Foto

Ātruma un miera paradokss. Intervija ar kuratoru Hansu Ulrihu Obristu

Elīna Zuzāne


06/05/2013 

       Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Katrs, kurš kaut nedaudz orientējas starptautiskajā laikmetīgās mākslas ainā, noteikti zina Hansa Ulriha Obrista (Hans-Ulrich Obrist, 1968) vārdu. Kopš 2006. gada šis šveiciešu izcelsmes kurators, galerijas Serpentine (vienas no Londonas prestižākajām mākslas institūcijām) līdzdirektors aktīvi piedalījies tās izstāžu programmas plānošanā. Taču “pasaulslavena mākslas kuratora” tituls Obristam pieder jau kopš 90. gadiem, kad viņš divdesmit trīs gadu vecumā savā virtuvē iekārtoja pašu pirmo izstādi, kas saucās “Pasaules zupa” (World Soup). Ņemot vērā, ka Hanss Ulrihs Obrists ar ēdiena gatavošanu nenodarbojās, likās gluži loģiski izstādīt ledusskapī vācu mākslinieka Hansa Pētera Feldmana (Hans-Peter Feldmann) mākslu, bet brita Ričarda Ventvorta (Richard Wentworth) darbs nonāca izlietnē. Lai gan izstādē bija aplūkojami arī Kristiana Boltaņska (Christian Boltanski) un Fišli/Veisa (Fischli/Weiss) darbi, “Pasaules zupa” savos trīs pastāvēšanas mēnešos uzņēma tikai divdesmit deviņus apmeklētājus. 

Jau kopš šīs pirmās izstādes Hanss Ulrihs Obrists ir slavens ar saviem “jaunu spēles noteikumu” meklējumiem, jaunu pieeju izstāžu veidošanai un mākslas un mūsdienu izstāžu apmeklētāju tuvināšanas centieniem. Šo meklējumu rezultātā tapuši daudzi nekonvencionāli projekti, tajā skaitā – Roberta Valzera muzejs (Museum Robert Walser), ceļojoša vitrīna, kas savas gaitas sākusi Šveicē, un “Dari tā!” (Do it!), uz instrukcijām balstīts projekts, kura ietvaros Hanss Ulrihs Obrists pierunāja māksliniekus, tādus kā Marina Abramoviča, Džons Baldesari un Dara Birnbauma (Marina Abramović, John Baldessari, Dara Birnbaum) piedāvāt virkni vadošu norādījumu, ko pēc tam interpretētu citi mākslinieki dažādās pasaules malās. Pagaidām “Dari tā!”, kam šogad aprit jau divdesmitā gadskārta, bijusi Hansa Ulriha Obrista visvairāk ceļojusī izstāde; tajā oficiāli piedalījušies jau 300 mākslinieki.

Arī es, nopūloties atrast norunāto vietu, kur jānotiek intervijai ar ievērojamo kuratoru, domās kavējos tieši pie “Dari tā!”. Taču šoreiz aptuvenās instrukcijas, kas atstāj plašas radošas interpretācijas iespējas, aizstātas ar precīziem norādījumiem, kam jāpalīdz pēc iespējas ātri un vienkārši nonākt vajadzīgajā vietā – galerijas Serpentine birojā. Mani aicina iegriezties šaurā Londonas centra ieliņā, ieiet pa metāla vārtiņiem un uzkāpt pa melnām kāpnēm; pēdīgi es nonāku pie durvīm “bez uzrakstiem ārpusē”. Aina, kas paveras aiz tām, šķiet tikpat īpatnēja. Visas iespējamās virsmas šajā nelielajā baltajā gaitenī un apspriežu telpā ir nokrautas ar neskaitāmiem mākslas grāmatu sējumiem un žurnālu numuriem. Paiet zināms laiciņš, iekams es beidzot satieku slaveno kuratoru, un kad viņš ietraucas istabā, es vēl vairāk pārliecinos par to, ka Hansam Ulriham Obristam tik tiešām piemīt neizsmeļama enerģija un neremdējamas slāpes pēc mākslas. Un vēl viņš arī nemēdz tērēt laiku. Obrists runā strauji, piebārstot sarunu ar atsaucēm uz neskaitāmu mākslinieku, kuratoru un filozofu darbiem.


