Striktu robežu nav, ir kārtu kārtas
04/02/2013
Pēdējā laikā pasaules kontekstā tiek apgalvots, ka laikmetīgā glezniecība ir atguvusi troni. Latvieši tikmēr norausta plecus, jo te glezniecība nekad tā īsti savu pjedestālu nav pametusi. Arī liela daļa jauno mākslinieku izvēlas gleznot un dara to labi. Bauskā dzimusī Daiga Krūze (1980) ir viena no spilgtākajām jaunās paaudzes gleznotājām ar izteiktu rokrakstu. 2011. gadā to novērtēja arī starptautiska žūrija, un Krūze tika nominēta Honkongā un Londonā dibinātajai Eiropas Mākslas balvai (The Sovereign European Art Prize 2011) – no 300 pretendetiem tika izraudzīti 30 finālisti, kuru darbi piedalījās izstādē Stambulā. 2008. gadā viņa izvirzīta Purvīša balvai par solo skati “Kontaktpersona” Rīgas Mākslas Telpā. Pirmo personālizstādi māksliniece sarīkoja 2004. gadā līdz ar Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanu. “100% vilšanās” bija izstāde vien divu dienu garumā, notika kopā ar Krišu Salmani un tiem laikiem neierastā vietā – tukšās Vecrīgas telpās, kuras nupat bija pametis Mercedes Benz autoveikals. Daigai jau bijušas vairāk nekā desmit personālizstādes – gan industriālās, gan galeriju telpās, – vairākas no kurām eksponētas dialogā ar vēl kāda mākslinieka darbiem. Ja atceramies, pērnvasar Kalnciema kvartāla galerijā tapa interesants projekts “Kamolītis”, kur Agnese Krivade sacerēja pasaku, bet Daiga Krūze ar Ingu Melderi to izvērta gleznās un porcelānā.
Nedēļas beigās galerijā “Alma” tiks atklāta Daigas Krūzes jaunākā personālizstāde “Slēpnis”, kas apmeklētājiem atvērta no 11. februāra
Kādus jautājumus tu risini jaunās personālizstādes gleznās?
Es gleznoju par iedomāto slēpni cilvēkā, kurā ir saasināta dzirde, tauste, uztvere. Kad sajustais uzbur tēlus un iztēlē izveido savu pasauli, veido savu stāstu. Kā izskatās smarža, pārlūzuša zariņa troksnis vai kustība, kad vicina rokas un kājas vienlaicīgi? Kā izskatītos mežs, ja ietu svinēt simto pavadīto dienu mežā, un kā būtu, ja ar mēnesi ēstu pusdienas, zinot, ka dienas laikā tas nav redzams; lai arī notikums ir absurds, tik un tā ir iespējams iztēloties un interpretēt mazos iedomātos brīžus.
Maltīte ar mēnesi. 2013
Reiz zem bērza tāss atradu visskaistāko zaļo. Kad ierauga tādu negaidītu brīnumu, ir liels pārsteigums – kā es varēju nenojaust, cik bērzam ir smuka mizas otra puse un ka parādīsies tāds zaļais tonis? Tāds notikums man liek aizdomāties, ka līdzīgi pārsteigumi ir tā vērti, lai pie tiem pakavētos ilgāk. Cilvēka prāts iejaucas un mēģina skaidrot, kā satiekas burvīgā iekšpuse ar koka pārējo daļu. Piemēram, ja tā būtu mājiņa, tad gan iekšējā, gan ārējā apdare būtu bezgala skaistas.
Mazie mirkļi top par lieliem, skaistiem notikumiem, jo tie ārkārtīgi uzlabo omu. Pēcāk pamani, ka ir uzkrājies spēks, ka esi atslābinājies. Tas ir pārbaudīts!
Vai atceries, kad tu šo “slēpni” visspilgtāk atklāji pati sevī?
Laikam aizsākums ir pavadītās naktis vienai pie ugunskura. Šķiet, trīs gadus atpakaļ es mēģināju pārvarēt bailes no tumsas. Un tad sakās. Krūmi pārvērtās par briesmoņiem un mainījās vietām. Bija jāsaausās, kas skan, no kurienes, kas to rada. Kad sāka aust, tad visu pierakstīju – mežs dzied, meža strazds pirmais, pustumsā mežs izskatās pēc kalniem, gaismā viss ir atpazīstams un tā tālāk.
