Mēs dzīvojam drīzāk pilsētās nekā valstīs
Saruna ar Antonu Poļski jeb Make, vienu no partizaning.org veidotājiem
Aleksandrs Kuricins
28/08/2014
Antons Poļskis jeb Make – tas ir Maskavas ielu mākslinieks, kurš nogājis evolūcijas ceļu no vecās skolas grafiti līdz pilsētvides aktīvistam. Viņa idejas un urbānistiskie impulsi kaut kādā mērā ietekmējuši to attīstības vektoru, kādu Maskavai izraudzījies jaunais pilsētas Kultūras pārvaldes galva Sergejs Kapkovs. Publiskās telpas humanizēšanu, Krievijas galvaspilsētas velosipedizāciju un darbu ar vietējām kopienām tagad jau cildina gluži oficiālos avotos.
Antonam ir 32 gadi; septiņpadsmit no tiem viņš nodarbojas ar ielu mākslu. Savas intereses objekta akadēmiskākas izpētes vārdā (kā arī lai apkarotu personīgo tendenci uz tukšu salmu kulšanu) viņš absolvējis Krievijas Valsts humanitārās universitātes Mākslas zinātnes fakultāti, aizstāvot diplomdarbu, kas bija veltīts ielu un publiskās mākslas iespaidam uz pilsētu ārējo veidolu.
Interneta laikraksta The Village mākslinieciskā direktora un speciālo projektu kuratora amatā viņš ne tik daudz informēja, cik pats veidoja pēc PSRS sabrukuma dzimušās paaudzes svarīgākās aktivitāšu un vaļasprieka tendences.
No Antona nopelniem aktīvista gaitās būtu vērts pieminēt manifestu „Maskava 2020” par konkrētām pārmaiņām, kas nepieciešamas Krievijas galvaspilsētā, festivālu „Dari pats” („Делай Сам”), kas ik gadu pulcina visdažādāko pilsētas projektu dalībniekus ar mērķi veicināt sadarbību un apspriest attīstības taktikas un stratēģijas plānus, kā arī kopā ar kuratoru Igoru Ponosovu izdomāto kustību „Partizānings” („Партизанинг”), kas izraisījusi līdz šim pašu lielāko rezonansi sabiedrībā; tā apvieno sevī mākslu un sabiedrisku darbību un vērsta uz apkārtējās vides pagrīdes pārplānošanu.
Mēs tikāmies Ņižņijnovgorodā, kur Antons bija ieradies, lai ceļojošā aktīvistu mākslas festivāla „MedijaUdar” (МедиаУдар) ietvaros nolasītu lekciju „Jaunais kolektīvisms – iesaistīšanas māksla kā pilsētvides un sabiedrības pārveidošanas instruments”. Mūsu saruna noritēja festivāla pasākumu starplaikos.
Anton, tu esi ielu mākslinieks ar lielu stāžu. Kā tas viss sākās un kā tālāk attīstījies?
1997. gadā es tiku pie interneta. Toreiz es vēl mācījos skolā un biju iepazinies ar čaļiem, kuri interesējās par grafiti, tajā skaitā ar to pašu Bāsketu, vienu no pirmajiem grafiti māksliniekiem PSRS. Informācijai pateikšu, ka pirmais grafiti vilnis Krievijā sākās vēl padomju laikos un bija cieši saistīts ar break-dance festivāliem. Bija zināms ļaužu bariņš, kas braukāja no pilsētas uz pilsētu, izveidojot tādu kā tīklu, ar kura starpniecību cilvēki apmainījās ar informāciju. Tā bija tāda kā asinsrites sistēma. Pašas progresīvākās pilsētas Padomju Savienībā bija Pēterburga, Kaļiņingrada un Rīga. Katrai no tām bija savs festivāls, kurā varēja smelties impulsus. Līdz ar „padomijas” sabrukumu visam pienāca gals: valstis atdalījās, budžeta festivālu rīkošanai vairs nebija, un šis cilvēku un pilsētu savstarpējās saziņas veids ātri vien apsīka.
