Es nomiru Rīgā. Intervija ar mākslinieku Oļegu Kuļiku
Ieva Kalniņa, Santa Mičule
09/10/2013
10. oktobrī plkst. 17.30 kinoteātrī “K Suns” notiks mākslinieka Oļega Kuļika runas performance “Sarkanā pateicība”. Tiešraide būs skatāma portālā www.riga2014.org
Mēs esam viss un nekas. Viss ir bezgalība. Nekas nebeidzas. Katram no tiem, kas piedalījās, bija klātesošs Kijevā dzimušā krievu mākslinieka Oļega Kuļika (1961) pirmajā performancē un lekcijā Rīgā pirms piecpadsmit gadiem, ir savas unikālās atmiņas, sajūtas un arī notikušā novērtējums. Tas viss ir arī tiem, kas klāt nebija, bet par to lasīja presē, redzēja televīzijā, dzirdēja radio vai vēlāk – klausījās lekcijās un redzēja video ierakstā. Visu šo piecpadsmit gadu laikā ik pa brīdim mākslinieki Latvijā ir reflektējuši par šo notikumu. Visbiežāk tas noticis mākslinieku pirmsizstāžu intervijās. Un ir vienalga – vai šīs atzīšanās ir bijušas apstiprinošas vai noliedzošas, jo arī kā pretpoli mēs esam sistēmas sastāvā.
Māksla un revolūcija. Māksla un terorisms. Reiz kāds slavens vācu izcelsmes mākslinieks priecājās par terorisma klātesamību kapitālismā, kas, viņaprāt, paplašina mākslas kontekstu. Tas bija 80. gadu vidū. Vēlāk 90. gados skandāls un ekshibicionisms tika burtiski pieprasīti Austrumeiropas mākslai. Tas nebija tikai Kabakovs, kas bija kļuvis konvertējams Rietumos ar savu drošo neiespējamās pieredzes piedāvājumu. Pats Kabakovs toreiz sevi dēvēja par “kulturāli pārvietotu personu”. Taču viņa dzimtenē šai brīdī uzplauka akciju māksla, jo mākslinieki šeit jutās kā “garīgi pārvietotas personas”. Un Rietumi Austrumus nepieņēma, jo Austrumu bērni nebija dzimuši Rietumu mātēm. Pēdējos piecpadsmit gados mākslas pasaules sadalījums nav kardināli mainījies. Tomēr, uzlūkojot aktuālos mākslas procesus Krievijā, jāatzīst, ka mēs esam nokļuvuši citā attīstības līmenī. Pirms piecpadsmit gadiem, lai cik draudīgas situācijas neveidojās, neviens mākslas ideju vārdā cietumā nesēdēja. Šobrīd sēž. Ko darīt šādā situācijā? Kāda ir mākslinieka un mākslas loma?
Toreiz pirms piecpadsmit gadiem vienkārša mākslinieka psiholoģiska drāma, kas tika izspēlēta performancē “Divi Kuļiki” pārauga nejaušības paraugstundā. Nejaušība mākslā uzvarēja. Līdz šim tā arī neviens nav skaļi formulējis, kas toreiz notika? Tā bija nejaušība! Šodien mēs varam paskaidrot. Meitene, kura pasūtīja performances stiklu, kļūdījās lēmumā, pieņemot to, kas ir iespējams, nevis to, kas bija vajadzīgs, un neviens par to nezināja līdz brīdim, kad nelaime jau bija aiz muguras. Oļega Kuļika zīmētajā performances skicē bija teikts, ka stikls drīkst būt maksimāli trīs milimetrus biezs, bet stiklinieku darbnīcā tobrīd bija tikai 3,5 milimetru biezs stikls. Meitene, protams, nebija vainīga pie tā, ka mākslinieks, nespēdams stiklu sasist ar metāla knābi, sita ar kailu roku. Tomēr pusmilimetrs stikla un radošās ambīcijas izšķīra tā vakara gaitu. Bet vienlaicīgi tovakar mēs visi nokļuvām tuvāk mākslas patiesībai vai patiesībai mākslā. Par šo kvalitāti mākslā sapņo visi, tomēr šāda notikumu secība nebija nedz mākslinieka, nedz kuratores plānota. Toreiz, 1998. gada 4. novembra vakarā pēc performances, rokas sagriešanas, tās sašūšanas slimnīcā, atgriežoties vēl ar vien cilvēku pilnajā restorānā La Cucaracha Rīgā, Oļegs Kuļiks teica: “Viss, kas notiek mākslas laukā, ir mākslas fakts – pat tad, ja tā ir nāve! Tas ir līdzīgi fizikas likumam – viss, kas ir smagāks par gaisu, krīt lejā.”
