Fotogrāfs Palls Stefansons. Foto: Heiti Kruusmaa
“Es neesmu fotogrāfs” 2

Intervē Anna Iltnere
21/04/2012 

Tikšanās ar islandiešu fotogrāfu Pallu Stefansonu (Páll Stefánsson, 1958) man atsauc atmiņā komponista Hilmara Erna Hilmarsona (mūzikas autors kinofilmai “Mona”) teikto, ka islandieši ir traki. Palls Stefansons visu sarunas gaitu ir neuzspēlēti jestrs, vienlaikus radot iespaidu, ka atrodas apbrīnojamā harmonijā ar savu talantu, piesātināto grafiku un pasaules apceļošanu. Skarbu Islandes vēju appūstā seja izstaro dzīves vieglumu un mudina nesarežģīt lietas. Kad pieminu Hilmarsonu, fotogrāfs atklāj, ka sākumskolā sešus gadus abi esot sēdējuši vienā solā. 

1982. gadā Stefansons pievienojās Iceland Review žurnālam kā fotogrāfs, vēlāk kļūstot arī par izdevuma attēlu redaktoru un galveno redaktoru, ar ko nodarbojas joprojām. Viņš ir izdevis vairāk nekā 20 grāmatas, kā arī veidojis reklāmas un komerciālus darbus tādām organizācijām kā Panasonic, IKEA, Volkswagen un virknei citu. Savukārt UNESCO izvēlējās viņu par vienu no 20 fotogrāfiem, kas dokumentē pasaules vēsturiskā mantojuma vietas. Palla Stefansona darbi ir publicēti daudzos starptautiskos izdevumus, tai skaitā Time, National Geographic, Newsweek, Geo, W, Sunday Times Magazine un Vācijas Vogue.


© Páll Stefánsson. Vatnjökull glacier. June 2011 

Rīgā Palls Stefansons ieradās, lai 20. un 21. aprīlī vadītu meistarklasi, ar 15 latviešu fotogrāfiem citā gaismā iepazīstot Rīgas nomali. Savukārt no 19. aprīļa līdz jūnija vidum Ziemeļu Ministru padomes birojā ir atvērta neliela izstāde ar Stefansona iemūžinātām Islandes ainavām, par kurām autors stāsta: “Kamdēļ šādas bildes? Manuprāt, tās uzbur īpašu atmosfēru. Šajās bildēs ir zeme, kas vēl aizvien ir tapšanas procesā. Zeme, kas ir tik mainīga savā gaismu un krāsu dažādībā. Tā ir jaunatklāta zeme, kas aizdomīgi līdzinās kādai pie Ziemeļu polārā loka mītošai tautai. Un šī zeme patiesībā ir tuvāka nekā jums šķiet – tikai piecu stundu attālumā no Ņujorkas un trīs stundu lidojumā no Londonas.” Rīgā ar izstādi Stefansons nav pirmo reizi, iepriekš te viesojās pirms padsmit gadiem. 


Palls Stefansons starp izstādes viesiem Rīgā. Foto: Valts Palmbahs

Ar fotomākslas meistaru tiekamies rītā pirms izstādes atklāšanas. Kad saruna ir galā, Palls pēkšņi vaicā, vai es nevēlētos tagad padejot. Bet uzreiz arī nosmej, ka tas bijis tikai joks, un atsperīgiem soļiem dodas apskatīt, kā iekārtota viņa izstāde. 

Kā Jūs kļuvāt par ainavu fotogrāfu un vai vispār ir iespējams par tādu nekļūt, dzīvojot skarbi skaistajā Islandē? 

Stāsts ir vienkāršs. Kad man bija 20 gadi, es absolvēju augstskolu, un pienāca brīdis izlemt, ko dzīvē darīt. Tobrīd man nebija draudzenes, tālab es prātoju, kāds būtu pats labākais darbs, ar kuru dabūt meitenes. Viennozīmīgi – fotogrāfs (smejas). Tas arī ir vienīgais iemesls, kālab vispār uzsāku fotografēt. 

