JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
KINO  
Viktors Freibergs grāmatas atklāšanā. Foto: Anna Dāve

Mēs redzam, kā tie dūmi pagaist 0

Saruna ar kinozinātnieku Viktoru Freibergu

Helmuts Caune
04/11/2019

Interviju ievadvārdi ir nepieciešama un vērtīga formalitāte, tomēr šķiet savādi tos rakstīt latviski lasošai publikai, ja runa ir par tādu personību kā kino pētnieks un asociētais profesors Viktors Freibergs (1955). Vismaz divu paaudžu mīļākais pasniedzējs, iecienīts asprātīgu ievadvārdu teicējs dažādos īpašos kino seansos, rakstnieks un kritiķis, vispāratzīta kino vēstures un teorijas autoritāte – grūti pateikt ko tādu, ko ikviens, kurš potenciāli varētu lasīt šo sarunu, jau nezinātu. Tas pats attiecas uz patiesajiem iemesliem, kāpēc Freibergs ir tādā cieņā (citējot kādu jaunu kinorežisori, ar kuru runāju pirms šīs sarunas, “kuram gan nepatīk Viktors Freibergs!”) – viņa vienkāršību, nepretenciozitāti, kluso zobgalību un viegli ironisko attieksmi pret dzīvi. Dažreiz rodas sajūta, ka Freibergs pret kino attiecas nopietnāk nekā pret dzīvi, lai gan, kā rāda viņa zemāk teiktais, tā nebūt nav. Bet pat ja tā būtu, viņam noteikti būtu labi iemesli.

Iegansts intervijai ir nupat iznākusī grāmata “Kinomāna slimības vēsture”, kas Riga IFF kinofestivāla laikā Cafe Film Noir telpās tika izrādīta plašai sanākušo draugu un cienītāju auditorijai. Svarīgs grāmatas nosaukumā ir katrs vārds atsevišķi: tas ir dziļi personisks vēstījums par smagu un brīžiem noslēpumainu slimību, ar ko Freibergs pēdējos gados ir cīnījies un izcīnījies. Grāmatas nodaļas sākotnēji tapušas kā pašterapeitiski dienasgrāmatas ieraksti bez nodoma publicēt. Piezīmēs par slimības pieredzi un ārstēšanos Freiberga apziņas un atmiņas tēli savijas un mijas ar asociācijām un atmiņām par neskaitāmajām redzētajām filmām, kas brīžiem šajā cīņā ir kalpojušas kā glābiņš.
Divas dienas pēc grāmatas prezentācijas viņam bija jāsaka ievadvārdi Stenlija Kubrika meistardarba “2001: Kosmosa odiseja” īpašajā seansā festivāla ietvaros. Pirms seansa mēs tikāmies kafejnīcā “Tinto”, kur pie viskija glāzes sākotnēji paredzētā ikdienišķā intervija ar jomas speciālistu izvērtās par, manuprāt, visnotaļ personisku un atklātu sarunu.


Viktors Freibergs grāmatas atklāšanā. Foto: Anna Dāve

Šķiet, ka visbiežāk pieminētā filma grāmatā “Kinomāna slimības vēsture” ir Andreja Tarkovska “Spogulis”. Kāpēc šī filma jums ir tik tuva?

