Reproducētās kaislības
Viestarts Gailītis
29/10/2012
Viegli ķiķinot, Inese Riņķe stāsta, ka cilvēki, iedami garām viņas vadītajai Rīgas Galerijai un redzot Maijas Tabakas hrestomātisko gleznu “Regīna”, nāk iekšā un vaicā, vai šis reiz Zviedrijā nozagtais darbs beidzot esot atrasts? Nav atrasts – Tabaka to ir uzgleznojusi no jauna, liekot lietā savu reproducēšanai piemēroto fotoreālisma metodi, kuras spilgts piemērs ir arī Fluxus mākslinieka Volfa Fostela veidotajā Maijas Tabakas portretā/instalācijā, kas aplūkojams izstādē. Skaidrs, ka oriģinālgleznu prombūtne nemazinās interesi par jaunatvērto Tabakas izstādi “Regīna un citi”, kas apskatāma līdz 30. novembrim, jo cauri gadu desmitiem šīs latviešu “maģiskās reālistes” (Ineses Riņķes apzīmējums) gleznu un pašas tēla vizuālais efekts ir bijis tik spēcīgs pat viņpus mākslas aprindām, ka, pašai tumši ģērbtajai autorei ienākot galerijā, viņas klātbūtne šķiet sastindzinām mirkli un piepildām telpu.
Maija Tabaka. Regīna. 2011
Jūs esat dzimusi Jelgavā. Cik ilgi tur dzīvojāt?
Gandrīz nemaz. Tikai pirmos bērnības gadus, jo bija karš. Pēc tam mēs bijām Bauskā, tad Kurzemē. Kā tas vilnis tos cilvēkus dzina, tā mēs gājām līdzi.
Jelgava ir savā veidā zudusī parādība, jo karš šo aristokrātisko pilsētu pārvērta līdz nepazīšanai. Jūs laikam veco Jelgavu neatminaties?
Neatceros gan, jo man tāda aktīvā un normālā dzīve tur nebija. Ko es atceros no bērnības? Maniem vecākiem un vecvecākiem tur piederēja diezgan lieli īpašumi – īres kvartāls un arī tāda maza bodīte (iesmejas). Vectēvs bija būvuzņēmējs, bet agri nomira. Sāka lietot alkoholu un 49 gadu vecumā jau bija aizgājis. Bet vecmāte to visu turpināja. Es atceros, ka bija maza mājiņa un apkārt tai strādnieku kvartāli. Laikam tie bija vācieši, kas tos nosvilināja.
Kara beigās Bauskā notika lielas kaujas, Jūs tās piedzīvojāt?
Es atceros, ka mūs aizdzina uz Bausku, un tēvs taisīja būvprojektus. Interesanti, ka parastie lauku cilvēki būvējās arī kara laikā. Mēs bijām tīri labi paēduši, jo tēvam bija šie projekti, mums piešķīra arī nelielu mājiņu. Kad visus dzina projām, tad atkal tikām rauti līdzi vilnim un nokļuvām Kurzemē. Mamma strādāja, noliekot šujmašīnu uz celma, bet tēvs tolaik nevienam kā būvinženieris vairs nebija vajadzīgs. Tad jau vairs necēla. Bet vecāki negribēja Latviju pamest. Kad ienāca krievi, bijām Vandzenē. Vācietim, kas mūs dzina uz Vāciju, vecāmāte iedeva zeķi ar visu Latvijas laika sudraba naudu, kas viņai piederēja. Vācietis tad atmeta ar roku, izjūdza no ratiem zirgu un sacīja, lai tad ejam tajā mežā iekšā. Un, ziniet, mums laimējās, jo to kuģi, ar kuru mums vajadzēja doties projām, krievi sabombardēja.
Vai Jelgavā ir palikušas Jūsu vecās mājas?
Tur viss nodega. Atceros, ka pat gribējām sākt juridisku procedūru, lai dabūtu kaut ko atpakaļ, bet neviens ar to neņēmās, jo viss bija nodedzis. Nebija pamats, uz kura sākt – pat arhīvi bija sadeguši.
Uz zīmēšanu Jūs virzīja tēvs?
