Foto

Mākslas ceļi ved uz Atēnām

Una Meistere


04/07/2016

Atēnās ir +42C, pilsētas bruģis līdzinās saunai, bet vējš, kas ik pa mirklim novirpuļo gar Akropoles kalnu – karstam fēnam. Taču ne karstums, ne šķietamais vasaras mākslas dzīves blīvuma pārsātinājums nebūt netraucē vien dažas dienas pēc Bāzeles meses, Cīrihes “Manifestas” un grandiozu ažiotāžu izraisījušās Kristo instalācijas atklāšanas Itālijā, globālās mākslas ainas krējumam (gradācijā no Maurīcio Katalāna, prestižu Eiropas muzeju direktoriem, kolekcionāriem līdz prominentajam austriešu galeristam Tadaeušam Ropakam) uz pāris dienām piezemēties Atēnu svelmē. Un, jāteic, par šo faktu Atēnas varētu apskaust daudzi!

Tik ekstrēms karstums gan Atēnās esot vien pēdējās dienas, saka Ņujorkas Jaunā muzeja kuratore Helga Kristofersena (Helga Christoffersen), ar kuru esam sagadījušās vienā taksometrā ceļā uz Benaki muzeju, kur izmeklētajām starptautiskās mākslas aprindām todien paredzēts pirms pāris dienām durvis vērušās izstādes The Equilibrists (“Ekvilibristi”) private view. Izstādes fokusā ir jaunā grieķu māksla, un Helga Kristofersena ir viena no tās kuratoru trijotnes, kopā ar pārējo Ņujorkas Jaunā muzeja kuratoru komandu – muzeja izstāžu direktoru Masimiliāno Džoni (Massimiliano Gioni) un kuratoru Geriju Kerionu-Murajari (Gary Carrion-Murayari). Tiesa, pirmais – mirkli vēlāk sastapts Benaki muzeja vestibilā ar mazuli uz pleca un ratiņiem blakus, neformālā sarunā bilst, ka šoreiz gan lielāko darba procesa smagumu iznesusi viņa komanda. Helga Kristofersena savulaik bijusi viņa asistējošā kuratore 55. Venēcijas biennāles izstādē The Encyclopedic Palace un Dānijas paviljona koordinatore 54. Venēcijas biennālē. 


Izstāde The Equilibrists. Ekspozīcijas skats. Benaki muzejs. Atēnas. Photo © Fanis Vlastaras and Rebecca Constantopoulou

“Ekvilibristu” projekts oficiāli tapis sadarbojoties Ņujorkas Jaunajam muzejam, DESTE laikmetīgās mākslas fondam Atēnās un Benaki muzejam. Taču dziļākajā būtībā tas ir mērķtiecīgas privātas iniciatīvas auglis – nu jau 33 gadu garumā. DESTE fondu (Deste Foundation for Contemporary Art), kas šogad sasniedzis Kristus vecumu, dibinājis un iniciējis grieķu kolekcionārs, rūpnieks un filantrops Dakis Joannū (Dakis Joannou). Viens no aktuālās mākslas ainas spilgtākajiem vizionāriem, kura vārds atrodams arī virknes prestižu pasaules muzeju padomēs. Un ik gadu arī ArtReview Power 100 jeb pasaules ietekmīgāko mākslas scēnas personību listē – turklāt, jau kopš tās izveidošanas brīža. Kaut Daka Joannū kolekcijā pārstāvēta iespaidīga starptautisko megazvaigžņu plejāde (Metjū Bārnijs, Džefs Kūns (kuru viņš sāka kolekcionēt pašā Kūna karjeras sākumā), Maurīcio Katelāns, Urss Fišers, Roberts Gobers, Gabriēls Orosko, Pauls Makartijs, Kristofers Vūls u.c.), viņš vienmēr bijis aktīvs vietējās mākslas scēnas atbalstītājs un virzītājs.

