JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
KINO  

2019. gada kino ainava 0

Daži personiski novērojumi un komentāri

Viktors Freibergs
08/01/20

Sākšu šo fragmentāro gada filmu apskatu ar paškritisku komentāru, jo, kad piekritu rakstīt šo tekstu, nebiju caurskatījis aizejošā gada filmu sarakstu, tāpēc esmu gatavs ne visai draudzīgiem komentāriem un izteikumiem to filmu dēļ, kas pieminētas tikai garāmejot. Man tā arī līdz šim nav izdevies noskatīties Džunho Bona (Bong Joon-ho) filmu “Parazīts”, kas, pēc citu kritiķu izteikumiem spriežot, ir viena no gada izcilākajām filmām. Neesmu paspējis noskatīties arī Roberta Egersa (Robert Eggers) Rīgas Starptautiskajā kino festivālā demonstrēto filmu “Bāka”. Tanī visā saskatu tikai vienu mierinājumu, ka arī gada nogalē vai nākamā gada sākumā man ir garantēts izcila kino baudījums, lai arī novēlots. Ar šo arī beigšu sevis šaustīšanu, atstājot to citu kinomānu ziņā, un pievērsīšos tām filmām, kuras uz mani atstājušas vislielāko iespaidu, bet to aplūkošanas secība nekādā gadījumā nav uzskatāma par sarindošu no sliktākās uz labāko vai otrādi, to virknējums ir nejaušs un asociatīvs.

Pirms tam vēl gribu izteikt kādu komplimentu Rīgas Starptautiskajam kino festivālam RIFF, kas, manuprāt, bija līdz šim iespaidīgākais un arī visvairāk apmeklētais (ceru, ka nemaldos). Viens no faktoriem, kas garantēja tā lielos panākumus, protams, bija pati filmu atlase, taču fakts, ka festivāls notiek katru gadu, manī vieš pārliecību, ka RIFF pamazām kļūs starptautiski daudz pamanāmāks, it īpaši festivāla ietvaros rīkoto pasākumu dēļ – tādu kā vieslektoru uzstāšanās, diskusijas un tamlīdzīgi. RIFF manā apziņā ir “Arsenāla” mantinieks, savā veidā agrāk iedzīvinātās Augusta Sukuta idejas turpina Sonora Broka un visa komanda, kā arī brīvprātīgie, kas darbojās profesionāli un ar aizrautību. Pats biju tam liecinieks.

Bet nu gan par konkrētām filmām. Iesākumā par kopainu pašmāju kino, kas vienmēr ir subjektīva, kaut vai tā iemesla dēļ, ka mēs katrs konkrētu filmu redzam un uztveram atšķirīgi. Pēc milzīgā pacēluma, kad tapa virkne Latvijas simtgadei veltīto filmu, dažas no kurām pirmizrādi piedzīvoja arī šogad, šķita, ka Latvijas kino ainavā būs vērojams zināms atslābums un skatītāju intereses kritums par vietējo režisoru darbiem. Taču par laimi tā nenotika. Viens no iemesliem ir jaunu autoru ienākšana (ceru, ne “ielaušanās”) kino. Ja Jāņa Ābeles filmas “7 miljardu gadu pirms pasaules gala”, kura iznāca 2018. gadā un bija savdabīgs, bet ne visai veiksmīgs mēģinājums izmantot franču Jaunā viļņa stilistiskos paņēmienu, naratīva principus un estētiku, kā rezultātā “sveša” stila iezīmes aizēnoja Jāņa Ābeles paša rokrakstu, šī gada veiksmīgā filma “Jelgava 94” ir ievērojams režisora brieduma piemērs. Tā kā esmu par šo filmu jau rakstījis, atliek vien piebilst divas lietas. Uzņemt filmu pēc Jāņa Joņeva grāmatas “Jelgava 94” motīviem ir drosmīgs solis, jo kulta romāniem parasti ir dedzīgu sekotāju pulks, kas jau iztēlojušies tā vizuālo tēlu un savā ziņā “piesavinājušies” tās interpretāciju. Tomēr Ābelem izdevies atrast veiksmīgus tipāžus (it īpaši man gribas pieminēt “Nāvi”) un precīzi atainot tā laika atmosfēru, ko gan reizēm nemaz nebija grūti izdarīt, jo Jelgavas priekšpilsētas daudzstāvu nami ir iestiguši senajos laikos un ir kā 90. gadu neglīts piemineklis. Kritiskas piezīmes lai paliek ārpus šī raksta, tā vietā nedaudz par Alises Zariņas filmu “Blakus”. Skaidrs, ka filma ir par mīlestību, skatītājam tiek piedāvātas nosacīti trīs daļas (lai režisore piedod manu vienkāršoto komentāru), trīs dažādas Jāņu svinēšanas, pārējās gadskārtas pilnībā ignorējot, un tas, manuprāt, ir visnotaļ gudrs vēstījuma strukturēšanas veids, jo ļauj skatītājam nolasīt abu galveno varoņu attiecības trīs gadu griezumā. Es gribu uzsvērt vārdu “nolasīt’, jo pārsvarā režisore veiksmīgi izvairās no attiecību skaidrošanas abu mīlnieku starpā, atšķirībā, piemēram, no Ingmara Bergmana filmas “Laulības dzīves ainas”, kas ir viena no “pļāpīgākajām” filmām (neuztveriet to par kritiku, jo mizanscēnas un kadrējums Bergmana varoņu attiecību skaidrošanu reizēm atbīda otrā plānā). Ja atmiņa mani nemāna, Alises Zariņas filmā gandrīz nemaz nebija drūmi apmākušos dienu, kas filmai piešķīra vieglumu, tāpat kā ikdienišķie, bet ļoti dabiskie dialogi, un reizēm pat aizmirstas, ka skatāmies, kā divi jauni aktieri tēlo, bet šķietami ļauj kamerai vienkārši fiksēt savas ik gada saulgriežu laika gaitas.