Oļegs Kuļiks lasa lekciju Rīgā 1998. gadā. Foto: Jānis Buls
Jūsu pirmā uzstāšanās Rīgā, 1998. gadā, atstāja ļoti lielu iespaidu uz vietējo mākslas dzīvi. Kā jūs šobrīd, pēc 15 gadiem, skatāties uz pirmo Rīgas performanci “Divi Kuļiki”? Ko jums tā nozīmē tagad?
Uz šo jautājumu jāatbild, pastāstot par maniem iekšējiem pārdzīvojumiem. Oļegs Kuļiks 1998. gadā un tagadējais Oļegs Kuļiks ir divi dažādi cilvēki, arī apkārtējā pasaulē ir notikušas lielas izmaiņas. Iepriekšējās performances laikā es atrados tādā stāvoklī, ko raksturo gan pašpārliecinātība, gan iekšējais saspringums vienlaikus, un ko vadīja vēlme tapt komunikatīvi saprastam, piesaistīt uzmanību.Tas biju es bez jebkādas distances. Tas, kas tajā vakarā norisinājās, bija pilnīgi negaidīti. Es tobrīd biju pašos augstumos – veiksmīgi darbojās mans suņa projekts, kas, starp citu, man arī bija negaidīts, jo es sevi redzēju drīzāk kā tradicionālu mākslinieku – tēlnieku vai gleznotāju, nevis mūžīgo skandālistu, cilvēku-suni, kas skraida pa visu pasauli, kozdams kājās pieklājīgiem cilvēkiem... Es gribēju būt sociāli pieprasīts, taču kļuvu tāds pavisam citādākā veidā. Un tādā stāvoklī es ierados Rīgā, es atbraucu kā zvaigzne, mani brīnišķīgi uzņēma – ziedi, uzmanība, meitenes. Viss bija negaidīti skaisti, cilvēku jūra, man izdevās visnotaļ laba, pat varonīga lekcija, es stāstīju par to, ar ko es nodarbojos un kāds pat izteicās “lūk, šis ir cilvēks, kas atbild par saviem vārdiem!”. Un tad seko performance – salīdzinoši vienkārša, skaista un psihoanalītiska performance, kurā iekšēji un ārēji atkailinājies mākslinieks publikas priekšā sarunājas pats ar sevi jeb savu portretu. Portrets, ko viņš ar knābi zīmē uz stikla, runā ar viņu mietpilsoņa balsī: “Nu kādēļ tu nezīmē kā visi pārējie ar krāsām uz audekla, kādēļ tu nemeklē vienkāršību, skaidrību, kādēļ vienmēr pliks?” un sāk lamāties, kliegt. Saskaņā ar paredzēto plānu man vajadzēja sadauzīt to stiklu ar otra Kuļika balsi, lūk, mans iekšējais dzīvnieks uzvar kulturālo cilvēku manī. Taču negaidīti šis izdomātais personāžs man deva pretī! Kā kino! Neviens negaidīja, ka portrets sāks darboties. Es nemaz nenojautu, ka gādīgie rīdzinieki būs sagatavojuši pārāk biezu stiklu, ko nav iespējams sadauzīt. Taču man tas jāsasit, es pieskrienu, ar visu spēku sitos ar knābi pret stiklu, taču tas neplīst. Sitos un sitos kā traks! Galva no sitieniem vairs neko nesaprot. Tā vietā, lai mierīgi izvērtētu situāciju un rastu kādu citu risinājumu, mani pārņēma neprāts un es sašķaidīju stiklu ar roku. Sajutu, ka pār mani līst kaut kas silts un sākumā nospriedu, ka esmu apčurājies no uztraukuma, jo nekādu sāpju nebija. Tad pamanīju, ka rokā trūkst pamatīga gaļas gabala, līst asinis, ir tumšs, apkārt kliedzieni, neviens neko nesaprot un tikai kuratore Ieva Kalniņa pienāk bāla un brīnišķīga, un gandrīz noģībst, kamēr uz viņu šļācas asinis. Pēc panikas minūtes