KINO  

Džems Koens un kino, kas prasa skatītājam apstāties 0

Anželika Artjuha
02/10/2018

Džems Koens piederīgs tiem amerikāņu kino māksliniekiem, kuri vēl atminas pretošanās laikus, turklāt ne tikai pret Holivudu kā dominējošo naratīvu piegādātāju, bet arī pret radošo potenciālu represējošām ideoloģijām. Viņa filmas, kuru retrospektīva izrādīta Sanktpēterburgas kinofestivālā “Vēstījums cilvēkam”, bieži ir ne tikai hommage pasaules politiskajam dokumentālajam kino, kas vairāk pazīstams kā “trešais kino” un kas tiecas pārveidot sociāli politiskās sistēmas (un te pats Koens kā pirmo sev svarīgāko uzsver Krisu Mārkeru), bet arī sarežģītas dažādu eksperimentālo iespēju kombinācijas, kas atgādina par to, ka kino tehnikas un paņēmieni ir teju neierobežoti. Tādēļ viņa radošajā arsenālā atrodamas filmas-esejas, naratīvi, lielu vēsturisko notikumu hronikas, pilsētu portreti, vizuālā dzeja, intervijas, abstrakcijas, mūzikas video. Koens sāka kā fotogrāfs, un viņa mīlestība pret fotogrāfiju ir dzīva vēl joprojām, ko pierāda izstāde ar ieskanētiem un palielinātiem Koena polaroīdiem, kas galvenokārt rāda Ņujorkas ielu dzīvi, līdz 7. oktobrim tā atvērta galerijā K-gallery Sanktpēterburgā. 


Kadrs no filmas NYC Weights and Measures (2005) 

Kā nerimstošs klaiņotājs, kas pārvietojas pa visu pasauli, Koens ar visiem iespējamajiem tehniskajiem līdzekļiem fiksē daudzu pilsētu ielu dzīvi – no Ņujorkas līdz Maskavai, neskaitāmos portretos rādīdams urbāno dzīvi – mērķtiecīgu, daudzveidīgu un pārsteigumu pilnu. Mākslinieka ilggadējā sadarbība ar Ņujorkas pankroka krustmāti Patiju Smitu ienesusi viņa daiļradē arī verbālo dzeju, kas arī atspoguļota izstādē K-gallery, kur piedāvāta videoinstalācija “Pasāžas pulkstenis: veltījums Valteram Benjaminam”, kurā Patija Smita ar viņai raksturīgo muzikalitāti visdažādākajos veidos izrunā Oksfordas vārdnīcā atrodamās definīcijas vārdam “pasāža”, kas reiz kļuva par nepabeigta Valtera Benjamina darba nosaukumu. Kaislība pret ielas fotogrāfiju, tāpat kā urbāno estētiku, kā arī sensenais amerikāniskais demokrātiskais impulss izrunāt nobriedušas sociāli politiskās problēmas nevarēja neatturēt Koenu no tā, lai iemūžinātu galveno jaunākās amerikāņu vēstures atzaru – kustību Occupy Wall Street, kas izsauca daudz filozofisku, politisku un māksliniecisku atbalšu, ieskaitot Koena apjomīgo filmu “Kinohronikas no magnēta kalna (Occupy Wall Street)”, kas arī izrādīta Pēterburgas kino festivāla ietvaros. Šī saruna sākās preses konferencē un plūdeni pārauga intervijā aci pret aci.


Viens no Džema Koena polaroīdiem, kas pašlaik izstādīts K-gallery Pēterburgā

Pastāstiet, lūdzu, par jūsu viesošanos Pēterburgā. Vai esat šeit pievērsies kādai radošai aktivitātei?

Cik man zināms, mani senči nākuši no Krievijas vai arī dzīvojuši kaut kur Ukrainas teritorijā, vai, iespējams, tajā daļā, kas nonāca Polijas sastāvā, tāpēc man ir sena interese par šīm vietām. Un mans mīļākais kino un literatūra arī ir krievu. Esmu laimīgs šeit atrasties, un daļa manas viesošanās ietver fotografēšanu ielās. Es maz zinu par Pēterburgu, taču man liekas, ka par vietu var daudz uzzināt, ja to skata kā autsaiders, sava veida neizglītots svešinieks. Es to saku ar atvainošanās intonāciju, taču patiešām domāju, ka par vietu var daudz uzzināt, ja turi acis un ausis atvērtas.

