KINO  
Jānis Ābele. Foto: Asnāte Jakubāne

Neizpulēt no dzīves par daudz 0

Saruna ar kinorežisoru Jāni Ābeli

Helmuts Caune
13/02/2019

2018. gada Riga IFF kinofestivāla People's Choice balvu ieguva režisora Jāņa Ābeles pirmā pilnmetrāžas filma “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”. Franču jaunā viļņa stilistikā ieturētā filma ir mīlasstāsts starp diviem jauniem cilvēkiem, Leo un Annu (atveido Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Herbsta), kas risinās Francijā un Latvijā. No 1. februāra filma ir skatāma Latvijas kinoteātros.

2012. gadā Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu filozofijā, Jānis devās uz Kultūras akadēmiju, lai apgūtu kinorežiju. Sadarbība ar Herbstu izvērtās jau Jāņa diplomdarba īsfilmā “Augstāk par zemi”, kas izpelnījās publikas atzinību, savukārt filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala” tapšanas laikā kļuva zināms, ka Jānim uzticēts ekranizēt nu jau leģendāro Jāņa Joņeva romānu “Jelgava 94”, kas būs viņa nākamā pilnmetrāža.


Kadrs no filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”

Saki, lūdzu, kas tev ir svarīgāk – būt godīgam pret sevi vai pret sev tuviem cilvēkiem?

Svarīgāk man ir noteikti būt godīgam pret sevi.

Vai tev šķiet, ka tev tas izdodas?

Es teiktu, ka es cenšos to darīt.

Ļoti labi. Saki, lūdzu, kāpēc filma sākas ar citātu no Platona “Alkibiāda”? Kas ar to tiek pateikts?

Tur ir divas atbildes – viena ir par pašu notikumu, kā es līdz šim citātam nonācu filmas sakarā, un otra tad ir atbilde uz tava jautājuma otro daļu – ko es ar to gribu pateikt.

Varbūt tu vari izstāstīt abas?

Jā. Pirmkārt, mūsu filmas montāžas režisore Madara Didrihsone montēšanas laikā studēja filozofiju un aktīvi lasīja klasiķus. Kaut kad apmēram montāžas vidus fāzē viņa vienkārši atsūtīja telefonā nofotogrāfētu vienu lapu no “Alkibiāda” ar komentāru, ka filmā ir tas saskatīšanās motīvs, kas izspēlējas gan ainās, gan dialogā, teiksim: “Ko tu tā skaties?  Vienkārši skatos.” Viscaur filmā viņi kaut kādā ziņā viens uz otru skatās un varbūt ne līdz galam tiek viens otram klāt. Un šo pūļu rezultātā brīžiem filmā ienāk šis acs motīvs. Un tad Madara vienā brīdī atsūtīja vienkārši šo lapu – heijā, paskat, cik interesanti tas sasaucas! Pats no savām filozofijas studijām, protams, neko šādu neatcerējos, bet šķita – jā, tur kaut kas ir, un varbūt, pieliekot sākumā... Cerams, ka tas nenolasās tā, ka es gribu, lūk, visiem parādīt, ka es esmu lasījis kaut ko no Platona un ka šī būs ļoti intelektuāla filma. Drīzāk būtu labi, ja tas dotu kaut kādu impulsu vai norādi, uz ko skatīties. Piekodinātu, ka skatienam šajā filmā būs liela nozīme.

Pie filozofijas studijām mēs vēl nonāksim, bet tu tikko pieminēji, ka viņi ar to skatienu mēģina tikt viens otram klāt, bet īsti netiek. Bet vismaz man palika iespaids, ka šī spontānā un momentānā iemīlēšanās un tai sekojošās jūtas, kas filmā attēlotas, ja ne gluži mēģina parādīt, tad vismaz mēģina atsaukties uz kaut kādu senu priekšstatu par “absolūtas mīlestības” jēdzienu.

Pilnīgi piekrītu.

Tas asociējas ar visādiem tur klišejiskiem piemēriem kā Tristans un Izolde, Meistars un Margarita – bet kā iet kopā tas, ka viņus uzreiz un bez nosacījuma vienoja absolūta mīlestība, ar to, ka viņi līdz galam netiek viens otram klāt? Vai tev nešķiet, ka tur ir pretruna?