Meitenes, labi. Bet kā ar ainavām?

Ziniet, patiesībā es nekad neesmu sevi uztvēris kā ainavu fotogrāfu. To drīzāk varētu raksturot kā blakusproduktu: dodoties no punkta A uz punktu B, es pa ceļam kaut ko ieraugu un to iemūžinu. Uzņemt fotogrāfijas gandrīz nekad nav bijis tiešs mans mērķis, lai tālab kaut kur speciāli ietu un meklētu izcilu kadru. Es neesmu fotogrāfs, bildes pašas pie manis atnāk.

Jūsuprāt, tā ir labākā pieeja fotogrāfijai? Tāda kā ļaušanās.

Jā, tā varētu būt. Fotogrāfiju līdzīgi kā daudzas citas lietas ir grūti aprakstīt. Ja es būtu dzejnieks un mēs te tāpat sēdētu, un Jūs vaicātu “Kā kļuvāt par dzejnieku?”, es visdrīzāk atbildētu tieši to pašu, ka “vārdi pie manis atnāk un savirknējas teikumos”. Kaut arī par profesionālu fotogrāfu es strādāju jau 29 gadus, desmit mēnešus un… (ieskatās rokas pulkstenī, kurš rāda arī datumus) …tieši vienu dienu, es to nekad neesmu uzlūkojis kā darbu. Tas ir esības, dzīves veids. 

Jums labi padodas matemātika. 

(Smejas) Bet ir ļoti viegli to izrēķināt! Šodien ir 19. aprīlis, bet par fotogrāfu es sāku strādāt 1982. gada 17. jūnijā, Islandes Neatkarības dienas svētkos. Un ir vienkārši jāatskaita atpakaļ. [Atzīšos, ka es pēc intervijas pārbaudīju Palla aprēķinus, jo netapa skaidrs, kā viņš tiek galā ar garajiem un īsajiem gadiem, taču, man par pārsteigumu, rezultāti sakrita... – A. I.]


No izstādes atklāšanas Ziemeļu Ministru padomes birojā, Rīgā

Un tomēr par ainavām. Vai tiesa, ka islandietis ir tik cieši saaudzis ar Islandes unikālo dabu, ka bez tās tam klātos grūti? Ko tādu nesenā intervijā apgalvoja islandiešu komponists Hilmars Erns Hilmarsons, kurš dažus prombūtnes gadus atminas kā murgainu ilgošanos.

Es to pagrieztu tā – kas ir nācija? Kas veido nācijas kodolu, vienus padarot par islandiešiem, bet citus par latviešiem? Domāju, ka vide, kādā tauta dzīvo, ir viens no izšķirošajiem faktoriem.

Jau senos laikos islandiešu bija ļoti maz, jo mēs mitinamies pašos ziemeļos un kā ziemas, tā vasaras ir aukstas. Daba kopumā ir diezgan nelabvēlīga, vulkāni noslauka no zemes aitu ganības un tādā garā. Un es teiktu, ka islandieši uzauga ar lielu bijību pret to visu. Ja ziemā pagadījās milzu sals, tad nomira bērni, bet ja aktivizējās vulkāns un gāja bojā lopi, tad pietrūka ēdiena, ar ko pabarot ģimeni. Islande krietni atšķiras no citām ziemeļvalstīm, jo pat Dānijā ir siltas vasaras un laba augsne, lai iegūtu ražu. Daba visā pasaulē ir grandiozs spēks, bet islandieši to izjuta dienu no dienas, un viņos attīstījās baiļpilna cieņa. 

