Foto

Iztaisnot muguru pusaudzim

Arterritory.com


21/08/2012 

Nīderlandiešu fotoportretistes Helēnas Van Mīnas (Hellen van Meene, 1972) darbi tikuši izstādīti visā pasaulē - no  Amsterdamas pilsētas muzeja līdz Viktorijas un Alberta muzejam Londonā un Gugenheima muzejam Ņujorkā. Mākslinieces fotoobjektīva fokusā jau vairāk kā četrpadsmit gadus ir ceļojumos sastapti pusaudži. Pārsvarā vienkāršas meitenes bez iepriekšējām iemaņām pozēt fotoobjektīva priekšā. Viņas fotorokraksta galvenā īpatnība ir tikai un vienīgi dabiskās dienas gaismas izmantojums, bet fotovalodu nav iespējams izskaidrot ar teoriju. Tā ir par intimitāti, emocijām, lietām, ko cilvēki sevī atpazīst un nereti noliedz.

Tikai pirms gada pirmoreiz Helēnas Van Mīnas kadrā parādījās kas cits. Proti, suņi, kurus līdz šim māksliniece ne sevišķi ieredzēja.

Helēna Van Mīna ar ģimeni dzīvo nelielā Nīderlandes pilsētiņā Heillo, audzē bites, ”neburzās” ar mākslas vides spīdekļiem un ja, izņēmuma kārtā, veido fotosesiju Tank Magazine – līdz galam iztur savu stāju un rokrakstu - radošā komanda atkāpjas, un vārds pilnībā tiek dots māksliniecei.

Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolā, kas augusta pirmajā pusē notika Kuldīgā, Helēna Van Mīna pasniedza meistarklases. Intervijā Arterritory.com māksliniece stāsta par reakciju sistēmu, kas noris sastopoties ar modeli fotosesijas laikā un pēc tās.

 

Vai atceraties, kā sākāt fotogrāfēt?

Man bija sešpadsmit gadu, kad man uzdāvināja plastikāta fotokameru. Manam brālim - zilu, man - rozā. Sāku es ar savu draugu bildēšanu. Pēc neilga laiciņa jau tiku pie labākas kameras un, šķiet, tā arī viss sākās.

No 1992. līdz 1996. gadam es studēju fotomākslu Gerita Rītvelda Mākslas akadēmijā Amsterdamā (Gerrit Rietveld Academie), 1995. gadā arī Edinburgas mākslas koledžā. Šajā laikā arī sapratu, ka fotogrāfija priekš manis ir visvienkāršākā valoda, kādā izteikties, jo talanta glezniecībā man nav. Turklāt fotogrāfija ir ļoti ātrs veids, kādā gūt rezultātu, lai gan es nekad nestrādāju studijā un savā darbā izmantoju tikai un vienīgi dabisko gaismu, uz kuru, cik zināms, dažkārt, ir pacietīgi jāgaida. Gaisma ir perfekta tikai ziemas un pavasara laikā, arī rudenī. Vasarā savukārt saule ir ļoti augstu un gaisma ir pārāk spēcīga. Spēcīga gaisma ne vienmēr ir skaista. Ziemā ir sarežģītāk, jo saule ir tikai īsu brīdi. Tālab nereti gadās, ka pēc perfektās gaismas ir jāgaida vēl viens vesels gads.

Bieži cilvēki manas fotogrāfijas salīdzina ar glezniecību. Tas galvenokārt ir tādēļ, ka arī mākslinieki savos darbos izmanto tikai dabisko gaismu. Tas mums ir kopīgs.

Taču, kas ļoti būtiski - radot savus darbus, es nekad nedomāju par gleznām. Mans iedvesmas avots ir pats modelis. Es nekad savus modeļus nevērtēju pēc tādiem raksturlielumiem, kā tievs, resns, īsi vai gari mati... Tur ir kas vairāk – kāda īpaša ķīmija.

Pastāstiet par šo radošo manieri, kādā uzlūkojat cilvēkus?