Otrais vilnis sākās 90. gadu beigās un bija saistīts ar internetu. Tas jau bija pasaules mēroga fenomens, kas ievilka sevī ne tikai Krieviju, bet tik tiešām puspasauli – Brazīliju, Austrumeiropu utt. Internets deva iespēju dibināt kontaktus, tādējādi veidojot kopīgu informācijas lauku. Un tā nu internets ieviesās arī man. Es palasīju, ko raksta par grafiti, apskatīju, kā tas mēdz izskatīties, sapratu, ka tas domāts man, un iesaistījos procesā. Iesākumā zīmējām uz sienām un metro vagonos. Tolaik tas viss, protams, notika hiphopa kontekstā. Mēs dejojām, piestaigājām uz drum&bass ballītēm un jautri pavadījām laiku. Bet ar laiku, kā jau tas mēdz notikt, nāca arī apjēga, ka vai nu nāksies pārslēgties no šī viļņa uz kaut ko citu – iet mācīties un strādāt, vai arī, tieši otrādi, pievērsties šai lietai jau pavisam nopietni. Es izvēlējos pēdējo un uztaisīju vienu no pirmajām interneta vietnēm par grafiti, kur centos salikt pa plauktiņiem un aprakstīt, kas tad tolaik vispār notika postpadomju telpā. Paši spēcīgākie un redzamākie tolaik bija breikeri no Da Boogie Crew un Pēterburgas komanda SPP, kura, cita starpā, bija atvērusi grafiti veikalu; mēs braucām no Maskavas uz to skatīties kā uz tādu brīnumu.
Interneta vietnei sekoja žurnāls «Outline», pirmais tāda veida izdevums Krievijā. Es to sadrukāju uz sava A3 formāta melnbaltā printera. Manai mammai bija apavu vekaliņš ar savu apavu darbnīcu. Tajā glabājās īpaši naži apavu griešanai, un ar to palīdzību es sagriezu 300 pirmā numura kopijas. Tās es dāvināju vai pārdevu par smieklīgiem grašiem. Un tas deva zināmu sevis un apkārtējās vides krutuma apziņu. Tolaik mēs savācām arī komandu, kas saucās RusCrew. Ideja bija kopīgiem spēkiem tā tipiskā starptautiskā grafiti vietā, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un tālāk izplatījies visā pasaulē, izveidot pašiem savu krievu skolu. Es sapratu, ka šajā nolūkā nepieciešams kaut kā izrauties ārpus subkultūras rāmjiem, attīstīties cilvēkiem saprotamākā virzienā, sākt veidot ar viņiem dialogu un beigt vienkārši rakstīt uz sienām savu vārdu, kas nevienam tikpat neko neizsaka. Un es pirmo reizi mēģināju kaut kā iekļaut savus zīmējumus pilsētas kontekstā. Mani toreiz iedvesmoja Sanpaulu grupas Os Gemeos jaunrade. Viņi bija vieni no pirmajiem, kuri, pateicoties tam, ka Brazīlijā pieejamā informācija par grafiti bija visai skopa, sāka savienot hiphopu ar savu vietējo kultūru. Rezultātā veidojās tāds interesants sajaukums no amerikāņu grafiti atdarinājuma un autentiskas brazīliešu folkloras. 90. gadu beigās, kļuvuši pazīstami arī ārzemēs, viņi devās savā pirmajā Eiropas turnejā; zīmējumi, ko brazīlieši 1999. gadā atstāja uz sienām Vācijā, man ļoti patika savas kontekstualitātes dēļ. Es nolēmu, ka iešu līdzīgu ceļu, mēģinot savienot padomju laika bērnu grāmatu ilustrāciju estētiku – visas šīs Pivovarova un Kabakova multeņu stila tēmas – ar ielu mākslu. Tiesa gan, zīmētāja prasmes un atbilstošas izglītības man nebija, taču mani aizrāva iespēja nesankcionēti nodoties jaunradei, bez kādas atlases vai eksāmeniem, citiem vārdiem – vienkārši darīt to, kas man patīk, un būt tam, kas es patiesībā esmu. Un es sāku sevi saukt par ielu mākslinieku.
Bet kas tevi novirzīja no ielu mākslas, liekot pievērsties aktīvismam un darbam ar pilsētvidi?
Mēs dzīvojam drīzāk pilsētās nekā valstīs. Pilsētas vide – tas ir tas, ar ko mēs saskaramies. Maskava ilgus gadus bija Lužkova karaļvalsts. Tieši viņš iznīcināja visu, ko es mīlēju: komerciālu interešu vārdā tika nojaukti arhitektūras pieminekļi; masveida automobilizācijas dēļ likvidēja tramvaju maršrutus, un tā tālāk. Reizēm tā vietā tiešām nāca kaut kas vērtīgs, taču allaž tika sperts, lielākais, viens solis uz priekšu un tad uzreiz divi atpakaļ. Vide spēcīgi degradējās, un valdošo postošo tendenču iespaidā pat pozitīvas iniciatīvas izraisīja cilvēkos skepsi.