Līdzīgi kā abas iepriekšējās filmas, kas pievēršas mūsu laikam (kaut “Jelgava 94” ataino ne visai senus notikumu, vismaz manām acīm raugoties, jo pats to laiku labi atceros, gan ne Jelgavā), tāda ir arī šī gada droši vien veiksmīgākā festivālu filma – Jura Kursieša darbu “Oļegs”, kura tika demonstrēta Kannu kinofestivālā, kas jau pats par sevi liecina par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm, jo atlases žūrija ir pietiekami prasīga un skarba. Filma pievērsusies būtiskam jautājumam – cilvēku tirdzniecībai, ko mūsu sabiedrība ne visai vēlas apspriest un vēl jo mazāk izprot – nav jau runa par pirkšanu un pārdošanu kā kaut kādā veikalā. Tāpēc žēl, ka skatītāju interese pie mums par Kursieša filmu ir daudz mazāka nekā gribētos, bet mierināsim sevi ar domu, ka tā kļūs par Latvijas kino kanona daļu (es ceru), bez tam Kursietis Kannās piedalījās kopā ar vienu no maniem mīļākajiem režisoriem Džimu Džārmušu (Jim Jarmusch) un viņa filmu “Mirušie nemirst”, kas bija festivāla atklāšanas filma un par kuru nedaudz vēlāk. Savukārt (vēlreiz nokaunos) “Zelta palmas zaru” ieguva sākumā minētais “Parazīts”.

Nākamās divas filmas, par ko vēlētos nedaudz izteikties, pievēršas daudz senākiem notikumiem – 20. gadsimta sākumam, katra no sava skatu punkta. Jāteic, ka pēdējā laika Latvijas kino dominē vēsturiskas filmas, nākamā no tām būs sen gaidītā Viestura Kairiša filma “Pilsēta pie upes”, pirmizrāde gan paredzēta tikai janvārī un Krāslavā, kurp diez vai aizbraukšu, gaidīsim to Rīgā. Šī būs pirmā filma, kas uzņemta latgaliešu valodā (ja neskaita Jāņa Streiča filmu “Cilvēka bērns” (1991), kuras darbība risinās Latgalē, aktieri runā ar latgaliešu akcentu, bet ne latgaliešu valodā) un būs skatāma ar subtitriem latviski. Tās divas filmas, kuras tā arī vēl nenosaucu, ir Gata Šmita “1906” (viena no simtgades filmām) un Dzintara Dreiberga daudz apspriestā un nez kāpēc jau pirms pirmizrādes absolūti nepamatoti skeptiski vērtētā filma “Dvēseļu putenis”, kas uzņemta pēc Aleksandra Grīna darba. Šoreiz nesāksim diskusijas par to, cik daudz un kā par vēsturi spēj vēstīt vēsturnieku darbi un mākslas filmas, bet pievērsīsimies konkrēto filmu tematikai un vizualitātei.

