Kritiķis darbībā
Intervija ar Masimiliano Džoni, Ņujorkas The New Museum vadītāju
18/06/2014
Materiāls tapis arABLV Charitable Foundation atbalstu
Masimiliano Džoni (Massimiliano Gioni, 1973) ir viens no respektētākajiem laikmetīgās mākslas kuratoriem, kura karjera ir žilbinoša – viņš bija Venēcijas Starptautiskās biennāles kurators 2013. gadā, tātad četrdesmit gadu vecumā realizējot vienu no lielākajiem un prestižākajiem starptautiskajiem projektiem laikmetīgās mākslas scēnā. Ar jauneklīgo, itāliski šarmanto Masimiliano Džoni Arterritory.com tiekas Ņujorkā, Ņujorkas The New Museum, kura vadītājs ir Itālijā dzimušais un Ņujorkā jau apmēram piecpadsmit gadus dzīvojošais mākslas kurators. The New Museum atrodas Manhetenā, East Village un Soho rajonā uz Bowery ielas. Tā laikmetīgā, ekstravagantā celtne – pārsteidzošu trauslumu sajūtu veidojošs stikla un betona bloku krāvums – ir pamanāma uzreiz, tāpat kā garumgarā jaunu cilvēku rinda pie muzeja durvīm. Noteiktās dienās un stundās muzejā ieeja ir par velti, ko labprāt izmanto simtiem mākslas interesentu.
Saruna ar Džoni notiek muzejam blakus esošajā itāļu krodziņā, kura padrūmais interjers pamatīgi kontrastē ar The New Museum telpu vieglumu. Džoni nepiemīt nereti “tīriem” amerikāņiem raksturīgais ģeopolitiskais egocentrisms – viņš lieliski orientējas Eiropas un Austrumeiropas problemātikā, arī mākslas telpā. Kāpēc? Tam izrādās ir arī personīgās pieredzes motivācija. Pirms vairākiem gadiem Džoni savā The New Museum kūrēja izstādi Ostalgia, kurā eksponēja apmēram 50 Austrumeiropas mākslinieku darbus – to vidū bija arī latvieša Andra Grinberga darbi. Līdzās savai interesi par Austrumeiropas mākslu, Džoni konceptuāli domā, kā Ņujorkas The New Museum padarīt par šīs metropoles mākslas dzīvē un biznesā unikālu institūciju, kas nodarbotos ar jaunu vai ASV mākslas telpā nepazīstamu vārdu eksponēšanu.
Maijā, kad tapa šī intervija, Džoni īpaši akcentēja tābrīža izstādes iespaidīgo ekspozīciju – Polijas mākslinieka Pavela Althamera izstādi, ar šo mākslinieku Džoni strādājis arī Venēcijas biennālē. Savukārt vaicāts par Ņujorkas must see izstādi, viņš nosauca MoMA ekspozīciju – unikālā vācu mākslinieka Zigmāra Polkes retrospekciju (Sigmar Polke). Izstāde skatāma joprojām – līdz 3. augustam.
Arhīvā lasi: Intervija ar grieķu mākslas kolekcionāru Daki Joannū
Būdams mākslas kritiķis pēc savas sākotnējās nodarbošanās, Masimiliano Džoni stāsta par valodu kā kritiķa instrumentu un tās ierobežotību, nonākot citā kultūrvidē – tieši šāda “ierobežotība”, atbraucot no Itālijas uz Ņujorku pagājušā gadsimta pašā izskaņā, Džoni ir kalpojusi par “grūdienu” kļūt par “kritiķi darbībā” (action critic), par kādu, viņaprāt, ir uzskatāms kuratora amats. Savas amata prasmes Džoni demonstrē ne tikai The New Museum, bet arī vadot Trussardi fondu Milānā, konsultējot grieķu multimiljonāra un mākslas kolekcionāra Dakis Joannū (Dakis Joannou) mākslas kolekciju, kā arī kūrējot starptautiski nozīmīgas biennāles Eiropā un Āzijā.
