Aniša Kapūra darbs izstādē Porto

Daži pieturpunkti vasaras kultūrklejojumiem 0

Arterritory.com piedāvā šīs vasaras spilgtāko vides objektu/izstāžu ceļvedi 

Una Meistere
12/07/2018

“Es nedomāju, ka ir grūti atrast vietu, kur novietot skulptūru. Tieši otrādi – tas ir aizraujoši, jo, lai kur arī to novietotu, veidojas attiecības,” intervijā Arterritory.com pirms pāris mēnešiem teica pazīstamais britu tēlnieks Tonijs Kregs. Piebilstot, ka skulptūra ir kā jauna realitāte. “Tāpēc man tā liekas aizraujoša. Ideja par mums apkārt esošās realitātes paplašināšanu.” Šovasar Valensijā viņš pirmoreiz karjerā savus darbus eksponē uz ūdens. Un nav vienīgais – Serpentīna ezerā Londonā Kristo uzslējis gigantisku sava mūža projekta Mastaba versiju. Savukārt Ernesto Neto Cīrihes stacijā – vienā no urbānās dzīves steidzīgākajiem mezgla punktiem – radījis meditācijas telpu GaiaMotherTree.

Vasaras vides mākslas objekti ir kļuvuši par neatņemamu brīvdienu gadalaika mākslas ainas sastāvdaļu un dažkārt arī iedvesmas “āķi”, kas ļauj nokļūt vietās, kur citādi diezin vai aizvestu tradicionālās takas vai, gluži pretēji, šķietami labi zināmas vietas ļauj pamanīt no pilnīgi cita skatpunkta un pieredzes leņķa. Arterritory.com piedāvā šīs vasaras spilgtāko vides objektu/izstāžu ceļvedi – iedvesmojošiem kultūrklejojumiem!

Anišs Kapūrs Norvēģijā un Portugālē
Mosā (Galleri F 15): līdz 4. oktobrim
Porto (Serralves Museum of Contemporary Art): līdz 2019. gada 6. janvārim


Aniša Kapūra darbs izstādē Porto

“Mākslinieki nerada objektus; mākslinieki rada mitoloģiju,” reiz izteicies Mumbajā dzimušais un šobrīd Londonā dzīvojošais Anišs Kapūrs. Viens no izcilākajiem savas paaudzes tēlniekiem, kura rokraksta zīme vienmēr bijusi objektu gigantiskais apjoms un vienkāršība; teju netverama laikmetīguma un mitoloģijas līdzāspastāvēšana. Abstrakts poētisms, kura vizuālais un emocionālais iedarbīgums ir vienlīdz spēcīgs. Kaut mākslinieka izmantoto materiālu klāstā ir gan akmens, gan spogulis, gan dažādu krāsu pigmenti, viņa radītie objekti ir materiāli un vienlaikus nemateriāli – līdzīgi daudzslāņaina simbolisma piesātinātai puzlei, kas fascinē un vienlaikus uzjunda eksistenciālu diskomfortu. Kapūra darbi nojauc un manipulē ar mūsu priekšstatiem par telpu un katra individuālo esību. Tajos var pazust kā sajūtu labirintā, uz mirkli teju klaustrofobiski pazaudēt līdzsvaru un atgūties jau ar mazliet citādu “es”. Katrā ziņā Kapūru nav iespējams saprast, to nepiedzīvojot.

Šovasar Aniša Kapūra darbi vienlaicīgi skatāmi divās viņa līdzšinējām retrospekcijām gana netipiskās lokācijās: Norvēģijas pilsētiņā Mosā (Moss) un Porto Portugālē. Mosā ir vien mazliet vairāk par 30 000 iedzīvotājiem, un tā atrodas 58 kilometrus no Oslo. Jāteic, nelielā pilsēta ir zīmīga ar diviem faktiem – kā Norvēģijas vēsturiskais rūpniecības centrs un kā Norvēģijā vecākās laikmetīgās mākslas galerijas Galleri F 15 mājvieta.