Savus modeļus es uz ielas - starp pavisam parastiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir kā izaicinājums – spēt saskatīt un izvilināt no viņiem skaisto. Savukārt, kad fotokameras priekšā ir kāds, kas patiesi jau ir skaists – ar nevainojamu ādu un lielisku kaulu struktūru, tas fotoprocesu savā ziņā padara nedaudz garlaicīgu. Zūd izaicinājums.

Kad fotografēju pavisam vienkāršas meitenes no ielas, viņas mēdz uzplaukt, kā zieds. Nereti, izstādes atklāšanā, kurā viņas ir klātesošas, apmeklētāji tās nemaz neatpazīst.

Es ticu tam, ja fotogrāfijā kādam tiek veltīta īpaša uzmanība, laiks un pūles, tad cilvēki spēj kļūt patiesi, patiesi skaisti.

Šeit pat Latvijā redzēju kādu vecu vīru sēžam uz piemājas beņķīša. Viņa sejā bija nolasāms viss – gara, priekiem un sāpēm bagāta dzīve. Taču priekš manis arī šāds modelis nav īpaši iedvesmojošs. Kāpēc? Jo šis vecais vīrs jau ir kā gatavs stāsts, kuru var nolasīt viņa grumbām izvagotajā sejā. Fotogrāfija par šo vīrieti izskaidrotu un atklātu pārāk daudz. Kamēr fotouzņēmumos ar jauniem cilvēkiem - septiņus, astoņus gadus jauna modele ar savu izturēšanos un manu fotovalodu var pārtapt par jebko - gan par kādu vecāku, gan jaunāku.

Jauniem cilvēkiem piemīt spēja atgādināt par virkni dažādu lietu, izstāstīt tik dažādus stāstus, dažādas sajūtas un asociācijas. Jauna seja ir atklāta un brīva no aizspriedumiem, kamēr vecs vīrs vairs nevar kļūt par ko citu. Viņš ir, kas viņš ir. Tāpat ir ar skaistu sievieti, ko redzam žurnālos. Priekš manis – garlaicīgi.

Mums apkārt ir tik daudz interesantu cilvēku, tikai jāprot viņus atpazīt, veltīt uzmanību un radīt savu fotovalodu. Protams, modelim ir jābūt kaut nedaudz fotogēniskam – tas ir svarīgi, taču cilvēki, kurus es izvēlos - jau tādi ir. Es viņos saskatu ko tādu, ko citi līdz šim nav spējuši.

Vai šis izaicinājums ir tas impulss, kas liek jums radīt portretus?

Jā, tā tas ir. Es mazāk piesliecos konceptuālai idejai, es vienkārši darbojos, jo mani ir iedvesmojuši cilvēki man apkārt.

Protams, ir gadījumi, kad man ir ideja, kurai cenšos piemeklēt atbilstošu meiteni. Dažkārt tas ir ļoti grūti, jo grūti pat ir aprakstīt to, ko meklēju. Es meklēju sava veida ķīmiju. Ķīmija var būt jebkas. Bet kad es ceļoju, vienmēr manā ceļā nāk kāds, ar kuru esmu laimīga strādāt.

Pastāstiet par to cik viegli vai grūti ir virzīt modeļus uz sev vēlamo rezultātu.

Deviņdesmit deviņos procentos fotogrāfija izdodas tieši tāda, kādu to vēlējos. Man tas padodas ļoti viegli, jo es labi zinu, ko vēlos. Un zinu, kā to panākt. Vienmēr, visur un visu sev apkārt vēroju, es izmantoju savu intuīciju, kas mani vada. Fotogrāfija ir manis un tā, kā es noskaņoju modeli, mijiedarbības rezultāts.

Turklāt strādājot, es katru detaļu izvēlos ļoti precīzi – tā, lai tā perfekti saderētu ar domu manā galvā. Mana enerģija ir ļoti sakoncertēta. Lai gūtu labu rezultātu, nevar vienkārši knipsēt riņķī apkārt, ir jābūt fokusam. Var jau visu dienu veltīt fotogrāfijai, jo vienkārši svarīgs ir galarezultāts, taču, ja cilvēks konkrētajai idejai nav piemērots...

Modelim es atdodu daudz savas enerģijas. Jau tajā brīdī, kad sastopu kādu, sāk tapt fotogrāfija. Sešdesmit procenti pirmās saskarsmes ir ļoti svarīgi, jo būtiski ir jau laikus saprast, vai šis cilvēks tiešām ir tāds, ar kuru gribu strādāt.