Šīgada jūnijā tiks atklāts jaunais Londonas Serpentīna galerijas paviljons, kura veidols uzticēts japāņu arhitektam Sou Fujimoto. Sadarbībā ar inženieriem AECOM viņš iecerējis teju ņirbošu struktūru, kas sastāvēs no aptuveni 20 tūkstošiem atsevišķu detaļu. Pagaidu paviljonu tradīcija tika aizsākta 2000. gadā, un līdz šim tos projektējusi spoža plejāde - Daniels Lībeskinds, Zaha Hadida, Olafūrs Eliasons, Oskars Nīmeijers, SANAA u.c. Vasarā atklāj, rudenī nojauc. 2006. gadā, kad paviljona arhitekts bija Rems Kolhāss, zem tā spoži baltā kupola, kas līdzinājās gaisa balonam, tika aizsākts Hansa Ulriha Obrista nu jau leģendārais 24 stundu interviju maratons, kurā līdzdarbojās arī Kolhāss pats.

Jūs esat bieži teicis, ka jau septiņpadsmit gadu vecumā skaidri sapratāt, ka vēlaties kļūt par kuratoru. Kāpēc par kuratoru? Kāpēc ne par mākslinieku vai galeristu?

Interesants jautājums. Pusaudža gados māksla man bija īsta apsēstība. Tā sākās pateicoties faktam, ka Šveicei raksturīga ārkārtīgi koncentrēta muzeju ainava. Es uzaugu pie Konstancas ezera (jeb Bodenezera). Turpat tuvumā bija brīnišķīgais 19. gadsimta Vintertūras muzejs, kā arī Cīrihe, kur 80. gados izstādes veidoja dižais Haralds Scēmans (Harald Szeemann). Nemaz nerunājot par tādām pilsētām kā Bāzele, Berne un Lucerna, kurās tolaik muzeju dzīve bija ļoti dinamiska. Šveice ir izteikti federāli orientēta valsts. Tai nav viena centra. Viss notiek visur. Māksla ir visur. Pilnīga polifonija.

Bērnībā es bieži apmeklēju visus šos muzejus, un man pamazām izveidojās īsta apsēstība ar mākslu. Es atklāju Alberto Džakometi, un tā bija mana pirmā uzmācīgā aizraušanās. Es katru dienu gāju uz Cīrihes izstāžu centru (Kunsthalle Zürich), lai pētītu viņa darbus. Vēlāk es atklāju Fišli un Veisu (Peter Fischli, David Weiss), un viņi bija pirmie mākslinieki, kuru sabiedrībā es pavadīju vairāk laika. Tagad ir interesanti par to runāt, jo mēs galerijas Serpentine dārzā esam viņiem atklājuši pieminekli. Svaru kausi izlīdzinājušies. Bet tolaik es biju sajūsmā, ka varēju uzturēties viņu darbnīcā. Un tolaik es arī izlēmu, ka vēlos nodarboties tieši ar to. Es gribēju strādāt ar šiem izcilajiem māksliniekiem, būt viņu tuvumā. Un es sāku domāt, kā to vislabāk panākt. Par iespēju pašam kļūt par mākslinieku es nedomāju. Taču pastāvēja iespēja izmantot šo vēlēšanos uzturēties mākslinieku sabiedrībā, kļūstot par kuratoru un veidojot izstādes. Mākslas komerciālais aspekts mani neinteresēja. Tādu karjeru es pat neapsvēru. Es gribēju ar māksliniekiem strādāt pie satura. Izvēle bija diezgan pašsaprotama. Es vienkārši pieņēmu šādu lēmumu un neesmu to mainījis. 

Vai jūs vēl joprojām domājat tāpat, vai varbūt tagad apsverat iespēju pievērsties mākslas pasaules komerciālākajai pusei? 

Ar mākslas komerciālo pusi es nekad neesmu nodarbojies. Es strādāju sabiedriskā institūcijā. Es esmu biennāļu kurators. Es vienmēr darbojos valsts sektorā. Mana saistība ar naudas pasauli ir tāda, ka mūsdienās mums tomēr ir jānodarbojas ar līdzekļu vākšanu. Iesākumā tā nebija, bet šodien izstādi nav iespējams izveidot, nepiesaistot līdzekļus no malas. 90. gados mans darbs bija saistīts tikai un vienīgi ar valsts subsidētām platformām, taču pēc 2000. gada pienāca zināms brīdis, kad kļuva skaidrs, ka līdzekļu vākšana spēlēs nozīmīgu lomu. Tā bija spēlējusi nozīmīgu lomu galerijā Serpentine, kad to vadīja Džūlija Peitona-Džonsa (Julia Peyton-Jones), un, kad es kļuvu par galerijas līdzdirektoru, man pēkšņi kļuva ļoti aktuāls jautājums – kā cilvēki vāc līdzekļus? Es to iemācījos, un tagad tā ir būtiska mana darba sastāvdaļa. Domāju, ka 21. gadsimtā, ja jūs vēlaties kūrēt izstādes un saglabāt savu neatkarību, jums jāspēj nodarboties ar līdzekļu vākšanu.