Masimiliano Džoni. Foto: Marco De Scalzi. Courtesy Fondazione Nicola Trussardi, Milano
Jūs reiz raksturojāt mākslu kā konceptuālu vingrošanu. Ko jūs ar to domājāt un kāpēc māksla jums ir nozīmīga?
Šo definīciju es nozagu Umberto Eko – no tās slavenās esejas, kuru viņš, man šķiet, 1962. gadā sarakstīja par, kā viņš to nosauca, atvērto mākslas darbu un skatītāja lomu. Viņš saka tā: māksla ir vieta vai nodarbe, kurā jūs vingrināt savu spēju pieņemt to, ko nezināt. Man nav pārāk svarīgi atrast definīcijas, kuras es varu pieņemt par savējām, bet ar to es gribēju pateikt, ka māksla un konkrēti laikmetīgā māksla savā kopumā ir vieta, kur pati mākslas definīcija tiek pastāvīgi noformulēta no jauna. Un tieši ar to tā piesaista cilvēkus – ar brīvību un līdzdalību.
Tieši tas man mākslā liekas valdzinošs un interesants – tas, ka tā ir spēle, kurā pastāvīgi tiek izdomāti jauni noteikumi, un tas ir ārkārtīgi svarīgs vingrinājums. Mani tas piesaista tāpēc, ka savā normālajā dzīvē, kas nav māksla, mums, par laimi un par nožēlu, jādarbojas noteiktu rakstītu un iesakņojušos noteikumu rāmjos. Bet mākslinieki pastāvīgi meklē jaunus noteikumus un pārkārto vecos.
Kāds ir kuratora galvenais uzdevums? Kas mūsdienās ir svarīgāks – mākslas darbs vai kuratora māksla?
Mākslinieka darbs, konkrēts mākslas darbs ir pats svarīgākais. Mans darbs... Kuratora darbam ir stingri definēta ontoloģija. No vienas puses es daru tieši to pašu, ko jebkurš skatītājs – es interpretēju mākslas darbu. Varbūt es esmu pats pirmais interpretētājs un pirmais lasītājs. Es to nolasu, es to interpretēju un kā telpā izvietotu objektu izstādu citiem lasītājiem un skatītājiem, kuri tālāk meklēs jau savu interpretāciju. Un cerams, ka šie objekti sarunāsies savā starpā un uzrunās skatītāju. To panāk, atverot dažādas interpretācijas telpas. Tā ir šī darba intelektuālā vai naratīvā daļa. Kurators ir cilvēks, kurš mākslas darbā pasvītro zināmas tajā atrodamās perspektīvas, zināmus sižetus, un tas ir mākslas darba konceptuālais, filozofiskais aspekts. Un kurators ir arī cilvēks, kuram jāpievērš liela uzmanība praktiskajai pusei – tam, cik liels ir attālums starp diviem objektiem, cik tuvu – fiziski un metafiziski – viens no otra atrodas objekti, kas savā starpā sarunājas, un cik liels ir attālums starp objektu un skatītāju... Tas ir kā dialogā. Ja es nostāšos jūsu priekšā un sākšu uz jums kliegt, tās būs vienas izjūtas. Bet ja es nostāšos te, pa gabalu, un runāšu klusā balsī, tad jūs to uztversiet pavisam citādāk. Kuratora loma ir ļaut, lai mākslas darbi runā, un likt tiem runāt, kā man šķiet, to īstajā balsī, atrodot īsto attālumu starp tiem un starp katru no tiem un skatītāju. Tīri praktiski – atkarībā no tā, vai es novietoju mākslas darbu tuvāk vai tālāk, vai es izvēlos izmantot fona mūziku vai nē, “saruna” mainīsies. Bet vēl praktiskāk – mans uzdevums ir uzmanīt budžetu, termiņus un gādāt par izstādes veidošanu kopumā, par atsevišķo objektu summu. Kamēr mākslas darbs ir lielāks nekā tā atsevišķo elementu summa. Un ir ļoti svarīgi, lai māksliniekiem un mākslas darbiem būtu šī iespēja runāt, kā man liekas, savā īstajā balsī. Protams, ir arī jāatrod nauda, jāatrod resursi, jāatrod īstās telpas. Tie ir daži no kuratora uzdevumiem, bet būtībā es tiešām neuzskatu, ka pastāv tāda lieta kā kuratora māksla. Varbūt kuratora amats, varbūt kuratora talants – kaut kas līdzīgs mākslinieka talantam... bet es nedomāju, ka tā ir māksla. Kuratora darbs kalpo mākslai. Un mākslas darbiem nevajadzētu kalpot itin nekam.
