KINO  
Kadrs no filmas Esības ritms (2017)

Neatkarīgie mūsdienu vērojumi 0

Atskats par Eiropas neatkarīgā kinofestivāla ÉCU īsfilmu izlasi On the Road kinoteātrī “Kino Bize”

Monta Gāgane
24/01/2018

Uzsākot jaunu draudzību ar Eiropas neatkarīgo filmu festivālu ÉCU, pagājušās nedēļas vidū kinoteātris “Kino Bize” piedāvāja divus seansus, demonstrējot iepriekšējā festivāla uzvarētāju un labākās īsfilmas, kas tapušas ārpus lielās kino industrijas un ir spilgtas ne tikai ar neatkarīgo izveidi un prasmi apieties ar mazu budžetu, bet arī ar saturu un māksliniecisko noformējumu. Sadarbojoties ar vairāk nekā piecdesmit citiem kino festivāliem, ÉCU uzskatāms par vadošo neatkarīgo kinodarbu festivālu Eiropā un kļuvis par starptautiski atpazīstamu zīmolu, ko bieži vien salīdzina arī ar Sandensas filmu festivālu ASV. Šogad ÉCU jau trīspadsmito reizi piesaista neatkarīgo filmu veidotājus un arī šoreiz plāno īpaši koncentrēties uz inovatīvu darbu atklāšanu, aktualizēšanu un izrādīšanu plašākai publikai. 


Kadrs no filmas Bēgļu blūzs (2017)


Kadrs no filmas Emīlijai jāgaida (2017)

Abos festivāla pārstāvētajos īsfilmu seansos darbi tika izrādīti tā, lai tajos netrūktu gan humora un drāmas, gan dokumentalitātes un bezkaunīga domas lidojuma animācijas vai eksperimentālajā formā, pārsvarā runājot par neērtiem, bet mūsdienu realitātē aktuāliem jautājumiem. Īpaši aktualizētas tika politiskās problēmas, ar ko ne tikai Eiropa, bet pasaule kopumā saskārusies pēdējo divu gadu laikā. Kara, valsts režīmu, pārprasta terorisma, bēgļu un krāpšanas tēmas pārstāvēja filmas “Emīlijai jāgaida” (Emily Must Wait, 2016), kurā caur frontālu, statisku kadru no augšas atjautīgi attēlota vācu meitenes dzīve laikā, kad valstī sācies karš. “Autobusa riteņi” (The Wheels on the Bus, 2017) ir komisks stāsts par diviem austrāliešu šoferiem Ziemeļkorejas laukos, kuri nespēj savu busiņu savest braukšanas kārtībā un laicīgi noindēt nolaupīto ģimeni. Amerikāņu īsfilma “Zārs” (Zaar, 2016) atklāj terorista-pašnāvnieka stāstu, kurā būtisku lomu spēlē skaudrie ģimenes apstākļi, nevis stingra reliģiskā vai politiskā pārliecība. Savukārt “Bēgļu blūzā” (Refugee Blues, 2016) angļu dzejnieka V. H. Odena romantiski skaudrais darbs “Bēgļu blūzs” kāda skumja ceļinieka lasījumā sapludināts ar dokumentāli noķertiem kadriem patvēruma meklētāju nometnēs. Īsfilma “Izlikšana” (Eviction, 2016), balstoties reālos faktos, stāsta par neērto situāciju ar nelikumīgu izlikšanu no dzīvokļiem Berlīnē, bet franču “Tēja” (The Way of Tea, 2014) rosina uz savstarpēju sapratni starp dažādu tautību un pārliecību cilvēkiem vienā lokālā, karsto dzērienu pārvēršot par spēcīgu sociālo līmi.


Kadrs no filmas Zaar (2017)


Kadrs no filmas Mazuļi (2017)

Paralēli politiskajiem jautājumiem būtisku jutīguma punktu filmās veidojusi arī bērnu audzināšanas un tiesību problemātika. Islandiešu darbā “Mazuļi” (Cubs, 2016) tas atklāts caur šķietami ikdienišķām situācijām desmitgadīgu meiteņu dzīvēs. Kanādiešu filmā “Mana pēdējā vasara” (My Last Summer, 2016) tiek izdzīvots skaists pirmās mīlestības stāsts, atklājot, cik pedofilijas problemātika ir klātesoša un tajā pašā laikā neredzama mūsdienu sabiedrībā. Savukārt “Disciplīna” (Discipline, 2014) pasmejas ne tikai par pareizas audzināšanas izplūdušo un grūti definējamo jēdzienu, kas spēj savilkt pamatīgus negaisa mākoņus mazā Šveices pārtikas veikaliņā, bet arī par pārspīlēta politkorektuma slazdiem.