Tāpēc, ka “Spogulis”, manuprāt, ir viena no tām filmām, kas ir praktiski neatkodējama. Kad tu noskaties to pirmoreiz – es atceros, redzēju uz lielā ekrāna –, nevar saprast gandrīz neko. Sākumā padomju cenzūra to īpaši negribēja izrādīt, jo neviens īsti nevarēja saprast, par ko filma ir, līdz ar to nevarēja arī saprast, vai vajag kaut ko cenzēt. Tas nozīmē, ka cenzūra uzskatīja, ka skatītājs tomēr varētu būt gudrāks par viņu. Ka viņi tur ieraudzīs to, ko cenzori nav ieraudzījuši. Epizode, kur viņa skrien uz avīzes redakciju un apskatās, vai nav tomēr to kļūdu pieļāvusi... Es pieņemu, ka tajā brīdī viņa bija atcerējusies, ka kādā svarīgā teikumā vai, piemēram, Staļina vārdā ir pieļāvusi kļūdu. Tas, man šķiet, bija vienīgais, kur cenzūra varēja tā klaji piesieties. Bet vispār tā filma ir interpretējama tik daudz dažādos veidos! Tik ļoti sarežģīta un vilinoša... Mani, pirmkārt, “Spogulī” ļoti, ļoti aizrāva atmosfēra… tā sākuma aina, kur Terehova sēž uz žoga un smēķē, un tad kamera tādā puslokā apiet viņai apkārt, skan, man liekas, Baha mūzika, un parādās tas dakteris… Noskatījies pirmoreiz, es pieņēmu, ka neko nesapratu. Kad noskatījos otrreiz, man kļuva skaidrs, ka tas ir tāds apziņas plūsmas kino, ka šīs ir atmiņas, ko atceras, piemēram, dēls, atmiņas, kas ir mātes atmiņas vai sapnis, vai vairāki sapņi, kas ir ļoti sirreāli un kas pat līdz šim man ir grūti interpretējami. Aizvien man nav īsti skaidrs par to sapni, kur viņa mazgā matus un pēkšņi pazūd skaņa; mēs saprotam, ka tas ir apzināti, un tad mēs dzirdam ūdens pilēšanu, un tā skaņa tik ārkārtīgi intensīvi iedarbojas uz cilvēku... Bet tajā brīdī nav īsti saprotams, jo viņa it kā atrodas pagātnē, bet tajā pašā laikā viņa ir tagadnē, jo ir tajā pašā mājā, kur dzīvo tagad… tie laiki vienmēr saplūst un krustojas. Pēc tam es sāku “Spoguli” pētīt un pētīt, kādas 50 reizes esmu to redzējis, tad mēģināju izmantot Delēzu un viņa laika kristālus, jo filmas noslēgumā mēs nenonākam tagadnē; tur ir arī pretruna, bet tādā labā nozīmē, jo ko tur dara tā māte, kas, starp citu, ir paša Tarkovska māte? Māju jau vairs nav, aka ir piedrazota, kas simbolizē cilvēka absolūto nedrošību – cilvēks vairs nejūtas drošs, kad viņam vairs nav telpas, kur patverties. Un brīdī, kad viņas vīrs prasa, ko viņa labāk gribētu – meitenīti vai puisīti –, to nesaka aktieris, bet Arsēnijs Tarkovskis, Tarkovska tēvs, un līdz ar to uzskatāmi parādās tas biogrāfiskais moments... Bet, svarīgākais man te liekas – kad viņa neatbild un pagriežas, mēs ieraugām šo padzīvojušo sievieti, un viņas skatiens it kā ietiecas nākotnē; ejot pāri laukam ar abiem bērniem, viņa atskatās, un mēs nevaram uzreiz saprast, uz ko (pirmajā reizē to var vispār nepamanīt), – tur, pie elektrības staba, kas atgādina krustu, stāv viņa pati jaunībā un smēķē; un mēs redzam, kā tie dūmi pagaist, un tādējādi gaist arī laiks – nu, tas tā, vienkāršojot Delēzu, jo, atzīšos godīgi, es nevaru Delēzu līdz galam saprast. Tas laiks ir kā divpusējs spogulis, tas virzās gan uz priekšu, gan arī uz pagātni. Un tas man liekas interesanti. Ir vēl daudz lietu, kas man, katrreiz skatoties, atklājas no jauna. Es negribu teikt, ka tā ir vienīgā filma, ko es skatos atkārtoti, bet noteikti ir viena no... visintensīvākajām.

Bet jūs tomēr vairāk izstāstījāt tādus tīri objektīvus iemeslus, kāpēc šī filma var šķist bezgalīgi interesanta. Bet kāpēc tieši jums tā ir tik nozīmīga?

Nu, tas jau arī mainās... Arī Antonioni un daudzi citi klasiķi man ir ne mazāk nozīmīgi. Man bieži jautā, kas ir mana mīļākā filma, kas patiesībā ir nekrietns, pat amorāls jautājums, jo tādas vienas filmas man būtībā nav. Ik pa laikam es mazliet sameloju, lai tos skatītājus vai jautātājus nomierinātu. Lai viņi liekas mierā. Man kāds students vienreiz prasīja sastādīt desmit filmu topu, un es arī pamatīgi nomocījos, lai desmit filmas saliktu tajā secībā.

Kāpēc jūs mocījāties, nevis pasūtījāt to studentu?

