JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
KINO  
Andreja Tarkovska izstāde Eye filmu muzejā. © Studio Hans Wilschut

Andrejs Tarkovskis. Izstāde 0

Eye filmu muzejs, Amsterdama 14.09.–06.12.2019

Veronika Trojanska
08/11/2019

Tā ir filma par tevi, par tavu tēvu, tavu vectēvu, par to, kurš dzīvos pēc tevis un joprojām būs “tu”. Par Cilvēku, kurš dzīvo uz zemes, ir daļa no zemes un zeme ir daļa no viņa, par faktu, ka cilvēks par savu dzīvi ir atbildīgs gan pagātnes, gan nākotnes priekšā.1

Izcilais padomju kinorežisors Andrejs Tarkovskis neprasa īpašu iepazīstināšanu. Droši vien katrs, kurš kaut nedaudz interesējas par kino, spēj nosaukt vismaz vienu viņa meistardarbu – Solaris, “Stalkeru”, “Spoguli”. Viņa filmas ir izanalizētas no visiem iespējamiem aspektiem, to savā grāmatā “Veidojot laiku” ir darījis arī viņš pats. Kritiķi viņu ir slavinājuši gadiem ilgi. “Neviens no mums nespēj saprast, kā Tarkovskim ar kino izteiksmes līdzekļiem ir izdevies radīt tik psiholoģiski dziļus darbus.”2 Tomēr vairāk nekā 30 gadus pēc pēdējās filmas pabeigšanas Tarkovskis joprojām ir visnoslēpumainākais un pārprastākais krievu režisors. Risināt šo personības mīklu palīgā nāk Amsterdamas filmu muzejā Eye sarīkotā izstāde, kas veltīta Tarkovska daiļrades eksistenciālajiem aspektiem.


Andrejs Tarkovskis uz filmas "Upurēšana" filmēšanas laukuma, 1986

Tā kā pēdējos gados muzejs galvenokārt fokusējies uz laikmetīgo videomākslu un tādu vizuālo mākslinieku kā Viljams Kentridžs, Hito Šteierle, Jaspers Justs, Omers Fasts u.c. ar kino mediju saistītiem darbiem, ieraudzīt šeit slavena 20. gadsimta kinorežisora izstādi ir jo īpaši patīkami.

Vienkāršais nosaukums “Andrejs Tarkovskis. Izstāde” patiesībā izsaka visu. Ekspozīcija necenšas būt nekas vairāk par to, kas tā ir – vienkāršu veltījumu lielajam režisoram un viņa filmām. Izstādes iekārtojums (kas galvenokārt fokusējas uz viņa vispazīstamākajām filmām, sākot ar “Ivana bērnību” līdz “Upurēšanai”) var likt domāt, ka tā piedāvā “Tarkovska konspektu”, taču, pat ja izstādes stāsts seko hronoloģiskai secībai, tā nav tīra retrospektīva tradicionālā izpratnē.


Andreja Tarkovska izstāde Eye filmu muzejā. © Studio Hans Wilschut


Andrejs Tarkovskis, "Ivana bērnība", 1962

Ekspozīcija necenšas arī pasniegt Tarkovski kā mākslinieku, ielikt viņa filmas tēlotājmākslas kontekstā vai pretnostatīt viņa daiļradi laikmetīgās mākslas darbiem. Tomēr ir grūti nedomāt par Tarkovska radītās tēlainības milzīgo ietekmi uz mūsdienu kino un vizuālo mākslu.3 Izstādi pavadošā filmu programma – paralēli pilnai režisora filmogrāfijai un filmām, kas viņu iedvesmojušas – piedāvā lentes, kas tapušas Tarkovska radītā universa ietekmē (tostarp Aleksa Gārlanda, Krisa Mārkera, Karlosa Reigadasa, Larsa fon Trīra u.c. filmas).

Andreja Tarkovska attiecības ar laiku kā “nospiedumu” kaut kādā ierīcē šķiet tuvākas fotogrāfijas medijam, nevis kustīgajam kino attēlam. Šo attiecību analīze “palīdz mums izprast Tarkovska filmu savdabīgo spēku, kas neslēpjas ne to naratīvā, ne ideoloģiskajos skaidrojumos, bet gan to projicētajā nereducējamajā materialitātē.”4 Šo materialitāti paspilgtina meistarīgi izspēlēta tādas ikdienas dzīves izpēte, ko pēkšņi izjauc pārdabiskā parādīšanās. Rezultātā abas – garīgā un fiziskā – realitātes sastopas vienā plaknē – attēlā. Un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc viņa filmas, prezentētas šajā mākslas muzeja kontekstā, tik labi strādā.


Andrejs Tarkovskis, "Netālu no Baņjo Vinjonī", 1979-1982, Itālija, polaroīds

“Izstādē” katrs Tarkovska meistardarbs tiek demonstrēts uz vairākiem atsevišķiem ekrāniem, kas izkārtoti diptiha un triptiha formātā, atgādinot gluži vai kinematogrāfisku ikonostasu. Šādā veidā filmas tiek “izjauktas” un preparētas, bet ļoti piesardzīgā veidā – parādot tikai rūpīgi atlasītus fragmentus. Šiem fragmentiem sajaucoties kā no vienas bezgalīgas filmas, tiek radīta ritmiska vizuāla eseja, kurā skatītajam ļauts apmaldīties. Ekrānu izmērs ir nedaudz mazāks kā kinoteātrī, kas ļauj labāk iegrimt Tarkovska pasaulē un izprast katras ainas psiholoģiju. Turklāt projekcijas, novietotas skatītāju acu līmenī (ne atrauti no skatītāja kā parastā kinoteātrī), izdzēš nošķīrumu starp cilvēku un filmu. Katra atsevišķā aina savā spēkā un izteiksmībā sasniedz veselas filmas radītu iespaidu.