Jā. Es jau skolā biju teicamniece, bet zīmēšanā man bija trijnieks (iesmejas). Es prasīju, lai tēvs man palīdz, bet viņam nesanāca. Toreiz lika vilkt tādu kontūru un ietušēt ar zīmuli. Man nekas neizdevās, viss sanāca izsmērēts – tādēļ man bija trijnieks. Tad uzzināju, ka pie [Ausekļa] Baušķenieka varēja kaut ko iemācīties. Toreiz bija tāda Pionieru pils [Rīgas pilī], kur sāku iet uz nodarbībām.
Vai Jūs nodarbības sākāt apmeklēt atzīmju vai intereses dēļ?
No sākuma vienkārši tādēļ, ka vajadzēja uzlabot atzīmi. Kad sāku mācīties pie Baušķenieka, man bija 12 gadi. Tajā vecumā cilvēks sevi vēl neapzinās tā, lai atklātu nez kādus talantus. Bet jāsaka, ka biju apzinīga. Aizgāju pie tā Baušķenieka un redzu – nenāk tie audzēkņi. Tas bija sestdienās, svētdienās, un ko nu katrs skolēns darīja – vieni futeni spēlēja, citi vēl ko, un kuram tad vēl tāda zīmēšana bija vajadzīga? Es redzēju, ka Baušķenieks tur viens pats sēž, man viņa kļuva žēl, un es gāju, lai skolotājam būtu kāds cilvēks, kas viņu atbalsta. Tā pamazām iestrādājās rutīna, un sāku cītīgi iet – man iepatikās zīmēt. Turklāt ar Baušķenieku man bija interesanti.
Jūsu bildes padomju laikā kontrastēja ar totalitāro pelēcību. Vai Jūs apzināti izkopāt tādu košu pasauli?
Ziniet, tieši Baušķenieks man iemācīja pirmos impresionisma pamatus, puantīlismu, to, ka krāsa sadalās varavīksnē, jo pats bija puantīlists. Uz krāsainību bija ļoti garš ceļš – [Mākslas] akadēmijā manā kursā studēja Bruno Vasiļevskis. Visa tā kompānija, kas nāca no Rozentāļiem, arīdzan bija iepazinusies ar impresionismu. Pamatā jau man ir impresionistiska pieeja gleznošanai. Vienlaicīgi interesējos par cilvēka psiholoģiju, portretu, lineāro ritmu. Bet tā krāsainība nāca no Sezāna, principā no impresionistiem. Pamatā jau tā uztvere nav daudz mainījusies.
Jūsu gleznas ir vitālas, bet tēlu sejās ir salti toņi, tāda kā nāves nokrāsa.
Tā jau ir, ka darbos neiztrūkst skumjas un traģiskais moments. Man ir viens kolēģis, kas jau ir viņsaulē – Leonīds Mauriņš. Viņš teica, ka es esot cilvēku kaislību atainotāja. Un manās gleznās līdzās pastāv skumjas, nāve un dzīve.
Vai, būdama dzīves kaislību attēlotāja, Jūs arī pati tajās metāties iekšā?
Arī manis pašas dzīvē ir bijuši dažādi momenti. Manam dēlam bija ļoti smaga slimība, izkaisītā skleroze. Tajā laikā es strādāju Mākslinieku savienībā par izstāžu sekretāri - man katru dienu vajadzēja kontaktēties ar cilvēkiem, darīt, iet, un vienlaikus klātesošs bija tas traģisms. Pastāvēja drauds, un tur neko nevarēja darīt. Tāda kā bezcerība. Reizēm dzīve man atnesa ļoti interesantus periodus. Viss it kā ritēja vienkārši un gludi, bet tad pēkšņi notika kas spēcīgi traģisks vai interesants. Arī tas pārmaiņu laiks – es necerēju, ka ko tādu varēšu piedzīvot kopā ar visiem latviešiem. Mums, latviešiem, jau nav mierīga dzīve, ja mēs paskatāmies, visi mūsu laiki ir ļoti vētraini.