Viena lieta, ko derētu atcerēties tieši par filmas galvenajiem varoņiem Leo un Annu, ir tāda, ka viņiem jau ir kaut kāda attiecību vai – viņuprāt – iemīlēšanās pieredze, bet šis ir stāsts par to pirmo lielo, īsto mīlestību. Un tas, par ko es daudz domāju šīs filmas sakarā un par šiem varoņiem, ir, ka bieži vien šajā vecumā, kurā tu vēl neesi nonācis līdz tai pirmajai lielajai mīlestībai, tu daudz vairāk esi iemīlējies faktā par iemīlēšanos. Ar visiem šiem te tristaniem un izoldēm un pārējo literatūras un romantisma ēras slogu. Tu tak arī jauns cilvēks, tev taču arī beidzot gribas. Tu tā kā esi šo un to un visu kaut ko pamēģinājis, bet tu gribi iemīlēties pa īstam tā, kā raksta grāmatās un rāda filmās. Un varbūt – it sevišķi no puiša puses – es teiktu, ka viņš vairāk iemīlas idejā par iemīlēšanos, un tikai pēc tam saprot, ka tā tur pretim ir īsta būtne ar savām problēmām un savu realitāti.


Kadrs no filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”

Cik daudz tu esi gatavs stāstīt par to, kas no tavas personīgās pieredzes radīja šo stāstu?

Tev droši vien būs kaut kā jātirda mani tālāk ar tiem jautājumiem, jo gan jau es kādā brīdī veikli noslēpšos. Tur gan praktiski nav tādu izteikti autobiogrāfisku ainu. Bet daudz kas tomēr ir autobiogrāfisks tādā izpratnē, ka tas ir noticis ar cilvēkiem man apkārt un piefiksēts daudzās sarunās – nevis tāpēc, ka es būtu kaut ko baigi vācis filmas materiālam, bet vienkārši tāpēc, ka labi draugi cits ar citu runā un stāsta arī par saviem pārdzīvojumiem mīlestībā. Akmentiņš pie akmentiņa vācas, kaut kādas situācijas, kuras priekš kino būtu par garlaicīgu, es mēģinu uzburt interesantākas. Es gribētu teikt, ka lielākā daļa no filmas ir nevis notikusi ar mani, bet es to esmu noklausījies citu cilvēku stāstos vai pats nolūkojies, kas notiek starp cilvēkiem.

Kāpēc tev bija svarīgi to izstāstīt? Nu, ja tev bija svarīgi. Es nezinu, varbūt tev vienkārši iedeva naudu un bija jāuztaisa filma, bet...

Protams, vienmēr ir šis aspekts. Tās naudas gan nebija tik daudz, lai man būtu vienalga par stāstu. Ja man būtu vienalga, tad es droši vien par šādu naudu negribētu taisīt filmu. Domāju, ka kaut kādu pilnīgi iracionālu apsvērumu dēļ es vienkārši nevarēju neizstāstīt šo stāstu. Un ja pareizi atceros, man šķiet, ka tieši šo pašu teikumu es teicu vienam no tā brīža filmas producentiem Guntim Trekterim tieši šajā pašā ofisā, kur mēs tagad runājam. Šī nav filma, kurai mēs tagad varētu uzfilmēt treileri un tad to attīstīt, attīstīt, racionalizēt, noslīpēt stāstu, izadīt visu, ko vien var izadīt, un tad varbūt pēc gada vai pēc diviem, vai pēc trim kandidēt, kandidēt, kandidēt uz naudu un kaut kad beigās arī to filmu uzņemt. Drīzāk šis ir tāds stāsts, par kuru skaidri jūti, ka mēs to taisām tagad, kamēr kaut kas no tā stāsta vēl pašam sevī iekšā vārās.

Tāds kā steidzamības moments?

Jā, jo likās, ka kaut kad man pašam tas stāsts varētu sākt šķist banāls vai neinteresants.

Vai tas šobrīd jau nav noticis?

Ņemot vērā, ka es filmu veidoju svaigu, uzreiz un uz tām pašām sajūtām, tagad, pat ja man tās sajūtas ir pārgājušas, norimušas, pat ja es no viņām esmu izaudzis, man tāpat šī filma šķiet īsta. Un tas, ko man cilvēki prasa – mūžīgais jautājums, ko režisoriem var uzdot – vai tu esi apmierināts ar savu darbu, vai tev pašam patīk filma – ir jautājums, uz ko nevar atbildēt. Kā teica jau pieminētā Madara, ir daži cilvēki uz pasaules, kas nekad neredzēs šo filmu, un viens no tiem esmu es. Bet tas, ko es varu minēt kā filmas lielāko veiksmi, ir – man filma šķiet godīga. Un galvenais – godīga pašam pret sevi. Tajā filmā nekas nav samelots. Nekas nav uztaisīts kaut kā tāpēc, ka tas būtu dramaturģiski izdevīgāk.