Kā jūs definētu, kas šodien ir kurators? 

Kurators ir veicinošs spēks. Viņš ir katalizators. Viņš ir impulss. Tas ir cilvēks, kurš liek lietām notikt. Reizēm viņš ir pat producents. 19. gadsimtā bija laiks, kad kurators bija cilvēks, kurš pieskatīja lietas. Ja tas bija mākslas darbs, tad kuratoram vajadzēja to piekārt pie sienas un pieskatīt kolekciju. Savā ziņā viņš bija tāds kā uzraugs, pieskatītājs. Lai gan kurators vēl joprojām ir arī pieskatītājs, šodien mākslinieki rada ne jau tikai objektus. Šodien mums ir kvaziobjekti, neobjekti, performances, filmas un laikā balstīta (time-based) māksla. Kā savā grāmatā rakstīja Lūsija Liparda (Lucy Lippard), kopš konceptuālās mākslas rašanās mēs esam izdzīvojuši vairāk nekā 40 mākslas dematerializācijas gadus. Tas mūs novedis pie mākslas jēdziena paplašināšanās, kas, savukārt, radījusi krietni plašāku priekšstatu par to, kas ir kurators.

Mūsdienās kuratora darbs ir vispārīgāks. Tas ietver daudzus un dažādus aspektus. Man pats svarīgākais ir tuvā saikne ar mākslinieku. Kad es 80. gados pateicu saviem vecākiem, ka kļūšu par kuratoru, viņiem likās, ka es taisos uzsākt medicīnas studijas, jo latīniski vārds curare nozīmē – dziedēt. Kurators tolaik bija visai miglains apzīmējums. Tas nebija katram pazīstams vārds. Šodien, protams, jebkurš zina, kas ir kurators. Tas ir visntoļ aktuāls termins. Šodien mums pieejams arvien vairāk un vairāk informācijas; mēs dzīvojam informācijas ģeometriskās progresijas laikmetā, tāpēc ar katru dienu kļūst būtiskāk, kā mēs šajā datu gūzmā orientējamies. Tāpēc mūsdienās kuratora darbs vajadzīgs pat interneta vietnēm, emuāriem un iepirkumu sarakstiem.

Jozefs Boiss (Joseph Beuys) reiz teica, ka šī eksperimentālā mākslas jēdziena ietvaros jebkurš no mums ir mākslinieks, bet tikpat labi šodien, kad pagājuši 40 gadi, mēs varētu sacīt, ka mēs visi esam kuratori. Šajā izpratnē kuratora darbs kļūst interesants arvien lielākam cilvēku skaitam. Es esmu sarakstījis krietni daudz grāmatu par kuratora darbu, un pirms divdesmit gadiem tā būtu bijusi speciālā literatūra, kas noderīga dažiem tūkstošiem mākslas pasaulē strādājošu cilvēku. Šodien tās visā pasaulē lasa dizaineri, arhitekti un pat zinātnieki. Domāju, ka tas saistīts ar digitālo laikmetu. Tas ir garš jautājums, kas meklē īsu atbildi. Domāju, ka tas ir ļoti sarežģīts jautājums – kas ir kurators? To ir grūti definēt. 


Mākslinieks Pīters Fišlijs pie skulptūras Rock on Top of Another Rock, kuru veidojis kopā ar ilggadējo pārinieku Deividu Veisu. Iepretim Serpentīna galerijai, Kensingtona dārzos, publiskā skulptūra tika atklāta martā un būs apskatāma gadu.

Jūs esat pazīstams ar saviem centieniem pārbaudīt kuratora darba robežas. Kādi ir jūsu kuratora pienākumi? Vai jums vispār ir pienākumi? 

Kuratora pienākums ir celt tiltus starp māksliniekiem, kuratoru un skatītājiem. Ne jau tikai uzcelt vienu vienīgu tiltu, bet arī izbūvēt tam dažnedažādus pagarinājumus. Nevar nobruģēt vienu pašu maģistrāli, pa kuru tad ieradīsies skatītāji; jāizveido daudzas taciņas, kas vienotu ar sabiedrību. Nepieciešama pilsoniska atbildība pret to,  ko Gilberts un Džordžs (Gilbert & George) nosauca par “mākslu visiem”. Jūs taču gribēsiet dot pašu labāko pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, bet vienlaikus arī nezaudēt kvalitāti, aizraujoties ar populismu, vai nav tiesa? Padarīt mākslu pieejamu visiem, bet reizē arī piedāvāt pašu labāko, izmeklētāko, izsmalcinātāko.

