JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
KINO  
Filmas “Homo Novus” aizkadrs. Publicitātes foto

Jaunais cilvēks un modernisma trauma 0

Filmas “Homo Novus” recenzija

Vilnis Vējš
26/10/2018

Kam gan mums šie kurcumi, bicēni un salatauri, ja vien tos nespēlē Znotiņš, Daudziņš un Keišs? Katrai paaudzei ir savi iemīļotie aktieri, un Anšlava Eglīša romāns “Homo Novus” (1944) piedāvā veselu plejādi košu tēlu, kuros tiem izspēlēties. Kam gan mums Džūlija Lamberte, ja to nebūtu nospēlējusi Vija Artmane (“Teātris”, 1978, rež. Jānis Streičs)? Aktieri ir sasnieguši “tautas mākslinieku” statusu, iekarojuši skatītāju mīlestību, un ir pilnīgi vienalga, vai viņi spēlē labi vai slikti. Publikai viņi ir “savējie” un tādi paliks, kamēr vien filmu rādīs televīzijā – ap Jauno gadu vai valsts svētkiem. Kino ir spēcīgākais mītu radīšanas instruments, pārspējot literatūru, un iemīļotu aktieru atveidoti tēli, kas balstās populārā romānā, kļūst par gluži nepārvaramu spēku. Lieki jautāt, vai mūs spētu ieinteresēt līdzīgs stāsts iz čehu vai igauņu vēstures ar viņu skatuves zvaigznēm… Darbība, protams, arī norisinātos kādā no 20. gadsimta pirmās puses daudzajām “mazajām Parīzēm”, kas nav “īstās Parīzes” tik izmisīgi, ka ikviens no tām cer pārcelties tuvāk Eifeļa tornim.


Filmas “Homo Novus” aizkadrs. Publicitātes foto

Režisore Anna Viduleja ir gudri darījusi, filmas daudzās bohēmas ainas risinot nevis smagnējā nopietnībā, bet pa jokam – kā “ķinīti”, paātrinājumā un jestras Raimonda Paula mūzikas pavadījumā. Filmas darbība jau arī nenotiek kādā konkrētā laikā un vietā (pazīstamās Rīgas ēkas “tēlo” cita citu), bet mitoloģiskā pasaulē – mierlaiku Latvijā. Filmā nav nekādu mājienu uz politisko iekārtu, Pirmā pasaules kara sekām vai gaidāmo Otro. Galvenais varonis vislabāk iederētos 20. gadsimta otrās desmitgades progresīvajā vidē, bet daudz eksponētais Benjamiņu nams Jūrmalā ar atbilstošām tehniskajām ekstrām tika uzbūvēts tikai 1938. gadā, un pat pieticīgajā Bicēna darbnīcā, kas iekārtojusies romantiskā telpā zem muzeja velvēm, skaņi zvana telefons. Konkrētībai nav nozīmes, jo mitoloģiskais “Latvijas laiks” sākās 1918. un beidzās 1940. gadā, un nekā citādi nav apskatāms kā vien caur turpmāko kolektīvo traumu brillēm.

Te mēs nonākam līdz ļoti svarīgai filmas sastāvdaļai – mākslai, jo saskaņā ar mītu monolītais “Latvijas laiks” ir latviešu kultūras un it īpaši mākslas augstākais punkts – jo pilnīgi viss pēc Otrā pasaules kara ir kā kritiens no kalna un tikai pa pusei sekmīga kārpīšanās atpakaļ. Šajā mītā nekam citam nav vietas, pat mūsdienu mākslai, kas varētu mēroties spēkiem ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā rūpīgi glabāto un plaši eksponēto pirmskara gleznu kolekciju. Filmā “Homo Novus” tēlotās mākslinieku ballītes ir pārsteidzoši līdzīgas Mākslas akadēmijas karnevāliem – dzīvajai tradīcijai, kas tikusi saglabāta cauri gadiem kopš “zelta laikmeta”. Pārģērbjamies, iedzeram un jautras mūzikas pavadījumā raujam vaļā, labprāt noticot, ka esam iekāpuši laika mašīnā.