mani pārņēma dīvains miers, es pat teiktu svētlaime – viss!, es aizeju pavisam un tas nemaz nav baisi, tas ir gandrīz kā nobastot netīkamas stundas skolā. Viss, esmu pietiekami nomocījies, tagad laiks saldi pasnaust. Sāku pamazām zaudēt samaņu, ir tāds foto, kurā redzams, kā puiši nes mani prom kā tādi latviešu sarkanie strēlnieki, kamēr es sēžu uz krēsla kā piedzēries imperators. Kad nākamreiz atveru acis, esmu ātrās palīdzības mašīnā, mani kaut kur ved, uz spuldzītes rakstīts “Ražots PSRS”, operācija un tad seko apskaidrības mirklis – TU ESI DZĪVS! Vispirms bija bailes, taču tad tu tajās ieej un parādās neticama laimes un viegluma sajūta. Ieraugi, kas ir īsts. Aiziešanas un pēkšņās atgriešanās brīdī tu skaidri un spēcīgi ieraugi, ka vērtīga un brīnišķīga ir tikai pati dzīve visās savās izpausmēs, klātbūtne un šīs klātbūtnes apzināšanās tagad un šeit, lai kas arī nenotiktu. Bija sajūta, ka ar to aso stikla gabalu manā rokā ir ietriecies vesels kosmoss – mani caururba sajūta, ka es spēju piekļūt ikvienam pasaules nostūrim. Es centos nomierināties, saprast, kas notiek. Pārmaiņu apjausma manī notika tikai pēc gada vai diviem. Kad es gulēju un man šuva ciet roku, es domāju: nu kāpēc tas nenotiek Parīzē? Vai Londonā, vai Ņujorkā, bet kaut kādā mazā Rīgā? Es esmu tipisks mediju civilizācijas produkts – man nav žēl nomirt, man ir žēl, ka to neredzēs visa pasaule.
Taču vēlāk es sapratu, kādēļ tam bija jānotiek mazajā Rīgā, mazajā Latvijā – nevienā citā valstī cilvēki nebūtu palikuši sagaidīt mani pēc operācijas. Tikai tagad skatītājs biju es – es skatījos uz šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem kā uz eņģeļiem, kas no manām acīm norāvuši plīvuru. Es būtu palicis pilnīgi viens tajā Parīzē-Londonā-Ņujorkā, bet šeit notikušais izskanēja kā atklāsme, vismaz man. Es atcerējos Sokrāta vārdus, kurš mazajās Atēnās iedzēra indi, draugu pulkam sēžot blakus un vērojot, kā viņa ķermenis mirst, bet viņš pats nepiespiesti pļāpā par prāta nemirstību un viņa saprāts nemainās, lai gan viņš vairs nevar pakustināt ne rokas, ne kājas, ne galvu. Sokrāts ar savu aiziešanu daudziem pierādīja, ka ir iespējams uztvert pasauli bez jebkādas personiskās ieinteresētības, bez “sava” skatupunkta, kas nozīmē nemirstīgas būtnes skatījumu. Nav iespējams notvert to stāvokli, kad tava uzmanība ir fokusēta, piesaistīta kaut kam svarīgam, izņemot pašu dzīves faktu. Šis citādais stāvoklis manī radās Rīgā, taču izauga, tas ir, nobrieda, tikai tagad, kad man kā debesu dāvana piedzima bērns. Izzuda viss mākslīgais, visas skaistās un ne tik skaistās koncepcijas, visi dievi, laikmetīgās mākslas... Mainīgā realitāte tevi vairs nenogalina, tu ieej tās ritmā un turpini pavisam citādāku dzīvi. Tas iepriekšējais cilvēks pazuda – es nomiru Rīgā. Es pieņēmu šo nāvi, es aizgāju un brīnumainā kārtā atgriezos.
Kā jūs šo gadu laikā esat mainījies kā mākslinieks?