Domāju, ka kuratora loma ir būt tur, kur ir māksla, un skatīties, skatīties un vēlreiz skatīties. Man šķiet, ka pienākums skatīties ir ļoti svarīgs. Nepieciešams dziļš dialogs ar mākslu, citādi kurators nevar strādāt. Es daudz esmu domājis par to, kā māksla var ienākt pilsoniskajā sabiedrībā un kāds ir mākslas sabiedriskais līgums. Tāda ir daudzu manu izstāžu utopiskā izejas pozīcija. Tā ir neierobežota atbildība. 

Vai jūs esat atradis formulu tam, kā izplatīt mākslu pēc iespējas lielāka cilvēku skaita vidū, nepazeminot tās kvalitāti?

Man liekas, ja tāda formula būtu, tas būtu ļoti garlaicīgi, un es droši vien ar to vairs nenodarbotos. Man vienmēr licies, ka jāizjūt liels satraukums – it kā tu kaut ko darītu pirmo reizi. Un veidojot izstādi, šo lielo satraukumu noteikti nevajadzētu zaudēt. Katrai izstādei jābūt kā pirmajai, citādi šis darbs kļūtu par rutīnu. Ik reizi jāapgūst kādas jaunas teritorijas un jāizmēģina kaut kas tāds, kas pirms tam nav pārbaudīts un piedzīvots.

Es ļoti agri satiku lieliskus māksliniekus, un viņi kļuva par maniem skolotājiem. Viens no viņiem bija Kristians Boltaņskis, kurš man iemācīja, ka vienīgais veids, kā veidot izstādes, ir izgudrot jaunus spēles noteikumus. Man liekas, nekādas formulas vienkārši nevar būt. Ja man būtu formula, mans darbs kļūtu par rutīnu, par masu produkciju. Manas izstādes šajā ziņā vēl aizvien ir unikālas. Katru reizi tās tiek izplānotas kādam konkrētam kontekstam. Šim nolūkam jārēķinās arī ar lokālo, ne tikai ar globālo. Tas ir dialogs starp lokālo un globālo. Tāpēc man nekādas formulas nav. 

2008. gadā jūs sarakstījāt grāmatu par formulām. Tajā jūs daudzus praktiķus lūdzāt izpaust jums savas forumulas. Es pieņēmu, ka jums pašam arī tāda ir. 

Mani ļoti interesēja, vai ir cilvēki, kuriem šāda formula ir. Es teiktu, ka mana formula ir šis mēģinājums mainīt spēles noteikumus; tas ir mēģinājums vienmēr piedāvāt jaunus izstāžu modeļus, kas savienotu pagātni, tagadni un nākotni. 

Domāju, ka vēl viens formulas elements (ja tāda lieta kā formula vispār pastāv) būtu mondialité princips. Globalizācija neapšaubāmi ir mūsu laika dzinējspēks, un, vai nu mums tas patīk vai nē, mēs visi, kas dzīvojam uz šīs planētas 2013. gadā, tiekam pakļauti arvien pieaugošai globalizācijas spēku iedarbībai. Šis nebūt nav pirmais globalizācijas uzbrukums. Globalizācija pastāvējusi arī agrāk, romiešu laikos. Tomēr šodien mēs piedzīvojam līdz šim ekstrēmāko globalizācijas formu, kas atstāj savu iespaidu arī uz mākslas pasauli. 

Nav šaubu, ka 21. gadsimta kuratoram viens no galvenajiem jautājumiem ir – kā mēs varētu veidot saskarsmi ar šiem arvien varenākajiem globalizētajiem spēkiem. Šajā ziņā man būtiski palīdzējis Eduārs Glisāns (Édouard Glissant). Viņš bija franču filozofs, dzejnieks, kultūras vēsturnieks un vizionārs no Martinikas un definēja jau pieminēto mondialité jēdzienu; tas ir franču vārds, kas apzīmē globālo dialogu, kurā atšķirības kļūst tikai spilgtākas. Globalizācijas ēnas puse ir tā, ka bieži vien visas atšķirības izzūd un itin viss visur sāk izskatīties pilnīgi vienādi. Es vienmēr tiecos uz šo mondialité, veicinot atšķirības, taču neatsakoties no globālā dialoga, jo šodien tas mums piedāvā iespējas, kādu nebija iepriekšējām paaudzēm. Mēs varam risināt dialogu pāri valstu robežām un veseliem kontinentiem. Māksla vairs nav lieta; tā ir globāls dialogs, un es domāju, ka mūsu pienākums ir rēķināties ar šo polifoniju. Aizraujoši vērot, kā visā pasaulē tagad valda centra polifonija. Es uzskatu, ka mūsu pienākums ir šo polifoniju veicināt, un tieši tāpēc Eduārs Glisāns ir tik noderīgs. Eduāru Glisānu es lasu katru rītu; tas man ir veids, kā iesākt jaunu dienu, neaizmirstot, kas tajā ir būtiskais. 