Filmas “Homo Novus” publicitātes foto

Liela vērtība filmā ir tas, ka aktieru darbošanās mākslinieku lomās “negriež aci” pat tad, kad viņi ķeras pie otām un krāsām. Patiesi, Andris Keišs ir daudz ticamāks, kad ar īkšķi uzliek pēdējo spīdumu uz pieres sava varoņa Salutaura alias Jāņa Tīdemaņa gleznotajai zivju sievai, nekā Antonio Banderass, kurš bezcerīgi izliekas bakstām kādu fragmentu pabeigtā Pikaso gleznā (TV seriāls “Ģēnijs”, 2. sezona, 2018). Arī viņa jaunākais kolēģis Igors Šelegovskis ir pārliecinošs pie molberta – patīkami koncentrējies un drošu roku. Montāžas vietas, pārejot no kadriem, kuros ir identificējams aktieris, uz roku tuvplāniem gleznošanas procesā, ir mazāk pamanāmas nekā, piemēram, pārejas no Natālijas Portmanes pusfigūras uz dejojošām kājām filmā “Melnais gulbis” (2010). Paldies dievam un režisorei, ka aktieri gleznojot negvelž patētiskas muļķības vai netēlo seksuālu uzbudinājumu, bet visu uzmanību velta neredzamajai saiknei “daba–audekls”. Mazliet grūtāk klājas Kristīnei Krūzei kā tēlniecei Ciemaldai, bet tēlniecība jau arī nav viegla lieta. Kopumā filmas veidotāji rada iespaidu, ka pārzina glezniecības tehnoloģiju labāk nekā daudzi kritiķi, jo gleznošana ir rādīta vairākās fāzēs – no pagleznojuma līdz nenožuvušai krāsai izstādes atklāšanā. Aizkustina arī citas detaļas – gan audekli, kas noņemti no rāmjiem un nevērīgi satīti ruļļos, gan marles kāršana priekšā logiem, lai izlīdzinātu apgaismojumu. Darbības mikrolīmenī stereotipu par mākslinieka darbu ir ne vairāk nekā nepieciešams komēdijas žanram. To, ka filmā attēlotais “mākslas teorētiķis” Kurcums ir ekstravagants ērms un runā smagnējos kalambūros, atliek vienkārši pieņemt – citādi profesionālim laikam nebūtu iespējams skatīties nevienu filmu par mākslu, ieskaitot visu laiku pliekanāko satīru “Kvadrāts” (2017). Bet par to, kas ir filmā tēlotie mākslinieki un ko viņi glezno, mēs tūlīt mazliet apspriedīsim!

Mākslas vēsturē, protams, tādas mitoloģiskas “Latvijas laika” mākslas kā filmā nav. Ir pretrunīgas tendences, kas nomainās pat vienu un to pašu mākslinieku daiļradē. Ļoti vienkāršojot, režisores lēmums piesaistīt katru tēlu noteikta autora darbiem ir labs risinājums filmas iekšējai loģikai. Tikai nevajadzētu pieļaut kļūdu, mēģinot to izmantot izglītojošiem nolūkiem, bet – ak vai, par vēlu! – kino, kā jau teikts, ir spēcīgākais no mītrades instrumentiem, ko nepārspēt ne ar kādiem komentāriem.

Filmas nosaukums un sižeta atspere paredz spēcīgu pretstatu – jaunais pret veco, jaunā māksla pret jau esošo. Šāds konflikts ideāli saskan ar modernisma idejām, kas bez liekas žēlastības pasludināja galu iepriekšējai mākslai un visa jaunā pārākumu. Latviešu mākslā tam atbilst periods tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, kad viens pēc otra sevi pieteica ekspresionisms, kubisms, un, patiesību sakot, nekā daudz cita. Konstruktīvisms uzplauka latviešu mākslinieku darbos Krievijā, bet līdz futūrismam vai sirreālismam latviešu mākslinieki netika. To vietā stājās jaunā lietišķība, klasicizējošas un neoreālisma tendences jeb tas, ko Dr. art Dace Lamberga sauc par mēreno modernismu.


Filmas “Homo Novus” aizkadrs. Publicitātes foto

Kurš no filmas varoņiem ir “jaunais cilvēks” ne tikai gadu, bet arī mākslas izteiksmē? Pirmā atbilde – tas varētu būt Juris Upenājs, jaunais talants, kuru bīda uz priekšu sevi par teorētiķi dēvējošais intrigants Kurcums un kurš iekaro arī citu prominenču sirdis. Aktieris Igors Šelegovskis tiešām ir gadus desmit līdz divdesmit jaunāks par pārējiem aktieriem (izņemot bērnus un skolnieces) un arī spēles manierē vairāk atbilst caurmēra mūsdienu kino. Viņa fizisko atšķirību un izbrīnīto sejas izteiksmi labi uztver kamera, kamēr sižets nepiedāvā daudz iespēju būt novatoram. Bet par to mazliet vēlāk. Avangardistes lomai labi derētu Ciemalda – emancipēta sieviete, tēlniece, kas acīmredzot pati arī prot akmeņkaļa darbu. Prototips Marta Skulme ir veiksmīgi izvēlēts. Ciemalda uzņemas iniciatīvu arī citās jomās – skūpsta Upenāju tāpat vien un kārto viņa apģērbu, nepārtraucot attiecības ar Kaspara Zvīguļa tēloto Žibeiku. Tomēr avangardistes vieta ir aizņemta – filmā, atšķirībā no romāna, uzdarbojas ekspresīvi futūristiskā teatrāle Margo Eiridīke (Guna Zariņa), kura, uzreiz redzams, nav par pilnu ņemama. Parādās filmas veidotāju, tāpat kā romāna autora, kurš palaikam izpaužas Kurcuma monologos, skepse – modernisms, izrādās, var būt arī pārmērīgs un smieklīgs!