Bet vai tev brīžiem nešķiet, ka tu mēģināji ievietot par daudz? Kaut ko par daudz no sevis, savu draugu mīlasstāstu pieredzes, tad vēl samest tur kaut kādu filozofiju, samest tur visādas franciskās detaļas, latviešu underground... 

Man liekas, ka tā ir tāda parādība, ar ko bieži slimo pirmās filmas. Varbūt. Varbūt. Es drīzāk teiktu, ka tāds bija nofilmētais materiāls, bet man šķiet, ka viņu izdevās attīrīt.

Kas grupas “Baložu pilni pagalmi” mūzikā ir tāds, ka tev likās tik atbilstoši gan šim stāstam, gan šim attēlam?

“Baloži” ir kaut kāda romantikas un vienlaikus arī skumju mūzika. Jā, tas gan ir priekš manis personīgi. “Baložiem” piemīt tāds raupjums, kas kaut kādā ziņā ir svarīgs filmas estētikā, un to mēs arī centāmies ieturēt. Nevis – kas mūsdienās ir ļoti popolāri – kaut kāds pašmērķīgs trash, bet drīzāk necenšanās no dzīves izpulēt kaut ko par daudz. Beigu beigās tieši šī apsvēruma dēļ es nonācu arī pie tiem Māra Šverna lenšu ierakstiem, ko viņš 80. gadu beigās bija uz maģīša rakstījis, pirms vēl vispār eksistēja “Baložu pilni pagalmi”, un ko viņš man pats uzdāvināja.


Kadrs no filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”

Tevi apmierina final cut, vai ir kaut kas, ko tev liekas, ka vajadzēja izmest, vai varbūt kaut kas, par ko tev ir žēl, ka tas tika izmests? Tāds laja jautājums profesionālim.

Mans labs draugs un gan šīs, gan manas iepriekšējās filmas skaņu režisors Ernests Ansons teica, ka filmas nekad nevar pabeigt, vienkārši pienāk pirmizrāde, un ļoti labi, ka tā. Par to, vai ir kaut kā žēl – varbūt tikai par vienu ainu, no kuras ir palicis viens kadrs, kas ir filmas pats, pats pēdējais kadrs. Bet vispār tā bija vesela aina. Un te ir tieši tas, ko tu jautāji iepriekš – vai es necentos sabāzt par daudz. Un tā aina būtu bijusi kaut kas par daudz, jo tā būtu vēl viena pavisam jauna stilistika. Bet tomēr ir arī mazliet žēl.

Man patika tas teiciens, ka filma nekad nav pabeigta, vienkārši pienāk pirmizrāde. Sanāk, ka tā kapitālistiskā industrija kaut kādā ziņā palīdz radošajā procesā. Perfekcionisma pārvarēšanai. 

Man liekas, ka jebkuri ierobežojumi, ja tie nav kaut kādā ziņā pārspīlēti un perversi, ļoti bieži nāk par labu.

Tevi kino interesēja jau no bērna kājas? 

No bērna kājas nē, tomēr diezgan sen. Katrā ziņā krietni pirms pilngadības.

Vai atceries kādu pirmo filmu, kas tev lika saprast, ka šitā ir lieta? Nevis kaut kāda bērnības mīļākā filma, bet gan – kas tev lika apjaust kino kā darbu, ar ko tu gribētu nodarboties.

