KINO  
“Bolex” 16 mm kamera

Analogo mediju pievilcība 0

Tomass Pārups
10/08/2017

16 mm analogās kinokameras pirmoreiz tika prezentētas ASV publikai 1923. gada sākumā.  Pagājuši gandrīz simts gadi kopš to izgudrošanas. Šajā laikā mākslinieki un andergraunda kinorežisori kā, piemēram, Kenets Engers un Jons Meks, tās labprāt izmantojuši, īstenojot savas radošās ieceres. Viena no Engera ievērojamākajām īsfilmām Scorpio Rising (1963), tika filmēta ar šo ierīci vien. Tāpat arī liela daļa mākslinieka Jona Meka filmu, kā arī Endija Vorhola andergraunda kino.

Gadu gaitā, būdamas pielāgotas lietošanai mājas apstākļos, tās kļuva par pateicīgām ierīcēm arī kino amatieriem. Pirms digitālo kameru izplatīšanās, šāda veida kameras labprāt izmantoja, lai fiksētu nozīmīgas un mazāk nozīmīgas sadzīviskas ainas – ģimenes brīvdienas, kāzas, bērnu dzimšanas dienas u.c. Pieļaujams, ka lielāka daļa šo ierakstu visticamāk krāj putekļus vasarnīcu bēniņos vai kur citur.

Home movies jeb filmas, kas uzņemtas bez profesionālām kino operatora zināšanām un filmēšanas aprīkojuma, šobrīd uztveramas par unikālām pagājuša laikmeta liecībām. Autora iecere dokumentēt savu dzīvi agrāk funkcionēja kā atmiņu fiksēšanas un saglabāšanas metode. Šobrīd šie materiāli var kalpot par izejas punktiem gan kuratoriem, gan māksliniekiem, kuru nodarbošanās saistās ar vernakulāro žanru. Atšķirībā no profesionāli producētām filmām, amatierkino, kas uzņemts ar 8 mm vai 16 mm filmu, ir ekvivalents dziļi personīgiem dienasgrāmatas ierakstiem, jo cilvēkiem, kas tās uzņēmuši, nereti ir bijusi intīma saistība ar notikumiem, kas tajās dokumentēti. Šie ieraksti var būt būtiski dokumenti, lai palīdzētu izzināt kādu konkrētu dzīvesstāstu vai izgaismotu, piemēram, populāros avotus neaprakstītus vēstures segmentus.


“Bolex” kameras izgudrotāja Žaka Bolsija bērni ar viņa kameru. 1920. gadi. Avots: nofilmschool.com

Mūsdienās nofiksēt savu ikdienu videoieraksots ir daudz vieglāk, un lielai daļai cilvēku tā ir pilnīgi pašsaprotama dzīves sastāvdaļa. Foto un videokameru visuresamība, iespējams, padara saprotamu tiekšanos pēc saskarsmes ar novecojušām video ierakstīšanas iekārtām. Simpātisks var šķists fakts, ka videoieraksts saglabājas taustāmā matērijā, proti, lentē, bet par analogo mediju estētisko pievilcību liecina kaut vai plaši izplatītās fotogrāfiju apstrādāšanas aplikācijas, kas to lietotājiem piedāvā viņu uzņemtās bildes “uzlabot” ar kādu filtru, radot ilūziju, ka tās tapušas ar analogo fotokameru. Vai nu iedomāta nostalģiska sentimenta vadīti, vai nu uz patiesas aizraušanās bāzes gan kinorežisori, gan amatieri mēdz pie šīm iekārtām atgriezties. Analogie mediji, šķiet, ir simpātiski gan vairumam jauno fotogrāfu un kinorežisoru, gan tiem, kas ar analogajām ierīcēm strādājuši visu savas radošās darbības laiku.


Jons Meks. Fragments no filmas Diaries, Notes and Sketches, zināmas arī kā WALDEN. 1969. 180 mins, 16 mm

Avangarda kinorežisors Jons Meks apgalvo, ka viņš nekad nepametot mājas bez savas analogās kinokameras. Ieradies Ņujorkā 1949. gadā, Meks sev iegādājās firmas “Bolex” 16 mm analogo kinokameru, kuru viņš izmantoja, lai fiksētu ikdienišķus savas dzīves mirkļus. Viņa filmās, kurās lielākoties redzamas neinscenētās, sadzīviskās situācijās, tiek ietverts arī subjektīvs skatpunkts uz pilsētu, kurā režisors dzīvo. Ņujorkas urbānajai videi viņa filmās ir svarīga nozīme, tā darbojas kā ietvars filmā notiekošajai darbībai.