Jums ir izglītība literatūrā un filozofijā. Vai jums liekas, ka tas palīdz atrast pieeju mākslai un palīdz pašā kuratora darba procesā?
Esmu saņēmis izglītību divās vai pat trīs jomās. Es studēju mākslas vēsturi, literatūru un filozofiju, īpaši interpretācijas teoriju – semiotiku. Literatūra man vienmēr bijusi liela kaislība, un tā bija arī ļoti nozīmīga kā sfēra, kurā jāliek lietā interpretācijas spējas un jāsaprot, kāda ir skatītāja jeb lasītāja loma.
Runājot par ietekmi, man liekas, ka kaut kas īpatnējs ar mani notika, kad es ierados Ņujorkā. Es studēju Itālijā. Tur manas studijas bija tradicionālākas – kritika un mākslas vēsture – un cieši saistītas ar valodu. Kad es ierados Ņujorkā, viss kļuva krietni sarežģītāk, jo es vairs nelietoju savu dzimto valodu. Savā ziņā es gluži dabiski nonācu pie kuratora darba, kaut arī līdz 90. gadiem, kad pārcēlos uz šejieni, es nemaz nezināju, ka tāda profesija vispār pastāv.
The New Museum Ņujorkā
Universitātē es studēju mākslas vēsturi un kritiku, bet, ieradies Ņujorkā, uzzināju, ka pastāv arī šāda iespēja – kļūt par kuratoru. Man šķiet, ka tas man bija dabiskāk, jo es vairs neizmantoju valodu tik lielā mērā kā senāk. Varbūt tas saistīts arī ar manu raksturu, jo es no dabas esmu enerģisks cilvēks. Reizēm es saku, ka kurators ir “kritiķis darbībā”, jo kritika te tiek pielietota izstādes veidošanā, bet ne vērtēšanā. Jā, saprotams, ka tu mākslu arī vērtē, bet tavs vērtējums attiecas uz to, kā piešķirt objektiem lielāku spēku, nevis uz to, vai tas ir labs vai slikts. Kritiskās vai lingvistiskās spējas izpaužas, kad tu izstādi objektus un liec viņiem stāstīt. Tas ir tas, kā es to saprotu tagad – skatoties šodienas acīm... Ja izmantojam metaforu no kino pasaules, es mācījos par kritiķi, bet kļuvu par kaut ko tuvāku producentam. (Neesmu drošs, vai tā ir īstā metafora...) Varbūt pateicoties tam, ka manas valodas zināšanas nebija pietiekami labas, es atradu dabiskākus izpausmes veidus – palīdzot citiem cilvēkiem panākt zināmas lietas.
Kad jūs atbraucāt uz Ņujorku?
Es atbraucu 1999. gadā kā žurnāla Flash Art redaktors un kritiķis – Amerikas redaktors. Un tad arvien vairāk un vairāk pievērsos kuratora darbam. Būtībā es jau darbojos kā vairāku kuratoru asistents, un šis darbs pamazām arvien vairāk kļuva par manu profesiju; man tas arvien vairāk iepatikās. Tas bija veids, kā piekļūt tuvāk māksliniekam. Man likās, ka kritiķis – atkal izmantojot kino kritikas terminoloģiju – ir cilvēks, kurš redz gala produktu, gatavo objektu, un raksta par to. Un viņam nav nekāda kontakta ar mākslinieka dzīvi vai ar objektu, pirms tas ir pabeigts. Pateicoties savai draudzībai ar māksliniekiem, es arvien vairāk ieinteresējos par procesu, kurā mākslas darbs dzimst vai tiek izstādīts, un tas mani ļoti piesaistīja. Tas bija ceļš, kā nonākt tuvāk gan māksliniekam, gan mākslas darbam. Es nesaku, ka jutos piederīgs pašam radīšanas procesam, bet noteikti mākslas darba ģenealoģijai, ne tikai uztverei. Un tas bija aizraujoši, jo piedāvāja iespēju veidot dialogu ar māksliniekiem.