Anišs Kapūrs. White Sand, Red Millet, Many Flowers, 1982. Foto: Istvan Virag

Kā Arterritory.com stāsta galerijas direktors Dāgs Āks Sveinars, šīs izstādes ideja radusies viņa sarunā ar otru izstādes kuratoru, Mančestras Mākslas skolas vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Alnūru Mithu. “Mūsu mērķis un ambīcija bija izveidot visaptverošu izstādi, kurā būtu apkopoti nozīmīgi Kapūra agrīnie darbi no 80. gadiem līdz pat mūsdienām. Mēs vēlējāmies parādīt Kapūra karjeras attīstību, eksponējot darbus (kā, piemēram, White Sand, Red Millet, Many Flowers), kurus mākslinieks pats uzskata par ļoti nozīmīgiem savā karjerā un kas zināmā mērā veidojuši viņa – kā viena no ražīgākajiem savas paaudzes māksliniekiem – reputāciju. Šī izstāde nav retrospekcija, tās pamatā ir pētījums, kas iezīmē Kapūra māksliniecisko ceļu caur publiskām un privātām kolekcijām Lielbritānijā un Norvēģijā. Vairākkārt tiekoties ar mākslinieku viņa studijā un diskutējot ar viņa darbu kolekcionāriem, kā arī galerijām, šis projekts zināmā mērā ir sadarbības rezultāts – starp mūsu galeriju, Anglijas Mākslas padomi, Britu Padomi, Lisson galeriju, privātkolekcionāriem un mākslinieka studiju. Izstāde, kuras nosaukums ir vienkārši “Anišs Kapūrs”, ataino mākslinieka radošo mantojumu, kā arī viņa darbu milzīgo sarežģītību – gan materialitātē, gan apjomā, gan krāsā, formā un taktilitātē. Kapūra darbi ir vizuālas harmonijas un ilglaicības dzīres. Mēs ceram, ka skatītāji, līdzīgi kā mēs paši, būs pārņemti ar ekspresīvo krāsu pārpilnību un Kapūra piedāvāto “esības un neesamības” dualitāti. Ļoti īpaša ir arī pati ekspozīcijas atrašanās vieta – Oslo fjorda Jeløy sala Mosas pilsētiņas pievārtē un vēsturiskais Alby īpašums – ar tā dārzu un galveno ēku.”


Anišs Kapūrs. Sky Mirror, 2018. Izstāde Mosā, galerijā Gallery F 15. Nerūsējošais tērauds, diametrs 330 cm. Foto: Istvan Virag

Viens no izstādes centrālajiem darbiem ir Sky Mirror (Debesu spogulis), kas izvietots galerijas baroka dārzā. To izstādei aizdevusi pati mākslinieka studija. Jāpiebilst, ka iepriekšējā vērienīgā Gallery F 15 izstāde bija veltījums leģendārajam norvēģu māksliniekam Edvardam Munkam 2016. gadā. 


Anišs Kapūrs. Sky Mirror. Porto

Tikmēr Porto skatāmā izstāde Anish Kapoor: Works, Thoughts, Experiments (Anišs Kapūrs: darbi, domas, eksperimenti) ir pirmā tik vērienīgā mākslinieka darbu skate Portugālē. Tās mājvieta ir Alvaro Sizas 1991. gadā projektētais Serralves Laikmetīgās mākslas muzejs un to ieskaujošais 18 hektāru lielais parks, kuru 1930. gados veidojis franču ainavu arhitekts Žaks Grebērs. Ņemot vērā vietas unikalitāti, Anišs Kapūrs pats izvēlējies darbus parka teritorijai, radot maršrutu, kas viņa režijā iegūst teju vai rituālu sajūtu pieredzes raksturu. Tiem, kam gadās pabūt gan Norvēģijā, gan Portugālē, ir iespēja baudīt Kapūra ikoniskā darba Sky Mirror dažādās sejas. Versija, kas eksponēta Serralves parka Rožu dārzā, ir 3,2 metrus liels, pulēts nerūsējošā tērauda disks, kurā spoguļojas gan mūžam mainīgā pasaule ap to, gan tikpat mainīgais skatītājs. Tā ir tā dēvētā “trešā telpa” – starp materiālo un nemateriālo, debesīm un zemi. Cita starpā, Serralves parkā eksponēti arī darbi no nesenākām sērijām, piemēram, “Putnu valoda”, kā arī mākslinieka eksperimenti arhitektūras jomā.

