KINO  
Kadrs no filmas “Nevainīgās”

Nevainīgās: “ticība ir 24 stundas šaubu un 1 minūte cerību” 0

Recenzija par režisores Annas Fonteinas jaunāko filmu

Aleksandra Rosa
08/03/2017

Režisores Annas Fonteinas filma “Nevainīgās” (Les Innocentes, 2016) savos gleznainajos kadros pēta stindzinošu, pavisam nesen atklātu pēckara stāstu. Vēsturiskā drāma, kas risinās sieviešu klosterī Polijā neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, stāsta par mūķenēm, kuru saskarsme ar kara reālijām ir bijusi šokējoši tuva. Apkaunotas, izsmietas un 7 mazuļu gaidībās – viņas meklē veidus kā tikt pāri piedzīvotajam un turpināt savu garīgo ceļu. Fonteinas vērīgās kameras priekšā mūķenes no bezpersoniskas grupas, ko vieno piederība klosterim, pārtop par indivīdiem, kuru tālākie dzīves ceļi ir radikāli atšķirīgi.

Karš, kauns, cerība

Filma aizsākas ar lūgšanām un vaidiem. Kāda sieviete benediktīniešu klosterī netālu no Varšavas jau divas diennaktis nespēj dzemdēt mazuli, ciešot neiedomājamas sāpes. Viena no klostera māsām, apzinoties situācijas iznākumu, ja netiks veikta piemērota medicīniskā aprūpe, nolemj pārkāpt klostera absolūtās izolācijas likumus. Viņa dodas uz pilsētu palīdzības meklējumos no franču Sarkanā Krusta. “Nē, viņa nav no mūsu klostera, mēs viņu glābām no ielas,” apgalvo viena no māsām, skaidrojot situāciju franču ārstei, kas pierunāta palīdzēt vaidošajai jaunietei. Pēc tam gan izrādās, ka līdzīgā situācijā ir vēl sešas klostera māsas, turklāt visām jādzemdē vienā laikā. Pirms vairākiem mēnešiem, padomju armijai ienākot Polijā, klostera neaizskaramība tika pārkāpta, tā māsas izvarotas vairāku dienu garumā, lielai daļai atņemot nevainību.

Pāršūtā vīriešu armijas mētelī tērptā franču Sarkanā Krusta ārste Matilde ir strikta un nelaužama raksturā. Gaužām jauna, taču karā dzīves pieredzi var sasmelt ātri. Ateiste. Kas gan paliks no garīguma, ja ik dienu saskaries ar šāviņu brūcēm, spridzekļu norautām ekstremitātēm un pēdējo uzelpu piedzīvojošiem kareivjiem? Matilde kļūst par vienīgo cerības staru klosterī, kurā riebums pret notikušo, kauns un bailes no sabiedrības nosodījuma ir uzlikuši lielu jautājuma zīmi virs mūķeņu absolūtās paklausības Dieva gribai. 

Par varones prototipu kļuva Madeleina Pouliaka, kara ārste, kura 1945. gadā tik tiešām sastapās ar šo netipisko situāciju, pierakstot savā dienasgrāmatā faktus par tikšanās reizēm ar mūķenēm. Kā apgalvo filmas režisore, Pouliakas pierakstos bija tīri informatīvi dati, un klostera māsu attiecību psiholoģija tika iedomāta, par pamatu ņemot šos vēsturiskos materiālus.


Kadrs no filmas “Nevainīgās”

Līdzsvaru meklējot

Atrast līdzsvaru starp garīgās dzīves striktumu un laicīgo izlaidību – paiet ilgs brīdis, kamēr klostera māsas un Matilde atrod kopīgu valodu. Racionalitātei klosterī ne vienmēr ir pārsvars, un varoņu ceļš uz sapratni, atšķirīgā pieņemšanu un tam sekojošo dzīvību glābšanu ir sarežģījumu pārpilns. Kā veikt medicīnisko apskati, ja mūķenēm nav ļauts atkailināt ķermeni? Vai drīkst melot, ja tas glābj dzīves? Tiem skatītājiem, kuri nav pazīstami ar klosteru likumiem un paražām, nāksies paturēt pie sevis elementāros problēmu risinājumus un piekāpties mūķeņu loģikai. Tieši tā nolemj rīkoties ārste Matilde, kura dzīvības glābšanu novieto augstāk par savām personīgajām pārliecībām.