Likās, ka ja viņš izlasīs šos nosaukumus, viņš pēc tam arī paskatīsies tās filmas, un tā arī bija. Man likās, ka no tā bija kaut kāda jēga. Bet, kad es pirmoreiz redzēju “Spoguli”... Es ļoti labi atceros to vidi, man liekas, tas bija kinoteātrī “Gaisma”… varbūt arī nē, bet tā atmosfēra, kas filmā tiek radīta, tā ir absolūti... Ar vēju, kas pēkšņi uzpūš... Tas netika panākts digitāli, bija speciāla vēja mašīna, kas radīja to vēju. Mihalkovam, piemēram, “Mīlas verdzenē” arī ir līdzīga aina, kur pēkšņi sāk dramatiski pūst vējš, radot spēcīgas emocijas. Man vienmēr ir licies, ka Tarkovskim – ne tikai “Spogulī”, bet visvairāk “Spogulī” – vide kļūst par taustāmu... gribas teikt “laika nospiedumu”, bet īsti nē. Mani ļoti aizrauj filmas, kuras, vienreiz noskatoties, nevar interpretēt, veidot gatavu interpretāciju. Tāpat nevar arī Linču un citus, ne jau Tarkovskis tāds vienīgais. Tas man ļoti patika šajā filmā. Vienīgais, kas man likās drusku par daudz, bija dokumentālie kadri, kas, godīgi sakot, mazliet apnika un izsita filmu no ritma.

Sarunā ar Danielu Zacmani, kas apmēram pirms diviem gadiem publicēta “Rīgas Laikā”, jūs diezgan pārliecinoši teicāt, ka filmu nav jāsaprot, filmai ir vienkārši jāpatīk vai jānepatīk.

Tas ir sākotnējais līmenis, varbūt es tur mazliet neprecīzi izteicos, neatceros vairs. Tā ir, ja mēs runājam par skatīšanās līmeni. Bet, ja runājam par kino kā, teiksim, pētniecības jomu – ja, noskatoties filmu, es vēlos to interpretēt, uzrakstīt akadēmisku vai mazāk akadēmisku analīzi, tad jau tas ir savādāk. Bet principā tas sākotnējais uzstādījums, manuprāt, ir tāds, ka filma var būt aizraujoša vienkārši arī ar to, ka ir vizuāli pievilcīga. Varbūt noslēpumaina, līdz galam neizprotama... Es nevaru iedomāties situāciju, ka, skatoties filmu, es mēģinu uzreiz galvā konstruēt kaut kādus rakstu fragmentus. Tas visu sabojātu, jo man patīk iet uz kino tieši tā iemesla dēļ, ka tas man palīdz nonākt citā vietā, dzīvot citā laikā. Tas varbūt izklausās banāli un klišejiski, bet tā ir, es tur neko nevaru darīt.

Tā kā sava vecuma dēļ es likumsakarīgi pazīstu daudzus jūsu studentus, atceros, ka kāds no viņiem man teica, ka jūs reiz esot apgalvojis, ka jūsu mīļākā filma ir “Pilsonis Keins”. Vai tā arī bija samelošanās?

Nu, tanī brīdī varbūt... Es noskatījos to filmu pie draugiem, ne kinoteātrī, bet pie draugiem Londonā. Viņiem bija kasete, bija kasešu laiks, tas bija ļoti sen, un es uz to procesu raudzījos ļoti skeptiski, jo man likās, ka tā filma noteikti ir pārvērtēta un man būs garlaicīgi. Sākumā tā arī šķita, bet pamazām tomēr filma man tiešām iepatikās.

No grāmatas “Kinomāna slimības vēsture” rodas iespaids, ka jūs savā – atvainojos par banalitāti – ikdienas apziņas plūsmā tiešām domājat par ikdienas notikumiem caur kino prizmu. Proti, jums ir kāda noteikta pieredze, un jūs uzreiz saistāt ar to kādu filmas ainu. Slimnīcas gaitenis – aina no filmas. Kaut kur braucu – aina no filmas. Tā ir struktūra, kas visu laiku atkārtojas šajā grāmatā. Vai jūs šīs atsauces uz kino pierakstāt pēc tam, retrospektīvi, vai arī jūsu domāšana tā patiešām darbojas?