Jums tiešām ir laiks lasīt?

Ir gan. Es lasu vilcienos un lidmašīnās. Ir svarīgi atrast laiku lasīšanai. Nav tādas dienas, kad es neiegādātos kādu grāmatu.

Jūs esat slavens ar savu straujo dzīves tempu. Bet vai jums liekas, ka vispār ir iespējams pabūt visur un tomēr nezaudēt spēju koncentrēties? 

Ļoti labs jautājums. Laikam jau es vienmēr meklēju līdzsvaru starp izklaidību un koncentrēšanos. Es pēc zodiaka zīmes esmu dvīnis, un tāda nu ir mana platforma. Dvīņiem neapšaubāmi piemīt neapvaldīta un neapmierināma zinātkāre, un tas reizēm padara viņus izklaidīgus, kā jau cilvēkus, kurus interesē pilnīgi viss. Un vienlaikus man ir ļoti svarīgi koncentrēties. 

Līdztekus kuratora darbiem man ir arī savs “Interviju projekts” (Interview Project), un tas man nav ļāvis pamest novārtā savus centīga lasītāja paradumus. Domāju, ka tas mani pārvērtis par tādu kā mūžīgo studentu. Es vienmēr gribu kaut ko mācīties. Negribu nonākt tādā situācijā, kad es piepeši visu jau zinātu. Tas būtu beigu sākums. Es turos pie domas, ka palikšu students visu savu mūžu un katru dienu iemācīšos kaut ko jaunu. Un intervija ir žanrs, kas to lieliski veicina, jo ik reizi, kad gatavojos kādu intervēt, es iegremdējos šī cilvēka grāmatās. Tas arī noved pie absolūtas koncentrēšanās mirkļiem, kad cilvēks norobežojas no pilnīgi visa. 

Katru dienu es uzrakstu tūkstošiem e-pastu. Laikam jau mums vajadzīgi abi stāvokļi – gan sasaistes, gan norobežošanās mirkļi. Man jāpieliek piepūle, lai izbrīvētu laiku. Nedomāju, ka varētu sarakstīt grāmatu, ja būtu nošķirts no pasaules. Es nevarētu aiziet kalnos un rakstīt. Tur nekas nesanāktu. Man vajadzīga paralēla stimulācija no ārpasaules. Mana zinātkāre ir neapmierināma. es gribu redzēt visu. Es gribu zināt visu. Bet tajā pašā laikā informācijas pārbagātības rezultāts ir hiperstimulācija, un mums jāmeklē ceļi, kā atslēgties. Domāju, ka šī problēma kļūs arvien aktuālāka. 

Es vairs neatbildu uz telefona zvaniem, un tas ir liels atvieglojums. Agrāk tie mani bieži iztraucēja. Es atbildu uz e-pastiem, bet ne uz telefona zvaniem, ja vien tas nav kaut kas ļoti svarīgs. Tas ir tieši šīs hiperkomunicēšanās dēļ. Mums jāizvēlas, kuras no pieejamajām saziņas metodēm izmantosim. Vairākas stundas dienā es baudu pilnīgu klusumu, pilnīgi atsakoties no jebkādas komunikācijas.  Es tikai rakstu un domāju. Tā mēs varam izbrīvēt laiku. Tā ir katra paša izvēle.

Vai “Interviju projekts”, kuru veido nu jau vairāk nekā 2000 stundas ierakstītu sarunu, atbrīvo jūs no kuratora darba?