Gata Šmita filmas viens no lielākajiem nopelniem ir tas, ka 1905. gada revolūcijas notikumi netiek glorificēti, un, kā jau vēsta pats nosaukums, tās darbība risinās gadu pēc revolūcijas kulminācijas. Slepenpolicija ir sakāvusi gandrīz visus sociāldemokrātus, un atlikušie kaujinieki turpina cīņu pagrīdē. Atsevišķas filmas ainas, kurās dominē Dafne, dzejniece, šķiet visai samākslotas, ko varētu skaidrot ar Violetas/Dafnes vēlmi iesaistīties vietējā bohēmas dzīvē, ar viņas aizrautību rakstīt erotiskas “vārsmas” un tai pat laikā vēlēšanos palīdzēt sociāldemokrātiem viņu izmisīgajā cīņā. Par laimi sociāldemokrāti netiek idealizēti, ne velti filmas žanrs tiek raksturots kā “krimināldrāma” – viņi aplaupa bankas, fabrikas kasi, lai iegūtu līdzekļus savai cīņai. Filmas atmosfēru veiksmīgi pastiprina brūnganie toņi, nakts ainas (kaut kas no film noir) un dinamiskais ritms.

Viena no šī gada gaidītākajām filmām bija “Dveseļu putenis”, kas visnotaļ attaisnojusi cerības. Filmai ir virkne lielisku sasniegumu. Dzintars Dreibergs ir panācis naratīva struktūras un montāžas rezultātā veiksmīgu filmas ritmu. Sākuma pastorālo ainu pēc epizodes skolā nomaina spriedze, kad mājās pārnāk abi dēli un vēlāk ierodas vācieši. Savukārt kauju ainās klusums pirms cīņas padziļina spriedzi un ļauj skatītājam izjust empātiju ar filmas varoņiem: lai cik cildens mērķis ir karam (brīvības cīņām), jebkurš karš ir šausmīgs un iznīcinošs, cilvēki iet bojā, citi spiesti pamest mājas un doties bēgļu gaitās. Viena no filmas izcilības iezīmēm ir veiksmīga izvairīšanās no pagātnes idealizācijas, nemēģinot izlikties, ka latvieši visi kā viens metās cīņās par Latviju. Valdīja apjukums, daudzi nespēja apjēgt, kādam politiskam spēkam pieslieties. Es pat nemēģināšu komentēt vēsturisko kontekstu, ar to lai iepazīstas katrs par sevi. Lai arī filmā neapšaubāmi izmantotas jaunās tehnoloģijas, liela daļa kauju ainu ir inscenētas gandrīz līdz naturālistiskam līmenim, kas pastiprina to iedarbīgumu un ļauj izjust ekrāna varoņu ciešanas. Sniegotie lauki, sals, absolūts haoss Ziemassvētku kaujās, kas izskaidrojams ar tolaik vēl īsti nesošu kauju stratēģiju, vismaz tā apgalvojuši angļu vēsturnieki, jo 1. Pasaules karā gāja bojā neticami milzīgs skaits karavīru. Dreibergs pret aktieriem acīmredzot bijis ļoti prasīgs, liekot piedalīties gandrīz vai īstās kaujās (šo apgalvojumu gan varat uztvert kā nedaudz pārspīlētu). Filma pelnījusi daudz plašāku apskatu, kas šajā rakstā nav iespējams, bet “Dvēseļu putenis” ir jau visai daudz analizēts, atliek vien piebilst, ka šī ir arī pēdējo gadu skatītākā filma, kas ne vienmēr nozīmē tās mākslinieciskos sasniegumus, bet šajā gadījuma atļaušos apgalvot, ka kvantitatīvie rādītāji ir arī tās māksliniecisko kvalitāšu snieguma rādītāji.

Un tagad iztēlosimies, ka esam apmēram 70. gadu sākumā, kad visās garajās filmās bija pārtraukums, uz ekrāna parādījās uzraksts Intermission, skanēja mūzika un pēc kāda laika atsākās filma. Arī raksts atsāksies, bet šoreiz vairs ne par pašmāju filmām, bet dažiem kino piedāvājumiem, ko sagādājuši citvalstu režisori. Šāds dalījums ticis izvēlēts ne tāpēc, ka Latvijas kino ir kā Eiropas vai pasaules kino pabērns, bet lai atvieglotu savu dzīvi, izmantojot klasisko pieeju – mēs un viņi, kaut es ticu, ka ar laiku dominēs “mēs”.