Tulkojumā no grieķu valodas vārds “deste” nozīmē “skaties,” tādējādi jau pats par sevi kalpojot kā pamudinājums – vērot, ieraudzīt, pamanīt... Tālab tikai likumsakarīgi, ka viens no fonda jubilejas gada stūrakmeņiem – izstāde “Ekvilibristi,” ir veltīta tieši grieķu mākslai. Turklāt ne tās pagātnei, bet nākotnei, kurai ir tik izšķirīgi būtiski tikt pamanītai un novērtētai. Izstādē pārstāvēti 33 jaunie grieķu izcelsmes mākslinieki – divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki (gan Grieķijā, gan Kiprā, gan Londonā, Berlīnē un Ņujorkā dzīvojuši), daļa no tā dēvētās “young precariat” paaudzes, kas uzaugusi politiskās un ekonomiskās nestabilitātes apstākļos, pēdējās dekādes laikā tai tikai pieaugot. “Ekvilibristi” ir stāsts par viņu pasaules izjūtu un izaicinājumiem, kas pasaulē, kas ar katru dienu kļūst tikai aizvien sarežģītāka, nereti vārda vistiešākajā nozīmē līdzinās žonglēšanai uz virves.

Starp citu, arī žonglēšanai kā akrobātiskai disciplīnai ir klasiskās Grieķijas saknes. Kaut pats termins esot ieviests tikai 18. gadsimtā, uz virves žonglējoši akrobāti klasiskajā grieķu mākslā tikuši attēloti jau vismaz kopš 300. gadsimta pirms mūsu ēras. Kā izstādes katalogā raksta Gerijs Kerions-Murajari, Krausa ģimenes kurators no Jaunā muzeja Ņujorkā: “Šī jauno grieķu un kipriešu mākslinieku izstāde aizņēmusies šo terminu, nevis lai pievērstos vispārējai akrobātikas tematikai, bet drīzāk, lai tādējādi akcentētu stājas un izveicības jutīgumu un kopīgo nepieciešamību nosargāt līdzsvara un stabilitātes sajūtu šajā juceklīgajā un entropiskajā pasaulē.”

Helga Kristofersena stāsta, ka darbs pie izstādes ildzis apmēram gadu – vispirms jau apzinot tās potenciālos dalībniekus, kas nebūt nav bijis viegls uzdevums. No sākotnējiem 500 pieteikumiem tikuši atlasīti 100, Jaunā muzeja kuratoriem lielāko daļu laika pavadot ceļā – apmeklējot studijas un personīgi tiekoties ar māksliniekiem. Līdz beigās izvēlēti 33. Kuratore atzīst, ka gan viņai, gan arī pašiem māksliniekiem viens no lielākajiem pārsteigumiem bijis, ka daļai šīs izstādes dalībnieku, kuru dzīve rit visdažādākajās pasaules malās, tā vienlaikus bijusi arī pirmā reize, kad viņi uzzin un arī satiekas viens ar otru. Līdz ar to izstāde uzskatāma par jaunās grieķu mākslas ainas koncentrētu esenci gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Kaut ņemot vērā Grieķijas parādu un arī aktuālo bēgļu krīzi (kas, cita starpā, ir arī šobrīd Kiklādu mākslas muzejā Atēnās skatāmās apjomīgās Ai Veiveja izstādes fokusā), varētu šķist, ka ekspozīcijas tematiskajam redzējumam varētu būt arī visai pesimistiska nokrāsa, gluži pretēji, jaunie mākslinieki par akūti samilzušajām problēmām runā no jau nobriedušu personību skatu punkta, taču vienlaikus ar humoru un pozitīvismu. Un lai arī dzīves takas viņus izkaisījušas visur pasaulē, Grieķijas vēsture un kultūras tradīcijas joprojām ir acīmredzams viņu mākslas fundaments, uz kura tiek būvētas arī nākotnes vīzijas.

