Ievērot klusumu?*
Liene Jakobsone
03/12/2019
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklētāju iekšējās kārtības noteikumu 14. punkta 14.6 apakšpunkts:
LNMM telpās ir aizliegts trokšņot vai veikt citas darbības, kas traucē muzeja apmeklētājus.
Londonas Karaliskā mākslas akadēmija. Entonija Gormlija izstādes vidū čum un mudž cilvēku bars. Slīdot no viena darba pie nākamā, cilvēki – jaunās māmiņas, vācu pensionāri, elitāras britu sieviešu biedrības pārstāves, tūristu grupas – tver mākslinieka apzinātā vēstījuma kripatas. Pie vitrīnām dzirdami neskaitāmi Sorry/ Not at all, my bad/ Sorry; kāds franču tētis žestikulējot ķer savu bērnu instalācijā Clearing VII, man blakus britu pāris apspriež skices ar skaļu: “Jā, es gan neesmu kuratore vai mākslas profesionāle, tomēr es domāju…”
Mēs, divi latviešu “akadēmiķi”, esam pašķīrušies jau izstādes sākumā, vēlamies “baudīt mākslu vienatnē” un vārdu apmaiņā esam tikuši līdz dziļdomīgam: “Šis mani ļoti uzrunā…/ Jāaaa…”
Veids, kā uztveram un runājam par mākslu, ir tikpat lielā mērā mentalitātes jautājums, kā inteliģentu cepiens tviterburbulī, bet nespēja aiziet uz publisku demonstrāciju. Vai kā mammas bukņīšana pa sāniem katrreiz, kad pie ģimenes svētku galda pavaicāji “neriktīgu” jautājumu, kas aizskāra tavu tanti 10 dažādos veidos. Apklusināšana noved pie klusiem muzejiem, klusiem viedokļiem, klusām izjūtām.
Tikmēr izstāde mūsu acu priekšā pārtop par dzīvu organismu – telpu jaunatklājumiem, domas lidojumam, brīvības izpausmēm. Tā elpo pati par sevi, laikmetīgajai mākslai sasniedzot būtisko – izejot no personīgās perspektīvas un nemeklējot vienu, pareizo interpretāciju, cilvēku pūlis runā par mākslu. Visparastākajā ceturtdienas pēcpusdienā, ne diskusijas, ne lekcijas, pat ne sarunas formātā. Daždažādas versijas kā pingponga bumbiņas lido no viena telpas stūra uz otru, skarot ikvienu izstādes apmeklētāju personīgi un visus reizē.
Latvijā māksla un mākslas izglītība ir nemainīgi elitāra nodarbe. Vēl joprojām lielais vairākums savu vietu mākslas muzejos un galerijās neatrod, jo pati vieta, pamatojoties uz apakšpunktu 14.6, ir nokauninājusi tavu skaļo, neprofesionālo viedokli ilgi pirms reālā apmeklējuma sākuma. Kamēr LNMM būs mūsu augstās mākslas templis, uzraudzes melnās uniformās ar nodurtu skatienu tevi (protams, klusumā) nopētīs, laikmetīgā māksla izstāžu aprakstos tiks skaidrota atdalītās zilbēs, sarežģītos vārdu savirknējumos un dziļdomīgās pauzēs, turpināsies reālo mākslas patērētāju klusums.
Elitāra māksla nav sasniegums. Iedrošinoša vide ir.
P.S. Gormlija izstāde, protams, bija satriecoša. Atlikušo laiku Londonā mēs pavadījām, skaļi diskutējot par mākslu.
*Liene Jakobsone ir Arterritory.com jauno autoru konkursa “300 vārdu” uzvarētāja. Konkursā aicinājām piedalīties jaunos rakstīt gribētājus īsi un koncentrēti izklāstīt savu domu par redzēto, lasīto vai piedzīvoto mākslas vidē.