Valdemārs Tone (1892-1958), "Pie loga" Audekls, eļļa,1932. LNMM kolekcija

Patiesībā, ja vien nepieņem, ka Kurcums pārtver jauno Upenāju burtiski stacijā homoerotiskas intereses dēļ, ir grūti atrast pamatojumu viņa straujajai karjerai, bet tas sarežģī tēlu attiecības līdz rēbusam. Daugavpils mākslas skolas absolventa skiču blokā, ko izšķirsta Kurcums, jau ir pamanāms Valdemāra Tones rokraksts. Taisnība, Valdemārs Tone (1892–1958) spilgti parādījās 1920. gadā ar kubisma ietekmētiem portretiem un tiešām devās uz Parīzi 1922. gadā. Turklāt viņam piederēja Anšlava Eglīša simpātijas. Tomēr Upenājs līdz Tones rokrakstam nonāk vēlāk filmas gaitā – un uzreiz pie desmit gadus vecāka Tones! Pa vidu viņš mazliet glezno kā Oto Skulme – ar atrunu, ka tikai studiju nolūkos (kadrā pavīd Skulmes “Aspazijas bulvāris”). Viņa patstāvīgos darbus, kas piedāvāti personālizstādei, mēs īsti neredzam. Toties visas filmas gaitā Upenājam tiek daudzkārt atgādināts, ka viņam jātur mute un jārespektē autoritātes. To viņš arī dara, kļūstot komerciāli veiksmīgs. Bet tiklīdz Upenājs iegūst mazliet pašapziņas, tā tūlīt tiek sodīts – draugs izjokojis, gleznošana nevedas, viņš pat šaubās par savu lielāko trumpi – nevainojamo izskatu. Konkurents mākslā un mīlas lietās Žibeika, ar kuru Upenājs nesaprotamu iemeslu dēļ vienubrīd sadraudzējas, vispār neglezno, bet mazliet redzams ar zīmējumiem à la Padegs. Par lielāko galvenā varoņa oponentu kļūst Andra Keiša tēlotais Salutaurs – talantīgs alkoholiķis ar riebīgu raksturu. Lieki teikt, ka viņš uzreiz piesaista skatītāju simpātijas. Režisore Salutauram uzticējusi “gleznot” Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa (1897–1964) darbus. Kā redzams, filmas “vecais” un “jaunais” ir gandrīz vienaudži, tikai pretējā secībā. Režisore mērķtiecīgi veido savu, nevis mākslas vēstures stāstu, lai gan tas pirmajā mirklī nav tik viegli atšifrējams: jaunais Upenājs tikai sākumā ir maliet “lecīgs” – lai gan īstenībā pat nav, vietējie seniori tikai viņu par tādu uzskata. Viņam neizdodas konkursam paredzētais darbs – kāda daudzfigūru kompozīcija – un viņš rod iedvesmu, bezgrēcīgi veroties Pēterbaznīcas logos kopā ar Ciemaldu. Tad mēs pamanām, ka pa logiem plūstošas gaismas filmā vispār ir daudz (operators Jānis Eglītis), reizēm pat atstājot ēnā aktieru sejas. Acīmredzot tam ir simboliska nozīme. Rezultātā top triumfāla glezna – Valdemāra Tones “Pie loga” (1932). Sievietes tēls pretgaismā tiešām ir attāli līdzīgs Kristīnes Krūzes tēlotajai varonei. Tone ir portretējis mākslinieci Annu Dārziņu, glezna ir izjusta un meistarīga. Tikai tā noteikti nereprezentē modernisma dumpi – drīzāk soli neoklasikas virzienā, ļoti raksturīgu latviešu mākslai 30. gados.


Filmas “Homo Novus” aizkadrs. Publicitātes foto

Anšlava Eglīša prozas moralizējošais pirksts izduras cauri filmas audeklam: modernā māksla – tas ir labi, bet ar mēru! Jaunā cilvēka ceļš uz īstu mākslu ved caur pieticību un pazemību. Bet viņam tik un tā nekad neaizsniegties līdz Salutaura ģenialitātei, lai kāds kretīns viņš arī nebūtu. Apbalvojumu mākslas konkursā piešķir tauta, bet vēl nozīmīgāka Upenājam ir Salutaura strupā uzslava.

Filma ar sižetu, ko amerikāņi noteikti pabeigtu ar happy end, latviešu versijā izskan rezignēti: kad jaunais cilvēks Juris Upenājs samērā neizteiksmīgi aizbrauc uz Parīzi, mūzai Ciemaldai diskrēti pievienojoties (cerams, ka viņiem beidzot būs sekss!), mēs nesekojam viņiem, bet paliekam tepat Latvijā kopā ar režisori un kameru, provinces avangardisti Margo un ģeniālo lūzeri Salutauru, un svītu, kas māžojas kārtējā hepeningā. Jo mēs jau arī nezinām, kā jāizskatās latviešu māksliniekam, kurš ir ne tikai talantīgs, bet arī mērķtiecīgs un pašpārliecināts. Vismaz tik daudz, ka Parīzē spētu ne tikai notriekt naudu kā Žibeika vai Salutaurs, bet iekarot savu vietu arī tur. Kas mums to varētu pastāstīt? Rotko, Klucis, Vija Celmiņa? Droši vien, bet viņi jau pārstāv pavisam citas kultūras. Latviešu modernisms ir bijis un pagājis, mīts ir noslēgts un, jāatzīst, diezgan traumatisks.