Kaut Mārtina Skorsēzes filma “Īrs” man nešķiet viņa labākais sasniegums, to var aplūkot gan kā filmu, neiedziļinoties aktieru atlasē, gan kā filmu, kas atkal sapulcinājusi agrāko klasisko mafijas filmu varoņus: Alu Pačīno, Robertu de Niro, Džo Peši un citus. Filmas vēstījums mijas starp tagadnes notikumiem un pagātnes norisēm, reizēm ir pagrūti izsekot (varbūt mana vaina), kurš varonis kuram pakļauts un kurš un kāpēc jānošauj, bet tā gan ir arī viena no mafijas filmu iezīmēm, tāpēc pārmetumi, iespējams, lieki. Filmā tika izmantota tā saucamā de-aging CGI, ka ļauj cilvēka seju padarīt jaunāku, “atjauninātas” tika sejas un rokas, kas ir nodevīgākās vecuma iezīmes, toties aktieru gaita reizēm nav vairs tik sprigana un enerģiska kā jaunībā. Tāpēc, lai arī mani reizēm pārņēma neliels juceklis ar laika dimensijām, filmu der noskatīties kā veltījumu aktieriem vecmeistariem un arī pašam tās autoram Mārtinam Skorsēzem.

Viena no manām šī gada favorītēm ir Noa Baumbaha (Noah Baumbach) filma “Laulību stāsts” ar Ādamu Draiveru un Skārletu Johansoni galvenajās lomās. Attiecību peripetijas reizēm tiek apspriestas nebeidzami intensīvi, tomēr filma nebūt nelīdzinās iestudētam teātrim, gluži kā jau pieminētās Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainas” vai Fransuā Ozona izcilā filma “5x2”, kas praktiski beidzas ar šķiršanos, bet mīlestība, kas reiz bijusi, paliek. Īpaši veiksmīga ir Draivera izvēle, kura askētiskā aktierspēle un harizmātiskā balss ir līdzvērtīga, ja ne izcilāka, par Johansones sniegumu. Filmā piedalās arī kādu laiku neredzētā Lora Dērna (viņa ir spēlējusi vairākās Deivida Linča filmās) un slavenā ASV seriāla M*A*S*H* viens no galveno varoņu atveidotājiem Alens Alda. 

“Patiesība”, kas ir pirmā japāņu režisora Hirokadzu Kore-edas Eiropā uzņemtā filma, ir diskutējamāks sasniegums, kaut tās sākotnēji visai vienkāršais stāsts – it kā par mātes (Katrīna Denēva) un meitas (Žiljeta Binoša) attiecībām – pamazām iegūst daudz divdomīgāku pavērsienu. Meita ierodas ar ģimeni (vīru tēlo Ītens Hauks) pie mātes, kura šķietami tēlo pati sevi, proti, Katrīnu Denēvu – augstprātīgu, iedomīgu, skarbu sievieti, kam svešas jūtas pret citiem, jo viņa uzskata sevi par pārāku. Bet, ja pieņemam, ka vēstītājam ne vienmēr jābūt kadrā, bet tas varbūt arī skatpunkts, no kura tiek atainoti kādi notikumi, un ja atceramies, ka meita pastāvīgi atrodas filmēšanas laukumā kopā ar māti, ir iespējams izdarīt kādu būtisku secinājumu: viss, ko redzam uz ekrāna, šis stāsts par mātes un meitas attiecībām var tikt uztverts kā meitas interpretācija, kura zem mātes saltās sejas nav spējīga saskatīt neko cilvēcisku. Piedevām filmas nosaukums – kāda īsti ir patiesība par abu attiecībām – ļauj izvirzīt šādu versiju. Līdz ar to filma ir sava veida naratīvs no meitas skatpunkta, kas arī izskaidro tās negaidīti līksmās un harmoniskās beigas, kas, iespējams, ir pāreja uz mātes skatpunktu. Bet, kā jau ne viens vien režisors un kritiķis ir apgalvojis, filmas tēma ir kaut kur pa vidu starp režisora nodomu un skatītāja uztveri.