Arī man ir jābūt patiesai, citādi manis uzrunātā persona var padomāt: „Jā, kā tad! Fotografēt mani!? Kāpēc?”. Cilvēki mēdz būt nepārliecināti par sevi, pat uzskatīt sevi par neglītiem un nevēlas, lai par viņiem ņirgātos. Visu šo nedrošību un nepārliecinātību man jāspēj izgaisināt. Jāprot radīt atmosfēru, kurā abi jūtamies līdz galam komfortabli. Pat, ja mums nav kopīgas valodas.

Kāda, Jūsuprāt, ir Jūsu atbildība kā fotogrāfei?

Kad veidoju fotosesijas ar pusaudžiem, viņi mēdz būt ļoti neveikli, nepārliecināti, ik mirkli viņu pleci nošļūk uz leju... Un tas ir interesanti, jo šādi iespējams parādīt, kādi mēs paši reiz esam bijuši.

Taču es vēlos parādīt tieši to, kā kāds spēj pārvērsties, kļūt pašpārliecināts un lepns par sevi. Varbūt tā ir mana atbildība.

Es nekad nepārkāptu līniju, kas liktu kādam justies nekomfortabli, tajā paša laikā es lieku izlīst no komforta zonas un riskēt, lai redzētu, cik tālu iespējams iet. Taču robeža ir jājūt un mana sirds parasti jūt, cik daudz drīkst atļauties.

Daudzkārt jūsu darbi tiek vērtēti kā skandalozi?

Andres Serrano ar savu ”Piss Christ” (1987) darbu ir skandalozs. Tā ir ekstrēma provokācija. Taču manos darbos ir daudz vairāk lēnprātības.

Atklājot lietas, kuras cilvēkos radījušas šaubas un nepārliecinātību, es cenšos viņiem parādīt, ka patiesībā viņiem nav par ko kaunēties vai baidīties, jo spējot parādīt savu ievainojamību, viņi ir ļoti stipri.

Mans nolūks nav radīt polemiskus foto. Bet, ja cilvēki tos tā redz... Nu, es domāju, tie tos tā redz, jo astoņdesmit procenti no viņiem ir par sevi nepārliecināti. Viņiem ir gūti šajās fotogrāfijās noraudzīties, jo, ak, Dievs, tās nav par modi... Manas fotogrāfijas ir par intimitāti, par emocijām, kuras dažkārt ir mulsinošas, par lietām, ko ikdienā nerāda, bet visi par tām zina. Cilvēki tās sevī atpazīst un viņiem ir grūti tās pieņemt. Vienmēr ir interesanti, ka fotogrāfija pastāsta vairāk par savu skatītāju, nekā pati par sevi.

Jā, es neko necenšos pārdot. Es fotografēju vienkāršus ļaudis, kuri manās bildēs kļūst īpaši.

Fotoportretu žanrs ir sens kā pasaule, bet, sakiet, kā tas joprojām spēj būt arī laikmetīgs?

Cilvēki domā konceptus un rada konceptuālu laikmetīgo mākslu, taču, kad es radu, es par to nedomāju. Ar savu ģimeni es dzīvoju ļoti mazā Nīderlandes pilsētiņā, radu savus darbus un neiedomājos par to, vai tie ir laikmetīgi, es pat nedomāju par galerijām un klientiem.

Pa savu logu es redzu plašas pļavas, gotiņas un bites, un par modernu, mūsdienīgu, laikmetīgu... mākslu es nedomāju nekādā veidā.

Kad mani darbi ir nonākuši izstādē, es it kā varu pakāpties atpakaļ un paraudzīties uz tiem no malas... Nu jā, tad varu konstatēt, ka tā ir māksla. Varbūt laikmetīga. Bet, ja es par to domātu ik dienas, tas būtu tā - it kā es sevi ņemtu par daudz nopietni, bet ņemt sevi nopietni – tas ir savādi: ”Es esmu tik nopietns mākslinieks, par mani izdod grāmatas, raksta rakstus...”. Nē, es ar to nenodarbojos. Taču, ja kāds man ko tādu pasaka – paldies par komplimentu!