Volfs Fostels. Maijas Tabakas portrets. 1978
Tātad Jūsu gleznās rezonē nevis konkrēti piedzīvotā bohēma, bet dzīves kaislības plašākā nozīmē?
Ar bohēmu es nemaz neesmu varējusi nodarboties, jo visos laikos esmu ļoti daudz strādājusi. Lai to dabūtu gatavu, man nebija laika. Man patika ieskriet “Kazā” un paklausīties, kā citi tur filozofē, un mazliet piedalīties, bet tai pat laikā – tip tip tip – bija atkal jāskrien prom kaut ko darīt. Vai vienkārši maizi pelnīt. Bet esmu gleznojusi to, ko pati esmu redzējusi un ar ko esmu saskārusies. Arī tie “Džungļi” Rietumberlīnē – tā bija vieta, uz kurieni iet narkomāni. Vācieši mani aizveda to parādīt. Es, kā jau tāds padomju cilvēciņš, biju galīgi naiva. Mani izbrīnīja tas krāšņums, košās un spilgtās krāsas, visas tās kaislības, kas tur norisinājās – un vienlaikus arī atraidīja, jo it kā tomēr negribētos to visu izbaudīt “uz savas ādas”.
Lai arī pati nevarējāt bohēmā piedalīties, Jums tā pasaule tomēr ir bijusi vajadzīga, lai spētu attēlot?
Es visu kaut kā tā uztveru – visnotaļ dinamiski. Tā ir mana personīgā dzīves kaislību meklēšana. Es ieraugu un dažreiz nenobīstos arī attēlot. Citi nobīstas. Tāpat arī čigānus – citi vienkārši baidās no viņiem. Bet čigānos ir tik daudz visa kā, un man bija ļoti liela laime, ka varēju ar viņiem pavadīt laiku, ar ansambli Ame Roma. 80. gados biju ar viņiem ļoti iedraudzējusies.
Kādēļ čigāni Jūs uzrunāja? Kā tēli?
Viņos bija ļoti spilgts materiāls – gleznieciskais, krāsas, dinamika, kaislības. Arī viņu mitoloģija. Man tas bija kaut kas tikpat svaigs un jauns kā Berlīnē redzētais.
Vai padomju laikā Jūsu glezniecību nenoraidīja kā izlecošu?
Ziniet, cilvēki dalījās divās daļās. Vieni teica, ka tas ir prīmā, interesanti, citi atkal teica – nē, nē, nē, kādēļ gleznās nav miera, kādēļ ir tāda kustība, ka tā nav latviskā mentalitāte, bet gan kosmopolītiska pieeja. Manās gleznās esot pārāk daudz dažādu cilvēku, man neesot robežu. Jūs zināt šo viedokli, tas jau vēl šodien ir dzirdams. Bet es esmu domājusi un uztvērusi, ka, ja reiz Latvija vienmēr bijusi tādā krustceļu pozīcijā, tad, lai izdzīvotu, mums vajag to visu dažādību spēt sagremot un pieņemt līdz zināmai robežai, un varbūt pat šo situāciju prast izmantot. Mākslinieciskā ziņā man fakts, ka šeit ir tik dinamiska un interesanta dzīve, ir devis ļoti daudz.
Jūs nesaskatāt pretrunu starp latvietību un kosmopolītismu?
Manuprāt, latvietis ir lielākā mērā kosmopolīts nekā varētu šķist, un tas viņam palīdz nostiprināt sevī latvietību. Savulaik es runāju piecās valodās – franču valodu mīlējām akadēmijā, angļu valodu mācīja skolā, vācu valodu apguvu Berlīnē. Krievu valoda pati par sevi, to apguva pagalmā, bet latviešu kā dzimtā. Bet tajā pašā laikā tās svešvalodas man netraucē, un es latviski runāju precīzāk nekā tie cilvēki, kas tagad ķēmojas ar piepacelto akcentu (iesmejas).
Jūsuprāt, latviešiem no citām kultūrām nav ko baidīties?