Šajā grāmatā aprakstīto pieredzi es tiešām asociēju ar filmām. Es tur rakstu par magnētisko rezonansi, kas man tika veikta... Man bija nenormālas bailes no slimnīcas, man bija tāda klaustrofobija, ka Stradiņa slimnīcas sienās es vispār acis nevarēju atvērt. Un uz mani tur kliedza, bļāva, es nesaprotu, kāpēc, vienkārši briesmīgi. Un tad es sāku domāt tā, kā tur rakstu. Tur bija skaņas, kas man kaut ko ļoti atgādināja... Es to nepierakstīju uzreiz, tajā brīdī, bet pēc tam braucu ātri mājās, lai varētu to pierakstīt. Un tās asociācijas patiešām ir ne tikai ar filmām, bet ir arī tādas epizodes, kurās tu ieraugi, ka to, kas notiek ar tevi, varētu pārvērst filmā. Man ir bijuši tādi gadījumi. Atceros, reiz, kad vēl dzīvoju Rīgā, es pēc vakara lekcijām braucu mājās ar tramvaju, un man bija ļoti skumjš garastāvoklis. Tramvajā man aiz muguras kāda sieviete ļoti skaļi runāja pa telefonu, viņa bija acīmredzami bijusi pie sava mīļākā. Ļoti maigā balstiņā – jā, cik tas bija jauki, un mēs atkal satiksimies, tā un šitā... Tad viņai zvanīja kāds cits, viņa pacēla telefonu, un tur bija vai nu meita, vai vīrs, un viņa kļuva šausmīgi dusmīga, viņa teica – liec mani mierā, es drīz būšu mājās un viss. Un tad viņai atkal piezvanīja tas vīrietis, pie kura viņa bija bijusi. Tas bija diezgan sen, un viņai telefons laikam bija tāds, kurā nerādās, kas tieši zvana, un viņa dusmīgi teica – nu ko tev atkal vajag?! Un tad uzreiz – vai, piedod, es domāju, ka man atkal vīrs zvana un tā. Ar to tas viss nebeidzās, man tas bija ļoti bēdīgs vakars. Es saprotu, ka varbūt viņas ģimenes dzīve bija ļoti nelaimīga, varbūt vīrs bija dzērājs, es nezinu. Bet viņa gāja uz mājām pāri Brīvības ielai, uz Miera ielu, un tajā pašā virzienā gāju arī es. Viņai pretim nāca vīrs, kurš bija drusku iereibis, to gan varēja redzēt, un meitiņa, kura viņai pieskrēja klāt un gribēja apkampt, bet viņa viņu faktiski atstūma. Un man likās, ka tas ir tik nežēlīgi pret to bērnu. Nu labi, lai viņa tā dzīvo, kāda man tur daļa, ne man tur tiesāt un spriest, bet tad es iedomājos, ka šis notikums ir tāds gandrīz vai pabeigts stāsts, kas rada tik spēcīgu empātiju... Es saprotu, ka viņai laikam viss bija apnicis un varbūt viņai pat bija taisnība, bet man bija žēl tā bērna. Ko es tur varu darīt?

Vai nebija grūti grāmatā būt tik personiski atklātam par šo slimības vēsturi?

Ja man kāds būtu lūdzis speciāli rakstīt šo slimības vēsturi, es nekad mūžā to nedarītu. Bet mani draugi par to zināja, es viņiem reizēm devu lasīt nepabeigtus tekstus, kas sākumā tapa kā dienasgrāmata. Labi, par viņu reakciju nerunāsim, bet... Tas man bija vajadzīgs. To es darīju tikai tāpēc, lai palīdzētu sev. Rakstīju. Es nekad mūžā nerakstīju ar domu, ka kāds to iedomāsies publicēt. Kad viss sākās, es nozvērējos, ka nevienam neko neteikšu par slimošanu, bet ilgi šī apņēmība neturpinājās. Man bija bail vienīgi no tā, ka draugi no manis varētu novērsties – kuru interesē cilvēks, kuram, iespējams, ir nāvējoša kaite? Kā izrādās, principā jau bija arī. Pēc sākotnējās diagnozes prognoze bija, ka var ne uz ko necerēt, ka neko jau vairs nevar darīt, trešā stadija un tā tālāk. Es toreiz nebiju šausmīgi ilgi gājis pie ārstiem, nebiju taisījis asins analīzes gandrīz vai gadiem, man kaut kādas bailes visu laiku sēdēja pakausī, ka tur var būt kas slikts. Un es atliku, atliku, atliku, un tad es aizgāju un uztaisīju beidzot tās analīzes, un, kā izrādījās, bija arī slikti. Bija pavisam slikti. Daktere teica – tik slikti nemēdz būt. Viņa teica, lai es uztaisu vēlreiz, bet otrajā reizē nemaz vairs nevarēja uztaisīt, jo aparāts, kas nosaka audzēja marķieri, tik augstu, cik man bija, nemaz negāja. Gandrīz aparatūru salauzu tajā Gulbja laboratorijā. Mani aizsūtīja uz Onkoloģijas centru, kur ārsts uz mani... Es nezinu, kāpēc viņš sāka uz mani kliegt. Es vaicāju, vai nevar kādu ķīmiju, viņš man pretim kliedz – kādu vēl ķīmiju, tāpat nekas nelīdzēs! Pēc tam viņš drusku nomierinājās, bet teica, ka tāpat jums drīz sāksies sāpes... Nekādas sāpes man nesākās, un tagad, kā redz, viss ir daudz maz labi. Protams, zināt nekad nevar, tas viss nāk un iet.