Līdz ar modernizāciju un dzīves uzlabošanos, islandieši sāka apjaust, ka dabai piemīt ne vien iznīcinoša vara, bet arī tāds brutāls skaistums. Turklāt lielā Eiropas daļā ainava ir visai līdzīga – koki, pauguri, lauki... Ja Latvijā kādos brikšņos atvērsiet acis, sākumā būs grūti uzminēt, tieši kurā Ziemeļeiropas valstī atrodaties. Bet Islandes daba ir ļoti unikāla un tieši tālab tautas identitātē ieņem nozīmīgu vietu.

Pastāstiet, kas ir “manscape”? Jūsu radošā darbnīca Rīgā saucas “Landscape & Manscape”.

“Manscape” ir cilvēks dabā. Es diezgan bieži ainavu fotogrāfijās cenšos iekļaut kādu atskaites punktu, lai skatītājam būtu nojausma par apmēriem. Un nav labāka mēra par cilvēku. Atceros, reiz biju vienā glezniecības izstādes atklāšanā. Autors nav labi zināms, bet bija manas sievas kursabiedrs. Pēc studijām viņš glezniecību uz kādu laiku pameta un strādāja dabas aizsardzībā, apsekojot vietas, kurās cilvēkiem nebija ļauts iebraukt un uzturēties. Tad nu izstādē bija eksponēti krāsaini pauguru un kalnu gleznojumi. Manai sievai viena no gleznām ļoti iepatikās un viņa to atzinīgi novērtēja kā labi izdevušos kalna portretu, tādos sarkanīgos toņos. Uz ko mākslinieks steigšus izlaboja, ka tas neesot nekāds kalns, bet gan viņa sievas krūts (smejas). Bieži vien gan fotogrāfijā, gan citos mākslas mēdijos tu redzi to, ko vēlies ieraudzīt. Un ne vienmēr tāda daudznozīmība ir vēlama, tālab noder kāds atskaites mērs.

Bet Jums ir arī tādas fotogrāfijas, kurās nudien nevar uzminēt, vai dabā sastaptie ornamenti ir mērāmi centimetros vai metros. Acīmredzot Jums nav tāda viena iecienītākā veida, kā ainavu iemūžināt? 

Kā jau teicu, es sevi nekādi nenostādu, potenciālie kadri mani uzmeklē paši. Nesen es paveicu lielu fotoprojektu par Āfriku [sērija “Futbola nākotne” – A. I.], kas būtiski atšķirās no manām ainavu fotogrāfijām. Un kā tas sākās? Āfrikā biju viesojies jau vairākkārt, jo UNESCO uzdevumā fotografēju senus kultūras pieminekļus. Un vienā reizē es aizdomājos par tēlu, kāds mums par Āfriku ir izveidojies. Gandrīz vienīgais, ko ziņās par šo kontinentu dzirdam ir, ka tur valda revolūcija un bada nomocīti cilvēki viens otru nogalina. Pilnīgi nekā pozitīva! Tas, ko es savām acīm redzēju, apceļojot Āfriku, bija kas pilnīgi pretējs – košas krāsas un laimīgi ļaudis. Un es sev uzdevu jautājumu, kā ellē ratā es kā fotogrāfs to negatīvo priekšstatu varētu mainīt? Tūdaļ arī aptvēru, ka reliģija, kas apvieno itin visus āfrikāņus, ir – futbols! Viņi to spēlē katrā ciemā, katrā laukumā, kur vien es iegriezos. Un ir nepieciešams šis vienotais koncepts, lai radītu spēcīgu foto sēriju. Bet tajā pašā laikā tā nav grāmata par futbolu, bet gan par Āfrikas krāsām un laimi.

Jūs uzsverat, cik svarīgi ir saglabāt brīvību un ļaušanos, apzināti nemeklējot tēmas un kadrus, taču tajā pašā laikā Jūs vadāt lekcijas un meistarklases, un ko Jūs auditorijai mācāt? Kādus principus Jūs vēlaties nodot tiem, kas alkst pēc veiksmīga fotogrāfa padoma?