Noteikti nē. Es, piemēram, 80. gados esmu daudz darījusi mūsdienu latviešu mākslas virzības labā, pateicoties saviem vācu kontaktiem ar Volfu Fostelu un grupu New Wilds. Jaunatvērtajā Rīgas Galerijas izstādē gan tikai viena glezna ir no Berlīnes. Mani vienmēr ir uzskatījuši par kosmopolīti, bet tajā pašā laikā es viscaur esmu latviete. Es, teiksim, nevaru ciest, ja kāds kropļo latviešu valodu.
Kādēļ, Jūsuprāt, valda šī sadursme starp šķietami “tīro” latvietību un tā dēvēto kosmopolītismu?
Varbūt tas ir vajadzīgs, ir vajadzīgi arī tie cilvēki, kas attīra no sārņiem. Bet vienlaikus eksistē globālas lietas, kas visur iespiežas, un tur neko nevar darīt. Piemēram, 60. gados, manas darbības pirmsākumā, runāja, ka ar glezniecību ir cauri, jo bija ienācis abstraktais ekspresionisms. Bet tad uzrodas jauni impulsi un intereses, kas lietas atdzīvina. Cilvēka redzes uztvere jau vienmēr saglabāsies, lai kas arī nenotiktu.
Lai saprastu to, ko pauž Jūsu gleznas, nevar patverties pastorālismā vai kādā lauku idillē. Jūsu estētiskā pasaule ir bijusi rietumu iedvesmota. Vai tam pamatā bija padomju cilvēka interese par rietumiem?
Mūsu tā dēvētā franču grupa darbojās jau no 60. gadiem. Daudzi latviešu mākslinieki pirms Otrā pasaules kara strādāja ārzemēs. Piemēram, [Rūdolfs] Pinnis bija dzīvojis Parīzē, un tad pēc kara atkal darbojās šī franču grupa. Kāpēc tas tā notiek? Es to nevaru izskaidrot. Arī dzejniekiem bija savas ārzemju ietekmes. Savukārt no mums, gleznotājiem, daudzi dievināja Sezānu. Neviens brīdis Latvijas mākslā nav bijis bez rietumu ietekmes, jo mēs tajā visā esam iekšā, mēs turienei piederam.
Maija Tabaka. Džungļi. 1977-2010
Vai Jūs sekojiet līdzi mūsdienu norisēm mākslā?
Sekoju, cik varu, protams. Bet jāsaka, ka, redzot jaunāko māksliniekus 70. gadu Rietumberlīnē, un turpinot uzturēt sakarus, varu secināt, ka daudzi pēcāk gāja plaģiātisma ceļu, jo tas ir viegli izdarāms. Piemēram, tas pats minimālisms. Plaģiāti ir tur, kur ir viegli, un es domāju, ka šodien tā ir tāda modes māksla.
Jūs nodalāt mākslu no modes mākslas?
Principā jā.
Kur iet robežlīnija?
Tur, kur ir atkārtošanās.
Jūs pati teicāt, ka ietekmējāties no impresionistiem.
Viena lieta ir, ka mazs bērns uzaug uz kaut kādas zināšanu bāzes un tad pašattīstās un veido savu pienesumu mākslai. Otrs piegājiens ir tiražēt to, ko esi redzējis.
Jūs pieminējāt minimālismu. Jūsu darbi, varētu teikt, ir maksimālisms, bet Jūs augāt minimālisma ziedu laikos. Kā Jūs vērtējat minimālismu mākslā un mūzikā?
Man tuvākais draugs tolaik bija Bruno Vasiļevskis, un viņš virzījās tieši uz minimālismu – vismaz tolaik. No sākuma viņš radīja bagātīgas klusās dabas, tad arvien vairāk un vairāk atmeta lieko, līdz beidzot palika tikai saules stars. Man arī tas patika. Tikai es neesmu tāda. Man minimālisms ir paticis, ja tas ir tīrs, bet ne tad, kad ieliek vienu punktu un prasa 350 tūkstošus dolāru. Tā ir haltūra un blēdība.
Tātad mākslā būtiska ir arī meistarība un ar idejām vien nepietiek?
Noteikti. Uz ilgāku laiku paliek tie darbi, kas ir labi uztaisīti. Kā savādāk atpazīsti, ka autors ir, teiksim, [Normunds] Brasliņš vai Vasiļevskis, vai [Miervaldis] Polis? Tālab, ka darbi ir perfekti uztaisīti.