Piemēram, Gerontidesa Giorgos (Gerontides Giorgos, dzimis 1987. gadā, dzīvo un strādā Salonikos) kinētiskā instalācija Pieces of a Clash, kur – līdzīgi uzvelkamajām bērnības leļļu mūzikas kastītēm, kāda mītiska “dzinēja” iedarbināts griežas vesels sajūtu mehānisms: ventilatori, šķietami nevajadzīgi un, visticamāk, atkritumos izmesti priekšmeti un atmiņas, karstajās dienvidu zemēs uzaugušajos uzreiz izraisīs sentimentālu smaidu. Grieķijā un Turcijā dzimušo bērnībā ventilators bijis ne tikai funkcionāls glābiņš no svelmes, bet arī rotaļu objekts – kaut kas līdzīgs koka zirdziņam citās pasaules malās. Tas ticis izrotāts ar spalvām, turpat pagalmā atrastiem priekšmetiem un tāds vēlāk rotējis – kā bērnības sapņu izkrāsots “mūžīgais dzinējs”.


Daskalakis-Lemos Manolis. Silent Hysteria. Izstāde The Equilibrists. Benaki muzejs, Atēnas. Photo © Fanis Vlastaras and Rebecca Constantopoulou

Jeb Daskalakisa-Lemos Manolisa (Daskalakis-Lemos Manolis, dzimis 1989. gadā, dzīvo un strādā Atēnās) darbs Silent Hysteria, kura dizainiski lakoniskajā veidolā ir teju kas hipnotizējošs. Kā izstādē satikts stāsta mākslinieks, darba fundamentu veidojot trīs lietas – viņa interese par modernisma arhitektūru, krievu avangardu un Grieķijas simboliskais nākotnes sapnis – joprojām atrast naftu. Viņa tēvs savulaik esot strādājis šajā industrijā un Manolis saka, ka līdzīgi virknei citu grieķu, arī viņš joprojām cerot, ka reiz nafta tomēr tikšot atrasta, tādējādi atrisinot arī Grieķijas samilzušās ekonomiskās problēmas. Manolis darbs nenoliedzami ir viens no spēcīgākajiem izstādē, kavējot daudzu skatus. Tā centrālais elements ir uz grīdas novietots krievu avangarda supremātisma pamatlicēja Kazimira Maļēviča inspirēts “Melnais kvadrāts” – piesātināti melns un eļļaini spīdīgs naftas “laukums”. Turklāt tā virsmu patiešām arī veido īsta nafta, savukārt apakšējā slānī esot ūdens. Smagākam apmeklētājam palecoties uz muzeja parketa grīdas, kvadrāts “atdzīvojas” un eļļaini sašūpojas. Vienlaikus apjomīgajai naftas eksplozijas fotogrāfijai pie sienas kārtējo reizi liekot aizdomāties par kaitējumu, ko potenciālais ekonomikas glābējs – “melnais zelts”, nodara apkārtējai videi.


Kallinikou Stelios. No sērijas Local Studies. Izstāde The Equilibrists. Benaki muzejs, Atēnas. Publicitātes attēls

Tikmēr Kallinikou Stelios (dzimis 1985. gadā Kiprā, dzīvo un strādā Nikosijā) fotogrāfiju sērija Local Studies dokumentē mākslinieka ikdienas ceļojumu vienīgajā joprojām sadalītajā pasaules galvaspilsētā – Nikosijā, mēģinot atrast kopīgo tās abās pusēs, un tādējādi norobežojoties no politiskajām robežām, kas atdala grieķu pārziņā esošo teritoriju no Turcijas okupētās daļas. Kaut šogad aktualizētās miera sarunas starp Kipras grieķu un turku pusēm vieš cerības, ka drīzumā Nikosijas “zaļā līnija” kritīs tāpat kā savulaik Berlīnes mūris, kā izteicās Atēnās satiktie kiprieši – tas neesot ne pirmais sarunu procesa mēģinājums, ne, visticamāk, pēdējais. 


Malvina Panagiojidi. Ghost Relief. Izstāde The Equilibrists. Benaki muzejs, Atēnas. Publicitātes attēls

Savukārt Malvinas Panagiojidi (Malvina Panagioyidi, dzimusi 1985. gadā Atēnās, dzīvo un strādā Berlīnē) darbs, ar kuru simboliski sākas izstāde, ataino pamestas, no parafīna veidotas Atēnu spoku māju fasādes, uzjundot sajūtas par neizbēgamo laika nežēlību un tās neapturamajām korekcijām pilsētainā.