Šajā laikā es esmu iestudējis Klaudio Monteverdi “Jaunavas Marijas lūgšanu” Parīzes Theatre du Chatelet, Hendeļa “Mesiju”, es veidoju pilnīgi visu – tērpus, mūziku, gaismas, kustības. Pie katra iestudējuma es strādāju pusotru gadu, ne ar ko citu tajā laikā nenodarbojoties. Vajadzēja organizēt pilnīgi visu, katrai no tūkstoš lampiņām vajadzēja sakrist ar tūkstoš solistu un koristu kustībām, neviens nedrīkstēja ieklepoties uz skatuves, gaisma nedrīkstēja ieslēgties nepareizā brīdī. Ļoti sarežģīts darbs, kurā es biju iegrimis pilnībā. Un tas nemaz nelīdzinājās tam, kā es strādāju kā mākslinieks – es vienmēr vadījos pēc situācijas. Piemēram, pamostos vienpadsmitos no rīta, dzeru kafiju un lasu avīzē, ka kaut kādi zinātnieki Maskavas zoodārzā sēdēs orangutanu krātiņos un stāstīs par to, cik grūti klājas zinātniekiem. Es skrienu uz metro, braucu uz zoodārzu un jau pēc pusstundas kails lēkāju tajā krātiņā ka orangutans, kurš pats ir iedzīts kaut kādā betonā boksā, tā vietā lai atrastos sev paredzētajā volerā, kurā tobrīd atrodas par savu dzīvi sašutušie zinātnieki. Cilvēks ar savām skumjām gatavs visu nomocīt! Un atbrauc milicija, es kails skrienu prom, slēpjos pūlī. Lūk, šādi radās mani projekti un akcijas, ļoti ātri un spontāni. Un iedomājieties, pēc tam es taisu tādus darbus, kuru dēļ ik dienas jārunā ar daudziem aktieriem, diriģentiem, skatuves darbiniekiem, jādomā par video projekcijām, datorgrafiku... Katru dienu ierodies, kaut ko pieraksti, piefiksē, un pēc pusotra gada rezultāts, viss pārklājas, sasaistās, cilvēki iegulda enerģiju, tā saplūst un darbojas sinhroni ar tehniku – man tas ir pilnīgs brīnums! Tas, kā tas viss tika radīts, arī bija pats interesantākais.
Pirms Rīgas pasākuma manī viss bija sadalīts – bija māksla un tad viss pārējais. Māksla bija kā milzīgs dimants, kas izstaroja gaismas starus, kamēr pārējais bija ierāmēts. Pēc Rīgas es sapratu, kas ir sevis apzināšanās. Es pastāvīgi piedzīvoju spēcīgus emocionālus satricinājumus, es visu laiku mainījos, taču pēc Rīgas gadījuma es iemācījos visu uztvert kā novērotājs. Tu saproti, ka tas, kas notiek galvā, jūtās, apziņa, mūsu koncepcijas, atmiņas, kultūra kā tāda ir gluži nenozīmīgas lietas salīdzinājumā ar mūsu patieso būtību. Un par to es esmu pateicīgs tieši Rīgai jeb tam, kas tur notika – man izdevās pavērt noslēpuma priekškaru. Kultūras izpratnē es nomiru, līdz tam mana radošā apziņa bija viss, visa pasaule, savukārt pēc Rīgas tā kļuva par spēli, kā datorprogramma, no kuras ir iespējams iziet, tik ļoti par visu neraizēties, paskatīties no malas, jūtot kāda neredzama spēka klātbūtni it visā. Manī sākās dzīves un mākslas vērtību pārvērtēšanas process: ja apziņa kā tāda ir nenozīmīga, bet māksla ir apziņas produkts, tad kam vispār ir nozīme? Un pēc desmit gadus ilgās braukāšanas uz Rietumiem, aizsākās mani ceļojumi uz Austrumiem, Ķīnu, Tibetu, Indiju, Mongoliju utt.
Ko jums nozīmēja šie ceļojumi?
