Foto

Ne tikai sāpes

Pārdomas par Džuljena Šnābela drāmu “Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” (At Eternity’s Gate)

Toms Treibergs, LR1 kultūras žurnālists 
21/02/2019

Ir autori, kuru jaunākie darbi tiek gaidīti un saņemti kā Notikumi. Gan tāpēc, ka  tos mēdz nošķirt garāki laika nogriežņi, nekā esam izlutināti pierast, gan tāpēc, ka viņu redzējums un talants sniedzas pāri pašiztēlotām robežām. Šajā gadījumā saruna būs par kino un kādu režisoru, kura darbības rezultāti vēl arvien tiek uzņemti kā Notikumi, nevis kā kārtējā aizpildītā aile jau sen saplānotā grafikā. 

Gleznotājs un režisors Džuljens Šnābels pelnīti atrodas šajā autoru kategorijā. Viņa filmogrāfija ir kvantitatīvi neliela, toties uzņemto filmu kvalitāte apliecina, ka grodi un oriģināli darbi nav (un varbūt arī nemaz nevar būt) saistāmi ar konveijera lentes dinamiku un ražīgumu. Latvijas ziemas griezīgumā skatītājiem vēl arvien ir iespēja filmā “Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” paklejot līdzi gleznotājam Vinsentam van Gogam (viņa lomā Vilems Defo) un arī Polam Gogēnam (Oskars Īzaks) pa Francijas provinču pulsējošajām, skaistuma ziņā – bezmaz neiespējamajām ainavām. Iespēja tuvumā pieredzēt brīžus, kas ir vieni no pašiem netveramākajiem, intīmākajiem un maģiskākajiem. Brīžus, kuros top mākslas darbs. 


Džulians Šnābels un Vilems Defo pie molberta uzņemšanas laukumā. Foto: © CBS Films

Šnābels kā gleznotājs šajā filmā iesaistījies tiešāk nekā tikai glezniecības procesa un mākslas vēstures nianšu pārzinātājs. Ieraugot mākslas departamenta piedāvātās Van Goga darbu reprodukcijas, viņš tās nosaucis par nepieņemamām un tālab pie gleznošanas ķēries pats. Tāpat režisors reizumis piesēdies pie audekla arī filmēšanas laukumā – epizodēs, kurās tuvplāns virzīts uz mākslinieka rokām gleznošanas laikā. Protams, savs ekrāna laiks ir atvēlēts arī Defo rokām, jo Šnābels ir pamanījis, ka viņu abu plaukstas ir tik līdzīgas, ka nemaz nevar noteikt, kuras rokas konkrētajā epizodē triepj krāsu uz audekla.  


Kadrs no filmas "Pie mūžības vārtiem". Foto: © CBS Films

Filma apbur ar krāsām. Kā tās nomaina viena otru, te pārslīdot cita citai, te virmojot un ņirbinoties, te sterili un precīzi pārslēdzoties no vienas otrā. Ir noteiktas epizodes, kurās krāsas ilustrē gleznotāja iecienīto kolorītu tai posmā, ko viņš pavadīja Arlā un Overā pie Uāzas. Savas darbības saasinātākajos brīžos viņš bija spiests gan saskarties ar vietējo iedzīvotāju naidpilno un neizpratnes piepildīto attieksmi, gan lūgt pabalstu savam brālim Teo (Ruperts Frends), kura portrets pie ģimenes kamīna (vismaz filmas piedāvātā stāsta ietvaros) ir ieskauts lakotā, smalka kokgrebuma rāmī. Turpinot analoģiju, paša Vinsenta veikums summējas visu dzīvo dvēseļu aizmirstā skiču albumā, kā tas tiek parādīts filmas nobeigumā. Tāpat arī viņa darbos, kuri izstādīti jau blakus mākslinieka zārkam ar paša mirstīgajām atliekām tajā. 


Kadrs no filmas "Pie mūžības vārtiem". Foto: © CBS Films

Šnābels ir izvēlējies atainot Van Goga mūža izskaņas periodu, kurā viņu moka problēmas ne vien ar savu psihisko, bet arī ar pavisam ikdienišķo sadzīves stāvokli. Nabadzība, ārpusnieciskums, iekšējo dziņu un impulsu valdījums pār sociāli “pieņemtajām normām” un “kārtīga cilvēka” dzīvi. Lai šos motīvus atainotu ne tikai sižetiski, bet arī vizuāli, liels nopelns ir operatoram Benuā Delomam. Lai ilustrētu Van Goga emocionālo sasprindzinājumu un ciešanas (piemēram, kad viņa mīļotais draugs Gogēns pēc iedvesmas un garu sarunu piepildīta kopdarba perioda izlemj atgriezties Parīzē), Šnābels uzlicis uz kameras objektīva savas brilles, tādējādi radot sadalītas dioptrijas efektu. Kas praktiskā izpausmē nozīmē iespaidu, ka skatāmies uz apkārt notiekošo ar raudoša cilvēka acīm. Vai arī tāda cilvēka acīm, kurš teju, teju izplūdīs asarās. 