Kas no jūsu izstādē K-gallery redzamā ir tāds, ko nav iespējams ieraudzīt jūsu retrospektīvas filmās?

Sarežģīts jautājums. Fotogrāfija bijusi manas dzīves daļa vēl pirms tam, kad kļuvu par kinematogrāfistu. Kad sāku filmēt kino, tāda dzīve man šķita daudz intensīvāka, tā bija lielāka cīņa, mēģinājums kaut kā nopelnīt. Tomēr fotogrāfija vienmēr palikusi kā tāda sānu aleja. Taču, ja padomā, tad kino es vados pēc tiem pašiem likumiem, es radu kino nevienam. Bet tagad, lai mūs pārceltu nākamajā pretrunu līmenī, es teikšu, ka gan filmas, gan fotogrāfijas es radu visiem. Taču es tās radu ne tādēļ, lai apmierinātu visus, visiem sniegtu apmierinājumu. Man tā ir ļoti svarīga robežlīnija. Fotogrāfijas ir saistītas ar filmām, un filmas ir saistītas ar fotogrāfijām. Un visas filmas un fotogrāfijas ir saistītas ar filmām, grāmatām, cilvēkiem, kurus es mīlu vai neieredzu, tas viss ir audums, ko nav iespējams izārdīt. Es smeļos iedvesmu no ikdienas dzīves, no gleznām, dzejoļiem, varbūt pat vairāk nekā no filmām.


Kadrs no filmas World Without End (2016). 

Ko tieši jūs fotografējāt ielās, kas tie ir par tēliem?

Piemēram, mākonis pilsētas nomalē, ko es fotografēju minūtes piecdesmit. Un mākonis ļoti auglīgi ar mani sadarbojās, kustējās pareizajā virzienā. Man tas likās neparasts, taču, kad es par to pajautāju asistentei, viņa teica, ka vispār jau nekā neparasta tajā nav, tā ka Pēterburgas iedzīvotājiem ar mākoņiem ir paveicies. Un tāpat es uzņēmu daudz cilvēku portretu, vienkārši fotografēju gājēju sejas, kuras man likās interesantas. Un cilvēki bija ļoti laipni, viņi ļāva man to darīt.

Pēterburgā klīst baumas, ka Amerikā darbojas ļoti stingrs likums attiecībā uz cilvēku fotografēšanu ielās. Cik ļoti tas tā ir?

Ņujorkas vadība 2007. gadā centās pieņemt ļoti stingru likumu, kas ierobežotu ielu fotogrāfu darbību. Un es divu gadu garumā biju iesaistīts cīņā pret šī likumprojekta pieņemšanu. Es esmu daļa no ielu fotogrāfijas ģimenes tradīcijas. Manas mātes pirmais vīrs bija ļoti pazīstams fotogrāfijas pasniedzējs, cilvēks, kas ļoti aktīvi nodarbojās ar fotogrāfiju četrdesmitajos-piecdesmitajos gados, tika apvainots piederībā komunistiskajai partijai, makartisma laikā iekļuva melnajos sarakstos. Šo fotogrāfu sauca Sids Grosmans, un man ir pusbrālis. Es izaugu šajā tradīcijā un ļoti agri iepazinos ar LJ fotogrāfijas pasauli, kas mani atveda pie Helēnas Levitas, Roberta Franka darbiem… Visi šie cilvēki nodarbojās ar ielu fotogrāfiju, nevienam neprasīdami atļauju. Viņi nevarēja iejaukties notiekošajā. Ja viņi būtu kādu apturējuši uz ielas un prasījuši atļauju, tad viņi vienkārši neiegūtu nekādu ielas fotogrāfiju. Viņi iejauktos dzīvā procesā. To visu var darīt ar prātu un cieņu, necenšoties parādīt cilvēkus nepatīkamā gaismā vai nolaupīt tiem dvēseli. Tas ir svarīgi, ja tu dzīvo mākslas tradīcijā, kurai svarīgi ieraudzīt, kā cilvēki dzīvo. Tā ir māksla, kurai svarīgi uzzināt, kā cilvēki dzīvojuši noteiktā periodā, un svarīgi paveikt to neoficiālā veidā, nevis kā to parāda tūrisma brošūrās, bet dabiski. Pēc divu gadu cīņas tomēr izdevās panākt, ka šo likumprojektu nepieņēma, un tagad Ņujorkā ir ļoti atvērta politika attiecībā uz atļauju māksliniekiem strādāt ielās. Ne visi policisti, tiesa, zina, ka šo likumprojektu nepieņēma, tādēļ mani ielās reizēm aptur, taču es tādā gadījumā atgādinu par to, ka pastāv likums, kas atļauj darīt to, ko es daru. Taču ar Krievijas policiju man ir daudz mazāka vēlēšanās apspriest šādus jautājumus, turklāt esmu ārzemju viesis, kas atbraucis ne uz ilgu laiku, un ceru, ka neviens no jums nestrādā kādos varas orgānos.