Man gribējās pastrādāt ar šo tēmu – mainīt šo vektoru vai vismaz pašam savu noskaņojumu. Es sapratu, ka pasaulē ir vēl daudz nolaistākas pilsētas nekā Maskava, un man vienkārši jāsaskata tās potenciāls. Un šo potenciālu es atradu, palūkojoties no otras puses: izveidoju savu Maskavas karti, iezīmējot tajā paša rekomendētos maršrutus, kas atklāja pilnīgi citu pilsētu. Par manifestu es izraudzījos izteikumus no Naomi Kleinas grāmatas „No logo” par tā saukto „kritisko masu”. Tā ir kustība, kas nāk no Sanfrancisko, bet aizsākusies Ķīnā: savācas milzīgs pūlis velosipēdistu, kuri, piemēram, aptur jebkādu transportu. „Kritiskās masas” ideja ir tāda, ka, ja mūsu ir daudz, mēs varam mainīt jebkādu notikumu gaitu. Kopš 1998. gada es vasarās aktīvi pārvietojos uz divriteņa; tas man ļāva būt mobilākam un daudz tiešāk mijiedarboties ar pilsētu. Es izveidoju personīgo pilsētas karti, kurā norādīju dažādas interesantas vietas, kurām sarežģīti piekļūt, ejot ar kājām, bet kurās var paēst un iepazīties ar ielu mākslu. Taču pats svarīgākais bija velomaršruti. Medijos tas bija īsts sprādziens: man sāka zvanīt, rakstīt, mani sāka intervēt. Projekta popularitāte auga kā sniega pika. Tajā laikā es sāku strādāt portālā Lookatme, kur vadīju sabiedrības sadaļu un rakstīju par dažādām pilsētas aktivitātēm. Kopā ar skolasbiedru, ar kuru mēs savulaik kopā pievērsāmies grafiti, tagad ķērāmies pie pilsētas pārplānošanas – izdomājām smieklīgu navigācijas sistēmu pa visām populārākajām Maskavas vietām. Pēc tam Lookatme uztaisīja interneta laikrakstu The Village, kurā es kļuvu par māksliniecisko direktoru un izstrādāju spēcīgu programmu, kas bija veltīta pilsētas velosipedizācijai. Vispār daudzas no manām idejām izdevās realizēt tieši tur. The Village kļuva par piemēru tam, kā interneta mediji iefiltrējas pilsētas dzīvē un ietekmē to; tādā veidā mēs apstrādājām sabiedrisko domu, parādot, kā būtu iespējama aktīva pilsētas attīstība. Tieši ar tādu mediju starpniecību urbānais aktīvisms sāka izdarīt spiedienu uz varas aprindām. Maskava daudzējādā ziņā sāka mainīties, pateicoties aktīvistu projektiem, festivāliem, jauniem masu medijiem un pavisam mazītiņiem blogiem. Iesākumā cilvēki vienkārši dalījās pieredzē, pēc tam sāka diskutēt, sametot kopā vienā sfērā dažādas neparastas taktikas, bet pēc tam jau tas sāka attīstīties kā īpaša vide, kas kļūst par vienojošo posmu starp sabiedrību un varas iestādēm. No visa kopā izveidojās interesants fenomens, kas pārvērta urbāno aktīvismu par ārkārtīgi modīgu nodarbi. Būtībā Maskavā tagad aktualitātes diktē pilsoniskā sabiedrība.
Patlaban mans galvenais projekts ir Partizānings. Ja es mēģinātu īsi izklāstīt tā būtību, tad mēs, tas ir – es un mani draugi, kurators Igors Ponosovs un urbānists Šrija Malhotra, mēģinām apvienot ielu mākslu ar sabiedrisko darbību. Mēs aktualizējam un piedāvājam šo terminu tieši Krievijā, kur asprātīgi, personīgi un neviena nesankcionēti izteikumi vai rīcība var kļūt par svarīgāko sociālo un kulturālo pārmaiņu formu. Pilsētu „kopenhagenizēšana” pēc viena ģīmja un līdzības nebūt nav vienīgais iespējamais ceļš. Jāizjūt konkrētā konteksta unikalitāte, un tam arī jākļūst par izejas punktu. Jāizpēta un partizāniski jāuzspridzina vide, ne tikai jāmēģina atražot „eiropeiskais” viedoklis.
