Kam no laikmetīgās mākslas bail?
Brīvdienu pasaka bērniem par laikmetīgās mākslas kaķīšiem
01/01/2018
Luīze Pastore, grāmatu sērijas “Mākslas detektīvi” autore
“Vai tu zini, kāpēc visi mākslas muzeji pirmdienās ir slēgti?” Poga aizelsusies vaicāja, smīnēdama vasarraibumainajos, ugunīgi kaistošajos vaigos. Jau atkal viņai kaut kas bija aiz ādas. Es biju ieintriģēts, taču pēc iespējas nevērīgāk paraustīju plecus.
“Ha!” Poga triumfējoši iesaucās, iebāzusi savu ģīmi man tieši sejā. Tas bija Pogai raksturīgi – sniegputenī atnesties cauri visai pilsētai līdz manas mājas durvīm, izspļaut kādu āķīgu uzdevumu, kas liktu man neziņā mocīties minūtēm, stundām, dienām ilgi, un aizjozt ka noput vien.
“Tiekamies svētdien muzejā!” viņa nokliedzās un prom bija.
Man nekas cits neatlika, kā svētdien satikties ar viņu muzejā. Bija Ziemassvētku brīvlaiks un man bija diezgan daudz minūšu, stundu un dienu, lai padomātu par Pogas teikto. Sākumā es centos nedomāt par to, kāpēc visi mākslas muzeji pirmdienās ir slēgti, bet, jo vairāk centos nedomāt par to, kāpēc visi mākslas muzeji pirmdienās ir slēgti, jo vairāk bija jādomā tieši par to, kāpēc visi mākslas muzeji pirmdienās ir slēgti. Jo Pogai bija taisnība – VISI mākslas muzeji PIRMDIENĀS patiešām bija slēgti!
Kas īsti muzejiem pirmdienās ir slēpjams?!? Tas mums, mākslas detektīviem, noteikti bija jānoskaidro.
Vēlā svētdienas pēcpusdienā ierados muzejā un tūdaļ pamanīju ko savādu. Muzejā valdīja tik tikko jaušams, taču vērīgai detektīva acij tūdaļ saskatāms nemiers. Vēl krietni pirms ēkas slēgšanas muzeja uzraudzes jau čaukstināja pārvelkamo apavu maisiņus un meta drebelīgus skatus uz ārdurvju pusi. Poga jau atkal vīpsnāja savu viltīgo smīnu – un tas nebija tāpēc, ka savā mugursomā viņa bija rūpīgi paslēpusi detektīvtakšeli Komatu – un ar acīm norādīja uz zāli, kurā atradās laikmetīgās mākslas darbi. Zāles uzraudzes steigšus izmetās no zāles ārā, aizslēdza aiz sevis durvis un skrēja mājās ko kājas nes, bet pārējās nemierīgi mīņājās pie ārdurvīm līdz muzeja slēgšanas laikam.
Taču tas vēl nebija viss. Mirkli pirms ēkas slēgšanas karaļi, plikās dāmas, zirgi, Janis Rozentāls un visi pārējie muzeja mākslas darbos attēlotie cilvēki un zvēri paslēpās dziļi aiz gleznu rāmjiem! Visas gleznas palika pilnīgi tukšas, visi skulptūru podesti – kā noslaucīti.
“Cik spocīgi!” es noelsos, un tajā pašā mirklī kāda uzraudze mums paziņoja, ka muzejs tiekot slēgts un mums jādodas prom.
“Ko mēs tagad darīsim?!” es čukstēju. To visu nedrīkstēja tā atstāt!
“VAU-man-dieniņ, te kaut kas nelabi ož!” Pogas mugursomā nosmilkstēja Komats.
Šī situācija tiešām oda pēc nepatikšanām!
“Tās ir siermaizītes,” Poga paskaidroja. “Komatam negaršo siers.”
“Ko?” es nesapratu.
“Mūsu brokastu siermaizītes. Tagad mēs paslēpsimies un nakšņosim muzejā!” viņa paziņoja.
Es atvēru muti, lai iebilstu, taču viņa jau vilka mani slēpnī zem kāpnēm.
“Kas tagad notiks?” es čukstēju, kad visas muzeja uzraudzes, gidi, projektu vadītājas, garderobisti un muzeja direktore bija ēku pametuši.
“Es nezinu,” Poga novilka. “Bet man liekas, ka TAM VISAM ir saistība ar TIEM TUR mākslas darbiem.” Viņa pamāja uz laikmetīgās mākslas zāli. Tā bija vienīgā zāle muzejā, kura bija aizslēgta.