Bet ir māksla, kurai ir jāgaida savs laiks. Teiksim, Demjena Hērsta darbi diez vai varēja ienākt agrāk nekā 90. gados. Tos nevarētu saukt par perfekta autordarba paraugu klasiskā nozīmē.
Bet [viņa] darbā pastāv garīgais kontakts ar skatītāju. Tas vienmēr ir vajadzīgs jebkurā veidā.
Maļeviča “Melnais kvadrāts” arī nav klasisks labas meistarības paraugs.
Taču arī tas uzrunā. To gan pēcāk daudzi ir centušies atdarināt. Protams, mākslā vienmēr jāseko līdzi attīstībai, lai to saprastu.
Tātad darbs nevar būt tikai un vienīgi estētisks?
Izpratne, kas ir un nav estētisks jau arī mainās. Ko gan man nav pārmetuši padomju laikos, pilnas avīzes bija ar iebildumiem pret to, kā es strādāju. Kaut vai tā pati “Regīna” – glezna parādījās kādā rudens izstādē. Rakstīja, ka tādas sievietes mums nemaz neesot. Un tajos laikos viņai [Regīnai Razumai] nebija aktierlomas, jo, lūk, viņa teātrim esot pārāk skaista. Tieši tas pats notiek ar glezniecību.
Rietumos turpretim Jūsu darbus ātri atzina?
Kad es ieguvu [Vācu Akadēmiskās apmaiņas dienesta] DAAD stipendiju, vērtētāji bija Kaseles Documenta žūrija. Piedāvātās gleznas bija īpatnējas – it kā romantiskas, it kā senlaicīgas. Es viņiem rādīju “Rundāles kāzas” un citus 70. gadu sākuma darbus. Viņiem tie laikam likās kaut kas citādāks, neredzēts.
Vēl viens vērojums – pretēji krāšņajām gleznajām Jūs pati tērpjaties melnā un esat bāla. Ar savu melni bālo ārējo veidolu Jūs vienmēr esat bijusi pamanāma. Mākslinieki bieži tērpjas melnā. Kādēļ, Jūsuprāt, tas tā ir?
Jā, zinu, mums Rīgā ir tāda mode (iesmejas). Tā laikam ir pakļaušanās kopējam stilam un tādējādi laikam cilvēks atrod sevi kā pašam pieņemamu. Manos gados jau gan arī varētu kaut ko citādāku atļauties (iesmejas).
Jūs sakāt “manos gados”. Vai nav tā, ka cilvēks pats sevi vienmēr uztver kā bērnu?
Nu jā, bet gadiem ejot, rodas problēmas, ar ko nekad nesaskaras spēka gados. Ir visādi kavēkļi, kaitēkļi (iesmejas) un nevarēšanas, ko vecums nes, bet ar to jātiek galā.
Jūs ar to labi tiekat galā?
Es nezinu, kā es ar to tieku galā.
Jūs dzīvojat Jūrmalā?
Regulāri jau no 1956. gada. To mājiņu bija aizņēmuši kaut kādas sanatorijas resori, bet mēs to izpirkām par sertifikātiem.
Vai Jūrmala ir mainījusies?
Jā, bet tai joprojām pietrūkst infrastruktūras. Jūrmalā nav ērti dzīvot. Ja cilvēks kļūst vecāks un nebrauc ar auto, tad pirmā vieta, kur var nopirkt pārtiku, ir viens vecs un sagrabējis universāms, un tas jau ir 2,5 kilometrus no manām mājām. Nākošais ir Rimi, kas ir 4,5 kilometrus. Un tad iedomājieties to ceļu mērot kājām. Mēs jau ejam, kamēr varam, bet, ja ņem un salauž kāju, kā mans vīrs šogad (iesmejas), tad ir grūtāk, un man viss ir jāgādā vienai, ar kājām. Es dzīvoju Lielupē, un rajons, kur ir mana mājele, arī ir īpatnējs – ir milzīgas mājas, kas stāv tukšas ziemu un vasaru, un mūsu, pamatiedzīvotāju, ir palicis ļoti maz.