Domāju, ka tas ir pavisam vienkārši. Es nezinu nevienu fotogrāfijas principu. Manuprāt, cilvēki pārlieku analizē. Turklāt es nekad neesmu uzlūkojis fotogrāfiju kā aizraušanos vai darbu. Tas vienkārši esmu es. 

Zviedru fotogrāfs Anderss Petersens intervijā reiz teica, ka, dodoties fotografēt, viņš smadzenes “atstājot zem galda” un kamerai pieiet ar sirdi.

Piekrītu, es bieži izsaku līdzīgu frāzi, uzsverot, cik svarīgi ir vienkārši būt godīgam pret sevi un to, kas atrodas otrpus kamerai, un ka nevajag tik daudz domāt un spriest. Virkne cilvēku ir pārņemti ar to, ka ir mākslinieki, bet man tas notiek kaut kā otrādi… Tas vienkārši esmu es! Kadrs mani uzmeklē, un sagadās, ka man tajā brīdī ir foto kamera.

Sākumā Jūs gribējāt, lai Jums ir meitenes.

(Smejas) Jā! Tas ir vienīgais sākotnējais iemesls, kālab izvēlējos fotografēt.

Jums ir arī foto sērija, kas iemūžina pirms pāris gadiem notikušo Islandes vulkāna (Eyjafjallajökull) izvirdumu. Cik tuvu Jūs tam piekļuvāt un cik aktīvs tas tobrīd bija?

Man veicās, jo piekļuvu brīdī, kad lava joprojām izvirda. Trim zinātniekiem tika dota atļauja vulkānam tuvoties un veikt nepieciešamos pētījumus, lai noteiktu stāvokli un varētu izdarīt prognozes. Es un vēlviens fotogrāfs varējām doties viņiem līdzi un atrasties 600 metru attālumā no vulkāna virsotnes. Piedzīvoto ir grūti aprakstīt! Lūk, tādā brīdī līdz pat muguras smadzenēm var izjust dabas neizmērojamo varenību. Zeme “kliedza”, tūkstošiem tonnu degošas lavas gāzās laukā… Es paņēmu savu statīvu un devos uz nelielu uzkalniņu, lai uzņemtu vēl labākas fotogrāfijas. Visapkārt nemitīgi zibeņoja, un pēkšņi viens no zinātniekiem sauca, lai es Dieva dēļ tur nekāpjot, jo kolīdz būšu augstāk par citiem, tā mani var nospert zibens. Gaiss visapkārt bija elektrizēts, man galvā bija cepure, bet tam zinātniekam nebija, un viņa izbiedēto seju papildināja gaisā sacelts, elektrizēts matu ērkulis (smejas). Man ir dažas lieliskas fotogrāfijas ar viņu.

Vai Jūs atminaties vēl kaut ko tikpat unikālu piedzīvotu? 

Man liekas, ka mana dzīve nekad nav bijusi pārāk interesanta. 

Jūs strādājat pie jaunas foto sērijas “Desmit piesārņotākās vietas pasaulē”. 

Jau gandrīz trīsdesmit gadus es strādāju žunālā Iceland Review. Paralēli tam es izpildu dažādu ārvalstu uzņēmumu pasūtījumus, ceļojot pa pasauli, nākamnedēļ būšu Portugālē, kur iesaistīšos vēl kādā jaunā projektā. Tāds ir mans kā fotogrāfa darbs. Tālab man ir nepieciešams arī kaut kas, ko daru tikai sev. Kad pirms pusotra gada pabeidzu Āfrikas grāmatu, biju atvērts jaunām idejām un ieraudzīju sarakstu ar desmit pasaulē piesārņotākajām vietām. Tas nav kā tops, bet vienkārši desmit vienlīdz briesmīgas vietas. Un es nodomāju, cik interesanti. Daži ļaudis grib apskatīt Lielo Ķīnas mūri vai piramīdas, bet es pirms nāves vēlētos redzēt pašas neglītākās vietas uz planētas un tās dokumentēt. Bet, manuprāt, ir būtiski to izcelt, lai redzētu, ka reizēm cilvēce ir spērusi pārāk daudz soļus uz priekšu.