“Ahā!” es teicu.
Kā īstam detektīvam pieklājas, man tūdaļ viss tapa skaidrs. Milzīgi un līki, mazi un šķībi, vienacaini vai vispār bez sejas, citi caurspīdīgi, citi – zilimelnisarkani!
“Tur no mākslas darbiem kāpj laukā BRIESMOŅI!” es paziņoju, lepns par savu apķērību. Laikmetīgo mākslu es biju redzējis, tāpēc es zināju, ka dažubrīd tajā attēloto var tūliņ atpazīt, bet citreiz tā nelīdzinās pilnīgi nekam, kas pastāv pasaulē. Dažu mākslinieku darbi paskaidroti milzumgaros aprakstos, kamēr citi autori savus darbus nepaskaidro nemaz, ļaujot skatītājiem pašiem izdomāt, kas tajos attēlots. Viens saredz kaut ko vienu, otrs – BRIESMOŅUS!!!
Elīnas Brasliņas ilustrācija
Nav jau brīnums, ka pārējie muzeja mākslas darbi bija izbailēs paslēpušies. Tā kā muzejā nebija palicis neviens dzīvs cilvēks, ko apēst, briesmoņi izsalkumā centīsies apēst cits citu!
Es šausmās nodrebinājos. Poga acīmredzami sapīka. Bija skaidrs, ka tieši viņa gribēja būt tā, kas atklāj šo noslēpumu.
“Pirms saullēkta briesmoņi piekusīs, ierāpsies atpakaļ savos mākslas darbos un aizmigs,” Poga teica. “Un tad ieradīsies
muzeja uzraudzes ar grīdas lupatām un konfektēm!”
“Ar konfektēm?!” es nesapratu.
“Ar lupatām viņas izmazgās briesmoņu radīto asiņaino netīrību, bet ar konfektēm atpakaļ savās vietās izvilinās pārējos mākslas darbu varoņus. Tur būs ko noņemties visu pirmdienu!”
Lieta bija slēgta, atlika tikai sagaidīt briesmīgo rēkoņu aiz zāles durvīm, kad briesmoņi sāks plosīt cits citu.
“Sagrrrrr-auzīšu!” piepeši ierūcās Komats, ošņādamies un lēkādams ap laikmetīgās mākslas zāles durvīm. Mēs metāmies viņam pakaļ.
“Komat, liecies mierā!”
“Trakais, tie briesmoņi vispirms sagrauzīs tevi!” Poga rājās.
“At-VAU-nojiet, jūs teicāt “briesmoņi”?” Komats nicīgi nosprauslāja. “Jūs grrrrr-ibat saukt TOS TUR par briesmoņiem?!”
Poga tūliņ pielipa pie durvīm un pa atslēgas caurumu lūrēja zālē iekšā. Pēc brīža viņa lēni nosvilpās un paziņoja:
“Teo, tu visu esi saputrojis! Es taču TEICU, ka tur nav nekādu briesmoņu!”
“ES visu sajaucu?! Tu TEICI?” es nikni nošņācos un pieplaku pie atslēgas cauruma.
Tur VIŅI bija. Rudi, pelēki, melni, pūkaini, silti, mīļi, maigi. No laikmetīgās mākslas gleznām bija izkāpuši mīlīgi kaķīši, kas savā starpā rotaļājās. No pārējām muzeja gleznām mākslas pasaulē noslēpumaini pazudušās plikās dāmas nu bija izkāpušas šaipus laikmetīgās mākslas rāmjiem, tērzēdamas dzēra tēju un ar sirsnīgu vēlību vēroja, kā mazie kaķīši (izvēlušies no kādas gleznas, kurā, iespējams, bija attēlota sieviete) plēš viņu tējas tasītes. Daži kaķēni karājās kāda zirga astē, citi – karaļa svārkos. Viens plosījās Jaņa Rozentāla sievas Ellijas matu ērkulī, cits laizīja Teodora Zaļkalna cūkas šņukuru. Visi šo skatu izbaudīja un savā vienīgajā brīvdienā – dienā, kad varēja izkāpt no saviem rāmjiem – viņi atpūtās, smējās un sarunājās. Nu gluži kā es, dažreiz feisbukā skatoties kaķīšu video.
“Laikmetīgo mākslu es esmu redzējusi, tāpēc ES ZINU, ka viens skatītājs tajā saskata briesmoņus, bet otrs – kaķīšus!” Poga triumfējoši paziņoja un pavīpsnāja. “Uzēdam siermaizītes, kamēr mēs uz šito skatāmies?”