Džema Koena filmas Counting (2015) fragments

Ko, skatītājam, kurš nepazīst jūsu filmas, būtu svarīgi zināt, pirms tās skatīties?

Man ir spēcīga sajūta, ka kino atstumj malā cilvēku ikdienas dzīvi. Kino mēs ļoti bieži redzam interesi par fantāzijas dzīvi – dzīvi, ko mēs īstenībā nekad nepieredzam. Vai pārlieku aizraušanos ar slavenībām, kas spēlē filmā. Vai naudas daudzumu, kas iztērēts filmas uzņemšanai. Un man liekas, ka ļoti bieži kino manipulē ar skatītāju emocijām, lai radītu kādas ļoti spēcīgas, taču laicīgas emocijas. Taču vienmēr pastāvējis arī cits kino. Un šis kino funkcionē ļoti mazā mērogā, kā tas, teiksim, bijis izcilā dokumentālista Pītera Hatona darbos, kurš nomira aizpagājušajā gadā. Vai redzamākā līmenī šādu kino filmējusi Šantala Akermane vai Abāss Kijārostamī. Tas pastāvēja apjomīgajās un diženajās Tarkovska filmās. Taču jebkurā gadījumā tas ir kino, kas prasa skatītājam apstāties. Un piesauc šajā nesteidzīgās domāšanas kontekstā lielākā mērā līdzradīt mākslasdarbu, nevis pieņemt jau vairāk vai mazāk gatavu šablonu. Un, lai arī es šai tradīcijai sekoju ne tik vērienīgā mērogā, tomēr es tiecos uzaicināt skatītāju radīt, atspoguļot to dzīvi, kuru, iespējams, dzīvo viņš pats. Piedāvāju varbūt pat pakonfliktēt ar mākslasdarbu, uzdot kādus jautājumus un izlobīt no tā savu jēgu. Un man neliekas, ka es to daru kādā akadēmiskā vai intelektuālā veidā, man liekas, ka es to daru ļoti piezemēti. Reizēm tās ir filmas pilsētu portreti, reizēm tā ir personiska dienasgrāmata, reizēm naratīvs vai visu pastāvošo lietu sajaukums, saplūstot žanrā, kuru definēt es neesmu spējīgs. Tomēr es patiesi ceru, ka tas viss tiek radīts visiem tikmēr, kamēr skatītāju nav sagūstījusi paša gaidas ieraudzīt to, ko viņš radis redzēt kino.


Panka grupas Fugazi veltītās Džema Koena filmas “Instruments” treileris. Materiāli filmai tika uzņemti desmit gadu garumā (no 1989. līdz 1999. gadam) 

Pastāstiet par savu sadarbību ar Patiju Smitu. Jums ir vairākas filmas, kas uzņemtas ar viņas piedalīšanos. Kad un kā tas sākās? 

Agrāk es daudz strādāju ar grupu R.E.M. un tad vēl nedomāju, ka iepazīšos ar Patiju, lai gan zināju viņas daiļradi un mīlēju viņu kā mākslinieku un mūziķi vēl kopš skolas laikiem.  Taču rezultātā ar R.E.M. palīdzību, ar kuriem Patija sadarbojās kā vokāliste, kad viņa dzīvoja Prāgā, es ar viņu iepazinos. Mēs ar viņu satikāmies, aizgājām kopā uz Franca Kafkas kapu Prāgas kapsētā un tā kopš 1995. gada kļuvām par draugiem, un mūsu draudzība turpinās līdz šai dienai. Pēc tam es daudz strādāju kopā ar viņu. Un, kad Parīzē Kartjē Fondā notika Patijas retrospektīva, es viņai veidoju dažus darbus, pēc tam viņas šovam “Koraļļu jūra” Londonā es veidoju videoprojekciju, kas tika rādīta uz ekrāna, kad Patija lasīja grāmatu. Man viņa ir cilvēks, ar kuru varu apmainīties domām, grāmatām. Mēs maināmies ar tēliem, idejām. Patija ir ļoti slavena sieviete, taču viņa nav dieviete, viņa ir cilvēks, un man ir ļoti svarīgi, ka varu ar viņu tuvi un nepastarpināti kontaktēties. Fotoizstādē K-gallery redzams kopā ar Patiju veidotais darbs, kas ir hommage trijiem cilvēkiem: Valteram Benjaminam, kura darbus apbrīnoju gan es, gan Patija, Krisam Mārkeram, man ļoti svarīgam režisoram, plus slepens hommage pašai Patijai Smitai. Mēs gribējām radīt ļoti vienkāršu darbu, kas būtu nodeva tiem cilvēkiem, kurus mēs apbrīnojam. Patijas darbā mūzikas žanrā sākas teksts, kas ir ļoti vienkāršs, taču rada interesantu efektu.