Tas ir mans dārzs. Es ļoti agri sāku strādāt sabiedriskajā lauciņā, un man bija tikai nedaudz pāri divdesmit, kad es kļuvu labi pazīstams kā kurators. Lai gan viss aizsākās ar pirmo projektu manā virtuvē, es drīz vien pārgāju pie darba uz lielajām mākslas platformām. Jaunībā jūs to uztverat kā milzu eksploziju. Tas ir mazliet bīstami, un cilvēks var arī sevi sadedzināt. Tad es aizdomājos par to, kā tikt ar to visu galā. Es ar šo problēmu saskāros diezgan agri. Un tad Tomass Bairle (Thomas Bayrle), viens no vadošajiem vācu māksliniekiem, vienlaikus arī izcils skolotājs, pasauca mani maliņā un teica: “Šo visu iespējams izturēt un nodarboties ar to 30, 40 vai 50 gadus vienīgi tad, ja tev ir daudz slepeno dārzu – daudz dārzu, kuros tu smel iedvesmu un lolo savas domas.” No turienes man radusies šī doma. 

Man vienmēr piemitis enciklopēdista dzinulis. Es esmu intervējis zinātniekus un arhitektus, bet iesākumā tas nekādi neiespaidoja manu kuratora darbu. Es to darīju vienkārši sava prieka pēc. Es braukāju pa pasauli un intervēju šādus cilvēkus, un pamazām vien viņi sāka iefiltrēties manā darbā. Man vienmēr bijuši šādi dārzi, kurus es kopju un kuros smeļos daudz iedvesmas. Vienmēr ir bijušas lietas, ko es daru vienkārši tāpat. Tomass Bairle man toreiz deva lielisku padomu. Es viņam esmu ļoti pateicīgs. 

Kā jums šķiet, kas nepieciešams labai intervijai?

Kas nepieciešams labai intervijai? Laikam jau uzmanīgi jāklausās. Mani jautājumi parasti ir ļoti īsi. Tie kalpo vairāk kā katalizatori.

Tāpat vajag pievērsties lietām, par kurām šis cilvēks iepriekš nav runājis. Cilvēkiem ir tendence intervijās atkārtoties. Viņi vienmēr stāsta vienu un to pašu. Man liekas, tas raksturīgi mums visiem. Jautājums tikai – kā no tā izvairīties. Man tas ir interesanti, jo es darbojos abās lomās. Es esmu intervētājs, bet katru nedēļu arī pats sniedzu intervijas žurnāliem un laikrakstiem. Ļoti bieži tieši pateicoties šīm intervijām es daudz ko uzzinu pats par savu darbu. Tas ir ļoti noderīgi. Intervijas ne tikai palīdz skaidri noformulēt savas domas, bet arī piespiež padomāt par lietām, pie kurām es nekad neesmu pakavējies. Tāds jau arī droši vien ir labas intervijas mērķis. 

Domāju, ka viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir būt labi pazīstamam ar cilvēku, kuru tu intervē. Parasti pirmajā tikšanās reizē jūs tikai iepazīstaties, bet gadu gaitā šādas attiecības var attīstīties. Īpaši ar māksliniekiem. Arhitekti jau ļoti agri iemācās runāt par savu darbu. Arhitektiem vienmēr jāpiedalās konkursos, viņiem jāiepazīstina sabiedrība ar savu darbu, jāaizstāv tas sarunās ar pilsētu. Arī kuratoriem jāprot labi komunicēties. Kuratoram pastāvīgi jārunā ar publiku. Nav tādas dienas, kad man nevajadzētu uzstāties publikas priekšā. Man jāpieprot komunikāciju māksla. Bet māksliniekam ne vienmēr ir šāda vajadzība. Tas nav mākslinieku galvenais uzdevums. Es neteikšu, ka mākslinieki ir kautrīgi. Tā būtu klišeja. Ne visi mākslinieki ir kautrīgi, bet ļoti bieži viņi neprot profesionāli izteikties paši par savu darbu. Reizēm viņi pat jūtas izteikti neērti. Frensiss Bēkons (Francis Bacon) jutās neērti, runājot par savu mākslu. Viņš bieži atteicās sniegt intervijas, taču sarunās ar Deividu Silvesteru (David Sylvester), gadiem ritot, pamazām vien iznāca no savas čaulas. Deivids Silvesters bija vienīgais, kuram izdevās izaicināt Bēkonu uz tāda veida sarunām. Man liekas, ka gadu gaitā saruna ar mākslinieku attīstās.