Savā ziņā (vismaz man) gada vilšanās bija Kannās demonstrētā Džima Džārmuša filma “Mirušie nemirst”. Pēc Džārmuša izcilās filmas “Patersons” (2016) šī šķita kā veltījums popkultūrai. Visdrīzāk arī ironisks skatījums uz vienu no mūsdienu izklaides kino tēliem – dzīvajiem miroņiem vai zombijiem. Kā filmas skatīšanās motivāciju vienīgi iespējams minēt lielisko filmas trijotni – Bilu Mareju, Ādamu Draiveru un Tomu Veitsu, kurš, ticiet vai ne, šogad atzīmēja savu 70. dzimšanas dienu. Ja filmu uzlūkojam kā veltījumu Rūbena Fleišera šausmu komēdijai “Zombiju zeme” (2009), britu režisora Edgara Raita zombijkomēdijai (par ko mani māc nelielas šaubas) “Šons un miroņi” (2004), bet jo īpaši zombijfilmu klasiķim Džordžam Romero un viņa 1968. gada filmai, šausmu kino klasikai “Dzīvo miroņu nakts”, tad tam visam var atrast kādu pamatojumu zombiju kārtējai atdzīvināšanai uz ekrāna. Bet manā dzīvē, vismaz pagaidām, zombiju deva jau savākta pietiekami apjomīga, lai būtu kaut mazākā vēlme skatīties uz vēl kādu radījumu ar izstieptām rokām, ļodzīgu gaitu un izvalbītām acīm vai kādu, kas mielojas ar cilvēkam norautu roku kā īsts svaigēdājs.

Filmas par slaveniem mūziķiem vai grupām ir kļuvušas par sava veida biogrāfisko filmu apakšžanru. Pagājušajā gadā iznāca Braiena Singera filma “Bohēmista rapsodija” (2018), kuras centrālais tēls ir Fredijs Merkūrījs (viņu atveido Ramī Māleks), viņa attiecības ar pārējiem grupas The Queen dalībniekiem un mēģinājumi samierināties ar savu biseksualitāti. Filma savā ziņā spēlēja uz skatītāju jūtām un manipulēja ar mūziku un zināmo faktu par galvenā varoņa neizbēgamo un drīzo nāvi. Kopumā filma ir fragmentāra, un, manuprāt, centieni glorificēt mūziķi, lai cik viņš ir izcils, vienmēr lemti neveiksmei. Šo filmu pieminu kādas citas, šīgada, filmas sakarā. Runa ir par Dekstera Flečera (Dexter Fletcher) biogrāfisko drāmu Rocketman, kura stāsta par Eltonu Džonu (Tārons Egertons), un, līdzīgi kā iepriekš minētā filma, savu nosaukumu aizguvusi no dziesmas, proti, no 1972. gadā izlaistā singla The Rocket Man. Nosaukums daļēji saistīts arī ar faktu, ka Eltona hits iznāca apmēram trīs gadus pēc tam, kad cilvēks pirmoreiz izkāpa uz Mēness.

The Rocket Man teksta autors Bērnijs Tāpens (Bernie Taupin), kurš bija Eltona Džona slavenāko hitu tekstu autors, daudzus gadus vēlāk, 2016. gadā, rakstīja: “Cilvēki diemžēl identificē [The Rocket Man] ar Deivida Bovija Space Oddity, bet patiesībā tās iedvesmas avots bija tāda paša nosaukuma stāsts no Reja Bredberija 1951. gadā iznākušā krājuma The Illustrated Man (latviski tas iznāca ar nosaukumu “Kaleidoskops”, kas arī ir viens no stāstiem šai grāmatā – aut. piez.). Minētajā stāstā ir runa par to, ka tuvākajā nākotnē astronauti kļūs par ierastu profesiju.” Uz šo apgalvojumu Eltons Džons esot reaģējis ar vārdiem: ”To es nemaz nezināju.” Interesanti, ka stāstu krājums The Illustrated Man tiek pieminēts arī filmā, par ko būs runa šī raksta nobeiguma daļā, – “Reiz Holivudā”.

Rocketman vēstījuma struktūra ir daudz izsmalcinātāka nekā “Bohēmista rapsodijā”, tajā ir ainas, kurās redzam atskatu Eltona bērnībā, pa laikam uzplaiksna epizodes, kas ļauj noprast viņa attiecības ar vecākiem. Režisors necenšas veidot filmu kā precīzu biogrāfisku drāmu, bet koncentrējas uz varoņa karjeras svarīgāko posmu 70. gados. Rezultātā veidojas kaleidoskops no atmiņām un koncertiem, savukārt daudzie filmas tuvplāni piešķir tai emocionalitāti, izvairoties no jebkādas sentimentalitātes.