Vai apsverat, ka kādreiz varētu pamest šo žanru?

Pērngad es fotografēju suņus. It kā tie būtu cilvēki. Suņi ir ļoti tuvi cilvēkiem – arī portretēšanas ziņā.

Man suņi nekad nav īsti patikuši, man pat bija bailes no tiem, bet pēkšņi suņi pārņēma manas domas un man tie bija jāfotografē. Šoks!

Es domāju, vai spēšu radīt suņu fotogrāfijas, kas komunicēs, kā ierasti Helān van Mīna... Vai tās būs tikpat spēcīgas fotogrāfijas, kā mani pusaudžu tēli... Tomēr es tās radīju, un dīvaini – strādājot ar suņiem, man bija tā pati stingrā atlase, kādu veicu ar jauniešiem. Es nebildēju kuru katru suni. Nē! Zelta retrīvers ir kā Sandra Buloka, kas ir gan skaista aktrise, gan vienkārša, jauka meitene no ciema. Tādus suņus es nevēlējos fotografēt, es negribēju šos skaistuļus, es gribēju tādus ar raksturu. Un koncentrējos uz šo darbu gluži tāpat kā tad, kad strādāju ar modeļiem – cilvēkiem.

Un vēl... Es atklāju ko tādu, kas man nekad man nebija ienācis prātā. Kad atskatāmies holandiešu glezniecības vēsturē, tur vienmēr ir bijuši bērni un suņi. Meitene ar suni, bērni ar suņiem... Tā kā varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini, ka uzsāku šo sēriju. Savādi, bet tātad tā tam bija jānotiek!

Pagājušajā februārī man bija izstāde Japānā un Ņujorkā, galeristi bija noraizējušies, kāpēc Van Mīna nākusi klājā ar suņu sēriju... četrpadsmit manos fotogrāfijas gados - pirmo reizi kas tāds!

Taču instinkts, kas mani mudināja to darīt, bija tik spēcīgs, ka man tas bija jāveic. Ir jāieklausās savā intuīcijā, jāseko savai sirdsbalsij... Citādi tu neesi mākslinieks, bet dari tikai to, ko no tevis sagaida.

Izstādēs novietojām suņu fotogrāfijas blakus meiteņu foto, un šķita, ka tā tam ir jābūt, ka tā tas vienmēr ir bijis. Pārsteidzoši!

Varbūt ir kāda tendence mūsdienu fotogrāfijā, kāds izcils vārds, uz kuru, Jūsuprāt, mums vajadzētu vērst uzmanību?

Mans vīrs vienmēr seko līdzi notiekošajam internetā, mākslas blogos... Es neko tādu nedaru. Protams, es apmeklēju izstādes. Bet pārlieku neinteresējos, jo tas varētu novērst uzmanību no manis pašas darba. Es skatos uz apkārt notiekošo, bet nekoncentrējos. Es dzīvoju tādā kā savā “burbulī”.

Es neeju uz visām tām atklāšanām, nevalkāju apģērbu, ko māksliniekam pieklātos valkāt... Es nevaru stāstīt, ka burzos kopā ar visiem tiem slavenajiem māksliniekiem, ka mēs viens otru iedvesmojam... Man vienalga. Es nemaz negribu būt viena no ”viņiem”. Man patīk mana vide, rītos palaist bērnus uz skolu, mazgāt veļu, koncentrēties uz fotogrāfiju un cerēt uz labu gaismu (es vēlētos, lai vairāk varētu kontrolēt laika apstākļus). Un vēl man patīk manas bites.

Kas ir ar bitēm?

Manai ģimenei ir divas bišu saimes. Esam biškopji. Abi uzvelkam to jauko ekipējumu un strādājam. Bišu pasaule ir neticama!

Kādu būtu Jūsu galvenā mācībstunda jaunajiem fotomāksliniekiem?

Atrast savu valodu un saklausīt savu iekšējo balsi. Aizmirst par grāmatu, izstādi. Nevar no pirmās fāzes pārlēkt uz septīto. Ir jābūt arī, otrai un trešai... vispirms ir jārada darbi.