Ceļojumi uz Austrumiem ir tāda savāda lieta, ārēji viss ļoti atšķiras, it sevišķi smaržas un žesti komunicējot, taču ar laiku tu apjaut, ka iekšēji joprojām sastopies ar tām pašām situācijām, no kurām centies izbēgt uz šiem brīnišķajiem Austrumiem. Tālāk sekoja dīvains atgrūšanās periods: jo interesantākus skolotājus es satiku, jo uzstājīgāk viņi lika man atgriezties un meklēt savu iekšējo Mongoliju tur, kur es dzīvoju. Viens paziņoja, ka mans personīgais dievs mīt veļas mašīnā. Un lūk, man piedzima bērns un man nācās bieži mazgāt veļu, es sēdēju un ilgstoši vēroju, kā griežas tās krāsainās zeķītes un krekliņi, un pēkšņi savās mājās, vannas istabā sāku izprast visu pasauli kā griezošos sansāru. Savu logu uz pasauli esmu ieguvis, man vairs nav ko meklēt vai teikt ko tādu, ko citi jau nezinātu. Taču palīksmoties var un pat vajag! Brīžiem gan pārņem trauksme – kur gan ir dzīves sarežģītība, kādēļ nerodas jautājumi, kāda ir notiekošā jēga? Taču Patiesība ir skaidra un vienkārša – būt esamības straumē, neaizrauties ar patvaļīgām pārdomām par pagātni un nākotni. Taču mans prāts no patiesības nevar pārtikt, tādēļ viņš dažkārt ļoti garlaikojas vai dusmojas, un sadomā cīnīties par kaut ko labu vai pret kaut ko sliktu. Prāts mīl grūtības, pretrunas, spriedumu spēles, intrigas, apmelojumus. Visu, kas marķē, sadala un saplēš dzīves audumu. Jebkura doma ir ceļš uz pašnāvību, liels daudzums domu rada lielu daudzumu līķu, savukārt domu neesamība nerada neko vardarbīgu. Tur, Austrumos, es visbiežāk dzirdēju vārdu “apzināšanās”, un kad es to izdzirdēju jau miljono reizi, es sev atklāju kaut ko principiāli jaunu – ir jāuzsāk pretējs process, “atapzināšanās”. Ir jāaizmirst visas tās apzināšanas, jāierāda kalpam vieta, tādēļ tagad es iestājos par muļķību, par spontanitāti, atvērtību, kas mūsdienu viedo mašīnu sabiedrībai šķiet tik neērta. Vispirms vajag piedrāzt šo pasauli, tas nozīmē aptvert tās melīgo, izveicīgo un pievilcīgo dabu, un pēc tam aptvert to atpakaļ, sagādāt sev kādu svētlaimes stūrīti, kurā pieņemt lietu ritējumu tādu, kāds tas ir.
Oļega Kuļika darbnīcā šīgada rudenī. Foto: Ieva Kalniņa
Intervijā Laimai Slavai, ko jūs sniedzāt pirms pirmās uzstāšanās Rīgā, jūs apgalvojāt, ka jums pastāvīgi nepieciešama psiholoģiska diskomforta un nedrošības sajūta, lai jūs spētu radīt. Vai jūs joprojām meklējat šādas situācijas radošās enerģijas stimulēšanai?
Ziniet, visdrīzāk toreiz es to teicu, lai sevi kaut kā attaisnotu. Es pastāvīgi izjutu diskomfortu un tā dēļ visu laiku kaut kas mēdza atgadīties. Tā bija man ļoti nevēlama īpašība, no kuras es gribēju atbrīvoties. Tas bija nepārejošs fons, ko varēja interpretēt jebkādi. Es ļoti gribēju, lai viss notiktu jauki un patīkami, bet varbūt visam nemaz nevajag vienmēr būt pozitīvi, varbūt labāk, ja viss noris neveiksmīgi?
Vienkāršojot varētu apgalvot, ka 90. gadu akcijās jūs šokējāt skatītājus, mēģinot viņos atjaunot saikni ar garīgo un pirmatnējo sevī. Vai, jūsuprāt, jums ir izdevies ar savām provokācijām atstāt ilgstošu iespaidu uz sabiedrības psiholoģiju?