Bet kā tu izturies pret kritiku, kas pēdējā laikā tiek veltīta urbānismam – ka šī tendence esot mākslīgi radīta kā viltus manevrs, lai novērstu uzmanību no reālajām aktualitātēm, kas saistītas ar ekonomiku, politiku, sociālo sfēru?
Es uzskatu, ka urbānismam, komfortablai pilsētvidei mums visapkārt jāizriet no pašorganizācijas. Tāpēc jau pašā sākumā nepieciešams ļoti skaidri pateikt, ka mērķis nav vienīgi labklājības un ērtību sasniegšana. Visu šī gadsimta pirmo desmitgadi politikas lauku bija monopolizējušas varas aprindas, Putina režīms, bet kultūras lauku – liberālie masu mediji, kas bija eleganti orientēti uz patēriņu un pauda aptuveni šādu lozungu: „Tu vari būt stilīgs – klausies britu elektronisko mūziku, lasi žurnālu „Afiša” un aizbrauc uz Ņujorku.” Tā ir tāda nosacīto Rietumu vērtību hierarhija, kas visus ieaijā tīksmīgā apmierinājumā. Bet tajā pašā laikā jāatzīmē, kā revolūcija „no augšas” vienkārši nav iespējama. Nevar vispirms gāzt režīmu un pēc tam izlemt, kādas vērtības tiks celtas tā vietā. Šis mehānisms nedarbojas, un Ukrainas piemērs to uzskatāmi apliecinājis. Turpretim pārmaiņas „no apakšas” – tā jau ir zināma virzība uz nākotnes pusi. Svarīgi veidot kopienas, kuru mijiedarbošanās paņēmieni atšķirtos no pašreizējiem – veidot un būvēt tīklus, izplatīt tālāk informāciju un uzvedības modeļus, mainot sabiedrību jau ķīmijas līmenī. Cilvēkiem jābūt iespējai apspriest svarīgas tēmas – seksualitāti, izolētību no vispārējā konteksta, traumējošus pārdzīvojumus. Daudzi pilsētas vides pārveidošanu neuztver kā politisku darbību, kaut arī tā sabiedrībā ļoti daudz maina.
Un kā ievirzījušās tavas attiecības ar mākslas industriju?
Es vairākas reizes esmu mēģinājis pārcelt uz slēgtām telpām to, ko darīju uz ielas. Taču runājot par mākslas galerijām, stāsts ir tāds, ka deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā par ielu mākslu nebija īpašas intereses no mākslas tirgus puses, un patiesībā jau ielu mākslas ainas kā tādas vēl nemaz nebija. Spēcīgu impulsu un jaunu laikmetīgās mākslas attīstības vektoru deva Pirmā Maskavas biennāle. Radās vairākas galerijas, ar kurām bija iespējams atrast kopīgu valodu. Taču manā gadījumā šis stāsts ļoti drīz sevi izsmēla. Visdažādāko koncepciju uzslāņojumi, ar kuriem bieži cenšas piesegt vienkāršas spēcīgas idejas trūkumu, hierarhijas sistēma, kas it kā izraugās pašu talantīgāko mākslinieku, dodot viņam tīri hipotētisku iespēju nākotnē kaut kur izsisties – tas viss ļoti ātri liek vilties. Un tam cauri gājuši ļoti daudzi. Ielu māksla vispār slikti iekļaujas „lielās” mākslas pasaulē. Mākslas galerijas – tā taču ir dziļi buržuāziska parādība. Mākslas pārdošana ar galerijas starpniecību – tā ir atbilde uz jaunas, savas pozīcijas nostiprinošas šķiras pieaugošo pieprasījumu. Bet ielu māksla darbojas pēc pilnīgi citiem principiem. Tā, tieši otrādi, cenšas izsprukt no kapitālisma, kas tiecas mākslu piejaucēt. Galeristi un kuratori meklē ielu māksliniekus, kurus būtu iespējams „iesaiņot”, taču jebkāda izteikšanās slēgtā telpā jau pašā būtībā gandrīz vienmēr noreducējas līdz formai, zaudējot ārkārtīgi svarīgo kontekstuālo komponenti. Caur līdzīgu pieredzi izgājuši daudzi ielas mākslinieki – un pēc tam atgriezušies uz ielas.