Lūgts salīdzināt šodienas jaunos māksliniekus ar paaudzi, kura pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem kļuva par pamatu viņa kolekcijai – proti, cik līdzīga vai atšķirīga ir viņu pieeja mākslai un dzīvei, un cik līdzīgi vai atšķirīgi ir temati, par kuriem viņi runā savos darbos, Dakis Joannū atbild: “Viena no lielākām atšķirībām ir savienojamība. Šodienas mākslinieki caur internetu un lētās ceļošanas iespējām ir savstarpēji ciešāk saistīti un informētāki. Viņi ir izpratuši pagātni, saprot tagadni un raugās nākotnē.

Iepriekšējai paaudzei kontaktu un savstarpējās saziņas process bija daudz grūtāks, viņiem bija jāpieliek daudz pūļu, lai saprastu tagadni, viņi cīnījās ar pagātnes ēnām un vēsturi, un tādējādi viņiem neatlika pārāk daudz laika, lai domātu par nākotni.”

Ārpus visām mākslinieciskajām un konceptuālajām kvalitātēm, izstāde “Ekvilibristi” ir spilgts apliecinājums privātās partnerības nozīmīgumam lokālās mākslas scēnas attīstībā. Tā ne tikai sniedz ieskatu pašreizējā Grieķijas jaunās mākslas ainā, bet – ar DESTE fonda gādību, tai izdevies piesaistīt arī starptautiskās mākslas elites uzmanību. Tādējādi gana spilgti iezīmējot Atēnas un jaunos grieķu māksliniekus arī kopējā pasaules mākslas kartē.  

Turklāt 2017. gadā Atēnas kļūs arī par documenta otro mājvietu. Hrestomātiskajai 100 dienu ilgajai izstādei, kas kopš 1955. gada ik pa pieciem gadiem notiek Vācijas pilsētā Kaselē, nākamā gada aprīlī aizsākoties Grieķijā.

Jautāts, kā atskatoties šajos 33 gados mainījusies tādu bezpeļņas mākslas fondu kā DESTE loma un arīdzan spēks salīdzinājumā ar institucionālo mākslas ainu, un ko viņš uzskata kā DESTE galveno misiju nākamajos piecos un desmit gados, Dakis Joannū atbild: “Astoņdesmito gadu sākumā tumšu ēnu grieķu mākslas ainā radīja galerists Iolas* un tolaik bija tikai dažas institūcijas, kas kolekcionēja grieķu māksliniekus. Šobrīd Grieķijā ir desmitiem bezpeļņas mākslas telpu, kas savstarpēji sadarbojas, vairāki bezpeļņas fondi un drīzumā durvis vērs arī Laikmetīgās mākslas muzejs.

DESTE fondam, kā vienmēr, ir tikai īstermiņa plāni – saistīti ar konkrētā brīža aktualitātēm. Rudenī Benaki muzejā atklāsim Georga Lappasa (George Lappas) izstādi, tas ir ļoti nozīmīgs grieķu mākslinieks, kurš pāragri aizgāja no dzīves šī gada sākumā. Savukārt 2017. gada sākumā esam ieplānojuši iepriekšējo DESTE balvas laureātu izstādi Kiklādu mākslas muzejā, tādējādi atzīmējot balvas desmitgadi. Nākamgad sadarbībā ar Diller Scofidio+Renfro un Prinstonas universitātes klasikas departamentu Benaki muzejā notiks arī izstāde Liquid Antiquity, savukārt projektu telpa Hidras salā tiks atvēlēta Karai Volkere (Kara Walker), bet Bass muzejā Maiami notiks destefashioncollection projekta skate. Visbeidzot 2017. gada rudenī Deutsche Bank mākslas telpā Berlīne durvis vērs Dakis Joannou Collection izstāde.” 