Samērā nesen es atcerējos bērnības fantāziju ap desmit gadu vecumu... Tā nav filma, vienkārši bija kaut kur kaut kādi būvdarbi vai remonti, tur bija visādi krāmi sakrauti, un es tā skatījos un fantazēju – hm, ja šajā istabā būtu uzņemta action filma, tad varonis nolektu no turienes un izlektu pa logu, un tas īstenībā izskatītos diezgan interesanti. Bet ar to tajā bērna prātā tas arī beidzās – oh well, izskatītos interesanti, un gāju spēlēties tālāk ar kaut ko. Bet, ja nopietni... Es domāju, lielu nozīmi īstenībā atstāja nejauši televīzijā redzēta filma, ko es skatījos kopā ar mammu. Tas bija absolūti klasisks Holivudas biogrāfiskais darbs par Čārlija Čaplina dzīvi, kas, man liekas, arī saucas “Čārlijs” vai “Čaplins”, neatceros. Man liekas, Roberts Daunijs Juniors tur ir nospēlējis sava mūža vienīgo labo lomu; viņš tur tēloja Čaplinu, un patiesībā, ja tā padomā, viņi ir super līdzīgi. Man šķiet, viņam par to filmu ir vienīgā Oskara nominācija. To filmu es skatījos kaut kādā 2000. gadu sākumā. Un mana mamma bija lasījusi Čaplina biogrāfiju, un tad viņa man filmas laikā komentēja. Tāda parasta filma, bet mani kaut kas tur aizķēra par to kino dzīvi, es pieķēros pie Čaplina grāmatas, un pēc tam, kad biju izlasījis Čaplina grāmatu, man bija interese paskatīties tās filmas, par ko viņš raksta. Pateicoties tam, man bija interesanti arī redzēt tās mēmās filmas, kas citādi droši vien tādam piecpadsmit sešpadsmit gadus vecam tīnim šķistu super garlaicīgas. Un tad kaut kā tas sākās... Pēc tam jau sekoja dabīgā rakšanās pa druskai tālāk, kas sākumā galīgi nebija mērķtiecīga un lielākoties bija vienkārši vietējā Rīgas kinoteātru repertuāra apzināšana, kā arī, paldies dievam, kaut kāda veiksmīga ieklīšana kaut kādās jocīgās Eiropas filmās, kas sākumā šķita garlaicīgas, tomēr kaut kādu sajūtu atstāja.


Kadrs no filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”

Jā, un tāpēc man gribas jautāt, kāda velna pēc tu aizgāji studēt filozofiju?

Filozofiju aizgāju studēt ļoti apzināti. Es biju izdomājis – droši vien arī savā bērna prātā, bet to es galīgi nenožēloju – ka visticamāk, ja tu studē kino, tu iemācies tikai kaut ko tehnisku. Apmēram, kā turēt kameru vai kādos leņķos… Jau tad es biju sapratis, ka patiesībā kino mani interesē tas zemteksts un stāsts, tāpēc es gribu nevis saprast kaut ko par dzelžiem, bet saprast kaut ko par šo pasauli. Un tad pienāca 12. klase, visi uzdeva jautājumu, ko es darīšu, un es paņēmu Latvijas Universitātes bukletiņu, šķirstīju viņu un vienkārši ieraudzīju studiju programmu, kurā bija visvairāk tādu priekšmetu, kas man šķita aizraujoši.

Kādos veidos filozofija ietekmē tavu kino? Nē, tas būs pārāk vispārīgi, es tev pajautāšu konkrētāk: kāpēc tas sirmais kungs, kas tavā diplomdarba filmā nofilmēts tajā dzīvokļa ballītes ainā, kāpēc viņš to Bergsonu citē? Kādā sakarā tā aina tur ir?

Skaidrs, ka arī šai jaunajai filmā nemitīgi tiek pamatoti siets klāt franču jaunais vilnis, bet savā diplomdarbā es tiešām biju apsēsts ar franču jauno vilni. Un ja mums ir jauniešu ballīte, tad skaidrs, ka tā nav tikai jauniešu ballīte, bet ļoti pseidointelektuāla jauniešu ballīte. Tāpēc, skaidrs, ka bija vajadzīgs iemaldījies onkulis, kurš runā kaut kādu, angliski izsakoties, deep shit, pats nesaprazdams, ko viņš saka.

Bet tur bija arī kontrasts, ka tas sirmais kungs tur stāv un runā, un tad viens no galvenajiem varoņiem, kuram kaut kas reāli sāpēja tajā brīdī, kuram bija īsts pārdzīvojums, neizturēja un viņu rupji pasūtīja.

Jā, jā, tieši tā. Feikums pret “īsto”.

Ko tu atradi franču jaunajā vilnī?

Es nezinu, ko es tur atradu. Vienkārši cilvēciski mani aizvien vairāk un vairāk uzrunāja... Mani kā skatītāju vienkārši tīri emocionāli pavilka. Atkal tās iracionālās lietas, uz kurām es mīlu atsaukties.