Bet kāpēc jūs beigās izlēmāt publicēt savus pierakstus?

Tas skan mazliet ambiciozi un varbūt pat iedomīgi, bet man šķiet, ka kādam tas varbūt var noderēt vai palīdzēt. Atceros, bija gadījums, par ko es esmu stāstījis: studente teica, ka grib uztaisīt reportāžu. Toreiz jau visi par manu stāvokli zināja, tas bija pēc tam, kad bija akcija ar naudas vākšanu un visu pārējo. Viņa uztaisīja reportāžu par to, ka ir praktiski neiespējami pierakstīties Onkoloģijas centrā uz vizīti, jo tur visu laiku ir aizņemts telefons. Visi operatori aizņemti. Studenti bija pat aizbraukuši uz to slimnīcu, kur viņiem bija prasījuši, kurš tad tur ir tas ar tām problēmām. Bet, nudien, es biju gaidījis un klausījies to automātisko atbildētāju līdz pusstundai. Es šeit nerunāju par ārstiem, bet par vienkārši absolūtiem sistēmas trūkumiem. Nu lūk, viņi šo reportāžu ielika tikai mūsu mājas lapā, fakultātes studentu platformā, un nākamajā dienā tas parādījās visos portālos. Es domāju, palasīšu komentārus, gan jau visi gānīsies, un tā arī bija, tikai gānījās ne par mani. Daudzi bija sarakstījuši, ka ir pateicīgi par šādu interviju, jo vairs nejūtas tā, ka tikai ar viņiem tā notiek. Varbūt, ka šis arī ir... Es nezinu. Varbūt, ka nekā tur nav un beigās visi aizmirsīs par to grāmatu… Nu, ja aizmirsīs, aizmirsīs.

Nodrukāta paliks.

Nodrukāta jau ir, neko vairs neizdarīsi. Varbūt kāds nokritizēs, bet lai jau.


Kadrs no filmas "Spogulis". © IMDB

Vai jūs vēlētos, lai visa šī nebūtu bijis? Visas šīs slimnīcu un datortomogrāfu, operāciju un sāpju pieredzes? Vai tomēr, skatoties atpakaļ, liekas, ka tā bija ko vērta?

Nu, man ir… Tas izklausīsies diezgan perversi. Man nav nožēlas par to, ka tas viss ar mani notika, jo man no daudz kā ir pārgājušas bailes. Es pārstāju uztraukties par sīkumiem. Es negribu teikt, ka man bija viegli, visas tās depresijas, brīžiem bija šausmīgi… Un ir dienas, kad vispār negribas kāpt no gultas ārā un vispār neko negribas. Un viss. Tādās dienās es domāju – kā es tagad aizbraukšu uz fakultāti (es dzīvoju pie Jelgavas), kā lasīšu lekcijas... Ir bijušas dienas, kad neklātniekiem ir piecas lekcijas pēc kārtas! Ir studenti, kas saka – nevajag sevi mocīt, bet – nu kā, man tomēr vajag kaut ko darīt! Labi, piecas lekcijas ir par daudz, piektajā ne es, ne viņi vairs neko nesaprot, par ko mēs tur runājam, iestājas pilnīga bezfilma. Bet kaut kādu pieredzi tas dod. Man pārgāja bailes no ārstiem, nav problēmu, ka viņi saka, ka nevar man vēnas atrast... Es saku, ņemiet te... Viņi saka – sāpēs! Es – kas tad tās par sāpēm... Ziniet, cik mūžā esmu asinis nodevis? Man pilnīgi vienalga, kur jūs man tās adatas durat. Un tad man kaut kā likās... Es pēkšņi atcerējos vienu savu jaunības mīļāko rakstnieku – to gan man ir bail pārlasīt. Bija mums savulaik absolūti izcila pasniedzēja Tamāra Zālīte, kura man ieteica lasīt Džonu Faulzu. Viņam ir romāns “Kolekcionārs”, kur ir meitene Miranda, kas, savukārt, ir atsauce uz Šekspīra “Vētru”, jo arī tur galveno varoni sauc Miranda. Romānā viņu sagūsta puisis, kurš patiesībā no viņas neko negrib, izņemot to, ka... Viņš krāj uz adatām uzdurtus tauriņus, un Miranda kļūst par vienu no viņa kolekcijas objektiem. Viņš viņu tur kailu, fotografē un visādi moka; fotogrāfijām viņš nogriež galvas, lai viņa tajās būtu pilnīgi bezpersonisks ķermenis. Bet stāsts ir ne gluži par to, bet gan par to, ka vienā brīdī viņa savā dienasgrāmatā raksta, ka negribētu, ka ar viņu tas nebūtu noticis. Jo šī pieredze viņai palīdzējusi saprast sevi un savas spējas. Man liekas, ka visļaunākais, ko tādā brīdī var sev nodarīt, ir vienkārši padoties – nolemt, ka tev nekas nepalīdzēs, ka viss iet uz galu un jāgaida vien tā pastardiena.