Neķītrie matrači

Joannū vienmēr piemitusi īpaša spēja pamanīt un ieraudzīt jaunus vārdus, vienlīdz slavens ir arī viņa paradums nemitīgi pārbīdīt un pārkārtot mākslas darbus sev apkārt – mājās, birojā. Viņš ar tiem manipulē kā iluzionists, lieliski apzinoties, ka atkarībā no tā, kur cilvēks uzlūko mākslas darbu, nereti visai kardināli mainās arī viņa reakcija. Viens no Joannū eksperimentu placdarmiem ir galerija, kas atrodas viņa mājas apakšstāvā. DESTE pasākumu ietvaros tās lielākā daļa šoreiz atvēlēta amerikāņu māksliniecei Kāri Apsonai (Kaari Upson, 1972), telpas sienas greznojot viņas rokrakstam zīmīgajām lielformāta matraču instalācijām. Lieki piebilst, ne visi no klātesošajiem acumirklī mākslinieci atpazina, kas – kā piebilda ne viens vien mākslas aprindām pietuvinātais, nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas arī profesionālajā vidē. Joannū bija sagādājis kārtējo pārsteigumu! Tiesa, intereses pēc šo jautājumu uzdodot Maurīcio Katelānam, viņa atbilde bija tūlītēja: Kaari Upson. Kaut ārēji dekoratīvi un brīžiem pat līdzīgi gigantiskiem, eksotiskiem silikona un lateksa ziediem, Apsonas matrači ir atkailinoši intīmi un dažbrīd pat klaji nekomfortablas sajūtas raisoši. Kaut kas līdzīgs atslēgas caurumam uz slēptākajiem zemapziņas kambariem, kurā ir vilinājums ielūkoties, bet no redzētā kļūst baisi. Un kaut šīs instalācijas patiesībā ir tikai reiz savu mūžu nokalpojušu matraču replikas, šķiet, ka tajās joprojām dzīva ir kādreizējo lietotāju ķermeniskā nospieduma klātbūtne. Ekstāze, nāve, dienas noguruma veldze, bezspēcība. Ar Apsonas matračiem ir šķietami viegli identificēties, tie hipnotiski ievelk, vienlaikus uzjundot visperversāko sajūtu/atmiņu/fantāziju buķeti. Kā gigantiskā sarkandzeltenzilā ziedā pārtapušais uretāna un alumīnija matracis ar caurumu vidū, kas dziļāk ieskatoties sāk atgādināt ģenitālijas. Un kā jau kārtīga matrača pieredzes blīvumā, darba nosaukums – Who’s Afraid of Red, Yellow and Blue (2014), ir acīmredzama parafrāze par Bārneta Ņūmena (Barnett Newman) leģendāro četru lielformāta gleznu sēriju (1966–1970) ar tādu pat nosaukumu, kas savukārt reiz ticis aizgūts no Edvarda Olbija (Edward Albee) lugas Who’s Afraid of Virginia Woolf? Starp citu, divas no šīs sērijas gleznām vēlāk kļuva par vandālisma upuriem muzejos. Savukārt pati sērija Who’s Afraid... mākslas vēsturē ieguvusi teju ikonas statusu, vēlāk piedzīvojot virkni interpretāciju arī citu autoru režijā.


Kāri Apsona. Four Positions. 2014; My Mom Drinks Pepsi. 2014. Ekspozīcijas skats. Foto: Ainārs Ērglis

Matracis mākslā ir iecienīta un arī gana trāpīga metafora, ļaujot tā uzlūkotājam pat bez fiziska pieskāriena un psihoterapeita starpniecības iekrist savas zemapziņas dzīlēs, kas visbiežāk nelīdzinās pēļiem. Pagājušajā gadā Berlīnes galerijā Sprüth Magers (kas, starp citu, pārstāv arī Kāri Apsonu) bija skatāma Apsonas Losandželosas kolēģa, viena no popārta pionieriem Eda Ruš (Ed Ruscha) zīmējumu izstāde Metro Mattresses. Kā tās iedvesmas avotam kalpojot Losandželosas ielu nostūros uzietajiem pamestajiem matračiem. Ruša režijā tiem kļūstot par intīmu, daudzslāņainu un brīžiem skaudri atkailinātu metaforu stāstiem par sapņiem, kaislībām un nepielūdzamo cilvēka dzīves ritumu. Kā izstādes preses relīzē apgalvoja mākslinieks,“matračiem kļūstot ne tikai par atkritumiem urbānajā ainavā, bet drīzāk par baisiem dzīvniekiem.” Vienlīdz trāpīgi šo izteikumu varētu attiecināt arī uz Kāri Apsonas darbiem.