Sola Levita “9 torņi (veltījums Jēnem)” Kīvikas arhitektūras parkā (Zviedrija)


Sols Levits. “9 torņi (veltījums Jēnem)”. Foto: Gerry Johansson

Jūnija beigās Kīvikas arhitektūras parkā Zviedrijā uzstādītie amerikāņu mākslinieka, minimālisma pioniera Sola Levita (1928–2007)  “9 torņi (veltījums Jēnem)” (Nine Towers (for Jane)) ir skaists un arīdzan emocionāls projekts, kuram īsi pirms nāves savu svētību devis pats mākslinieks. Kīvikas mākslas parks atrodas nosacītā nekurienē – Zviedrijas dienvidos, tuvākās mazpilsētas tam ir Simrishamna un Īstade, savukārt lielākās – Malme un Kopenhāgena. Parka idejas autors ir viens no ietekmīgākajiem zviedru mākslas kuratoriem Sūne Nūrdgrēns, un nu jau vairāk nekā 12 gadus ilgās attiecības ar šo vietu viņš dēvē par sava veida “mīlas romānu”.  Turpat netālu no Kivīkas viņš gatavojas pavadīt vecumdienas, kad vairs nespēšot pārvietoties pa pasauli ar tādu paātrinājumu kā pašlaik. “Sākot šo projektu, mūsu fokusā bija mākslas un arhitektūras mijiedarbība. Sākumā tie bija arhitekti, kuru darbība robežojas ar mākslu. Tagad, kā Sola Levita gadījumā, tie ir mākslinieki, kuru radītais atrodas uz robežas ar arhitektūru. Pirmie septiņi, astoņi gadi bija tāds zināms ievadposms, kura laikā cilvēki tika iepazīstināti ar projektu. Tagad viņi pazīst Kivīku, mums ir apmēram 20 000 apmeklētāju gadā. Es domāju, ka vairāk mums pat nav nepieciešams. Parks atrodas vietā, ko grūti atrast bez navigācijas. Mēs vēlamies cilvēkiem sagādāt gan mākslas, gan dabas pārdzīvojumu, iespēju uz dienu paslēpties no visa. Un tas ir iemesls, kālab šo parku īpaši nereklamējam,” Sūne Nūrdgrēns savulaik apgalvoja intervijā Arterritory.com.

“9 torņi” jeb piecus metrus augstā skulptūra, kas tapusi no gandrīz 4000 baltiem, īpaši izgatavotiem cementa blokiem (20x20x40 cm), ir vienīgais Ziemeļvalstu reģionā atrodamais Sola Levita vides mākslas darbs. Kaut tas ir zīmīgs mākslinieka rokraksta paraugs, objekts tapis, izmantojot arhitektūras izteiksmes līdzekļus un materiālus. Un kalpo kā nosacīts pīlārs un templis, gan vizuāli, gan fiziski izaicinot skatītāju. Tā ģeometriskā precizitāte un lakonisms tikai vēl vairāk akcentē apkārtējās ainavas un tālumā vīdošās Baltijas jūras skaistumu. Savukārt mākslas darba nosaukumā rodamā piebilde – “veltījums Jēnem” – iemieso ļoti īpašu attiecību stāstu – draudzību un radošo ideju apmaiņu starp Solu Levitu un amerikāņu tēlnieku Jēni Haistīnu (1942–2013).

Levita rojekta īstenošana bija Sūnes Nūrdgrēna sapnis un izaicinājums vienlaikus, šim procesam aizņemot vairākus gadus un līdzās sponsoriem ietverot arī vērienīgu crowd funding kampaņu – kopējais projekta atbalstītāju skaits sasniedza gandrīz 600 cilvēkus.