100. dienas mežā svinības. 2013
Vai ir kāds “nākamais solis”, kuru tu savā glezniecībā sper līdz ar jauno izstādi?
Ja skatās sižetiski, tad turpinu gan kustības tēmu no savas pirmās izstādes [“100% Vilšanās”, 2004], kā arī pievēršos skaņai vai klusumam kā izstādē “Skaņas nogrieznis” [galerija “Tifāna”, 2011]. Varbūt ne tik daudz atmiņām par kādu vietu, cik cilvēkam, kurš pats sevi neredz, bet izjūt.
Kāpēc tas man ir svarīgi? Šķiet, lai beigās nonāktu pie secinājuma, ka savu robežu nav, tostarp iztēles robežu. Tās ir kārtu kārtām. Ja tam pievērš uzmanību, tad pasaule šķiet ļoti plaša, neizmērāma. Viss ir iespējams.
Tehniskā ziņā – jaunajā izstādē es klāju biezāku krāsu un safleicēju. Simboliski tas nozīmē, ka notikums nebeidzas, ir kustīgs, ilglaicīgs. Tas man ir jauns paņēmiens, jo skatījos, ka skicēs līnija vienmēr izplūst, un, domājot, kā to panākt arī gleznā, sapratu, ka eļļas krāsās tās vietas būs safleicētas. Vēl arī lazēju, un tas asociējas ar plānu papīra čamdīšanu, proti, vēl īsāku mirkli, kurš gandrīz vai neeksistē.
Joprojām ir svarīga līnija; tā simbolizē jebko, jebkuru.
Vai atceries, kā nonāci līdz savam glezniecības “rokrakstam”?
Velkot līniju, es visvienkāršākajā veidā centos attēlot cilvēku un ielu tā, lai ir saprotams, kas tas ir. Sajūta bija, es to gleznā pateicu, un izrādās, ka bija saprotami. Vēl ļoti gribējās aizmirst to, ko esmu iemācījusies, un sajust, ka esmu māksliniece un varu brīvi spēlēties ar savu radošo enerģiju. Taisīju skices, un noteicu, ka izskatās pārliecinoši. Vēl palīdzēja mana interese par kustību un ritmu ielās, un to, kā visu, kas ielās notiek, attēlot ar vienu raksturīgo. Tāda kā pilsētas tēla meklēšana. Apjautu, ka visu patiesībā var uzgleznot kā vienkrāsainu fonu, “ievelkot” vien raksturīgāko – ielu, cilvēku, māju.
Daiga Krūze darbnīcā
Bet kā tu zini, kad glezna ir pabeigta?
Klasiski ir tā – izpildījums izturētā stilā. Uztrenētā acs pasaka, ka viss ir harmonisks.
Bet ir jau dažādi. Atkarīgs, kā strādā. Ja glezno pēc lieliskas skices un ir konkrēti skaidrs, ko vēlos pateikt (noskaņa, zīmējums), tad atbilde ir vienkārša – kad iecerētais izdarīts, tad arī glezna pabeigta.
Vēl ir tādi darbi, kur skice ir tikai sākumposms, un tālāko darbību gribas uzticēt intuīcijai, paskatīties – interesanti, kas gan sanāks. Tādu bildi ir labāk uz kādu brīdi nolikt malā. Kad ir vairāki šādi darbi, tad sakopojot ir vieglāk šķirot, kuri darbi ir pabeigti, bet kuri – tikai no procesa. Turklāt procesa darbus ir ļoti svarīgi taisīt, kad ļaujies visam gan tehniski, gan idejiski.
Visgrūtāk ir, ja redzi, ka rodas kādi jauni paņēmieni, ka esi sācis strādāt citādāk. Vajadzēja paiet gadam, līdz es sapratu, ka tās daudzās ķekšu skices, kuras taisīju pirms gada, bija labs treniņš. Tikai tagad es nešauboties to varu izmantot.
Pastāsti par savu pirmo personālizstādi “100% vilšanās”. Tā notika tikai divas dienas un tiem laikiem visai neierastā vietā – tukšā veikalā. Un cik tev vispār ir svarīgi, kāda ir telpa, kurā tiek eksponēti tavi darbi?