Filmas Trušu asinis (2017) treileris

Festivāla atlasītajām filmām raksturīga arī nodošanās pārdrošām un pat provokatīvām fantāzijām, piemēram, liekot “Orākula” (The Oracle, 2016) galvenajam varonim ar savu piepūšamo lelli uz nenoteiktu laiku iestrēgt kādā māņticīgā pilsētiņā ar mistisku mūzikas atskaņotāju. Tomēr vēl kontraversālākas pārdomas raisa britu filmas “Iemidzināšana” (Put Down, 2014) varonis, kurš nejaušā kārtā kļūst par pilsētas mājdzīvnieku iemidzinātāju un rezultātā iegūst draudzeni ar mājdzīvnieku, kuram arī it kā “nepieciešama palīdzība”. Toties animācijas īsfilmas “Trušu asinis” (Rabbit Blood, 2016) un “Tilts pār upi” (Bridge Over the River, 2016) piedāvā savu interpretāciju par to, kāpēc turku tradicionālā tēja ieguvusi nosaukumu, kas burtiski nozīmē “trušu asinis”, un kāpēc dažreiz vajag ļaut aiziet – šajā gadījumā nolēkt no tilta – tiem, kas to izlēmuši.


Kadrs no filmas Priekšējais sēdeklis (2017)


Filmas Skaista diena treileris (2016)

Tomēr ne tikai politikas, audzināšanas un totāla domas lidojuma tēmas var kalpot par iedvesmu neatkarīgā kino tapšanā. Arī sekss, it īpaši starp vecāka gada gājuma partneriem, atlasīto filmu autoriem šķitis pietiekoši interesants temats. Iespējams, pēdējo gadu sirsnīgāko pensionēta pāra seksa mēģinājumu mašīnas priekšējā sēdeklī izdevies attēlot darba “Priekšējais sēdeklis” (The Driving Seat, 2016) veidotājiem, bet “Atkalapvienošanās” (Reunion, 2017) dramaturģisku pagriezienu virpulī apspēlēta situācija, kad caur randiņu aplikācijām līdz guļamistabas priekiem iespējams nonākt pat ar savu vecmāmiņu. Savukārt filmā “Skaista diena” (A Beautiful Day, 2016) sekss pensijas gados ar tikpat pensionētu prostitūtu ir tikai viens no galvenā varoņa soļiem pretī savai perfektajai dienai, kas koncentrētā, bet pārsteidzošā veidā noved līdz pat aukstasinīgai slepkavībai.


Filmas Izlikšana treileris (
2016)

Lai gan šeit nav pieminētas visas divu stundu garajos seansos izrādītās filmas, katra no tām atzīmējama ar kaut ko īpašu un klasiskajām kino tradīcijām netipisku, kopumā skatītājiem sagādājot plašu līdzpārdzīvojuma spektru, kas nebeidzas tikai ar ierastu smieklu vai asaru lēkmi. Par spīti dažreiz smagajiem un sāpīgajiem tematiem filmu autori necenšas kādu nosodīt vai moralizēt, bet drīzāk uzsaukt – “re, notiek arī šādi!”, ļaujot katram pašam izdarīt vai neizdarīt kādus secinājumus. Jāatzīst, ka šoreiz festivāla izlasē atrodamas filmas, kuras kopumā vairāk koncentrētas uz stāstu un tā īpašo dabu, ne tik ļoti pievēršoties vizuālajai stilistikai vai neierastam kameras darbam. Tāpat vairākas no filmām atzīmējamas studentu darbu kategorijā, kas savu īpatnējo stilistiku ieguvušas, pateicoties skaidri dotam mācību uzdevumam. Tā kā festivāla un “Kino Bizes” sadarbība vēl it tikai pašā sākumā, atliek vien gaidīt šīgada festivāla, kas norisināsies maijā Parīzē, apbalvoto darbu izlasi un noskaidrot, kādi jautājumi neatkarīgā kino veidotājiem būs bijuši interesanti pēdējā gada laikā. Ja ir vēlme festivālā ieraudzīt arī savu neatkarīgo filmu, to var pieteikt līdz 4. februārim.