Kāri Apsona. Who’s Afraid of Red, Yellow and Blue. 2014. Ekspozīcijas skats. Foto: Ainārs Ērglis

Krabju invāzija

Savveida stāsts par iznīcību un visa neizbēgamo sabrukšanu ir arī itāļu mākslinieka Roberto Kuogi (Roberto Cuoghi) izstāde Putiferio, kas pilnmēness performances veidolā savu atklāšanu piedzīvoja DESTE mākslas telpā Slaughterhouse Hidras salā.

Vasaras tveicē un pašā saulgriežu priekšvakarā Kuogi bijušās lopkautuves apkārtni bija pārvērtis sirreālā ceplī, visriņķī kūpot dažādas formas keramikas krāsnīm un procesam vienlaikus atgādinot savdabīgu upurēšanas ceremoniju. Savukārt to vērojošajai publikai kļūstot par uz dievišķā un velnišķā trauslās robežas balansējoša rituāla daļu. Vārdam “putiferio” tulkojumā no latīņu valodas arī nozīmējot haosu vai mazu elli. Kad mākslinieks šī gada janvārī ieradies Hidras salā, lai rastu ideju projektam, kādreizējās lopkautuves ēka bijusi pilna ar lapseņu pūžņiem. Viņš sajuties negaidīts, nevēlams un lieks šajā lapseņu uzlidojumā, un tādējādi radusies ideja par simbolisku krabju invāziju. Krāsnis, kurinātas ar malku, atkritumiem un visu iespējamo, kas vien deg, neatslābstošā intensitātē visu vakaru “dzemdēja” krabjus – dažādu formu un krāsu keramikas radībām ieņemot un pārņemot bijušās lopkautuves telpas. Un uzjundot visas iespējamās asociācijas – gan ar aktuālajām ģeopolitiskajām problēmām, gan mūsu visu zemapziņas mošķiem. Virs Egejas jūras vīdēja liels mēness, gaiss bija dabas un Kuogi cepļa uzkarsēts, pašam māksliniekam un diviem viņa asistentiem spožos cimdos tam visam pa vidu rosoties kā pārdabiskiem alķīmiķiem. Uz repliku: “Traks projekts”, mākslas radīšanas transā pazudušais Kuogi, vienā rokā turot ūdens pudeli, bet otrā krāsns kruķi, atbild: “Es arī esmu traks cilvēks.”


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto:

Kuogi pārstāvēts arī Dakis Joannū kolekcijā un ir viens no viņa iecienītākajiem māksliniekiem. Pagājušajā gadā viņš bija kurators Benaki muzejā skatāmajā un sadarbībā ar DESTE fondu tapušajai izstādei Ametria. Nepārtrauktas transformācijas un pārmaiņu ideja ir viens no viņa mākslas pamattematiem. Jau leģendas statusu iemantojusi Kuogi vairākus gadus ilgusī performance, kuru mākslinieks aizsāka 1998. gadā 25 gadu vecumā, apsteidzot dabisko laika ritumu un iemiesojoties sava tēva tēlā. Viņš pieņēmās svarā, izaudzēja garu bārdu, sāka ģērbties un uzvesties kā tēvs, tādējādi gluži fiziski nojaucot robežu starp realitāti un fikciju. Tiesa, šis projekts māksliniekam maksāja gana dārgi, jo kad pēc sava tēva nāves, viņš vēlējās atgriezties savas dzīves dabiskajā laika ritumā šis ceļš izrādījās gana sāpīgs un lēns, paģērot pat ķirurģisku iejaukšanos. Arī šim procesam vēlāk pārmiesojoties mākslas valodā.