Kventina Tarantīno “Reiz Holivudā” ir stāsts par 60. un arī 70. gadu sākuma Holivudu, bet nosaukums ir atsauce uz Serdžo Leones (Sergio Leone) vesternu “Reiz Rietumos” (1968) un varbūt vienlaikus uz tā paša režisora filmu “Reiz Amerikā” (1984). “Reiz Rietumos” ir arhetipisks Amerikas vesterna paraugs, savukārt otra filma pieskaitāma ne mazāk būtiskam Amerikas kino ainavas žanram – gangsterfilmai. Mitoloģizētais Amerikas vesterna žanrs izskaidro Tarantīno episkās filmas sākuma ainu, kas patiesībā veidota pēc principa “filma filmā” – šajā epizodē redzam Leonardo di Kaprio spēlējam lomu kādā vesternā, melnbaltās ainas ekspresivitāti un atmosfēru pastiprina attēla formāts, kas ir praktiski kvadrātveida un atšķiras no šodienas tradicionālā Holivudas formāta 1,85:1. Kopumā var apgalvot, ka visa Tarantīno filma ir veltījums zināma laikmeta kino.

Tarantīno filmas, kā zināms, nevar izmantot vēstures faktu apguvei, toties viņš lieliski rada tā laika eksplozīvo uzdzīvi, dzīves baudīšanu un tās dinamiku (daudzās viesību ainas, mašīnu traukšanās pa Losandželosas ielām neprātīgā ātrumā – tas viss rada sajūtu, ka dzīve ir pilnībā jāizbauda katrā tās mirklī). Dinamiskās filmas ainas mijas ar lēnāku ritmu, tas bija laiks, kad smēķēšana bija vispārpieņemts rituāls un nodošanās dažādu vielu izraisītai aizmirstībai bija Holivudai raksturīga iezīme, tieši tāpēc vēstījumu raksturo pārlēcieni laikā un telpā. Īpaši svarīgs atmosfēras uzburšanas līdzeklis ir attiecīgā laikmeta dziesmas, kā viena no būtiskajām (kas tiek uzskatīta arī par hipiju dziesmu) ir California Dreamin’, ko izpilda The Mamas and the Papas. Filmā hipiji jeb puķu bērni atainoti kā grupa jaunu cilvēku, pārsvarā meiteņu, kam nepastāv nekādas sociālas vai morāles normas, bet galvenais ir dabiskums. Tas nebija kaut kāds izlaidīgas dzīvesveids, bet klaja sacelšanās pret sabiedrības puritānismu (atcerēsimies ikonisko Denisa Hopera filmu “Bezrūpīgais braucējs” (1969)). 

Filmas personāžu vidū ir arī Romans Polaņskis un viņa sieva Šārona Teita, ko brutāli nogalināja Čārlza Mensona kulta sekotājas. Šai filmas daļā Tarantīno nolēmis brīvi rīkoties ar faktiem, tāpat kā filmā “Bēdīgi slavenie mērgļi” (2009). Neatklājot detaļas, atļaušos tikai piebilst, ka Mensons, kas filmā netiek saukts vārdā, aizsūta savas kaujinieces uz namu, kur agrāk mitinājies kāds producents, bet apstākļu sagadīšanās dēļ nonāk namā, kur dzīvo di Kaprio tēlotais varonis. 

Starp citu, Šāronai Teitai atvēlēta visai liela loma, Tarantīno viņu nav atainojis kā īpaši gudru meiteni, sevišķi ainā, kad viņa skaistā gaitā minibruncīšos dodas uz kino skatīties filmu The Wrecking Crew (Grāvēju vienība, 1961) – tajā viņa spēlēja vienu no savām pirmajām lomām kopā ar Dīnu Mārtinu. Viņa tika uzskatīta par vienu no daudzsološākajām Holivudas aktrisēm; ja dzīvē tas viņai neizdevās, tad Tarantīno filmā viņai tiek saglabātas visas nākotnes karjeras iespējas.

“Reiz Holivudā” ir filma, kas veltīta kino, jo dzīve mēdz reizēm būt garlaicīga un tukša, bet laba filma nekad.