Līdzās Sola Levita “9 toņiem” Kīvikas arhitektūras parkā skatāmi arī norvēģu arhitektu biroja Snøhetta, pazīstamā arhitekta Deivida Čiperfīlda, mākslinieka Entonija Gormlija u.c. autoru darbi.

kivikart.se

Ernesto Neto Cīrihes stacijā
Līdz 29. jūlijam


Ernesto Neto instalācija GaiaMotherTree, 2018, Cīrihes galvenajā stacijas ēkā. Foto: Mark Niedermann

Brazīliešu mākslinieks Ernesto Neto ir īpašs ar darbiem, kas iesaista teju visas maņas - tausti, redzi, dzirdi, smaržu, skatītājam ļaujot klejot, pieskarties, ienirt, iebrist, aizmirsties un atrast sevi no jauna viņa radītajās gigantiskajās instalācijās (Neto pats tās dēvē par skulptūrām), kuru abstraktajām formām ir gandrīz ķermenisks veidols. Iespējams, visprecīzākais Ernesto Neto darbus raksturojošais vārds ir vieglums. Ne fizisks vieglums, bet sajūtu, atbrīvota prāta un jutekļu vieglums. 

Kopš 2014.gadā mākslinieks netālu no Brazīlijas–Peru robežas iepazina tur dzīvojošo hunikuini cilti, par viņa misiju kļuvusi vēlme atjaunot sen izzudušo saikni starp iezemiešu ciltīm un rietumu civilizāciju, starp cilvēku un dabu. Kā uzskata Ernersto Neto – tikai atgriežoties pie saknēm, mēs varam izglābt pasauli, kuru paši esam gandrīz iznīcinājuši. “Mēs esam daba. Un kultūra ir tikai dabas subprodukts,” mākslinieks saka intervijā Arterritory.com.

Šo darbu ciklu turpina arī vērienīgā Erensto Neto instalācija, kas līdz jūlija beigām skatāma Cīrihes galvenās stacijas ēkā. Monumentālā darba nosaukums ir GaiaMotherTree, un no košu krāsu kokvilnas striķiem tapušais 20 x 40 x 28 metrus lielais objekts arī atgādina milzu koku, kas stiepjas augšup stacijas griestu “debesīs”. Tas pilnībā ir roku darbs, tapis vairāku nedēļu garumā – iesaistoties 17 mākslinieka studijas darbiniekiem un 17 šim projektam speciāli pieaicinātiem palīgiem. Kopumā instalācijas radīšanas process aizņēmis trīs mēnešus, un vēl mēnesi tā no Brazīlijas kuģojusi uz Šveici. Ernesto Neto raksturīgajā stilā GaiaMotherTree gigantiskām lāsēm līdzīgie “zari” pildīti ar 420 kilogramiem garšvielu – kurkumu (140 kg), krustnagliņām (140 kg), ķimenēm (70 kg), melnajiem pipariem (70 kg) un augu sēklām (70 kg). 

Darba nosaukums aizgūts no sengrieķu mitoloģijas un iemieso Zemi, kas iznirst no haosa, kļūstot par visa sākumu. Instalācijas sirds ir “Māte Zeme”, un paklājs, kas klāj tās iekšpusi, ataino pasaules karti ar Atlantijas okeānu centrā. Savukārt koka siluets sasaucas ar bībelisko Ēdenes dārzu. GaiaMotherTree simbolizē arī dabā pastāvošo augu pasaules savstarpējo saikni – koku “pazemes sarunas”, to saknēm apmainoties barības vielām un informācijā. Kā izpētījuši Britu Kolumbijas Universitātes zinātnieki, koks, kuram uzbrukuši kaitēkļi, ar savas sakņu sistēmas palīdzību par tiem brīdina arī pārējos utt. Kaut rietumu civilizācijā augu pasaulei netiek piedēvētas pārdomātas darbības, Brazīlijas iezemiešu ciltis uzskata savādāk – šamaņi ar ajuvaskas un citu rituālu starpniecību kalpo kā mediatori starp dabas un cilvēku pasauli.  

GaiaMotherTree tapis sadarbībā ar Beielera fondu Bāzelē. Mākslas darbā iespējams ieiet – kā meditācijas un satikšanās telpā. Projekta ietvaros iecerēts arī dažādu meistardarbnīcu, lekciju un koncertu cikls. Lieki piebilst, ka jau pirmajās uzstādīšanas dienās instalācija vairāk nekā 150 gadus vecajā Cīrihes stacijas ēkā kļuva par Instagram hītu.