Telpā izkārtotie ekrāni, starp kuriem skatītāji var brīvi pārvietoties, ļauj ne tikai daudz dziļāk piedzīvot Tarkovska metafiziku, bet sniedz arī spēcīgu arhitektonisko aspektu visai izstādes telpai. Arhitektūra un telpa (nesaraujami saistīta ar iepriekšminēto laika ideju) spēlē milzīgu lomu Tarkovska filmās. “Ja autoru aizkustina izvēlētā ainava, ja tā viņam liek iegrimt atmiņās un izsauc asociācijas, kaut pavisam subjektīvas, tad attiecīgi arī skatītājs sajūtas īpaši iespaidots.”5 Spriegums starp telpu un laiku, kas izpaužas submersīvajā garo kadru cēlumā un noteiktu ainu izkārtojumā, ierauj skatītāju filmas realitātē tā, it kā viņš ieietu ēkā.


Andrejs Tarkovskis, Stalkers, 1979

Mizanscēnas (kadrā redzamo aktieru, apgaismojuma, dekorāciju, rekvizītu, kostīmu utt. izkārtojums) koncepcija Tarkovska filmās neilustrē idejas, bet gan seko dzīvei – varoņu personībām un viņu psiholoģiskajiem stāvokļiem. “Tiklīdz mizanscēna pārvēršas par zīmi, klišeju, konceptu (lai cik arī oriģināls tas nebūtu), tad viss – varoņi, situācijas, psiholoģija – kļūst shematisks un neīsts,”6 skaidro pats režisors. Tarkovska filmas ir gana spēcīgas pašas par sevi, līdz ar to nav nepieciešams paralēli eksponēt rekvizītus, dekorācijas vai citus materiālus no filmēšanas laukuma. Tāpat kā nebūtu iespējams izstādīt kāda personību.


Andrejs Tarkovskis,"Baņjo Vinjonī", 1979-1982, Itālija, polaroīds

Tā vietā var apskatīt Tarkovska vēstules, polaroīda uzņēmumus un fotogrāfijas (Nīderlandē nekad iepriekš neizstādītas), kā arī uzzināt par viņa aktivitātēm teātra laukā, piemēram, 1977. gadā iestudēto “Hamletu”. Tas viss kopā atklāj viņa ārkārtīgo konsekvenci savā vizuālajā valodā un rada harmonisku papildinājumu filmām. Līdzīgi kā kino darbos, arī Tarkovska polaroīdos pasaule “jau ir tēls kaut kādā vēsturiskajā pēctecībā, sasaitē ar kaut ko iepriekš redzētu, ar kaut ko, par kā konstrukciju viņš jau zina,”7 novērojis Boriss Groiss.  

Kino ir salīdzinoši jauna māksla, bet Tarkovskim tajā izdevās panākt monumentalitātes sajūtu. Skatīties viņa filmas ir kā vērot vecmeistaru gleznas vai bronzas skulptūras blakus esošajā Rijksmuseum. “Izcila mākslas darba saviļņots cilvēks sāk saklausīt sevī to pašu patiesības saucienu, kas pamudinājis mākslinieku uz viņa radošo aktu.”8


Andrejs Tarkovskis, "Nostalģija", 1983

Tiem, kas labi pazīst Tarkovska daiļradi, Eye filmu muzeja “Izstādes” apmeklējums būs kā gremdēšanās atmiņās, kā ģimenes albuma apskate, kur īstās atmiņas sajaucas ar redzētajām fotogrāfijām. Tomēr tas ir kas vairāk par personisku pieredzi. Tarkovskis atklāj mums mūsu eksistences būtību, aizved garīgā ceļojumā un savas identitātes meklējumos – gan individuālās, gan sociālās. Un tādā ziņā šobrīd viņa filmas šķiet nozīmīgākas nekā jebkad agrāk. “Mēs esam sasnieguši punktu, kur, kā Stalkers saka, tagadne ir saplūdusi ar nākotni, ietverot visus priekšnosacījumus nenovēršamai katastrofai; mēs to saprotam, tomēr nespējam darīt neko, lai to apturētu.”9


Andrejs Tarkovskis uz filmas "Spogulis" filmēsanas laukuma

[1] Andrejs Tarkovskis, Veidojot laiku (Sculpting in Time), University of Texas Press, 1989, 9.lpp.
[2] Op. cit.
[3] Savā esejā “Andrejs Tarkovskis un laikmetīgā māksla: medijs un starpnieks” Roberts Bērds min tādu mākslinieku darbus kā Sūzena Hillere, Gerhards Rihters, Džeremijs Millars, Tasita Dīna, Marks Volingers un Duglass Gordons.
Roberts Bērds, Andrejs Tarkovskis un laikmetīgā māksla: medijs un starpnieks (Andrei Tarkovsky and Contemporary Art: Medium and Mediation)  Tate Papers, nr.10, 2008. gada rudens.
[4] Op cit
[5] Andrejs Tarkovskis, Veidojot laiku (Sculpting in Time), University of Texas Press, 1989, 28.lpp.
[6] Turpat, 25.pp.
[7] Boriss Groiss, Tarkovska dokumentālais romantisms (Tarkovsky’s Documentary Romanticism), 125.lpp.
[8] Andrejs Tarkovskis, Veidojot laiku (Sculpting in Time), University of Texas Press, 1989, 43.lpp.
[9] Turpat, 235.lpp.