Tas drīzāk jājautā pašai sabiedrībai. Sabiedrība nespēj eksistēt bez pārmaiņām, gluži tāpat kā personība, jo sabiedrība sastāv no cilvēkiem. Bet es mazliet pazīstu cilvēkus, viņi var vakarā aiziet gulēt pavisam citādāki nekā pamodās no rīta. Ļaudīm piemīt neparasta spēja sairt, sadalīties. Sabiedrību veido šie nepastāvīgie elementi. Mūsu priekšā ir mainījušies veseli laikmeti – padomju periods, postpadomju, tagadējais. Pat tik neilgā laika posmā sabiedrība ir mainījusies kādas divdesmit reizes! Taču mana personiskā attieksme pret sabiedrību nav īpaši mainījusies. Vienkārši no negatīvas vai nesaprotamas līdz pozitīvai un otrādāk. Šos periodus var sasaistīt ar mākslu, var arī nesaistīt, taču, kad es rādu savas cilvēka-suņa performances, uzstāšanos Rīgā un operas iestudējumus, telpiskās liturģijas, cilvēkiem ir grūti aptvert, ka to autors ir viens un tas pats cilvēks. Tie ir pilnīgi dažādi personības, kultūras tipi. Lūk, tādas pārmaiņas ārējo izpausmju ziņā. Iekšēji es pilnībā izmainīju savu attieksmi – viss, ko es līdz šim apgalvoju vai pārmetu citiem, bija attiecināms tikai un vienīgi uz vienu cilvēku – mani pašu. Savā muļķībā es domāju, ka viss, ko es pats nespēju saprast, ir neizprotams arī pārējiem, tāpēc visiem to mācīju un skaidroju. Tas bija tāds interesants stāvoklis, jo manī iekšā bija ļoti nobijies bērns, kurš karoja ar visu pasauli, slēpās, visu laiku apvainojās un uzbruka tai, kaut ko attēloja. Pastāvīgais aktiera un suņa stāvoklis bija iespējamā izeja no šī stāvokļa, taču izeja kurp? Es apzināti atrados afekta stāvoklī, un vienīgais, kas mani atšķīra no prātā jukušajiem, bija tas, ka es atgriezos no šiem stāvokļiem un stāstīju par tiem. Es esmu pats runājošākais dzīvnieks pasaulē!
Vai jūs vēl sevī jūtat trako suni?
Es varu sajust. Tas ir tāds aizsardzības stāvoklis, piemēram, es varētu tagad izlekt pa logu, taču kālab gan? Es to nedarīšu, es nerādīšu brīnumus tāpat vien, lai izklaidētu. Es palaižu mākslu prom, tāpat kā apziņu, jo tās ir tik nebūtiskas lietas. Un ir grūti pieņemt tās nebūtiskumu, jo ko gan mēs iesāktu bez šīs idiotiskās apziņas? Kā gan mēs dzīvotu bez saldās aizvainojuma un vēl saldākās atriebības kāres? Kā lai izprot šo īpašo stāvokli bez nemitīgas sevis un apkārtējās pasaules novērošanas? Apziņa ir pilnīgi nebūtiska, taču to īsti nav iespējams izprast, to var tikai mēģināt sajust, bet lai tas izdotos, vajag tajā ieskatīties, un to spēj tikai īsts mākslinieks un tam ir nepieciešams ļoti līdzsvarots, pareizs dzīvesveids, viss ir jāpakļauj vēlmei pareizi aptvert, sajust dzīvi. Māksla ir ideāls līdzeklis šādam stāvoklim un tā izpaušanai. Mākslā es saskatu īstu draugu, padomnieku, kurš ļauj justies kā māksliniekam ne tikai tad, kad atrodos savā darbnīcā, bet arī tad, kad sarunājos ar sievu vai mazgāju autiņus. Bet es viņu vēl neesmu atradis.
Kuras, jūsuprāt, ir asākās problēmas Krievijas šī brīža garīgajā klimatā?
Problēmas garīgajā klimatā vienmēr visiem ir vienādas. Var runāt par atšķirīgo ekonomikā, var runāt par atšķirīgiem skatījumiem uz politiskajām, emocionālajām vai intelektuālajām problēmām, taču garīgums atšķiras ar to, ka tā ir visiem kopīga bezrobežu teritorija – citādi tas nemaz nav garīgums. Manas un jūsu garīgās problēmas nav nodalītas, tas ir tas, kas mūs vieno. Ar ko garīgajā ziņā atšķiras, atvainojiet, izvarotājs Rjazaņā un filantrops, veiksmīgs uzņēmējs Oklahomā? Viņi abi izmanto pasauli savās interesēs un krasi pretnostata sevi pārējai pasaulei, tikai viens to dara eleganti, korekti, skaisti, saskaņā ar vispārpieņemtajām sabiedrības normām, bet liekot badoties tūkstošiem indiešu vai afrikāņu bērnu. Otrs rīkojas rupji un nežēlīgi, taču nodarot pāri tikai vienam cilvēkam, viņš šo pasauli izmanto pretēji likumiem. Tieši tas pārtrauc normālu garīguma cirkulāciju – tas, ka tu izmanto pasauli, izvirzi pretenzijas un iedomājies, ka sevi ar to visu nemoki.