Mākslas biennāle Senpoldevansā
Līdz 31. augustam


Entonijs Gormlijs. Big Switch, 2014. Tērauds. 295 x 59 x 50 cm. Instalācija Starptautiskajai biennālei Sentpoldevānsā, 2018. Foto: Loïc Deltour, mākslinieka īpašums

Pēdējo gadu jauno mākslas biennāļu birumam šovasar piepulcējusies arīdzan biennāle šarmantajā Dienvidfrancijas pilsētiņā Senpoldevansā (Saint-Paul de Vence). Laikmetīgā versija turpina tradīciju, kas šeit aizsākusies jau 20. gadsimta sākumā, kad Senpoldevansas ainaviskais veidols un še valdošā īpašā gaisma to burtiski pārvērta mākslinieku magnētā. Kā reiz izteicies viens no tās apburtajiem – Marks Šagāls: “Šeit, dienvidos, pirmoreiz savā dzīvē es sastapos ar tik bagātīgu zaļumu – neko tādu sava paša zemē es nekad nebiju redzējis. Esmu pateicīgs liktenim, kurš mani atveda uz Vidusjūras krastiem.” Uz Vansu Šagāls pārcēlās 50. gados, un tieši šeit viņš satika savu otro sievu Valentīnu, sauktu par Vavu. Savukārt 1966. gadā, būdams jau 80. gadus vecs, viņš iekārtojās Senpolā – ciematā kalnos virs tolaik jau komercializētās Vansas. Mākslinieka Dienvidfrancijā tapušie darbi ir īstenas odas mīlestībai – ziedu ieskauti pārīši uz zilu debesu fona utt. Šagāls bieži bija redzams nu jau leģendārajās šejienes kafejnīcās Colombe d'Or un Café de la Place. Viņa draugu vidū bija slavenie mākslas dīleri Emē un Margarita Magti (Aimé and Marguerite Maeght), kuru māja – Le Mas Bernard – atradās tieši blakus mākslinieka miteklim. Savukārt šodien vairāki Šagāla darbi skatāmi Magtu ģimenes fondā – Fondation Maeght. Tostarp grandiozā mozaīka Les Amoureux pie pašas tā ieejas. Senpoldevansā jeb “visvidusjūriskākajā no Vidusjūras apkaimes kapsētām” atrodas arī mākslinieka atdusas vieta. 

Magtu fonds kļuvis arī par vienu no Senpoldevansas 1. mākslas biennāles platformām – tā telpās skatāma beļģu mākslinieka Jana Fabra izstāde My Nation: The Imagination (Mana nācija: iztēle; līdz 11. novembrim). Izstādē lielākoties eksponētas Fabra skulptūras (šoreiz galvenokārt marmora darbi), kā arī zīmējumi, kas reflektē par mūsu attiecībām ar ķermeni, prātu, sapņiem un iztēli dialogā ar zinātniskiem pētījumiem un mūsu apziņas konstrukciju līkločiem. Izstāde ir Fabra cienīgs sajūtu un maņu piedzīvojums, vienlīdz spilgti sevī iemiesojot gan nopietnību, gan veselīgu humoru. 

Līdzās tai virkne biennāles darbu izvietota arī citviet pilsētvidē. To vidū arī britu tēlnieka Entonija Gormlija skulptūra Big Switch (2014), kas ir daļa no mākslinieka “lielo blokdarbu” sērijas, kuru viņš aizsāka, iedvesmojoties no idejas kā būvmateriālu izmantot fiziskus pikseļus. Ar laiku tā tikai ieguva vērienu un apjomu – Gormlijs, gluži kā bērns, no klucīšiem konstruēja gigantiskus, cilvēka siluetu atgādinošus tēlus, ar pamatīgajām, vienkāršajām un stabilajām struktūrām suminot saikni starp ķermeni un zemi, kā arī raisot asociācijas ar tādām fundamentālām arhitektoniskām struktūrām kā Stonhendža Lielbritānijā vai Mīsa van der Roes ēkas. Pats darbs, kurš sver divas tonnas (pjedestāls – 1,6 tonnas), eksponēts uz Senpoldevansas vēsturiskā aizsargvaļņa. 