Vai jums bijusi pieredze viņas mūzikas video veidošanā? 

Jā, protams. Viņai bija grupas Nirvana dziesmas Smells Like Teen Spirit kaverversija. Tas ir portrets. Patija ir savās mājās kopā ar kaķi un dēlu Džeksonu. Un par šī video turpinājumu kļuva filma, ko es rādu festivālā “Vēstījums cilvēkam”, – “Ilgas pēc pilsētas”. Tā rāda Patijas pasauli, vietas, kur viņa dzīvo. 


Mūzikas video, kuru Dzems Koens uzņēmis Patijas Smitas izpildītajai dziesmas Smells Like Teen Spirit versijai

Savās filmās jūs ļoti reti izmantojat intervijas, labprātāk drīzāk izvēlāties būt novērotājs, kurš ietur distanci… 

Jā, tiesa, ir arī izņēmumi.

Ir, piemēram, “Muzeja pulkstenis”…

Jā, vēl filmā “Bendžamins Smouks”, kas tika izrādīta “Veltījumā cilvēkam” 2001. gadā. Tur arī ir intervija. Jaunajā filmā “Pasaule bez gala” arī ir gara intervija. “Muzeja pulkstenī” – dialogs. Es strādāju gan tā, gan tā. Esmu kautrīgs cilvēks, man ir ļoti grūti runāt ar cilvēkiem nepastarpināti. Taču man patīk visi instrumenti, kas atrodas kastītē.

Bet varoni no “Muzeja pulksteņa” jūs atradāt Viennale (Vīnes Starptautiskais kinofestivāls)?

Jā, tas ir Bobijs. Ar viņu es iepazinos tur.No sākuma es iepazinos ar viņu kā ar šoferi, kurš mani veda no lidostas, pēc tam es redzēju, ka viņš strādā par oficiantu vietējā restorānā, bet pēc tam es veidoju projektu Viennale, kuras ietvaros Bobijs lasīja austriešu rakstnieka Jozefa Rota tekstu. Izrādījās, ka viņam ir skaista balss ar pazīstamu – austriešu, Vīnes akcentu. Viņš ir ļoti daudzveidīgs cilvēks.


Džema Koena filmas “Muzeja pulkstenis” (2012) treileris

Gribu jums pajautāt par filmu “Kinohronikas no magnēta kalna (Occupy Wall Street)”. Kā jūs to filmējāt? 

Es tur atrados no paša kustības sākuma. Tas viss turpinājās vairākus mēnešus, no rudens sākuma līdz ziemai. Es tur daudzas reizes filmēju, un kādā brīdī es vienojos ar vietējo kinoteātri, viņi man palūdza filmēt ko līdzīgu kinohronikai, lai to rādītu vakaros. Agrāk tas bija ļoti svarīgs kino apmeklējuma elements. Pirms jebkuras kinofilmas cilvēki skatījās hroniku. Un tas bija kaut kas Dzigas Vertova vai Medvedkina stilā, kurš brauca vilcienā ar laboratoriju un filmēja tieši uz sliedēm, un tūlīt pat rādīja. Sanāk, ka ir filmas, kuras es uzņemu ļoti lēni, un ir filmas, kuras uzņemu ļoti ātri. Šajā gadījumā es filmēju ļoti ātri. Es burtiski filmēju dienā, montēju vakarā, kaut ko pievienoju, un pēc kādām divām dienām to visu rādīja kinoteātrī. Cilvēkiem bija interesanti, kas notika Occupy Wall Street, tas ir, burtiski piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no šī kinoteātra. Es uzņēmu 10 īsfilmas. Pēc tam tās kļuva par 12 īsām nodaļām manā lielajā filmā, katra no tām veltīta kādam konkrētam režisoram. Tie ir režisori, kas man ir svarīgi kā autori, kas nodarbojušies ar politisko kino. Taču sākotnēji tas viss bija iecerēts kā īsfilmas kinoteātrim, kur tās rādīja kā ilustrāciju “vēsturei attīstībā”. 