Cilvēks neattīstās garīgi un no tā rodas visas problēmas – amerikāņu, vāciešu, franču. Ja garīgās problēmas vērtē pēc nevēlēšanās pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, tad vislielākās problēmas ir ASV iedzīvotājiem. Mēs dzīvojam psiholoģiskā, bet viņi fiziskā kara un naida apstākļos. Visa pasaule atrodas tādā stāvoklī. Garīgā attīstība ir šīs sašķeltības pārvarēšana. To es aptvēru Rīgā sagriežot roku 37 gadu vecumā. Puškina nāves un daudziem citiem liktenīgajā vecumā. Tagad gan es teiktu, ka pats jēdziens “garīgā attīstība” ir pilnīgas blēņas. Var būt tikai ne-garīga attīstība. Garīgums – tas ir gaiss mums apkārt, tas vienmēr ir blakus, nāsīs, vajag tikai to sajust.
Intervijas video fragments
Kam jābūt gataviem jūsu runas performances apmeklētājiem Rīgā?
1998. gadā, kad es ierados Rīgā, lai veiktu performanci “Divi Kuļiki”, es ļoti labi zināju, ko darīšu, viss bija sagatavots. Es jau iepriekš zināju visus gaidāmos efektus, taču negaidītā kārtā nekas no ieplānotā neizdevās. Ilgstošā, pamatīgā psiholoģiskā un tehniskā sagatavošanās – tas viss kaķim zem astes. Skaists, psihoanalītisks stāsts izvērtās par asinspirti. Tagad es braucu pilnīgi citā noskaņojumā – tādā pacilātā publiskās komunicēšanas stāvoklī, ko es saucu par gruzīnu tostu. Īsteni gruzīnu tosti netiek nekam veltīti. Tie rodas no sajūtu pilnības.
Performancē “Sarkanā pateicība” es savienoju divus jēdzienus – komunismu, kas ieradās ar sarkanu karogu un tika jums nežēlīgi uzspiests, un pilsētu, kurā es kā kaujinieks zaudēju daudz asiņu. Tas bija pozitīvs moments – es sapratu, ka nav nekā, ko saprast. Es vēlos savienot šīs divas sarkanās lietas, bet es nezinu, ko es teikšu vai kā es uzvedīšos. Es vēlos, lai šajā performancē ir krāsa, kaut kas sarkans, sulīgs un tekošs. Es taču esmu mākslinieks, un, kā taisnīgi norādīja kuratore Ieva Kalniņa, esmu formālists. Tādēļ, ka man nekas ārpus spēles ar formu nepastāv. Visi pārspriedumi ir kā ūdens vīnā. Nevajag garu apvienot ar mākslas darbiem, nevajag jaukt svēto ar pareizo. Es vēlos, lai performance sanāk ļoti kaislīga un ļoti formālistiska, kā zibens spēriens. Es runāšu par asinīm, par krāsām, krāsaino karogu, par mazām valstīm, par lielām valstīm, un par milzīgo traģēdiju, to, ka šī lielā valsts nespēj apjēgt, kā tai virzīties. Taču tas ir saprotami, jo valsts ir liela un grūti pārvaldāma. Bet kad neliela, mobila, mērķtiecīga valstiņa nespēj virzīties – tas vienkārši ir apvainojums prātam. Nav ko vainot spoguli, ja ģīmis šķībs.