Depresija arī ir kaut kas, par ko jūs diezgan atklāti runājat. Ja par to uzdotu šādu pašu jautājumu kā par ārstēšanās pieredzi – vai par depresiju jūs teiktu tāpat?

Nē.

Ka jūs negribētu, lai tās nebūtu bijis?

Nē, to es neteiktu. Es gribu, lai tās nekad nebūtu bijis. Es gaidu rītu, kad es pamodīšos un kad mani nepārņems kaut kādi drebuļi un nesāksies atkal kaut kādas panikas lēkmes ik pa laikam. Depresija nozīmē, ka tu nevari piecelties no gultas. No tā es gribētu tikt vaļā, tas ir ļoti, ļoti mokoši.

Bet vai tā arī nav ko vērtīgu iemācījusi?

Tā es nevarētu teikt. Kad iekšā viss tā kā savelkas, tā ir baigi nepatīkama sajūta. Tā ir depresijas sajūta. Es labāk paciešu sāpes nekā depresiju. Nē, es to negribu. Reiz vienu rītu es pamodos ar sajūtu, ka man ir iestājies miers, bet ilgi tas diemžēl neturpinājās. Bet tā ir sajūta, kurā es vēlētos palikt. Savukārt, kad eju uz auditoriju, tad ar katru brīdi man liekas, ka eju arvien lēnāk, bet – kad ieeju, tad ātri paliek labāk. Tev ir lekcija, tu domā citādāk, tev ir jārunā par filmām. Un daļa no studentiem ir ārkārtīgi jauki, uz to daļu es arī koncentrējos. Daudzi bija arī uz to grāmatas atvēršanu.

Jums vispār patīk pasniegt?

Patīk, ļoti patīk. Man tiešām patīk, lai arī reizēm ir grūti. Man ir bijušas situācijas, kad es izeju no auditorijas. Pasaku – atvainojos, iziešu uz trim četrām minūtēm ārā, jo mani pārņem tāda pilnīga bezspēka sajūta. Bet pasniegšana ir viena no lietām, kas man sagādā prieku.

Kā ārstēšanās pieredze jums lika mainīt attieksmi pret nāvi?

Jāpadomā mazliet (brīdi domā). Man būtībā nav bail no nāves...

Tiešām?

Bet man ir bail pamest tuviniekus. Un tās ir tādas gandrīz fizioloģiskas bailes. Reizēm ir tā... Kad gāju uz operāciju, dakteris man nevarēja pateikt, vai tur kaut ko varēs līdzēt, vai vairs nē, jo tā esot ļoti reta vēža forma. Viņš man prasīja, vai drīkst man teikt visu, kā ir. Es atbildēju – ja jūs man nepateiksit, kā ir, tad es izdomāšu vēl sliktāk, kā ir! Un tad viņš vēl piebilda, lai tikai es nenokrītu no krēsla. Es teicu – ja pēdējo pusgadu neesmu nokritis no krēsla, tagad arī nenokritīšu, turklāt jums ir ļoti labi krēsli. Un viņš pateica trīs variantus, kā scenārijs var attīstīties, un, paldies dievam, bija otrais, nevis trešais. Trešā varianta gadījumā mēs te diez vai runātu. Tad es kaut kā nomierinājos, nemaz negribēju iet slimnīcā, bet viņš man teica – nedrīkst atlikt, jo, lai kas tas tur arī ir, tas ļoti strauji aug! Es teicu – nē, es nevaru, man eksāmeni, tad vēl bakalaura darbi jārecenzē, un visādi mēģināju tikt no viņa vaļā, bet viņš nelikās mierā, līdz beigās gandrīz vai lūgdamies prasīja – nu varbūt jūlija sākumā jūs varētu? Bet bija vēl jāuztaisa visas analīzes, jāpārbauda kardiogramma, lai zinātu, vai vispār var operēt, un es teicu – nu labi. Tas gan prasīja ilgu laiku, ārsti nāca viens pakaļ otram un visu ko pārbaudīja, un viens atkal dikti brīnījās, teica – vai jums tiešām bija šādi audzēja marķieri? Es teicu – es jau pats nemērīju, to speciālists noteica! Viņš – kaut ko tādu neesmu līdz šim redzējis! Nu, jauna pieredze ir jauna pieredze. Un tad vēl tā māsiņa… To frāzi gan viņai nevajadzēja teikt, bet viņa prasīja – vai jūs esat tas, kuram pirmdien "būs tā smagā operācija"? Un es teicu – nu, es nezinu. Varbūt runa ir par kādu citu, bet es nezinu. Operācijas rīts bija briesmīgs. Viņi mani aizstiepa uz operāciju zāli, es biju iedomājies, ka tā būs tāda balta zāle kā filmās – ar baltām, gaišām gaismām, es būšu viens uz tā galda un mani iemidzinās… Bet nekā tamlīdzīga, blakus bija vēl viens, ko operēja; viņam, šķiet, bija plaušu vēzis, jauns cilvēks...