.jpg)
The New Museum ārskats
40 gadu vecumā jūs esat sasniedzis augstāko punktu kuratora karjerā – jūs bijāt Venēcijas biennāles kurators. Ko tālāk?
(Pieklauvē pie koka.) Nezinu. No vienas puses man liekas, ka tālāk būs tieši tāpat, kā pirms tam. Es par to nedomāju. Nē, protams, es domāju par savu karjeru, bet es nekad nedomāju un neesmu domājis par savu karjeru kā par kaut kādu sasniegumu. Un pēc Venēcijas es turpinu darīt to pašu, ko pirms tās, proti – veidot izstādes. Man ir ļoti svarīgi, ka mana attieksme nav mainījusies. Varbūt man tagad ir cita pieredze; tas nozīmē, ka iespējams darboties dažādos mērogos. Bet tam nevajadzētu mainīt to, kā tu to dari vai ko tu dari. Es izmantošu to pašu piemēru, kas varbūt tiek piesaukts pārāk bieži. Visi vienmēr piemin slaveno kuratoru Haraldu Scēmanu (Harald Szeemann). Kad viņš 1972. gadā uztaisīja Documenta, viņam bija 39 vai 40 gadi. Un viņa nākamais darbs bija pavisam neliela izstāde, veltīta viņa vectēvam, kurš bija frizieris. Man vienmēr patīk domāt, ka var darīt lielas lietas un var darīt mazas lietas, un tas viss tik un tā ir viens un tas pats. Mērogi ir dažādi, bet tam nav nozīmes. Un droši vien tādā veidā karjera kļūst garāka, jo tu par to nedomā kā par karjeru… Ja tu esi autors, tu vari uzrakstīt garāku recenziju vai īsāku – mazāku tekstu vai veselu grāmatu. Tās visas ir tikai vienas un tās pašas nodarbes dažādās izpausmes.
Vai pastāv iespēja kūrēt vēl vienu Venēcijas biennāli?
Nē. Man liekas, vēl nekad nav noticis tā, ka kurators izveidojis vienu biennāli un tad atkārtojis to pēc desmit gadiem. Bet pasaulē jau ir daudz izstāžu. Venēcija man nebija svarīga kā varas statusa apliecinājums. Venēcija man bija svarīga kā iespēja uztaisīt izstādi, ko apskatīs ļoti daudzi cilvēki. Tā man ļāva strādāt ar māksliniekiem, ar kuriem man pirms tam nebija radusies izdevība sadarboties. Un manām idejām tika atvēlēts vairāk telpas. Varbūt pasaulē nav daudz tādu pasākumu kā Venēcija, bet ir taču vēl citas lietas. Pirms Venēcijas es kūrēju Kvandžu biennāli (2010) Āzijā, Dienvidkorejā. Un ja kāds man pirms tam būtu teicis, ka šī biennāle Āzijā man daudz iemācīs un izvērtīsies par brīnišķīgu iespēju, es nebūtu ticējis. Un tomēr es no šīs izstādes mācījos tikpat daudz, cik no Venēcijas biennāles un mazākām izstādēm, kuras esmu veidojis. Ziniet, es neticu, ka vispār ir tāds “sapņu darbs” vai pats labākais darbs. Darbs ir darbs, un katrs no tiem kaut ko tev iemāca, un tu kaut ko iemāci katram darbam. Un pēc Venēcijas jābūt gatavam, ka tik lielus projektus tev vairs nepiedāvās, bet man ir muzejs (Ņujorkas The New Museum) un Trusardi fonds Milānā. Un man bija ļoti svarīgi Venēcijā būt pilnīgi godīgam un nedomāt, ka tas ir mans sapņu darbs – tikai viens no daudziem sapņu darbiem. (Smejas.)