Ir kaut kas, ko cilvēki domā, kad viņi saka “franču kino”? Vai šaurāk – franču jaunais vilnis. Kas, tavuprāt, notiek cilvēku prātos, kad viņi saka šos vārdus? Viņi domā tādu tīri formālu sarakstu ar režisoriem un filmām, un noteiktu skolu, vai viņi domā noteiktu estētiku?

Es domāju, ka viņi ar to saprot noskaņu. Un tā noskaņa izriet no kaut kā tāda, ko izplūduši var dēvēt par tradīciju.

Kā noskaņa var izrietēt no tradīcijas?

Tradīcija rada noteiktu attieksmi pret dzīvi, pret kino veidošanu un pret pašām filmām. Tāds būtu mans šarlatāniskais apgalvojums.

Nē, nē, labi, tur kaut kas ir, bet, man liekas, ka mums tas ir bišķiņ jāatšķetina. Jo tās ir divas dažādas kategorijas. Tradīcija – tas ir kaut kas tomēr taustāms.

Es domāju kino tradīciju.

Jā, jā, kaut kādi cilvēki, kaut kāda skola, kaut kāds kopējais pieņēmumu lauks, kurā operē režisori, producenti, aktieri, kuriem visiem ir daudz kas kopīgs. Tas ir kaut kas, par ko mēs varam spriest pēc vēstures, no fiksētiem avotiem. Bet noskaņa ir kaut kas, ko tagad, ja es noskatītos 20 tās tradīcijas filmas, ja man paveiktos, es varbūt varētu uztvert – tā ir tā noskaņa, kas izriet no šīs tradīcijas. Piekrīti?

Jā.

Nu labi. Piedod.

(Abi smejas.)

Es pēkšņi iekritu monologā. Bet, lūk, interesanti būtu... Ja tu varētu papūlēties mēģināt atbildēt, ko tieši sevī ietver tā "noskaņa", tā franču jaunā viļņa noskaņa. Es zinu, ka tas nav vienkārši. 

Labi, es kaut kā mēģināšu malties. 

Ir baigi skaisti, ja kādai zemei vai tautai ir tas, ko varētu saukt par kino tradīciju, kas diemžēl, manuprāt, nav Latvijā. Nerunāsim tagad par lielajām zemēm, Franciju, Holivudu, itāļiem... Es varbūt par to par maz runāju, bet es absolūti mīlu arī poļu tradīciju. Tradīcija ir arī gruzīniem, kas ir ne īpaši lielāka tauta par latviešiem, bet kam kino ir desmitreiz lielāks. Un noskaņa ir kaut kas tāds, ko tu, ejot tehniski cauri kino kā mākslai un medijam, kaut kādā ziņā saglabā. Patiesībā es pat gluži nesen redzēju Renuāra “Nana” – pirmā pilnmetrāža tā nebija, bet tā bija viena no viņa pirmajām filmām. Tas ir mēmais kino, tur nav to franču dialogu, bet tur tāpat ir kaut kādā ziņā tā pati noskaņa... Nē, nevis tā pati, bet tu vienkārši ir noskaņa, kas viegli sasaucas ar, piemēram, Emanuēla Murē filmām. Murē ir aktieris un režisors, kurš manā filmā nospēlē epizodisku lomu. Es domāju, ka tas arī ir pats skaistākais, ka tu īsti nevari pateikt vārdos, kas ir noskaņa. Ir kaut kādas tādas matērijas, ko mēs apzīmējam ar vienu vārdu un it kā šausmīgi pašpārliecināti uz to atsaucamies, bet nevaram paskaidrot, kas tas ir. Tā, man liekas, ir viena no tām mākslas skaitākajām lietām, ka ne viss ir nodefinējams. Bet skaidrs, ka, ja runājam par konkrētu tradīciju, varam atrast varbūt kaut kādus objektīvus tehniskus kopsaucējus. Vai varbūt, ja mēs analizējam personāžus, ir skaidrs, ka, piemēram, sievietes tēls franču kino ir kaut kas ļoti specifisks.

Es tev neesmu pajautājis, kas tev ir tās lielākās kino autoritātes. Nu, Trifo – to es zinu. Kas vēl? Godārs?

