura sapņo tikai un vienīgi par atgriešanos dzimtajā pilsētā un sāk nevaldāmi raudāt, kad viņai par priekšzīmīgu uzvedību piešķir augstāku militāro pakāpi un liek turpināt dienestu. Ir arī komiska jaunava, kura spējīga tikai spēlēt datorspēles un absolūti laiž gar ausīm propagandas retoriku par to, ka, sak, mūsu puiši iet bojā, pildot savus dienesta pienākumus, kamēr viņa tikai nosit laiku. Un jauna pašnāvniece, kura pārgriež sev vēnas, nelaimīgi iemīlējusies karavīrā, kuru viņa itin nemaz neinteresē.
Filma, kurā komēdija pārklājas ar traģēdiju, rada priekšstatu par mūsdienu Izraēlas sabiedrību, kura ne tikai pieprasa, lai sievietes dien valsts armijā, bet arī uzspiež militarizētas dzimumu lomas, liekot viņām zaudēt savu sievišķību, smalko austrumniecisko seksapīlu, jutekliskumu un sirsnību. Lavi ļoti jūtīgi un ar humoru filmē meitenes formas tērpos, rādot izraēliešu īpatnējo militārismu kā sava veida erotiku, kas palaikam ievieš jukas Izraēlas armijas vīru kolektīva rindās, izjaucot viņu plānus, novedot viņus līdz karcerim, bet dažos gadījumos liekot arī atteikties no sava kareivīguma par labu cilvēcībai un mīlestībai. Filmā ietverta krietna deva Izraēlas militārās sistēmas un kara birokrātijas kritiku, norādot, ka dienests armijā padarīts par sava veida rutīnu visiem, ieskaitot tos, kuri tam ir pilnīgi nepiemēroti. Kā jau bieži gadās Izraēlas kino, scenāriste un režisore Talja Lavi savas filmas sižeta pamatā ņēmusi personīgo pieredzi, kā arī savu diplomdarbu – īsfilmu, kas uzņemta, absolvējot Sema Špīgela kinoskolu.
Piedāvājot jaunu izraēliešu sieviešu grupas portretu, Talja Lavi iziet ārpus “sievietes stāstiņa” – kādas atsevišķas sievietes dzīves stāsta robežām. “Sieviešu kino” tas izdodas reti, jo pašas režisores bieži vien ir pārliecinātas, ka viņu misija ir nevis modelēt lielas, universālas situācijas, bet gan rādīt uz ekrāna kaut kādu sakāpinātu jūtīgumu. Taču, kad notiek pirmais variants, iznākums ir Lenija Rīfenštāle, Līna Vertmillere, Ketrina Bigelova. Tātad – nepavisam ne “sieviešu režija”.