Kā jums visvairāk pietrūkst šodienas mākslas pasaulē?
Man liekas, ka man trūkst laika. Konkurence ir ļoti liela. Es nedomāju savus kolēģus, bet, piemēram, Ņujorkā ir tik daudz muzeju. Un pilnīgi iespējams, ka dažādi muzeji vienlaicīgi meklē vienu un to pašu mākslinieku. Un tempi Ņujorkā ir ļoti lieli. Man gribētos, kaut man būtu vairāk laika. Ziniet, kuratora darbs ir ļoti pragmatisks, bet ir ārkārtīgi svarīgi mācīties, lasīt un vienkārši palikt pašam ar sevi. Un reizēm ir ļoti grūti bez mitas skraidīt apkārt. Tas droši vien izklausīsies ļoti naivi, bet es ilgojos pēc tādiem laikiem, kad nauda un cenas tomēr nebūtu pats svarīgākais. Es neesmu nekāds vientiesis; es zinu, ka ar naudu var panākt ļoti daudz un sarīkot lieliskas izstādes. Bet no otras puses tā tomēr aizmiglo cilvēkiem acis. Piemēram, daudzi kuratori un daudzas izstādes visu laiku meklē vienus un tos pašus vārdus. Bet paskatīsimies arī uz citiem cilvēkiem. Jā, mākslas tirgū viņi ieņem pavisam citu vietu, bet man liekas, ka ir svarīgi domāt par mākslu – kā jau es iepriekš teicu – kā par iespēju vietu un par vietu, kas paver šīs iespējas, vienkāršojot stingro kanonu. Tāpēc es domāju, ka daļa no mana darba ir arī vairot daudzveidību, gādāt par lielāku atvērtību.
Jūs pieminējāt sāncensību starp Ņujorkas muzejiem. Kā The New Museum izdzīvo šajā konkurencē?
Kad es domāju par The New Museum programmu, es nedomāju par konkurenci. Es domāju par to, kā veidot šīs mākslas iestādes seju. Kad es veidoju biennāli, es domāju par to, kā padarīt to atšķirīgu no tās, kas bijusi pirms tam, un tās, kas vēl tikai sekos. Un tieši to pašu es daru, vadot fondu Milānā. Katru reizi un katrā sistēmā tas ir savādāk, bet Ņujorkā es to daru, izstādot mākslu, kas tur līdz šim vēl nav skatīta… Šopavasar mums bija Pavela Althamera izstāde; es uzskatu, ka viņš ir izcils un ļoti ietekmīgs mākslinieks. Eiropā viņu ļoti ciena, bet Ņujorkā viņu pat nepārstāv neviena galerija. Mums likās, ka sarīkot viņa izstādi – tas būtu ļoti spēcīgs žests. Un tāpat mēs rīkojāmies ar vācu mākslinieci Rozmariju Trokelu (Rosemarie Trockel) un daudziem citiem māksliniekiem, kuri Ņujorkā nav plaši un saturīgi izstādīti. Tas ir viens veids, kā atšķirties no citiem. Mēs atšķiramies ar to, ka esam ātrāki. Ne jau tikai tādā ziņā, ka paspējam pirmie – pateicoties tam, ka esam mazi, mēs cenšamies daudz paveikt un panākt daudz pārmaiņu. To mēs darām ar savu neformālo un atvērto attieksmi pret māksliniekiem. Īpaši, veidojot personālizstādes, kad mākslinieka ziņā ir ne tikai darbi, bet viņš kopā ar mani un muzeju meklē jaunas pieejas tam, kādi mēs varam būt. Un vēl mēs rīkojam izstādes, vai nu grupas skates vai tematiskas izstādes, kas aizskar problēmas, kas ir daudz lielākas par mākslas pasauli…
Atgriežoties pie pirmā jautājuma. Man mākslas pasaule vai māksla ir vieta, kurā pastāvīgi tiek meklētas jaunas definīcijas tam, kas ir māksla – bet arī tam, kas ir realitāte. Šāds pastāvīgs dialogs ir nepieciešams. Ir svarīgi rīkot izstādes, kas veltītas jautājumiem, kuri pārsniedz mākslas pasaules robežas, un tā ir vēl viena lieta, kas raksturo mūsu darbību.