Savukārt Kuogi projekts Putiferio turpina DESTE fonda 2009. gadā aizsākto tradīciju – izbijušās lopkautves ēku ik gadu atvēlēt vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai – kā speciāli šai videi radīta projekta mājvietu. Autoru vidu līdz šim bijis gan Urss Fišers, gan Metjū Bārnijs, Maurīcio Katelāns (kas savas izstādes ietvaros tieši šeit prezentēja savu pirmo Toiletpaper izdevumu, kas ir viņa kopprojekts ar fotogrāfu Pjerpaulo Ferrari), Dags Etkinss, Pāvels Althamers un Pols Čans.

Hidras sala, kas atrodas vien 1,5 stundas prāmja brauciena attālumā no Atēnām, tiek dēvēta par vienu no romantiskākajām Grieķijas salām un jau izsenis bijusi iecienīta grieķu aristokrātijas atpūtas vieta. Salas popularitātei tikai pieaugot 50. gados, kad te tika filmēts Boy on a Dolphin (1957) ar Sofiju Lorēnu galvenajā lomā. Tā bija pirmā filma, kurā Sofija Lorēna runāja angliski un arīdzan pirmā, kuru Holivuda filmēja Grieķijā.


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto:

Pati sala ir īstens ceļojums laikā – uz tās nav mašīnu un, kalnaino bruģēto ieliņu dēļ – arī divriteņu. Pārvietošanās še notiek tikai kājām jeb ēzeļa mugurā (to uz salas ir vairāk kā 500) vai arī ar ūdens taksometriem, tādējādi jau pēc pirmajām pārdesmit Hidras salā pavadītajām minūtēm laikam un cilvēciskajai eksistencei iegūstot šķietami citu – daudz lēnāku un rimtāku ritējumu. Tā kā salas vēsturiskais mantojums tiek rūpīgi sargāts, tajā nav arī jaunbūvju un visa salas dzīve lielākoties notiek nodeldētajām marmora plāksnēm klātajā ostā un tās mazajās sānieliņās. Lielākajai daļai ēku nav arī numuru, jo pēc tiem nav nekādas nepieciešamības. Tāpat kā pēc kartes – Hidrā apmaldīties ir tikpat kā neiespējami. Visi še viens otru pazīst un sajūta ir kā nokļūstot vienā lielā grieķu ģimenē. Mirklim, kad salas nelielajā ostā piestāv Dakis Joannū jahta Guilty (kuras fasādi klāj Džefa Kūna kamuflāža), simboliski iezīmējot tās vasaras un kultūras dzīves sezonas sākumu. DESTE projektu telpas Slaughterhouse atklāšanās līdzās glamūrīgajiem internacionālajiem viesiem vienlīdz gaidīti ir vietējie un salā sabraukušie tūristi, tādējādi pasākumam iegūstot tikai vēl papildus kolorītu.