Fonteina esot pati vairākus mēnešus pavadījusi klosterī, kura pārstāves, uzzinājušas par režisores plāniem, ļāvušas viņai pilnībā izjust klostera dzīves reālijas.

Klasiski izsvērtajos kadros, kuros kamera slīd caur kara neizpostītajām klostera telpām un vēro māsu eņģeliskos dziedājumus, pakāpeniski iepazīstam viņu izpratni par dzīvi. Atturīgās vienkāršības skaistums ir apbrīna vērts, taču tas ir pārāk neaizsargāts, trausls. Matilde, kuras viltīgās klostera māsu aizsargāšanas metodes nav gluži bezgrēcīgas, kļūst par iedvesmas avotu mūķenēm, kas pasauli līdz šim ir redzējušas kategoriskās galējībās. 


Kadrs no filmas “Nevainīgās”. Ārste Matilde un māsa Irēna.

Māsas

Īpaša uzmanība jāpievērš tam, kā Fonteina attīsta mūķeņu personāžus, filmas gaitā pievienojot tiem arvien jaunas šķautnes. Jaunajās un nepieredzējušajās, taču grēka apziņas plosītajās izteiksmēs var vērot tos sarežģītos ceļus, kurus klostera māsas ik dienu šķērso, lai tiktu pāri traumai. Ievietojot sievietes pilnīgā noslēgtībā un striktos paklausības rāmjos, režisore filigrāni izmanto katru mazāko iespēju, lai paustu viņu dažādos raksturus. Viena izpilda katru norādījumu, neapstrīdot augstāk stāvošo autoritāti, cita atrod veidus, kā paklausības ietvarā iepīt savus uzskatus; pat ārsta apskates brīdī viena sāk ķiķināt, bet citas saraujas šausmās, baidoties no svešiem pieskārieniem. Filmas nesteidzīgajā ritējumā pakāpeniski atklājas, ka ticībai ir gradācijas un ka māsu atrašanās klosterī ir ļoti atšķirīgu motivāciju vadīta. Tā nu māsa Irēna, tā pati, kura skrēja uz pilsētu pēc ārsta, atklāj sevi kā mazo nepakļaušanās garu, īstu normu izaicinātāju. Māsa Marija, strikta un dzīvesgudra, kļūst par klostera racionālo domātāju, rūpējoties par māsu labklājību un labsajūtu. Savukārt klostera abate, neiejūtīga pret personīgiem jautājumiem un absolūtā mērķa – izvarošanas fakta noklusēšanas un klostera goda saglabāšanas – vadīta, kļūst par antivaroni, kas spējīga uz neiedomājamiem noziegumiem. Starp citu, aktrise Agata Kuleša, mātes abates lomas izpildītāja, filmējās arī Pāvela Pavļikovska Oskara balvas laureātē “Idā”, tēlojot Idas tanti Vandu.


Anna Fonteina filmēšanas laukumā

Fonteinas eklektika

Luksemburgā dzimušās režisores filmogrāfija tematikas ziņā ir visnotaļ plaša. Prātā tūliņ nāk Koko Šaneles biogrāfija Coco avant Chanel (2009), kurā jaunās modes mākslinieces lomā iejutusies Odrija Totū. Pirms “Nevainīgajām” Fonteina laida klajā filmu Gemma Bovery (2014), kurā kāds Gistava Flobēra cienītājs saskata savos kaimiņos pārsteidzošas līdzības ar romāna “Bovarī kundze” varoņiem. Vēl bija “Mans trakākais murgs” (2011) – komiska fantāzija par to, kā augsto aprindu dāma, galerijas īpašniece (Izabellas Ipēras izpildījumā) iemīlas parastā strādniekā, kaitinošā perverso jociņu speciālistā. Tad vēl Fonteinas scenārijs filmai Chloe (2009), kurā perfekta pāra dzīvi izjauc sievas greizsirdība un tai sekojošā eskorta meitenes noalgošana vīra uzticības pārbaudes nolūkos. Filmā “Nevainīgās” sižets ir askētisks, bez liekām pārgalvībām. Lēnīgajā varoņu raksturu pētījumā Fonteinai izdevies parādīt cilvēcību, patiesu, nesavtīgu gādību un cerību uz gaišāku nākotni, kas palīdz izdzīvot neatkarīgi no reliģiozajām pārliecībām.