Cik vietas Jūs jau esat apmeklējis?

Piecas no desmit. Tās patiešām ir briesmīgas vietas. Kāds man reiz teica, ka, uzturoties tādā vidē, dzīves ilgums tiek saīsināts par desmit gadiem. Līdz ar ko sanāk, ka, pabeidzot grāmatu, es pazaudēšu simt gadus no savas dzīves (smejas). Šķiet, atdzimšu no jauna! Viena no vietām, kurā biju, atrodas Peru, un jau 50 km attālumā no brauciena mērķa varēja novērot, ka viss dzīvais apkārt ir miris, visi augi ir nokaltuši. Pilsētā dzīvo visnotaļ apmierināti cilvēki, jo, lai arī viņu dzīves ilgums visbiežāk nepārsniedz 30 gadu vecumu gaisa piesārņojuma dēļ, tomēr viņiem ir darbs, turklāt labi apmaksāts. Bet pilsēta vispār ir neapskaužamā situācijā, jo ienākumu avots ir divas raktuves: vienā iegūst arsēnu, otrā – svinu.


Iceland Review šīgada aprīļa numurs. Žurnāls iznāk četras reizes gadā, bet ik dienu lasāmi jaunumi www.icelandreview.com interneta vietnē

Jūs ilgus gadus strādājat Iceland Review, esat ne vien fotogrāfs, bet arī tā redaktors. Bet, kā jau stāstījāt, Jums ir vēl virkne citu pienākumu, kas saistīti ar ceļošanu. Kā Jūs atrodat laiku vadīt žurnālu? 

(Klusē.) Es nezinu! Un neesmu arī par to aizdomājies. Protams, kaut kādu atbildi jau var atrast. (Savelk nopietnu grimasi un zemākā balss tembrā turpina.) Lai kļūtu par veiksmīgu redaktoru, ir jāievēro divi principi. Pirmkārt, ir jāpieņem darbā lieliski darbinieki, jādod viņiem atbildība, neatkarība un jāuzticas. Otrkārt, ja savu darbu viņi neveic gana labi, tad jāatlaiž. Atslēga ir strādāt ar sava amata meistariem. 

Bet žurnālā Jūs strādājat jau gandrīz 30 gadus. Tas tomēr ir ilgs laiks, vai nav bijusi vēlme darbu mainīt? Strādāt tik ilgi vienā postenī ir salīdzinoši reta parādība.

Vispār taisnība. Bet varbūt man nav neviena cita darba, kuru es gribētu darīt? Varbūt es tik ļoti baidos pazaudēt jau esošo amatu, ka esmu tajā iekrampējies un nelaižu vaļā (smejas). Bet, ja nopietni, es nezinu atbildi. Man ļoti patīk Iceland Review. Un es uzsveru, cik svarīgi ir iesaistīties arī virknē citu projektu, pretējā gadījumā var iestigt un nemitīgi atrasties vienā un tajā pašā lappusē. Ar starptautiskiem uzņēmumiem es sadarbojos jau gandrīz 20 gadus, un ir ārkārtīgi rosinoši un iedvesmojoši saskarties ar dažādām mentalitātēm, kultūrām. Ja strādā tikai vienā darbā dienu no dienas un vairākus gadus, tad pastāv risks kļūt par “resnu cūku”. Un to es noteikti negribētu (smejas). 

www.issp.lv
www.norden.lv
www.icelandreview.com

Santa Muižniece - 22.04.2012 23:00
nu baigais joku plēsis :-) tik nevar saprast, vai tas vieglums ir maska jeb viņam tiktiešām padodas pa dzīvi tā viegli, bet tajā pašā laikā "profesionāli" virzīties.
students . - 21.04.2012 22:21
Viņa lekcija vakar bija tik pat superlaba, cik šī saruna, paldies tiem, kas viņu "atveda"!