Kā jūs atklājat šos māksliniekus, kuri Ņujorkā ir salīdzinoši nepazīstami?
Ņujorka ir īpatnēja vieta, jo tajā ir tik daudz mākslas – un arī tāpēc, ka tik daudzus gadus šajā pilsētā galvenais dzinējspēks bijušas galerijas, kas bieži vien izstāda tikai zināma tipa mākslu. Šī iemesla dēļ palicis daudz neapgūta, un tas ir aizraujoši. Tas ir laika jautājums. Ir ievērojami mākslinieki, kuri Ņujorkā nav pārāk plaši izstādīti, bet citur ir ļoti labi pazīstami. Un ir arī mākslinieki, kuri, es uzskatu, Ņujorkai jāredz. Es neticu mītam par kuratoru kā jaunatklājēju, turklāt mūsdienās ir pārāk daudz cilvēku, ko atklāt. Būtiski ir izveidot telpu, kurā mākslinieki ir saprotami un tiek novērtēti. Vēl joprojām jāatver daudzas durvis. Reizēm tās veras viegli, citreiz – nē.
Pirms dažiem gadiem jūs Ņujorkā izveidojāt izstādi “Ostalģija” (Ostalgia). Kāda ir motivācija jūsu interesei par postpadomju un Austrumeiropas mākslas ainu?
Man bija vairāki iemesli sarīkot šo izstādi. Tas notika 2011. gadā, un motivācija bija vairākos līmeņos. Es centos domāt… Kad es veidoju kādu izstādi, īpaši grupas izstādi, es cenšos domāt par to, kas Ņujorkai vajadzīgs. Ko cilvēki vēl nav redzējuši? Es mēģinu veidot tādas izstādes, kādas vēl neesmu redzējis. Tas bija pēc 2008. gada krīzes; valdīja recesija. Un es gribēju uztaisīt izstādi, kam piemistu zināms lakonisms, vienkāršība. Es īpaši gribēju pievērsties jaunākiem māksliniekiem un parādīt, ka mākslu var taisīt no nekā – reizēm tikai no savas pārliecības vien. Bijušajās padomju bloka zemēs bija daudz mākslas darbu, kas tapuši bez jebkāda atbalsta vai atzinības, vai tikai ar ļoti nedaudzu cilvēku atzinību. Man likās, ka Ņujorkai šajā recesijas laikā – arī laikā, kad māksla kļūst arvien dārgāka, spožāka un uz tirgu orientēta – šāda pieeja liksies interesanta. Ekonomikā valdīja lejupslīde, bet dīvainā kārtā šī konkrētā tipa mākslai, kurā jau tā bija pārprodukcija, cenas tikai cēlās. Man likās, ka ir brīži, kad jādomā par mākslu, kas ir ļoti vienkārša – par mākslinieku, kurš ir tādā mērā autsaiders, ka pat valdība sāk raizēties, teiksim, Andrejs Monastirskis, Andris Grinbergs… Cilvēki, kuri tikpat kā neko nedarīja vai darīja dīvainas lietas draugu lokā, un ar šo savu tikpat kā nekā nedarīšanu bija gandrīz revolucionāri. Mani ļoti interesēja, kāpēc mēs šāda tipa darbus neredzam Ņujorkā. Otrkārt, šis reģions mani interesē biogrāfisku iemeslu dēļ. Es esmu dzimis 1973. gadā, un pusaudža vecumā, kad man bija 16 (tas bija 1992. gadā, kad krita dzelzs priekškars), es ar auto no Itālijas atbraucu uz Viļņu un Rīgu. Mēs apstājāmies arī Prāgā, kur jau bija krietni citādāk, jo režīms tur krita agrāk. Tas man bija ļoti izglītojošs ceļojums; bija pamācoši redzēt ļoti atšķirīgas kultūras un valstis – to, kā tajās notiek pārmaiņas. Baltijas valstīs tās bija sākušās pavisam nesen. Pēc tam es te atgriezos vēl vairākas reizes; es pāris reizes pabiju Maskavā un Viļņā. Un 2004. gadā, veidojot biennāli Manifesta, es papētīju, kas notiek bijušajās Austrumu bloka zemēs. Es tagad vispārinu, bet mani novērojumi liecināja, ka Austrumeiropa ar milzu sparu un entuziasmu tiecās kļūt līdzīgāka Rietumiem un pēc iespējas ātrāk aizmirst visu līdzšinējo pieredzi. Arī šī pēkšņā amnēzija man likās ārkārtīgi interesanta. Gatavojot izstādi, es raizējos par to, ka, īpaši Ņujorkā, kur par šo Austrumeiropas stāstu nekas daudz nav zināms, par to visu izveidojies ļoti stereotipisks priekšstats.