Paralēli Mekam, 1960. un 1970. gados Ņujorku “fiksēja” arī Endijs Vorhols, mazāku uzsvaru liekot uz pilsētvidi un sadzīvi, bet fokusējoties uz sastaptajiem cilvēkiem. Šobrīd hrestomātiskie screen tests (aktierproves), kuros Vorhols filmēja savus draugus, paziņas un kolēģus, ir ne tikai liecība par cilvēku loku, kuru mākslinieks ap sevi savulaik pulcēja, bet arī brīnišķīgs žests, kuru bijis iespējams īstenot, lielā mērā pateicoties šķietami ierobežojošajai ierīcei – 16 mm kinokamerai –, ar kuru viņi tika filmēti.


Endijs Vorhols. Nico (screen test). Revolver Gallery īpašums

Laikā no 1964. līdz 1966. gadam Endijs Vorhols uz melnbaltās 16 mm lentes uzņēma vairāk kā 500 mēmās filmas, kuru varoņi bija viņa draugi un paziņas, tostarp – Bobs Dilans, Lū Rīds, Rufuss Kollinss, Edija Sedžvika, Alens Ginsbergs un Niko.

Dažbrīd man šķiet, ka mūsdienās 16 mm kinokameras izmanto vai nu hipsteri, filmējot indie mūzikas videoklipus, vai nu kino gurmāni, kuri spītīgi turas pie celuloīda filmas, maksimāli izvairoties no digitālajām foto un filmu kamerām. Katrā ziņā straujā pāreja no celuloīda uz digitālajām filmēšanas ierīcēm ir aktuāls sarunas temats, piemēram, ASV kino industrijā. Kristofera Kennilija 2012. gada dokumentāla filma Side by Side ir viens no redzamākajiem piemēriem, kas aplūko šo dilemmu. Tajā vairāki atpazīstami amerikāņu kinorežisori pauž savus viedokļus attiecībā pret šo pāreju.

Tehnofobiski noskaņoti nozares profesionāļi bieži vien veido paši savas kinostudijas vai analogo fotogrāfiju attīstīšanas darbnīcas. Līdzīgi noskaņojušies Kalifornijā dzīvojošie analogo mediju entuziasti Līsa Marra un Paulo Davanco, kuri pirms sešpadsmit gadiem nodibinājuši savu mediju mākslas organizāciju Echo Park Film Center. Tā darbojas kā pulcēšanās vieta un darbnīca citiem analogo mediju interesentiem – lielākoties amatieriem vai kinostudentiem, kuri vēlas eksperimentēt ar analogajām kino ierīcēm. 

Intervijā portālām Arterritory.com, Davanco stāsta par to, kas viņu piesaista analogajiem medijiem: “Pirmsinterneta laikmetā viss bija fizisks. Analogā filma ir vien šī fiziskuma pagarinājums – pieskaršanās, sajušana un tempa samazināšana. Protams, mēs filmējam video un uzņemam attēlus arī ar telefoniem, mēs saprotam šo tūlītējības faktoru, tomēr analogo lietu lēnums un skaistums vēl aizvien mums šķiet pievilcīgs.”


Filma The Sound We See: A Los Angeles City Symphony

Echo Park Film Center zināmākie projekti ir sava veida “pilsētu simfonijas”, kuras sadarbībā ar Līsu un Paulo veido jaunie kino amatieri – The Sound We See. Skatoties šīs filmas, tomēr nākas atzīt, ka tajās diezgan bieži redzama atduršanās pret klišejām. Kinoamatieru veikums šajā gadījumā mēdz aprobežoties ar tādu kā rotaļāšanos. Efekti, kurus iespējams panākt ar 16 mm kameru, labprāt tiek izmantoti, un pilsētu kadros bieži vien iezogas trauksmainas satiksmes ainas vai spožas ielas laternas naktī.

Tādā ziņā Echo Park Film Center jaunākais projekts “Skaņa, ko redzam: Rīga” (The Sound We See: Riga) ir patīkami atšķirīgs, jo projekta dalībnieki ir dažādu radošo jomu pārstāvji. Lai arī galarezultāts, pateicoties daudzveidīgajam atlasīto mākslinieku klāstam, visticamāk būs neviendabīgs, topošajā filmā jau tagad novērojams tas, kā 16 mm kamera, lai arī uzliek daudzus ierobežojumus, tomēr atraisa cilvēkus, kas ar to saskaras. 

Digitālajiem medijiem raksturīgā skaidrība – tīrais kadrs un parocīgā aparatūra – šajā gadījumā izpaliek. Personīgā kontekstā veidotās 16 mm īsfilmas izgaismo mikrovēstures, bet galarezultāts projektam “Skaņa, ko redzam: Rīga” ir mākslinieku veidota savveida Rīgas antoloģija.


“Bolex” kameras reklāmas plakāts. Avots: nofilmschool.com

ARHĪVS:
Filma var izmainīt tavu dzīvi! Intervija ar Līsu Marru un Paulo Davanco
Top 16 mm īsfilma “Skaņa, ko redzam: Rīga”
Skaņa, ko redzam. Latvijas radošie cilvēki veido 16 mm filmu par šodienas Rīgu