Gaisma bija dzeltena?

Gaisma bija tāda pilnīgi zaļgana, tur viss bija zaļā krāsā, un es klausījos viņu sarunās, kā nevarot trahejā dabūt to cauruli un kuru ribu zāģēs, un tad tur sāka kaut ko zāģēt... (Smejas.) Tajā brīdī skanēja “Radio Skonto”, un, lai man piedod Valdis Melderis, bet kopš tā laika man ne visai patīk “Radio Skonto”. Bet viņi saka – nu, ko jūs uztraucaties, Freiberga kungs! Un es saku – nu bet kā lai es neuztraucos, man ir bail! Tie dakteri bija labi, es nevaru neko teikt, bet viņi man varēja iedot kaut ko nomierinošu. Kaut kādu tableti jau iedeva, bet no tās man ne rīts, ne vakars.

Nebija nekāda zanaksa.

Nebija gan. Zanaksu, viņi teica, nevajag. Tad jau nevajadzēšot pat anestēziju taisīt. Viņi, paldies dievam, pirms tam man izstāstīja, kādas caurules un kur man pēc pamošanās var būt saliktas. Visas gan jau ka nebūšot, viņi teica, bet bija visas. Es biju kā tāds terminators vienās caurulēs vai arī kā tie tēli no “Matriksa” – no visām malām piebāzts ar caurulēm. Vienīgais, kas man ļoti patika, – uz pirksta bija tāds knaģītis, kas, kā sapratu, mēra temperatūru. Nodomāju, ka tas tā baigi smalki izskatās – kā filmās. Bet tie pārējie man nepatika… Trakākais bija pamošanās. Man rīklē bija iebāzts kaut kāds metāla štrunts. Es visu dzirdu, bet nevaru pakustināt pirkstus. Ak, dievs, visi noteikti domā, ka es esmu miris! Vienā brīdī beidzot sāku kustināt roku pirkstus un domāju – cerams, ka kāds redz. Bet filmās to parasti neviens neredz, kā mēs zinām. Un tad viņi izvāca to visu ārā. Pretīga pamošanās. Bija kaut kā šausmīgi mokoši. Bet pēc tam jau viss vispār bija ok. Kādas pāris dienas man nedeva ēst, pēc tam drīkstēju sākt ēst baltmaizi, ko es vispār nekad mūžā neēdu, bet man likās – ak, dievs, cik Latvijā ir garšīga maize!

Paldies par šo dalīšanos.

Nav jau nekāds noslēpums. Ārstiem tā ir ikdiena, man tā, paldies dievam, nav ikdiena. Kad mani pēc operācijas uzveda augšā palātā, es jau nezināju, ka drīkstu lūgt palīdzību, lai staigātu. Trubas man dakteris izrāva ārā, tā ka es pat nepamanīju – viņš tā pienāca un žvīks, žvāks! Man nenormāli vajadzēja uz tualeti un es aizgāju... Un tad es dzirdēju, kā sanitāres savā starpā runāja, ka tas mums tāds horošij maļčik – viņš jau pats staigā! Bet es taču nezināju, ka varu palūgt, lai man kāds palīdz aiziet. Es domāju – nu kā, mani te ielika un tad nu staigā! Un labi vien bija, jo es jau ilgi nemaz tur nepaliku, kādas astoņas dienas. Tādi tie piedzīvojumi.