Gerhardu Rihteru (Gerhard Richter) es pazīstu 25 gadus un esmu viņu vairākkārt intervējis. Taču garuma un sarežģītības ziņā šīs intervijas ievērojami atpaliek no viņa sarunas ar (mākslas teorētiķi) Bendžaminu Buhlo (Benjamin Buchloh). Pēdīgi, pēc visiem šiem gadiem, mums izdevās tiešām gara intervija, un tā bija saruna par visām viņa grāmatām. Un pēkšņi mēs varējām parunāt par pilnīgi visu – par to, kā viņš iepazinās ar Polki, kā viņš pievērsās savai foto glezniecībai. Par visu, ko nevar jautāt māksliniekam, kurš to paskaidrojis jau tūkstošiem reižu. Izrādījās, ka caur vienu noteiktu aspektu paveras ceļš uz jebko citu. Man tas ir augstākais sasniegums, bet es uz šo interviju gāju 25 gadus. Šodien mēs dzīvojam paātrinātā tempā, un tajā pašā laikā dzīve tomēr ir arī neticami lēna. Kuratora darbs ir ātruma un miera paradokss. Attiecības un dialogi ar māksliniekiem attīstās daudzu gadu gaitā.

Daudzi kuratori ievēro zināmu distanci attiecībās ar māksliniekiem. Cik tuvām vajadzētu būt kuratora un mākslinieka attiecībām? 

Es varu runāt tikai par sevi – tās ir ārkārtīgi tuvas. Tās ir ļoti simbiotiskas, un tieši no šīs tuvības izaug projekts. Es negribētu to pasludināt par kaut kādu noteikumu. Ir mākslas vēsturnieki, kas saka, ka cilvēkam, kurš raksta par mākslu, nebūt obligāti nevajag satikt pašu mākslinieku. Es ticu, ka var eksistēt izcils  kurators, kurš nekad nav sastapis nevienu mākslinieku. Es pieļauju, ka tas ir iespējams. Maz ticams, bet iespējams. (Smejas) Tā taču ir ar vēstures kuratoriem. Ir brīnišķīgi kuratori, kas strādā ar sen mirušu mākslinieku darbiem. Es pats to nekad neesmu mēģinājis. Es strādāju ar dzīviem māksliniekiem, bet ir ļoti labi kuratori, kuri strādā ar pagātni. 

Man personīgi mākslinieki ir svarīgākie cilvēki pasaulē. Tieši iespēja strādāt ar tik dižiem cilvēkiem kā Jons Meks (Jonas Mekas) vai Fišli ar Veisu ir tas, kāpēc es daru šo darbu. Un tajā pašā laikā ir ļoti interesanti kūrēt pagātnes mākslu, īpaši jau šajā interneta laikmetā, kad mums pieejams arvien vairāk un vairāk informācijas, bet mūsu pašu atmiņa nebūt nekļūst ietilpīgāka. Šis atmiņas veidošanas process ir ļoti interesants. Dažiem kuratoriem izdodas paskatīties uz pagātni ar pilnīgi jaunām acīm. Strādāt var dažādi. 

Jūs bieži esat uzmeklējis brīvas tirgus nišas un aizpildījis tās, vienkārši lai apmierinātu pats savu zinātkāri. Viens no šādiem projektiem bija grāmata “Īsa kuratora darba vēsture” (A Brief History of Curating). Bet vai, pateicoties šim projektam, jūs tiešām sapratāt kaut ko jaunu par kuratora darba procesu? 

Vai dieniņ, jā. No Pontusa Hultēna (Pontus Hultén), kurš savulaik Stokholmā sarīkoja dzejas izstādi, es patapināju domu par dzejas maratonu – ideju par sadarbību ar dzejniekiem un māksliniekiem, lai izpētītu saikni, kāda šodien pastāv starp literatūru un mākslu. Tā bija diezgan tieša iedvesma.

Valters Hopss (Walter Hopps) man teica, ka kuratoram viens no lielākajiem gandarījumiem ir sasniegt tādu līmeni, kurā viņš mākslinieku vai mākslinieci pazīst tik labi, ka spēj noorganizēt viņam vai viņai pašu labāko izstādi. Man tā likās interesanta doma. Es vienmēr nodarbojos ar grupu izstādēm; nekad nebiju pievērsies personālizstādēm. Un tā es sāku pie tā strādāt kaut kad ap 2000. gadu. Kopš tā laika esmu kūrējis vairākus desmitus savas paaudzes mākslinieku personālizstāžu. 

Es teiktu, ka esmu daudz mācījies no saviem priekšgājējiem. Tas ir kontinuums, stāsts, kas turpinās. Reizēm cilvēkiem liekas, ka kurators ir gluži nesen radusies profesija. Taču tā pastāv jau ļoti sen. Tikai vēsturei tai nav pievērsusi pārāk daudz uzmanības. Man tas liekas ļoti iedvesmojoši. Nedomāju, ka mana pieeja kaut kā tieši saistīta ar to, ko darīja Scēmans vai Hopss, bet visi šie cilvēki mani tādā vai citādā veidā iedvesmojuši.