Kopumā biennālē piedalās 17 mākslinieki, un četri no viņiem tai radījuši pilnīgi jaunus darbus. 

bis-art.com

Skulptūru jūdze Londonā
No 2018. gada 27. jūnija līdz 2019. gada 27. jūnijam 


Sāras Lukasas darbs Perceval (2006). © Sarah Lucas, courtesy Sadie Coles HQ, Londona. Foto: Nick Turpin


Treisija Emina. Your Lips Moved Accross My Face, 2015. © Tracey Emin un Lehmann Maupin

“Tēlniecība pilsētvidē“ (Sculpture in the City), kas tiek dēvēta arī par “Skulptūru jūdzi”, ir projekts, kas savā ziņā jau kļuvis par Londonas vasaras dzīves tradīciju. Tā rīkotājs ir Londonas pilsēta, un projekta ietvaros jau astoto gadu neordinārās vietās pilsētā tiek eksponēti laikmetīgās mākslas darbi. Šis gads ir zīmīgs ar to, ka no 18 projekta dalībniekiem deviņu darbu autores ir sievietes, tādējādi godinot 100. gadskārtu, kopš Lielbritānijā sievietes ieguvušas vēlēšanu tiesības. Pārstāvēto autoru vidū ir gan Marina Abramoviča un Sāra Lukasa, gan Treisija Emina. Abramovičas skaņas instalācija “Koks“ (1972) skatāma 99 Bishopsgate, savukārt Sāras Lukasas darbs Perceval (2006) – dabiska lieluma bronzas zirgs, kas ratos ved divus cementā atlietus gigantiskus kabačus (falliskos simbolus) – novietojies Cullum Street EC3M 7JJ. Tikmēr Treisija Emina projektā pārstāvēta ar rozā neona darbu Your Lips Moved Accross My Face (2015). Tas atrodams pārejā, kas savieno Bury Court un Bury Street EC3A 7HL, un Treisijas Eminas rokrakstam raksturīgajā veidā iemieso šķietami no viņas dienasgrāmatas izrautu rindiņu, kas tikpat labi varētu būt kāda romantikas apvīta ieraksta sākums, kura turpinājums atstāts skatītāju ziņā. 

cityoflondon.gov.uk/sculptureinthecity 

Kristo Mastaba Londonas Serpentīna ezerā
Līdz 9. septembrim


Kristo un Žannas Klodas darbs The London Mastaba, 2016-18. Foto: Wolfgang Volz © 2018 Christo 

“Manuprāt, daudz lielāks izaicinājums ir radīt lietas, kas pazudīs, nekā tās, kas paliks,” reiz apgalvojis Kristo, 20. un 21. gadsimta spožākais vides mākslinieks. Līdz pat 9. septembrim Serpentīna ezerā Londonas Haidparkā skatāms viens no viņa gaistošajiem projektiem – no 7506 horizontāli novietotām mucām veidota 20 metrus augsta, 30 metrus plata un 40 metrus gara peldoša instalācija The London Mastaba (Londonas mastaba). Gigantiskais koši zilais un sarkani krāsotais industriālo mucu krāvums, kurš kopumā sver 600 tonnas, sirreāli saspēlējas ar ezera ūdeņiem, tajos peldošajām pīļu un gulbju ģimenēm, kā arī atpūtniekiem, kas dīki pārvietojas pedāļlaivās. 

Mastabas iedvesmas avots ir senās māla mājas Mezopotāmijā, kuras ēģiptieši vēlāk adaptēja kā kapenes. Šī projekta skici Kristo un viņa nu jau aizsaulē esošā sieva un radošā kompanjone Žanna Kloda radīja vairāk nekā pirms 50 gadiem. Pirmoreiz fiziski Mastaba tika uzbūvēta tikai 2016. gadā (toreiz 9 m augsta) – Kristo izstādes ietvaros īslaicīgi gozējoties Magtu fonda pagalmā Dienvidfrancijā. 


Kristo un Žannas Klodas darbs The London Mastaba, 2016-18. Foto: Wolfgang Volz © 2018 Christo 

The London Mastaba vienlaikus ir arī pirmais Kristo un Žannas Klodas vides mākslas projekts Londonā un, tāpat kā visi pārējie abu īstenotie, ir radīts konkrētai vietai, nav transportējams un, izstādei beidzoties, tiks nojaukts. Kā unikāla estētiska un intelektuāla pieredze pastāvot tikai īsu laika sprīdi. “Līdz ar gaismu mainīsies arī instalācijas krāsas, un tās atspulgs Serpentīna ezerā līdzināsies abstraktai gleznai,” izteicies Kristo. Zīmīgi, ka projektu pilnībā finansējis pats mākslinieks – no savu darbu pārdošanas. Kā uzsvēris Kristo – viņš nepieņem sponsorējumus. Vienlaikus Serpentīna galerijā skatāma arī izstāde, kas ilustrē mucu izmantojumu Kristo un Žannas Klodas 60 gadus ilgajā radošajā darbībā. 