Bet kā ielu mākslu iespējams konvertēt skaidrā naudā? Rupji izsakoties, kaut kas taču ir jāēd.
Izplatītākie varianti, kādus ielu mākslinieks var izvēlēties, ir sekojošie – var izstādīties galerijās, atvērt krāsu baloniņu veikalu vai noformēt krosenes un namu fasādes. Taču tie tomēr ir samērā nopietni kompromisi pašam ar sevi un liek diezgan tālu aiziet no tās sākotnējās brīvības sajūtas un brīvās pašizpausmes pilsētas vidē, kuru dēļ tas viss ticis darīts. Tās ir ļoti svarīgas izjūtas: atklājot sev pilsētu vai ceļojot pa dzelzceļu un sētām vai izpētot jumtus, tu pats sev atklāj visu pilsētas potenciālu. Daudzi mākslinieki vispār pametuši zīmēšanu, kad aptvēra, ka zīmēšana viņiem bijusi tikai iegansts atklāt sev pilsētu. Reizēm tu vienkārši ieraugi sienu un saproti, cik tā ir skaista, kāda tai bagāta faktūra. Un tu sāc domāt, ko uz tās varētu uzzīmēt, lai to vēl vairāk izceltu. Bet ja reiz tu to jau redzi, tad tev nav vajadzības neko darīt. Taču manuprāt attiecībā uz sava darba kapitalizēšanu ielu māksliniekiem daudz nopietnāka problēma ir nepieciešamība skaidri noformulēt, ar ko tieši viņi nodarbojas. Mākslinieki bieži vien paši sev neatbild uz jautājumiem, ko, kāpēc un kam viņi dara.
Ja atgriežamies pie interneta tēmas: kas mainījies saistībā ar tā vētraino attīstību mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē – gan attiecībā uz ielu mākslas funkcionēšanu, gan arī uz pilsētvidi?
Internets kompensēja visu to, kā pietrūka daudzu pilsētu urbānajā vidē. Krievijā degradējās ielu telpa un viss tas, kas saistīts ar kolektīvu lietošanu. Un otrādi – tas, kas saistīts ar individuālo un privāto, aktīvi attīstījās: radās iepirkšanās centri, bet laukumi pagrima; visiem uzradās personīgais autotransports, bet sabiedrisko no pilsētām pamazām aizvāca. Internets ļāva cilvēkiem savā starpā iepazīties, ja viņiem trūka drosmes to izdarīt reālajā pasaulē. Internetā sāka veidoties dažādas slēgtas kopienas un grupas, ko veidoja cilvēki, kuri izjuta kaut kādu spiedienu no valsts mašinērijas puses. Savienotajās Valstīs līdz ar gaisa kondicionētāju masveida izplatīšanos cilvēki sāka arvien vairāk patverties slēgtās telpās, jo ārā viņiem bija te par karstu, te par aukstu, par mitru, par smacīgu, par sausu, par gaišu – īsi sakot, viņi nejutās komfortabli. Tāpēc viņi kā dārzeņi glabājās un vēl joprojām glabājas savās automašīnās, birojos un mājās – telpās, kurās tiek uzturēta viņiem ideālā temperatūra – un līdz ar to ir pilnībā norobežojušies no publiskās telpas. Džakartā tagad ir līdzīga situācija. Visapkārt vieni vienīgi debesskrāpji, automašīnas un tirdzniecības centri, bet pietiek ieslēgt internetu, un tevi apbērs ar simts iepazīšanās piedāvājumiem. Skaidrs, ka šādā situācijā, kad cilvēki vairs nepārvietojas pa ielām, kad apkārt neko vairs nevar ieraudzīt un viss pieslānīts ar reklāmām, tu vari apgleznot kaut visu pilsētu, un to pamanīs tikai tavi amata brāļi. Taču, ja tu orientējies uz kaut kādu gala rezultāta patērētāju, tad internets, būdams pilnveidots publiskās sociālās telpas modelis, ļaus tev kompensēt pilsētvides nepilnības. Pietiek uzzīmēt pāris zīmējumu, nofotografēt un augšupielādēt internetā, un to jau var ieraudzīt cilvēki ne tikai vienā pilsētā, bet jau visā pasaulē. Ja kaut kas notiek Ņujorkā, par to runā visi, bet ja tas ir Maskavā, Ņižņijnovgorodā vai Rīgā, tad tas jau ir tikpat kā impērijas nomalē un to uztver kā kaut ko sekundāru, atvasinātu no tā, kas ieraudzīts it kā sākotnējās enerģētiskajās vietās. Internets izlīdzina arī šādus momentus, ļaujot izdarīt un pateikt kaut ko spēcīgu un nozīmīgu arī nelielā pilsētiņā un pavēstīt to visai pasaulei. Taču tam ir arī negatīvā puse. Bija tāds kijevieša Sašas Kurmaza darbs – „Make Art and Post it on Facebook”. Daudzi tiešāk domājoši vecā rūdījuma ielu mākslinieki to uztvēra kā imitāciju, norādot uz nepietiekami godīgu pieeju darba idejas aizvadīšanā līdz publikas apziņai. Taču man liekas, ka mediji jāizmanto tieši tā. Un nav būtiskas atšķirības starp tiešsaisti un netiešsaisti. Sākotnēji internets kopēja reālajā pasaulē atrodamās sociālās saites un centās tās uzlabot, bet tagad, man šķiet, tieši otrādi – nepieciešams apgūt to, ko mums devis internets, un mēģināt pārcelt to uz netiešsaisti. Daudzu publiskās mākslas un aktīvistu projektu pamatā ir kopienu veidošana netiešsaistē.
