Foto

Vēlme izteikties vieglprātīgi

Tomass Pārups


20/06/2017

Videointervijā, kas nesen publicēta Satori.lv, Andris Grinbergs saka, ka viņu neinteresē jauno mākslinieku darbi, kuros ir “maz enerģijas”, kā piemēru minot laikmetīgo fotogrāfiju. Vārdu “enerģija”, līdzīgi kā vārdus “skaists” vai “gaumīgs”, vairos izmantot, rakstot par laikmetīgo mākslu. Šādi viegli manipulējami apzīmējumi mēdz radīt maldīgu vai pārspīlētu iespaidu par apskatāmo objektu. Taču tieši “enerģija” liekas visatbilstošākais raksturojums “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā skatāmajām Andreja Granta fotogrāfijām, kas veltītas Andrim Grinbergam.

Granta fotogrāfijās redzamas dokumentālas ainas no Andra Grinberga performancēm, kā arī vairāki mākslinieka portreti. Dažas ainas iepriekš redzētas arhīva materiālos, citas pirmoreiz ieraugu izstāžu telpā. Bet, neatkarīgi no iepriekšējās saskarsmes, atlasītie kadri, kuri mūsdienās apauguši ar zināmu daudzumu mitoloģijas, joprojām neļauj novērsties. Tie liekas kā redzēti no jauna, baltos koka rāmjos ievietoti, apgaismoti un pamīšus izkārti pie nelielās telpas sienām.

Patiesībā uz redzamajām fotogrāfijām gribas attiecināt vēl virkni tikpat bīstamu īpašības vārdu kā “enerģija”. Fotogrāfijās redzamais aicina atteikties no leksikas, kuru izmantoju, rakstot par laikmetīgo mākslu. Teorētiski jēdzieni šķiet neatbilstoši un nevietā. Tā vietā rodas vēlme izteikties vieglprātīgi un brīvi. Iespējams, tas tāpēc, ka Andra Grinberga māksliniecisko darbību caurvij lietas, kurām nav noteikta sakara ar materiālās pasaules banalitātēm. Tajā manāma atteikšanās no laicīgiem ierobežojumiem un individuālās gribas apliecināšana.


Andreja Granta darbi MVT Vasaras mājā. Foto: Juris Rozenbergs

Granta fotogrāfiju kopums iezīmē ainu, kas mūsdienu uzkrītoši institucionalizētajā laikmetīgās mākslas pasaulē bieži vien šķiet neiespējama. Tomēr tā vienlaikus atgādina, ka mākslai ne vienmēr jābūt nedz taustāmai, nedz skaidri artikulējamai, nedz tēmētai plašas auditorijas patēriņam. Kopumā to varētu nosaukt par uzdrīkstēšanos, uz kuru skatoties, ir iespējams sajusties patiesi dzīvam.

Varētu būt, ka atslēgas vārds šajā izstādē ir arī “uzdrīkstēšanās”, jo tā ierosina vēlmi uzdrīkstēties izmantot neviennozīmīgas frāzes. Grinberga laikabiedri, tostarp izstādes autors, visticamāk izteikti izjūt piesaisti laikam un kontekstam, kurā šīs fotogrāfijas ir tapušas. Tādēļ fotogrāfijas, kuras viņi redzētu, apstaigājot izstādi, nebūtu gluži tās pašas, kuras redzu es. Būdams ļoti tālu no Granta dokumentētajiem notikumiem, skatos pilnīgi no malas. Bet reakcija, kuru tās izraisa, ir kairinoša – neatkarīgi no tā, cik tuvu stāvu saturam.