Es teiktu, ka franču jaunais vilnis kopumā... Kaut kad kaut kādos pieteikumos uz kino nometni bija jāraksta trīs mani mīļākie režisori. Pirmais, kas ienāca prātā, ir vienkārši franču jaunais vilnis – visa tradīcija, nevienu īpaši neizceļot. Tur ir tas interesantākais – tā ir visa tā tradīcija, kas patīk. Ar vienu Trifo būtu par maz. Ja man būtu jāpasaka, kas man dzīvē ir tā kā iešķīlis vairāk uguni sirdī – Trifo vai Kišlovskis, tad Kišlovskis droši vien. Bet, ja franču kino kopumā vai poļu kino kopumā, tad franču. Nu jā, kaut kā tā. Bet, ja vēl par personālijām – es minēju Čaplinu, ar ko kaut kādā ziņā viss sākās, es viņu aizvien ļoti augstu vērtēju... Mēs režisorus mēdzam vērtēt pēc tā, ka viņi uztaisa kaut kādas tehniskās vai saturiskās revolūcijas. Viņš tā īsti neuztaisīja nevienu, neņemot vērā to, ka viņš bija pirmā slavenība, kas ir kaut kādā veidā revolūcija, bet viņš brīnišķīgi izmantoja to, kas jau bija izgudrots.


Kadrs no filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”

Nedaudz vēl atgriezīsimies pie filmas “Septiņi miljardi”. Kāpēc Jana un Raimonds? Kāpēc šie divi aktieri?

Tāpēc, ka viņi izrādījās vispiemērotākie. Ļoti pragmatiski argumenti. Protams, par Janu stāsts ir garāks, jo es ar viņu kopā strādāju arī pie sava diplomdarba, un mums izveidojās ļoti brīnišķīga sadarbība, man ļoti patika attieksme, kā viņa pieiet lomai un kā viņa caur sevi interpretē to, ko es gribētu redzēt uz ekrāna. Un man viņa šķiet ļoti kinematogrāfiska. Raimondu es iepazinu tieši šīs filmas tapšanā. Notika izvēle starp vairākiem aktieriem, Raimonds man šķita vispiemērotākais, lai iemiesotu šo kaut kādā ziņā no vienas puses pievilcīgo puisi, kurā var iemīlēties, kurš tajā pašā laikā no ārpuses ir it kā atturīgs... Un viņš šķita ticams tādam restauratora un smalka darba darītāja tēlam, kurā jaušams spēks un jūtīgums reizē... Es viņu ieraudzīju tajā Leo tēlā.

Kāpēc Leo nodarbojās ar gleznu restaurāciju? Kāpēc tāda detaļa?

Kā māca kino skolās, tam, ar ko nodarbojas galvenais varonis, jābūt kaut kādā mērā vizuālam, un es tam ļoti piekrītu. Gleznu restaurācija tāda ir. Tas ir arī kaut kas gana svešs lielākajai daļai sabiedrības, jo nu, atbildēsim godīgi, cik daudzi no mums ir redzējuši, kā notiek gleznu restaurācija? Tāpēc ir interesanti ilgāk vai īsāk pavērot, kā tad tas īsti notiek. Ja tādā dziļākā plāksnē, tad filmas apakšslānī ir daudz domāšanas par laiku un par visa paiešanu. Par to arī filmas nosaukums – viss kaut kad paies. Un gleznu restaurators ir viena no tām profesijām, kas cīnās pret laika zobu.


Kadrs no filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”

Vai šīs filmas izveidošana tev palīdzēja personiski? Vai tu kaut ko līdz ar šo filmu palaidi vaļā, vai tas tev palīdzēja kaut ko atrisināt?

Man liekas, tā vispār ir tāda baigi savtīgā štelle, ja tu uzliec kaut kādam radošam darbam tādu uzdevumu – sevi no kaut kā attīrīt. Jo sevišķi, ja tu šo te radošo darbu pasniedz tā, ka vēl citiem tas būtu jāskatās...

Par viņu naudu.

(Smejas.) Jā, par viņu naudu. Nu, tāds katrā ziņā nebija pamatmērķis. Es neteiktu, ka bija kāda problēma, kas manī bija un būtu tikusi atrisināta.

Es arī nesaku, ka tevī tāda bija, bet varbūt nejaušā kārtā tomēr gadījās?

Es varētu atbildēt īsi – ar šo filmu es kļuvu vecāks.

Labi. Paldies tev.