Un vēl man likās īpatnēji, ka visas Austrumeiropas galvaspilsētas kļūst arvien līdzīgākas. Prāgā ir Zara, Rīgā ir Zara; tas pats ar H&M… Vieni un tie paši zīmoli, vienas un tās pašas kompānijas. Visām pilsētām viens un tas pats skaistais smiņķis. Prāga izskatās tāpat kā Maskava…
Dzima fiktīvas atmiņas. Pilsētas atgriezās pie saviem 19. gadsimta modeļiem, pārlecot pāri visai padomju ērai. Mani ļoti interesēja šis atcerēšanās un aizmiršanas dialektikas process. Ko un kāpēc mēs aizmirstam, tik aši paslaukot visu zem tepiķa? Tas arī paskaidro, kāpēc es gribēju The New Museum parādīt citu vēsturi, kuru Ņujorka nepazina. Nezinu, vai tas izdevās vai nē. Izstāde izpelnījās arī kritiku; dažiem likās, ka tā pārāk vispārina un parāda visu Austrumu bloku kā vienotu tēmu, atgriežoties pie tās pašas vecās aukstā kara loģikas. Šodien saglabājas arvien mazāk atšķirību starp Austrumiem un Rietumiem. Bet mēs nedrīkstam domāt, ka tik viegli iespējams atbrīvoties no pagātnes – īpaši Ņujorkā, kur mums tik daudz par to visu vēl jāuzzina.
Masimiliano Džoni. Foto: Marco De Scalzi. Courtesy Fondazione Nicola Trussardi, Milano
Vai Ņujorkai šobrīd vajadzīga Austrumeiropas māksla?
Man liekas, ka Ņujorkai vienmēr vajadzīga māksla, ko tā nedabū redzēt. Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, cik daudz te var apskatīt – Ņujorkā ir kādas 500 mākslas galerijas, un es pat nezinu, cik muzeju. Bet Ņujorka ir dārga pilsēta, un man arī liekas, ka daži produkti, dažas pieejas izdzīvo labāk nekā citas. Jā, būtībā man tas nozīmē kanona paplašināšanu – katru reizi, kad apskatāms kaut kas vairāk nekā tikai viens, pats dārgākais mākslinieks, kura darbus pārdod izsolēs un kurš ierakstīts amerikāņu mākslas vēstures grāmatās. Es nesaku, ka esmu kaut kāds opozicionārs vai cīnos ar sistēmu, bet Jaunajam muzejam ir svarīgi parādīt šīs atšķirīgās balsis. Un reizēm tās iekaro atzinību un tālāk dzīvo pašas savu dzīvi. Es neesmu autsaiders, kaut arī tas mani interesē. Svarīgāka ir šī balsu pluralitāte, par kuru man patīk atgādināt.
Kas var piesaistīt jūsu uzmanību?
Laba māksla un neparastas izstādes. Izklausās muļķīgi, bet es uzskatu, ka mākslai nav sakara ar sava statusa izrādīšanu. Tā ir iespēja cilvēkiem saprast pašiem sevi, savu vietu, savas savstarpējās attiecības.