Ja agrāk, līdz 1998. gadam, man bija gatavas atbildes, bet es nebiju pārliecināts par to pareizību, tad šobrīd man vairs nav atbilžu, toties ir pārliecība, ka pareizība mēdz būt, tikai tā diemžēl ir spontāna, un es ceru, ka arī mana performance izdosies spontāna. Es esmu īstens rīdzinieks – par mani īstāks rīdzinieks ir tikai tas, kurš tur ir izlējis vairāk asiņu nekā es. Parādiet man tādu cilvēku, es paspiedīšu viņam roku.
Oļegs Kuļiks. Madonna. Publicitātes attēls
Kā jūs raugāties uz mūsdienu krievu akciju mākslu un tās radikālākajiem pārstāvjiem, piemēram, grupu Voina, Pussy Riot, Bombili? Jūs viņus uztverat kā jūsu ieviestā akciju mākslas virziena turpinātājus?
Varētu teikt, ka gan Pussy Riot, gan Voina ir iznākuši no manas darbnīcas, kurā viņi faktiski dzīvoja divus gadus, pirms tam viņi studēja un plānoja kļūt par apģērbu dizaineriem. Taču abas grupas devās diametrāli pretējos virzienos. Tas ir ļoti svarīgs moments. Pussy Riot aizgāja no Voina, jo tur valdīja seksisms, visu izlēma veči, un jaunākās meitenes atdalījās. Taču Voina no mākslas performances pārgāja uz politiku. Refleksija viņiem kļuva neinteresanta, viņi sāka izturēties pret sevi pārlieku nopietni, muļķības pēc sagribējās ietekmēt politiku, kļūt par svarīgiem ļaudīm, garīgo varu – viņus pārņēma naids. Savukārt Pussy Riot devās citā virzienā, tiklīdz viņas pavilka uz politisko pusi, viņas sāka nodarboties ar ļoti estētiskām lietām. Tie tērpi, formas, tīrās krāsas un anonīmie tēli, ko viņas izmantoja – tas taču ir atdzimis Maļevičs un viss 20. gadu avangards! Krievu avangards atgriežas apgrieztā perspektīvā. Tas ir pārsteidzošs māksliniecisks žests, tieši viņas ir mākslinieces, tieši viņas paziņoja, ka politika – tas nav nekas. Nepieciešams runāt skaidri, tieši, taču formai jāatspoguļo kultūras tradīcijas. Voina apgalvoja pretējo: politika ir viss, māksla ir tikai forma. Tāpēc arī viņi nespēj pateikt neko vairāk par “ienīstu”. Piemēram, bija skandāls, kad viņiem lūdza izteikties par Pussy Riot uzstāšanos un viņi atbildēja, ka “tas bija tāds pavājš priekšnesums..” Neko sev pavājš! Pavājš no kāda aspekta? Estētikas? Tas notika tad, kad kaut kāds pamuļķis no Polijas viņus uzaicināja Berlīnē novērtēt māksliniekus no ētikas viedokļa, un pirmais, ko viņi izdarīja – sāka gremdēt savus konkurentus dzimtenē. Tagad viņi esot pārcēlušies uz Itāliju, dzīvojot kaut kādā villā un dzerot vīnu, gremdējoties atmiņās par saviem varoņdarbiem. Pēc atsevišķiem izteikumiem un izdarībām man viņi kļuvuši pilnīgi neinteresanti. Garīgajā problemātikā, kā jūs sakāt, tas, kurš ar kaut ko cīnās, ir daļa no šīs pretējās puses. Mana “Madonna” ir mēģinājums apvienot abas puses, tā ir ārpus politikas, lai gan būtībā tas ir diezgan ass darbs – Madonna no Pussy Riot figūriņām, taču tajā nav nekāda iemesla žurnālistu histērijām. Tas ir skatījums no nekurienes, sarežģīts darbs, kurā mūžīgais tiek savienots ar acumirklīgo. Tā ir tāda estētika, kurā sastingst forma, apstājas mirklis. Kad dzīvi uzlūko no attāluma, tā izskatās pēc traģēdijas, taču, ieskatoties tuvāk, tā izrādās komēdija. Vai otrādāk, tāda skatiena optika. Pirms pievēršanās performancēm man bija ļoti pietuvināts skatījums uz dzīvi, performanču laikā – ļoti attālināts, savukārt tagad man vispār nav nekāda iecienīta skatupunkta, visu laiku gribas lūkoties ar plaši atvērtam acīm.