Kā izpaužas principiālā atšķirība starp aktīvismu Eiropā un Krievijā? Un ko noderīgu varētu pārņemt?
Krievijā man svarīgs un ļoti iedvesmojošs moments ir šis nepieradinātības un jaunības elements, zināms izaicinājums, uz kuru tu kā aktīvists nevari neatbildēt. Šodien pie mums ir vienreizēji veiksmīga situācija tiem, kas meklē piedzīvojumus: miljons problēmu un bariem talantīgu cilvēku, kuri vēlas pārmaiņas. Internets strādā; iespējams ceļot pa valsti un veidot tīklus vai arī doties uz citām zemēm. Mani tas ļoti iedvesmo. Protams, mūsu sarežģītais politiskais režīms daudz ko stipri apgrūtina. Taču, kad tu lasi rakstus par to, ka Krievijā Putina asiņainā režīma dēļ visi ir nelaimīgi, vai redzi, kā holandiešu masu mediji ziņo, ka šeit dzīvo kaut kādi zombiji, kuri to vien vēlas, kā citus aprīt, tad saproti, ka viņiem visiem ir izskalotas smadzenes un ka urbānā kapitālistiskā patērētāju kultūra ne par mata tiesu nav labāka par totalitāro. Savi trūkumi ir visur, bet tieši tāpat visur pastāv iespēja dibināt horizontālās saiknes. Eiropas kultūra, protams, attīstās daudz niansētāk. Taču man personīgi liekas, ka Eiropā viss ir pārāk labi – īpaši jau vācu pilsētās, kur dzīve vienkārši ir līdz absurdam ērta. Itālijā ir pilnīgi cits konteksts; tur pa visām spraugām ārā lien kultūra un vēsture, un stulbi pat iedomāties, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams pie mums. Kad tu aizbrauc uz Eiropu, tev liekas, ka tur viss ir daudz labāks, bet vienlaikus ir arī lietas, ar kurām vispār nav iespējams neko iesākt: tās jau sen ir iecementētas, iemūrētas pašos pamatos.
Vēl būtu vērts pieminēt, ka laiki ir dažādi. Es nesen ciemojos Amsterdamā pie sava drauga Rūla van Deina (Roel van Duyn); viņš ir večukiņš – viens no holandiešu kustības Provo ideologiem. Provo 70. gadu beigās uzspridzināja Holandi ar saviem projektiem; viņiem izdevās reāli mainīt valsti un sabiedrību. Var teikt, ka tieši pateicoties Rūlam un viņam līdzīgiem cilvēkiem Eiropa šodien ir tāda, kāda tā ir. Bet tūlīt aiz viņa nāca jauna paaudze, kuriem viss jau tika pasniegts kā uz paplātes, un gan māksla, gan aktīvisms, ar ko viņi nodarbojas, visbiežāk runā vai nu par dzīvesstilu, vai par kaut kādām augstām lietām, kas apkārtējiem nozīmē visai maz. Varētu teikt, ka tas viss ir daudz garlaicīgāk. Un tāpēc patlaban Krievijā ar visām mūsu neatrisinātajām problēmām ir krietni interesantāk.