Jūs turpināt gleznot?
Jā, es turpinu.
Kādi ir Jūsu pēdējie motīvi? Izstādē pārsvarā ir 80. gadu gleznas.
Šie nav 80. gados gleznoti darbi. Šeit izstādīto darbu oriģināli ir nelaimīgā veidā pazuduši – vai nu galerists ir gājis bojā, vai kāds ir bijis blēdīgs - paņēmis darbu uz izstādi un nav atdevis, vai arī darbs vienkārši nozagts no izstādes (kā “Regīnas” gadījumā). Te ir viena pamatdoma, kādēļ vispār šo kolekciju taisīju – gribēju, lai arī Latvijā šie darbi būtu. Jo tie man ir mīļi un tuvi, un man likās, ka ir nežēlīgi, ka man to nav, jo esmu ārkārtīgi daudz strādājusi. Tā varbūt ir tikai viena trešdaļa no visa, kas ir aizgājis. Šeit apskatāmās gleznas esmu uzgleznojusi trīs gadu laikā no jauna.
Vai, Jūsuprāt, ir izdevies iedzīvināt šīs gleznas, īpaši ņemot vērā konkrētā mirkļa vitalitāti, kas tajos motīvos mīt un attālināšanos laikā no gleznu motīviem?
Ir vietas, kur man vajadzēja pacīnīties, jo jutu, ka ir cits bioritms. Nekad nevarēs teikt, ka tie darbi ir identiski, tās ir tikai versijas. Man reiz no Amerikas pienāca vēstule par gleznu, kur redzama Gundega Repše, lai es paskaidrojot, kas tas esot par darbu. Mans viedoklis vispār ir tāds, ka šeit uz vietas jātaisa reģionālo darbu centrs, jo ir aplami domāt, ka, uz ārzemēm pārdodot savu darbu, tas tur gūs ievērību. Pamatā jau tu esi nezināms mākslinieks, kas plašākā pasaulē nekas nav. Ārzemniekiem par to darbu ir tikai tāds brīnums un jautājums – kas tas tāds vispār ir?
Izstādē aplūkojamajās gleznās joprojām jūtama Jūsu pieminētā dinamika. Kā iespējams to otrreiz iedzīvināt?
Jā, tas nemaz nebija viegli. Ziniet, kurš darbs bija pēdējais – tā vētra ar to mirušo cilvēku ratos. Un tad man likās – nu pietiek, vairs nevaru šo, gribu kaut ko citu. Tad uzgleznoju ainavas ar kaķiem, tagad āzi gleznoju (iesmejas) – gribu ko citu, atbrīvotāku.
Pēdējie darbi ir ar dzīvniekiem? Man mīļi ir Jūsu zīmējumi no grāmatiņas “Trīs lāči”.
Jā, tā bija ļoti jauka grāmatiņa, bet tā bija plāna un iespiesta uz slikta papīra.
Kur tagad ir darbi no tās grāmatiņas?
Tolaik izdevniecības vienmēr paņēma oriģinālus. Kur viņi tos tagad likuši, vai kāds tos piesavinājies – nav zināms. Bet tie laikam ir kaut kur tepat Latvijā.
Vienmēr licies, ka visbiežāk gleznojat rietumnieciskus tēlus un motīvus, bet “Trīs lāčos” Jūs ļoti skaisti attēlojat slāvu pasauli ar to kolorītajiem tēliem.
Tur ir tas kosmopolītisms uz pozitīvās nots. Es attēloju cilvēcisko kolorītu. Tas, kādas ir savstarpējās politiskās attiecības, jau ir pavisam kas cits. Mani tas pārāk maz interesē.
Jūs neinteresē politika?
Pēdējā laikā nē. Tāda politika. Jo tagad ir tikai lats pie lata.
Bet Jūs nepiederat tiem, kas nosoda Latvijas valsti?
Taču nē, to nedrīkst darīt iekšēju, garīgu iemeslu dēļ. Nedrīkst savu valsti nievāt. Es ar savu darbību taču esmu daudz šai valstij devusi, un tad iznāktu, ka arī sevi noliedzu.