Es ievēroju, ka jūs praktiski neakcentējat uzmanību uz līderiem, bet vairāk rādāt panorāmas ar cilvēkiem, šos 99%, kas toreiz pieteica sevi. Ar ko tas saistīts? 

Labi tas vai slikti, taču Occupy kustība tiecās uz to, lai pastāvētu bez līderiem. Tas bija lielisks savdabīgs demokrātisks eksperiments, taču no otras puses – juceklis. Man gribējās parādīt šo cilvēku garu, kas bija sanākuši Volstrītā, lai protestētu, taču ne tikai protestētu, bet arī runātu par to, par ko citos apstākļos viņi nevarēja runāt. Tas ir tāds cilvēku vienības pētījums. 


Kadrs no filmas “Kinohronikas no magnēta kalna (Occupy Wall Street)”

Kā, jūsuprāt, Occupy kustība ietekmēja mūsdienu Ameriku.

Masu medijos, meinstrīma medijos dominē viedoklis, ka Occupy kustība piedzīvoja sakāvi, ka tā radās un izzuda. Pat ja mēs pieņemsim šādu viedokli, mēs redzēsim, ka pēc Occupy kustības politiķi ir sākuši runāt par šiem 99%. Radusies situācija, kad kļuvis iespējams apspriest to, ka vienam procentam pieder visas bagātības, bet 99% iedzīvotāju nepieder nekas. Es vispār neatceros, ka manā bērnībā un jaunībā tas būtu bijis sarunas priekšmets. Occupy kustība ieveda šo tēmu diskursā.

Ko tieši jums atklāja šis apjomīgais darbs? 

Esmu gājis uz protestiem kopš bērnības. Es protestēju Vašingtonā pret Vjetnamas karu. Cilvēki gadiem protestēja pret Vjetnamas karu, kaut daudzi domāja, ka šie protesti ir bezjēdzīgi. Galarezultātā tie ieguva tādu vērienu, ka pat valdība jau apzinājās, ka vairāk ar šo nolāpīto karu dzīvot nevar. Tas bija ļoti ilgstošs process, un cilvēki pat neapjauta paši, ka gūs uzvaru. Lai gan, protams, Vjetnamas kara beigas sekmēja arī dažādi citi spēki. Taču cilvēkiem bija ļoti svarīgi iziet ielās. Tas bija atgādinājums, pat ja tas liekas smieklīgi, par laikiem, kad cilvēkiem jāiziet ielās. Tā ka mans galvenais darbs bija vienkārši dokumentēt. 

Vai jūs kādreiz esat aizturēts? 

Aizturēts neesmu, taču reiz vilcienā no Ņujorkas uz Vašingtonu policija man atņēma kameru un konfiscēja filmas lenti. Es vienkārši filmēju no jumta ar 16 milimetru Bolex.

Kad tas bija?

Divtūkstoš piektajā, sestajā vai septītajā? Viņi mani apturēja un teica: “Jūs filmējat infrastruktūras objektus, varbūt jūs esat terorists.” Mani aizturēja, apstādināja vilcienu, konfiscēja filmas lenti. Bet, kad es izkāpu no vilciena, tur stāvēja kaut kādi cilvēki, kuri, kā es saprotu, bija no FIB. Es sazinājos ar advokātu, mēs centāmies atgūt lenti. Un viņi atdeva tukšu kārbu. Protams, apsūdzība bija pilnīgs absurds. Es filmēju kokus, telegrāfu stabus, tiltus. Taču man tā bija nozīmīga pieredze. Tu sēdi vilcienā un redzi, kā visi cilvēki aizgriežas, skatās uz citu pusi un it kā negrib redzēt. Un tu saproti, ka nedrīkst klusēt, ir jāstrīdas pretī. Strīdies ar policiju, ja vari, un priecājies, ka pastāv organizācija “Amerikas savienība par brīvību”, kas tev nodrošina bezmaksas advokātu. Un pat ja viņi atdod atpakaļ tukšu kārbu, tu viņiem ļauj saprast, ka vispār jau tas viss ir nepareizi. Tā nedrīkst darīt.


Džems Koens Pēterburgā