Gleznas toreiz atbilda neformālajai gaisotnei. Telpas ar darbiem saderēja. Turklāt gribējās, lai ir uzburta tā brīvā atmosfēra, ir skaļa mūzika. Toreiz likās, ka izstādēm jābūt tieši tādām. Bet ir jau tik daudz un dažādi veidi. Piemēram, tagad man liekas interesanti sadarbība ar galeristu, lai arī tā nav pirmā reize [māksliniece iepriekš sadarbojusies ar galerijām “Pedants”, “Bastejs”, “Galerija 21” un “Tifāna”]. Bet attiecībā uz galeriju “Alma” – man ļoti patika telpas. Zināju, ka gribu izstādi tieši tur. Tālab noteikti ir svarīgi, kur izstāde notiek. Svarīga ir vieta, kas iedvesmo.
Kas vēl tevi šobrīd iedvesmo?
Tāda iekšēja mierpilna sajūta. Kad esi nomierinājies un apturējis steigšanās tricekli, tad redzi, kā tu pats darbojies. Un tas uzlādē, jo sajūti, ka esi mierīgs, un tad par materiālu, piemēram, gleznai, var kļūt jebkas.
Kā tu vērtē latviešu glezniecību šodien? Vai tev ir interesanti?
Vai nu ir reakcija, ka nepatīk, vai tieši otrādi – kaut kas aizkustina un liek prātot, ka tas ir ļoti līdzīgi manam domu gājienam. Atmiņā paliek tādi mākslas darbi, kas rosina asociāciju virkni, ir daudznozīmīgi; to rada ne tikai ideja, bet arī tehniskie paņēmieni. Kad darbs ir atvērts, to var sajust. Dažbrīd tādus Latvijā var ieraudzīt. Tas, ka ne tik bieži, liekas normāli.
Lāča smiekliņi. 2013
Vai esi kādreiz domājusi mest gleznošanu pie malas?
Jā, bet tagad tādām domām nepievēršu ilglaicīgu uzmanību. Tās nekur neved. Vienkārši secinu – šodien laikam esmu nogurusi, labāk uztaisīšu ķirbju sautējumu.
2011. gadā tu biji izvirzīta Eiropas Mākslas balvai. Ko māksliniekam nozīmē saņemt žūrijas novērtējumu?
Pirmās trīs emocijas ir patīkamā, atbildības un “kas tagad būs” sajūta. Pēc brīža jau sāk likties, ka atnākusi veiksme, bet tad – ka tādi pārsteigumi ir pelnīti...
Vai būt pamanītai starptautiski, ne tikai Latvijā, tev ir izšķiroši būtiski?
Es nezinu. Man būtiski ir strādāt, gleznot tālāk – lai notiek kustība, lai bildes nestāv tikai darbnīcā, lai pati kaut kur ik pa laikam aizbraucu. Lai darbība iet uz āru, tas ir būtiski. Varbūt tas arī nozīmē pamanāmību ārpus valsts.
Rīgas Laiks. Krievu versija. 2012
Pastāsti, kādēļ pagāšgad tu “veltīji” gleznu “Rīgas Laika” krievu versijai?
Tālab, ka pēc izskata patīk labāk krievu versija.
Vai esi kādreiz nolēmusi uzgleznot to, kas tev nepatīk vai raisa vēl kādas negatīvas emocijas? Jeb pamatā glezno tikai patīkamo, sev īpašo?
Iecerējusi neesmu, bet varētu pamēģināt. Es reiz nolēmu uzgleznot desmit sliktas bildes, bet tas ir mazliet citādāk. Projekts izgāzās, nespēju sakoncentrēties.
Bet tā pa īstam arī skaistais vai patīkamais var izraisīt šaubas, bailes, nelabu dūšu; piemēram, kad pārēdies šokolādi, par to zūd interese. Turklāt ar varu nekas nesanāks. Tāpat ir ar gleznošanu – tikai to, par ko ir interese, var attīstīt tālāk.
Pērn gleznoju priežu skuju, un šis tēls ietvēra gan patīkamo, gan sāpīgo. Uz skuju var tikai skatīties, bet var arī mīt ar basām kājām, skuja var arī sāpīgi iedurt. Tā, ka es gleznoju arī īstenību.