Šopēcpusdien satiku kādu kino pietuvinātu personu un pastāstīju, ka man vakarā jāintervē Viktors Freibergs. Pavaicāju, ko tu jautātu Viktoram Freibergam? Viņa padomāja un iedeva šādu jautājumu: kā jums izdodas radīt iespaidu, ka jums joprojām interesē arī dzīve? Dzīve ārpus kino.

Patiešām nav tā, ka mani neinteresē dzīve. Interesē jau. Bet brīžiem man vienkārši gribas mazlietiņ... Šī nedēļa bija ļoti piebāzta un turpinās tāda būt, bet... Nu nē, mani interesē dzīve! Es nevaru iedomāties nekādus raudošus cilvēkus ap savu kapu, tikai ne to. Gribu, lai mani kremē un izkaisa... Vislabāk jau Temzā, bet kurš tad uz to Angliju aizbrauks. Var arī Aiviekstē, netālu no manas dzimtās pilsētas Madonas. Bet es negribu visus tos rituālus. Labi, jautājums arī nebija par to. Nevarētu teikt, ka es izliekos – jā, man ir brīži, kad ir ļoti grūti un liekas, ka būtu vieglāk, tā teikt, pacelt rokas, bet vienlaikus... Ir tādas dienas – piemēram, lai cik smaga bija tā svētdiena ar visu to grāmatu parakstīšanu, man tomēr... Tas tomēr radīja sajūtu, ka vēl kādam bez tuviniekiem par mani joprojām ir interese. Nevarētu teikt, ka mani neinteresē dzīve. Reizēm vienkārši negribas neko darīt. Bet, kad tu sēdi parkā, kādu gaidi – es vienmēr visur ierodos par agru, jo man jābrauc ar vilcienu – un skaties, kā lapas krīt, liekas, viss ir skaisti… Bet citreiz atkal ir tā, ka slapja mugura, paiet nevar, un tas soliņš ir glābiņš… un viss kaitina… Vārdu sakot, kā jau visiem. Kā es teicu pirms tās filmas, es nevaru iedomāties cilvēku, kurš visu mūžu ir laimīgs. Tā nemēdz būt. Tas taču ir vienkārši garīgi slims. Ir brīži, kad ir vieglāk, un brīži, kad ir smagāk, bet tā noteikti nav, ka man neinteresē dzīve.


Ievadvārdi filmas "2001: Kosmosa odiseja" īpašajam seansam. Foto: Anna Dāve

Kaut kad 1970. gadā vai mazliet pirms tam Godārs, runājot par attiecībām starp dzīvi un mākslu, ir teicis, ka kino ir tuvāks dzīvei nekā glezniecība un literatūra – ka kino ir kaut kur pa vidu starp dzīvi un mākslu, tas gan ņem no abām, gan dod abām. Glezniecība un literatūra jau sākotnēji ir mākslas statusā, bet kino – vismaz savā sākuma punktā – vēl nav gluži māksla, bet vairāk atgādina dzīvi. Vai jums par to ir kāds komentārs?

Es varu piekrist Godāram, protams, ar kuru man ir mazliet sarežģītas attiecības... Filma neimitē. Ilūzija, ka tā kaut ko imitē, ir liela problēma. Runāt par kino kā kaut ko, kam varētu būt līdzība ar to, kas notiek realitātē, ir pilnīgi lieki. Jo tā nav – mēs neredzam dzīvi tā strukturētu, kā mēs redzam kino. Lai cik sarežģīts vai ahronoloģisks būtu tās vēstījums, lai cik nesaprotams pirmajā reizē – kā tas ir ar “Spoguli” –, dzīvē mēs atšķirībā no kino tik un tā redzam tikai atsevišķus gabaliņus. Kā tā paša Godāra filmā “Trakais Pjero”, kur varonis saka, ka – jā, es redzu, kā manas rokas darbojas, kā man kājas darbojas, bet es neuztveru sevi tādā kopumā. Un filma, savukārt, šo kopumu rada. Taču ne jau imitējot dzīvi, bet drīzāk to sajūtu, kā varētu, iespējams, raudzīties uz dzīvi, ja būtu iespējams to uztvert strukturēti. “Strukturēti” nav īstais vārds... Varbūt ar kaut kādu viengabalainības sajūtu. Dzīvē jau tā reāli nenotiek. Mums ir fragmentēta dzīve, ikdiena… Tad mēs darām to, tad šo, bet filma to padara – lai cik tai būtu nesaprotams nobeigums vai sākums – viengabalainu. Tas viengabalainums eksistē tieši kino.