Kad jūs esat ļoti jauns un jums ir milzu kāre, apetīte vai pat apsēstība, bet jūs tā īsti nezināt, ar ko sākt, domāju, ka ļoti svarīgi atrast sev skolotāju. Tas ir pat būtiskāk nekā augstskolas izglītība. Katram vajadzētu sameklēt sev padomdevēju, kurš palīdzētu mācīties jau pašā darba procesā. Man ir divi brīnišķīgi skolotāji, Suzanna Pažē (Suzanne Pagé) Parīzē un Kaspers Kēnigs (Kasper König) Vācijā. Tie ir divi cilvēki, no kuriem es esmu iemācījies visvairāk. 

Ko jūs esat iemācījies?

Savos agrīnajos divdesmit es kopā ar viņiem veidoju daudzas izstādes. Biju tikko sarīkojis savu virtuves izstādi, kad Kaspers Kēnigs man piedāvāja kopā ar viņu strādāt pie lielas izstādes un grāmatas. Man nebija ne mazākās pieredzes, tikai kaislīga mīlestība pret mākslu. Pateicoties viņam, es iemācījos sava darba pamatus. Mēs kopā sarīkojām izstādi “Saplēstais spogulis” (The Broken Mirror. Der Zerbrochene Spiegel) un sarakstījām grāmatu “Publiska apskate” (The Public View). Savu amatu es apguvu pie viņa.

Bet Suzanna Pažē man piedāvāja darbu Parīzes Modernās mākslas muzejā. No viņas es mācījos, kā kūrēt un vadīt muzeju, kā veidot mākslas kolekciju. Tāpat viņa man iemācīja arī, kā veidot izstāžu programmu; šai lietā nepieciešams ievērot zināmus noteikumus. Tie saistīti ar ieplānoto izstāžu secību: teiksim, pēc vecāka mākslinieka jāseko jaunam, bet pēc mākslinieka, kas nācis ārpus Rietumu pasaules, jānāk Rietumu māksliniekam. Visas šīs lietas jāsakārto zināmā sistēmā, un tikai tad tās sāk kļūt saprotamas. Es to nebūtu iemācījies nevienā skolā. Man to vajadzēja apgūt paralēli darbam. 21. gadsimtā šādi skolotāji spēlē ļoti svarīgu lomu. 


Hanss Ulrihs Obrists, kopdams "Interviju projekta" dārzu, kā to dēvē viņš pats. Foto: Sascha Baumann

Vai jums liekas, ka tā arī ir jūsu panākumu atslēga – tas, ka jums bijuši tik daudzi skolotāji?

Nezinu. Es vienmēr esmu vienkārši darījis to, kas man jādara. Tas ir kā neatliekama misija vai dedzīgas ilgas, kas kļūst par stratēģiju, kura ved pretim panākumiem. Tieši tāpēc arī nav nekādas veiksmes receptes, ja neskaita to, ka jāseko savam aicinājumam. Es tiešām nezinu. Bet es jums piekristu, ka bez šiem skolotājiem man nebūtu izdevies paveikt to, ko es esmu paveicis. No otras puses, bez māksliniekiem es nebūtu izdarījis vispār neko. 

Domāju, ka mākslas pasaule mums vispār ir tikai tāpēc, ka ir mākslinieki. Mana mākslas pasaules modeļa centrā ir mākslinieki. Mākslinieki ir pašā viducī, un viņiem visapkārt – kuratori, galeristi, kritiķi, publicisti, žurnāli, mākslas skolas, kolekcionāri un, un…  No māksliniekiem es esmu mācījies ļoti daudz. Bet daudz man devusi arī saskarsme ar pasauli ārpus mākslas vides. Deivids Hoknijs (David Hockney) bieži teicis, ka, lai kaut kur nokļūtu, vajag iet pa apkārtceļu. Ar to viņš grib sacīt, ka, ja viņš grib atrast jaunu skatu uz glezniecību, tad, piemēram, ķeras pie filmas uzņemšanas. Un pēc tam viņš var atkal pievērsties gleznošanai. Kad es meklēju svaigu skatu uz kuratora darbu, man vajadzēja pievērsties zinātnei un arhitektūrai. Atslēga ir apkārtceļi.

(Durvīs parādās kāds no galerijas “Serpentine” biroja un informē Hansu Ulrihu Obristu, ka viņu gaida svarīga telefona saruna.) 

Man jāskrien. Bija ļoti patīkami.

(Viņš izskrien no apspriežu telpas.)