Kristo mūža sapnis ir pastāvīga Mastabas instalācija Abū Dabī tuksneša oāzē. Darbs pie šī projekta aizsākās 1973. gadā un, ja tas tiks realizēts, šī kļūs par vienīgo pastāvīgo Kristo un Žannas Klodas instalāciju, kā arī lielāko jebkad radīto skulptūru pasaulē. Tā iecerēta 150 metrus augsta un 300 metrus plata, veidota no vides krāsām pieskaņotām naftas mucām. 

serpentine.co.uk

Tonija Krega skulptūras Valensijā un Parka Avēnijā Ņujorkā
Līdz 4. novembrim


Tonija Krega skulptūras pie Zinātnes un mākslas centra Valensijā. Publicitātes attēls

“Skulptūra ir realitāte. Tas nav attēls, tā nav ilūzija. Tā ir realitātes daļa. Mēs visu laiku izmantojam materiālu – ģērbjamies, mājās sēžam uz krēsliem, staigājam pa ielām utt. Tas viss ir daļa no cilvēces izdzīvošanas stratēģijas, kas reizēm darbojas diezgan labi un mūs aizvedusi tiktāl, ciktāl mēs esam. Tomēr šī materiāla izmantošana ir utilitāra. Un, tā kā tā ir utilitāra un mūsdienās industriāli ražota, tā izmanto noteiktu ekonomisko ģeometriju. Piemēram, mums ir mašīnas, kas velk taisnas līnijas. Viss industriāli ražotais ir plakans un ļoti neinteresants – taisnas malas, 90 grādi utt.

Izņemot varbūt kādas augstākās pētniecības jomas, tēlniecība ir vienīgais materiāla izmantojums, kas nav utilitārs un rada jaunas formas. Tā neizmanto to pašu vienkāršoto, stulbo ģeometriju; tā neatkārto, tā rada jaunas idejas, jaunas sajūtas, jaunas valodas un jaunas brīvības. Tas ir visattīstītākais veids, kā strādāt ar materiālu. Tāda, manuprāt, ir tēlniecība, un tāpēc man tā ir svarīga,” intervijā Arterritory.com saka pazīstamais britu tēlnieks Tonijs Kregs. 

Savā gandrīz 50 gadu ilgajā karjerā viņš sarīkojis vairāk nekā 350 personālizstādes. 1988. gadā Kregs pārstāvēja Lielbritāniju 43. Venēcijas biennālē un tajā pašā gadā saņēma arī Tērnera balvu. Jau no agras jaunības viņu interesējusi zinātne un dabas vēsture; vēl bērns būdams, Kregs sācis kolekcionēt fosilijas un šodien saka, ka redz cilvēka radītus objektus kā “fosilizētu ceļu uz pagājušo laiku, kas ir mūsu tagadne”. Senā interese par paleontoloģiju turpina iedvesmot viņa mākslinieciskās aktivitātes arī šodien, tālab savā ziņā var pat teikt, ka Zinātnes un mākslas centrs Valensijā (Ciutat de les Arts i les Ciències), kur šovasar skatāmas sešas Tonija Krega vides skulptūras, ir pat simbolisks viņa darbu fons. Četri no darbiem izvietoti centru ieskaujošajos dīķos, kas ir jaunums arī Krega karjerā – līdz šim viņa skulptūras nekad nav tikušas eksponētas uz ūdens. Darbu tapšanā izmantoti dažādi materiāli – bronza, tērauds, stiklsķiedra, dažai no skulptūrām augstumā sasniedzot sešus metrus un sverot 4000 kilogramus. 

Līdztekus izstādei Valensijā līdz pat oktobra beigām piecas Tonija Krega skulptūras skatāmas arī Parka avēnijā Ņujorkā. 

cac.es