Kadrs no filmas "Pie mūžības vārtiem". Foto: © CBS Films

Otrs kameras pienesums galvenā varoņa trauslās un jūtīgās situācijas ilustrēšanā ir kaut kas līdzīgs starp tā dēvētās subjektīvās un dokumentējošās kameras darbību. Tātad, no vienas puses, kamera nodrošina iespaidu, ka mēs paši esam klāt varonim viņa krīzes brīžos un vērojam viņa ciešanas tā, itin kā būtu blakus pie, teiksim, psihiatriskās slimnīcas gultas. No otras puses, šis klātbūtnes efekts ir tik ļoti pārspīlēts, ka vienlaicīgi rada atsvešinātību un raudzīšanos vēl vairāk no malas, nekā pierasts audiovizuāla darba skatīšanās pieredzē. Tā teikt: “Saprotiet šo cilvēku, bet saprotiet arī to, ka nekad pa īstam nevarēsit viņu saprast”. 


Kadrs no filmas "Pie mūžības vārtiem". Foto: © CBS Films

Te arī parādās būtiskākā iebilde pret filmas scenāriju, kas Van Gogu mums ataino galvenokārt kā uz nervu sabrukuma robežas balansējošu cilvēku, kurš izmisīgi pieķeras savam draugam Gogēnam, alkaini patveras pēc mierinājuma brāļa azotē un īpatnēji meditē par dabas spēku un skaistumu, piemēram, guļot klajā laukā un berot sev acīs zemi. Varētu jautāt, vai labāka alternatīva būtu šo stāstu veidot melodramatiskāku? Protams, ka ne, un Šnābela vārds ar šo stilistiku ir diezgan pagrūti savienojams. Varbūt problēma ir tajā, ka režisoram Van Goga personības īpatnības bija tik tuvas, interesantas un svarīgas, ka viņš atvēlējis to interpretācijai pārāk ilgu ekrāna laiku, tās realizācijā ne vien atkārtojoties, bet reizēm pat apmaldoties. 

Par savu lomu Vilems Defo apbalvots Venēcijas Starptautiskajā kinofestivālā un šobrīd viņa vārds lasāms ASV Kinoakadēmijas balvas “Oskars” nominantu listē kategorijā “Labākais aktieris”. Defo vizuālā līdzība, cik nu mēs par tādu varam adekvāti spriest, ir “elementāri saskatāma”, bet spēcīgākais aktiera atribūts šīs lomas atveidē ir acis un balss tembrs. Brīžiem viņš atgādina savādu putnu, kurš zem padriskātās drēbju kārtas slēpj zeltainu spalvu un spēcīgus spārnus. Tos gan mēs nekad neieraugām, jo, kā jau minēts iepriekš, Šnābels ir izvēlējies akcentēt Van Goga Via Dolorosa, nevis aizrautīgākas un vitālākas biogrāfijas epizodes, kuras, pēc atsevišķu mākslas vēsturnieku norādēm, gleznotāja dzīvē tomēr nebija deficīts. 


Kadrs no filmas "Pie mūžības vārtiem". Foto: © CBS Films

Varētu pieņemt, ka šis dramatiskais gleznotāja dzīves noslēguma stāsts ir Džuljena Šnābela terapijas sesija, kurā viņš aicina piedalīties arī skatītājus. Terapija ne tikai par konkrētu vēsturisku un mīklainu personu, bet arī par patiesa, bezkompromisu mākslinieka ērkšķiem piebārstīto ceļu – jo ne jau visos laikmetos ģēniji ir atpazīti, novērtēti un vainagoti ar atzinību un atalgojumu. Van Gogs noteikti nebija ieskaitāms šajā ģēniju kategorijā, bet tieši tāpēc viņa bezierunu sekošana paša uzstādītajiem ideāliem ir labs motīvs tālākai pašrefleksijai: cik tālu mēs katrs būtu gatavi iet, lai īstenotu savas idejas? Un kā izvētīt graudus no pelavām ar miglainu priekšnojautu pakausī, ka varbūt kāda no pelavu plēksnītēm piepeši sevī var atklāt visbrangāko graudu?...


No kreisās filmas scenārija līdzautore Luīze Kugelberga, aktieris Vilems Defo un režisors Džulians Šnābels uzņemšanas laukumā. Foto: © CBS Films