DESTE jubilejas almanahs

DESTE fonda 33. jubilejas gadā klajā nācis arī apjomīgs izdevums “DESTE 33 Years: 1983 – 2015” – 868 lappušu bieza grāmata, kas ir kolekcionāru cienīgs izdevums jau pats par sevi. Mākslas priekšmets, vēstures liecība, iedvesmas avots, sociāla skulptūra – šo apzīmējumu plejādi varētu turpināt vismaz lappuses garumā. Taču, vissvarīgākais, tā ļauj ieskatīties 33 gadus ilgā nepārtrauktā radošā procesā, ilustrējot to maksimāli autentiski, teju ar klātbūtnes sajūtu. Gluži personiskas fotogrāfijas, sarunu transkripti, avīžu izgriezumi mijas ar izstāžu fotogrāfijām, to tapšanas procesa epizodēm. Aptverot visu, kas vien DESTE fonda paspārnē šajos 33 gados ir noticis – personālizstādēm mijoties ar grupu šoviem, kas vēlāk apceļojuši vairākus muzejus, atsevišķa sadaļa atvēlēta DESTE balvai, kas tika iedibināta 1999. gadā ar mērķi atbalstīt laikmetīgo mākslu Grieķijā; projektiem Hidras salā, DESTE paspārnē tapušajiem izdevumiem un izstāžu katalogiem, kuru kopskaitā ir vairāk kā 100 utt. Izdevumu var pārlapot kā dzīvi un brīžiem patiešām arī šķiet, ka tas ir dzīvs organisms, ņemot vērā enerģijas koncentrātu, ko ietver tā lappuses. Grāmata aizsākas ar Daka Joannū ievadvārdiem, viņa stāstu par sastapšanos ar mākslu, sākot no studiju laika Kornela un vēlāk Kolumbijas universitātē Ņujorkā, kur viņš nokļuva popārta ziedu laikos un tā visa iespaidā, Džaspera Džounsa inspirēts pat radījis pats savu readymade – dāvanu kādam draugam. Vēlāk Romas universitātē Joannū ieguva doktora grādu arhitektūrā, un viņa pēdējais mēģinājums radīt mākslu bijusi uz balti nokrāsotas kokakolas pudeles uzsēdināta viņa (un arī Dišāna) tik iecienītā Dunhill pīpe jeb kā to dēvē Joannū pats – ““Dišāna” pīpe uz “Vorhola” kokakolas pudeles.” Vēlāk, jau ar mākslinieka Ursa Fišera palīdzību šis 1965. gadā tapušais radošais ekspromts tika tiražēts 500 eksemplāros un 2014. gadā – savā 75. dzimšanas dienā, Joannū to kā atgriezenisko dāvanu nosūtīja saviem draugiem un sadarbības partneriem. Grāmatas ievadā Dakis Joannū raksta: “Dažiem māksla – pāri visam, ir luksusus. Taču ne man. Mums tā nav nepieciešama izdzīvošanai, taču mums tā ir vajadzīga. Tā ir dvēseles lieta. Māksla ir kaut kas, kas cilvēkam nepieciešams, lai padarītu viņu cilvēciskāku.”

* Aleksandrs Iolas (Alexander Iolas, 1907–1987), savulaik starptautiski atzīts grieķu galerists un kolekcionārs, kurš pārstāvēja virkni pazīstamu mākslinieku (tostarp Endiju Vorholu, Edu Rušu, Žanu Tingelī, Īvu Kleinu u.c.), bet 1983. gadā tika kāda bijušā darbinieka apsūdzēts antikvariāta kontrabandā un jaunu vīriešu prostitūcijā, izraisot apjomīgu skandālu.


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto:


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto:


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto: Ainārs Ērglis


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto: Ainārs Ērglis


Roberto Kuogi. Putiferio. DESTE Project Space Slaughterhouse. 2016. Hidras sala. Foto: Ainārs Ērglis


DESTE 33 Years grāmatas vāks ar Ursa Fišera darbu Thinking About Störtebeker (Smoke Mouth Eye), 2005.


Everything that’s Interesting is New. 1996. Ekspozīcijas skats ar Džeika un Dinoa Čepmenu darbu Fuck Face, 1994; Grenvilla Deivija Right 3rd & 6th, 1989; Kristiana Marceja Boneyard, 1990; un Demjena Hērsta Alphaprodine, 1993. Foto: Courtesy of DESTE Foundation

 
Monument to Now. 2004. Ekspozīcijas skats ar Pola Makartija darbu Pig, 2003; Maurīcio Katelāna Frank & Jamie, 2002. Foto: Courtesy of DESTE Foundation


Urss Fišers. YES. 2013. Ekspozīcijas fragments. DESTE Foundation Slaughterhouse Project Space. Hidras sala. Foto: Spyros Staveris, courtesy of DESTE Foundation

 
Yesterday Begins Tomorrow (2003) atklāšana ar Daki Joannū un Maurīcio Katelānu. Marka Stāla darbs Ok, Now Tell Me Where It Hurts... 1986. Foto: Courtesy of DESTE Foundation

 
Etore Sotsass. Ultrafragola. 1970. Foto: Maurīcio Katelāns un Pjerpaolo Ferrari projektam 1968. Foto: Courtesy of DESTE Foundation